05/11/2025
Which therapy “works best”?
This question surfaces regularly in public conversation.
Recently, a major UK newspaper raised it again, alongside new BACP data.
-- 🇱🇻 teksta versija latviskī zemāk --
Although the research reflects the UK, the direction feels familiar across much of the Western world - a quiet cultural shift in how we relate to therapy.
More than 35% of adults have sought therapy.
Around 75% say they would recommend it.
People most often come with anxiety (62%), stress (51%), depression (50%),
low confidence, loneliness (54% overall; 72% among 16–25s),
and difficulties with sleep.
Beneath these reasons, there is something shared and deeply human - a wish to be seen, understood, and supported.
The format is changing too.
Online sessions have nearly doubled in recent years,
while many still prefer in-person work when possible.
Even with new formats, one element remains constant: the therapeutic relationship matters most.
There are 500+ therapeutic models - psychoanalytic, cognitive, existential, EMDR, brief approaches, and others.
Yet research continues to affirm the so-called Dodo bird verdict: most approaches yield similar outcomes.
The difference is not the method alone - it is relatedness.
Hans Cohn, an influential existential therapist, expressed it clearly:
“The client you meet as the therapist is the client who meets you.
There is no client as such. If two therapists meet the same client, it is not the same client.”
Across cultures - whether in London, Rome, or Riga - therapy isn’t a set of techniques.
It is a space for honest encounter:
less about fixing, more about meeting;
less about explaining, more about understanding.
Having been on both sides - as a long-term client and now as a psychotherapy practitioner -
I don’t see therapy as mystical or dramatic.
I see it as a careful, relational practice:
a place where loneliness meets presence;
where we can pause, reflect, and stay with our experience long enough
for meaning and direction to emerge.
When the fit is right - therapist, relationship, approach - things shift.
Not suddenly, but gradually: in breath, clarity, steadiness,
and permission to live a little more honestly.
So perhaps the key question isn’t “Which therapy is best?”
but “Where can I think, feel, and be met as I am?”
And perhaps this is where therapy begins not in mystique or methods, but in the quiet, steady space where a person becomes available to themselves,
and the path forward becomes visible, step by step.
----
Kura psihoterapijas metode ir „vislabākā”?
Šis jautājums ik pa laikam atgriežas, un pirms dažām dienām kāds nozīmīgs Lielbritānijas laikraksts atkal to apskatīja, atsaucoties uz jaunākajiem BACP (Britu Konsultēšanas un psihoterapijas asociācija pētījumiem). Dati attiecas uz Lielbritāniju, taču tajos atspoguļotais šķiet plašāks - kultūras maiņa, kas šobrīd vērojama lielā daļā Rietumu pasaules.
Vairāk nekā 35% pieaugušo kādā dzīves brīdī ir meklējuši terapiju.
Apmēram 75% to ieteiktu citiem.
Cilvēki biežāk vēršas ar:
trauksmi (62%)
stresu (51%)
depresiju (50%)
zemu pašvērtējumu, vientulību (54% kopumā; 72% vecumā 16–25)
miega grūtībām
Un zem visiem šiem iemesliem, man šķiet, slēpjas kas kopīgs mums visiem -vēlme tikt pamanītam, saprastam un pavadītam.
Terapijas veids arī mainās - tiešsaistes darbs pēdējos gados gandrīz dubultojies,
lai gan daudzi joprojām dod priekšroku sēdēt vienā telpā ar otru cilvēku, kad tas iespējams.
Taču, neskatoties uz formātu maiņu, viens paliek nemainīgs: attiecības ir svarīgākās.
Pastāv vairāk nekā 500 psihoterapijas modeļu, un pētījumi atkal un atkal apstiprina tā saukto “Dodo putna” secinājumu (tēls no “Alises Brīnumzemē”: “visi ir uzvarējuši un visiem pienākas balva”).
Citiem vārdiem lielākā daļa pieeju rada līdzīgus rezultātus.
Izšķirošais faktors ir attiecību kvalitāte.
Eksistenciālās terapijas viens no galvenajiem pārstāvjiem Hanss Koens reiz teica:
“Klients, kuru satiec kā terapeits, ir klients, kurš satiek tevi. Nav tāda abstrakta ‘klienta’.
Ja divi terapeiti satiek to pašu cilvēku, tas nav tas pats klients.”
Neatkarīgi no tā, vai tas notiek Londonā, Romā vai Rīgā - terapija nav instrumentu kaste;
tā ir godīgas sastapšanās telpa.
Mazāk par “salabošanu”, vairāk par sastapšanos.
Mazāk par skaidrojumiem, vairāk par sapratni.
Būdams gan ilgtermiņa klients, gan tagad psihoterapijas praktiķis,
es nedomāju, ka terapija ir mīklaina vai noslēpumaina.
Tā ir saudzīga, cilvēciska saruna, kur vientulība sastopas ar klātbūtni.
Telpa piestāt, ievērot, izprast, kas patiesībā notiek tevī.
Vieta, kur vari pateikt lietas, kuras pats vēl līdz galam nesaproti un zināt, ka tās netiks atmestas vai nosodītas.
Kad “saderība” ir īsta - terapeits, attiecības, pieeja - lietas sāk mainīties.
Ne uguņos, bet elpas ritmā, skaidrībā, līdzsvarā, kustībā
un atļaujā dzīvot godīgāk.
Tāpēc varbūt jautājums nav:
“Kura terapijas metode ir labākā?”, bet drīzāk:
“Kur es jūtos pietiekami droši, lai domātu, justu un tiktu satikts tāds, kāds esmu?”
Un varbūt tieši tas ir terapijas būtība ne mistika, ne “salabošana”, bet pakāpen*ska, atvērta saruna par dzīvi.
Droša un godīga telpa, kur cilvēks kļūst pieejams pats sev, un kur nākamais solis pamazām sāk parādīties.
