Brīvība Būt. Psihoterapija un sistēmiskie sakārtojumi

14/05/2026

Kas mums palīdz vai traucē būt savā vietā, savā dzīvē?
Nereti tie ir musturi, kas līdz mums atceļo no iepriekšējām paaudzēm.
Bērni, kuri nav varējuši justies kā bērni, bet bijuši spiesti pārāk agri pieaugt.
Zaudējumi, par kuriem ģimenē nerunā.
Rūpīgi slēpti noslēpumi.
Aizmirsti vai izslēgti ģimenes locekļi.
Lomas, kurās kāds reiz bija spiests nostāties, lai sistēma varētu izdzīvot.

Tas viss var ietekmēt to, vai mēs šodien varam brīvi būt savā vietā - vietā, no kuras dzīvot kļūst vieglāk, mierīgāk un patiesāk.

Un jā, arī attiecības no šīs vietas var veidoties daudz stabilāk.

Ja jūti, ka pienācis brīdis pabūt sistēmiskajā, zinošajā laukā, esi aicināts pievienoties sistēmisko sakārtojumu vakaram Jelgavā:
kā dalībnieks vai kā pieprasījuma autors.

Tiekamies 22. maijā
ArtPlace Jelgava
17:00–21:00

Ar sveicieniem,
Santa Leiboviča

12/05/2026

Maija sākumā vadīju semināru par partnerattiecībām, un atkal aktualizējās viena vienkārša doma: attiecībās satiekas ne tikai divi cilvēki, bet arī viņu "bagāžas" :).

Katrs attiecībās ienāk ar savu “komplektu”, kurā ir:
• ģimenes musturi un dzimtas pieredze
• iepriekšējo attiecību nospiedumi
• zaudējumi, apzinātās un neapzinātās lojalitātes
• robežu izjūta un ievainojamība

Tādēļ ar labiem nodomiem par mīlestību mūža garumā vien nepietiek. Palīdz, ja spējam ieraudzīt partneri reālāk- ne tikai caur savām gaidām, bet arī saprotot, ar ko viņš vai viņa nāk attiecībās.

Vēl viens jautājums, kas bieži izrādās izšķirošs: no kuras “vietas” es pats veidoju attiecības?

• Vai es esmu savā pieauguša cilvēka pozīcijā? Vai vairāk funkcionēju bērna pozīcijā?
• Vai emocionāli vēl esmu iesaistīts izcelsmes ģimenē?
• Vai iekšēji joprojām balstu mammu vai tēti?
• Vai nesu atbildību, kas īsti nav mana?

Sistēmiskajā skatījumā partnerattiecības pieauguša cilvēka dzīvē kļūst par primāro sistēmu. Tas nenozīmē, ka vecāki vairs nav svarīgi. Drīzāk tas nozīmē, ka iekšēji ir jāpārkārtojas no bērna vietas pie vecākiem uz savu vietu blakus partnerim. Kamēr daļa uzmanības, rūpju vai pienākuma sajūtas paliek izcelsmes ģimenē, attiecībās var parādīties sajūta, ka partneris nav pilnībā pieejams otram partnerim, kaut ārēji viss pat var izskatīties korekti.

Partnerattiecību tēma sistēmiskajā sakārtojumā bieži atklājas ļoti tieši. Tajā var ieraudzīt ne tikai to, ko mēs par attiecībām domājam, bet arī to kailo realitāti, kas darbojas dziļāk - kurš kurā vietā stāv, kam cilvēks vēl ir lojāls, ko viņš nes līdzi un kāpēc reizēm partneri nav iespējams ieraudzīt tādu, kāds viņš patiesībā ir.

Tuvākā iespēja paskatīties uz savu attiecību tēmu sistēmiskajā sakārtojumā būs 22. maijā Jelgavā.
Pieteikšanās saite komentārā

18/04/2026

Attiecības pārī ir viena no mūžīgi aktuālajām tēmām.
Tās spēj ievainot un spēj arī celt.
Nereti mēs neapzināmies, cik daudz slāņu patiesībā tiek iedarbināts šajās attiecībās.
Viens no tiem ir mūsu pašu pieredze attiecībās ar vecākiem.
To, ko neesam saņēmuši vai atrisinājuši, mēs bieži neapzināti pārnesam uz partnerattiecībām.
Piemēram - ja bērnībā neesam jutušies ieraudzīti vai pieņemti, attiecībās var parādīties spēcīga vajadzība to saņemt no partnera.
Vai, ja agrīnā vecumā piedzīvota nedrošība vai pamešana, bailes var pārvērsties izdzīvošanas stratēģijās - atteikšanās no sevis, saplūšana ar otru.
Un tajā pašā laikā…
jo vairāk mēs sākam izprast sevi un savu pieredzi, jo skaidrāk redzam, ko un kāpēc darām attiecībās.
Man kādreiz viens kolēģis teica:
partnerattiecībās satiekas divas traumas. Es gribētu šo paplašināt. Patiesībā partnerattiecībās satiekas divu dzimtu traumas un resursi.
Jo attiecības ietekmē arī tas, ko nesam no savas dzimtas - vecāku, vecvecāku pieredze, scenāriji, lojalitātes un resursi.

Un vēl - partnerattiecības ietekmē sistēmiskie pamatprincipi: piederība, kārtība un apmaiņa.
👉 Par to visu daudz dziļāk strādāsim pilnas dienas seminārā
1. maijā, Rīgā “Partnerattiecības sistēmiskajā skatījumā”
Būs gan teorija, gan praktiska darbošanās.
👉 Esmu pagarinājusi agrās pieteikšanās cenu līdz 19. aprīlim.
Ja jūti, ka šī tēma rezonē - nepalaid garām šo iespēju un tiekamies ☀️

Foto: Adrian Ornodez

15/04/2026

Mani patīkami pārsteidza tas, cik ātri piepildījās šī grupa.
Tas man vēlreiz apliecina, ka šis ceļš, psihes dzīlēs, ir interesants un aizraujošs ne tikai man.
Un man būs patiess prieks un pagodinājums kļūt par pavadoni šajā aizraujošajā ceļā, pretī dalībnieku lielākai iekšējai brīvībai un patiesam kontaktam ar sevi.

Šobrīd varu teikt, ka terapeitiskā online grupa “Satikt sevi” ir piepildīta, un jau 21. aprīlī mēs kopīgi dosimies šajā procesā.

Tas būs darbs, kurā skatīsimies uz savām izdzīvošanas stratēģijām, uz savu spēku un arī ievainojamību - uz to, kas mūs ir veidojis un kas joprojām ietekmē mūsu attiecības ar sevi un citiem.
No sirds paldies par uzticēšanos un drosmi iet procesā.

Es zinu, ka bija arī tie, kuri juta rezonansi, bet šoreiz nepieteicās vai nepaspēja. Ja esi starp viņiem - nākamā grupa būs rudenī.

Visam savs laiks. Iespējams rudenī kaut kas Tavā dzīvē būs vairāk nobriedis un sajutīsi, ka šim darbam ir pienācis īstais laiks.

Ar sveicieniem,
Santa Leiboviča

08/04/2026

Dažkārt cilvēks domā, ka viņa lielākā problēma ir tas, ka viņš pārāk daudz kontrolē, nespēj uzticēties, pārāk pielāgojas, pārāk asi reaģē vai, tieši pretēji, noteiktās situācijās aizveras un vairs īsti nejūt neko.

Un ļoti bieži uz to sāk skatīties kā uz savu raksturu vai pat savu identitāti - “es vienkārši tāds esmu”, “es nemāku citādi”, “es vienkārši neprotu būt attiecībās”, “es esmu stresaina”, “es esmu ledus karaliene”, "man vajag visu kontrolēt, jo citi...".
Taču ļoti bieži tas, ko mēs uztveram kā savu personību, nemaz nav mūsu būtība. Ļoti iespējams, ka tas ir tas, kā psihe kādreiz ir iemācījusies izdzīvot.

IoPT skatījumā izdzīvošanas stratēģijas neveidojas nejauši. Tās parasti rodas tur, kur cilvēka agrīnā pieredze ir bijusi pārāk smaga, vientulība, haoss, nedrošība, bezspēcība.... ši pieredze bija lielāka kā bērna psihes spēja ar to tikt galā- izjust un integrēt.
Un tad psihe dara kaut ko ļoti gudru - tā sašķeļas tā, lai cilvēks varētu turpināt dzīvot "nesajūkot prātā".

Viena daļa iekapsulējas, sastingst, turpinot būt, šī daļa pazīst sāpes, bailes, bezspēcību vai to, kas kādreiz bija par daudz.
Savukārt cita daļa dara visu iespējamo, lai cilvēks spētu dzīvot tālāk, un tieši šī daļa ļoti bieži kļūst par to, ko mēs ikdienā pazīstam kā savu funkcionēšanas veidu - kā to, “kāda es esmu”.
Tā ir daļa, kas kontrolē, pielāgojas, visu analizē, tur sevi rokās, glābj citus, neuzticas, nocietinās, pārdomā, pārstrādājas, iekrīt trauksmē vai atslēdzas no realitates, lai neko pārāk daudz nejustu.

Un problēma nav tajā, ka šīs izdzīvošanas stratēģijas eksistē. Ļoti bieži tās kādreiz ir bijušas glābjošas. Gūtības sākas tad, kad cilvēks sāk domāt, ka tas arī ir viņš pats.
Tad kontrole sāk izskatīties kā raksturs, pielāgošanās kā “labs cilvēks”, atslēgšanās kā miers, hiperfunkcionalitāte kā spēks, bet tukšums pamazām sāk izskatīties kā identitāte.

Tādēļ terapeitiskā darbā, jautājuma :"kas ar mani nav tā?" vietā mācāmies uzdot sev jautājumu:
“No kā šī mana daļa mani sargā?”

Jo tieši šis jautājums ved prom no cīņas ar sevi un tuvāk dziļākai sapratnei, kontaktam un iespējai pamazām atgriezties pie tā, kas cilvēkā ir patiess un dzīvs.

Tieši ar šo tēmu strādāsim arī topošajā slēgtajā online terapeitiskajā grupā “Satikt sevi”, kurā skatīsimies uz izdzīvošanas stratēģijām, iekšējām pretrunām un ceļu no iekšējas sašķeltības uz lielāku veselumu.
Ja jūti, ka šis Tev rezonē, vairāk vari izlasīt pasākuma aprakstā vai uzrakstīt man privāti.

Sirsnībā,
Santa Leiboviča

19/03/2026

Par mums kā varmāku pēctečiem

Dažkārt mēs skatāmies uz savu dzīvi un jūtam, ka tas, ko piedzīvojam, nav līdz galam taisnīgi - ka šīs ciešanas ir pārāk daudz, par smagu vai pat nesaprotamas, ja skatāmies tikai uz savu personīgo stāstu.

Sistēmiskajā darbā bieži atklājas, ka mēs nesam sevī daudz vairāk nekā tikai savu individuālo pieredzi, jo tas, ko izjūtam kā savu, nereti ir cieši saistīts ar tiem, kuri dzīvojuši pirms mums, un ar notikumiem, kas joprojām turpina dzīvot dzimtas laukā.

Piemēram, var būt grūti skatīties uz vīriešiem ar cieņu vai uzticēšanos, un virspusēji tas var šķist kā personīgs jautājums, taču dziļākā slānī reizēm atklājas, ka dzimtā ir bijuši vīrieši, kuri nodarījuši smagu pāri darījumu, bijuši vardarbīgi, nodevīgi vai pat līdzdalīgi kolektīvā ļaunumā (karšs, masveida slepkavības, izvarošanas), un šī pieredze kaut kādā veidā turpina dzīvot pēctečos.

Mēs esam pēcteči ne tikai labajiem tēliem. Mēs esam arī izvarotāju un slepkavu pēcteči, kaut gribētu uz to neskatīties un izslēgt, nejust, neatcerēties.

Ivan Boszormenyi-Nagy runā par attiecību līdzsvaru starp paaudzēm, izmantojot ideju par sava veida “ģimenes grosbuhu- lielo ģimenes grāmatu”, kurā uzkrājas gan devums, gan nodarījumi, it kā pastāvētu neredzami konti, kuros nekas nepazūd un kur sistēma nepārtraukti tiecas atjaunot līdzsvaru.
Iespējams, ka tas, ko tu šobrīd piedzīvo kā savas ciešanas, patiesībā nes sevī daudz dziļāku vēsturi, kas sniedzas pāri vienas dzīves robežām. Ne velti reliģijā tiek uzsvērta doma, ka dažkārt mēs maksājam par savu senču grēkiem. Nodarījumi nekur nepazūd un nereti mēs maksājam ar savām ciešanām, veselību, bērnu veselību, u.c.

Ar šo es nemudinu visu atbildību par šodienas likstām uzvelt senčiem. Drīzāk tas ir aicinājums paskatīties uz savu dzimtu plašākā, godīgākā skatījumā un pieņemt, ka tajā līdzās skaistajām un dzīvību nesošajām lappusēm ir arī tādas, kuras gribētos aizvērt, izplēst vai aizmirst.

Tomēr sistēmiskā pieredze rāda, ka tas, kam netiek dota vieta, nepazūd, bet turpina darboties caur mums. Nevis tāpēc, lai mūs sodītu, bet tāpēc, ka sistēma tiecas uz veselumu un līdzsvaru, kurā pieder vieta visam- gan labajam, gan smagajam, gan tam, kas ir bijis grūti pieņemams.

Tieši tur, kur mēs atsakāmies skatīties, visbiežāk sākas neapzināta atkārtošana!!!. Un tad mēs varam attapties situācijās, kurās, pat negribot, turpinām to pašu stāstu citā formā: savās attiecībās, izvēlēs, liktenī...

Sistēmiskā pieeja aicina uz apzinātu un nobriedušu skatījumu, kurā mēs sākam atšķirt, kas patiesībā pieder mums un kas ir lielākas sistēmas mantojums, un tieši šajā nošķiršanas brīdī parādās iespēja pārtraukt aklu turpināšanu.

Tas nenozīmē piekrist vai attaisnot notikušo, bet gan ieraudzīt to kā daļu no realitātes, kurai ir bijusi sava vieta un sekas. Un bieži vien tikai caur šo ieraudzīšanu kļūst iespējams izkāpt no cīņas- no nebeidzamām pretstāvēšanām starp vīriešiem un sievietēm, tautām vai paaudzēm, un sākt veidot attiecības un dzīvi no citas vietas.

10/03/2026

Perfekcionisms kā ģimenes sistēmas simptoms

Par perfekcionismu bieži runā kā par personības iezīmi - it kā tas būtu vienkārši augstu standartu jautājums, disciplīna vai vēlme izdarīt visu labi. Un jā, zināmā mērā tas tā arī ir, tomer savā darbā atkal un atkal redzu, ka perfekcionisms reti ir tikai individuāls stāsts. Ļoti bieži tas ir dziļi sistēmisks fenomens – veids, kā cilvēks nes kaut ko lielāku par sevi.

Sistēmiskajā domāšanā, balstoties uz Berta Helingera pieeju, mēs skatāmies ne tikai uz indivīdu, bet uz viņa piederību - uz to, kam viņš ir lojāls, ar ko identificējas, kādu neredzamu kustību turpina. Un perfekcionisms šajā skatījumā bieži ir lojalitātes forma.

Kad ideālais tēls kļūst par izdzīvošanas stratēģiju

Ir ģimenes, kurās drīkst eksistēt tikai panākumi, skaistums, sakoptība un ārēji nevainojams tēls. Un iedziļinoties šīs ģimenes sistēmas vēsturē, nereti mēs varam atklāt, ka sistēmā ir bijis kāds apkaunojums, zaudējums, atkarība, sabrukums vai nepieņemta trauma un kā sekas radīts nerakstīts likums, ka mēs par to nerunājam, to neizrāda, daram visu, lai tas kļūt neredzams.

Bērns šādā sistēmā ļoti ātri saprot, ka ievainojamība nav droša. Dusmas, bailes, apjukums, vājums ir tas, kas tiek vai nu ignorēts, vai saistīts ar kaunu. Tajā pašā laikā - panākumi, būšana par teicamnieku, “pareizība” dod vietu, atzinību un uzmanību. Un bērns, būdams lojāls savai sistēmai, sāk būvēt ideālu tēlu, tādejādi iegūstot nosacītu drošibu.

Helingers runā par piederības likumu - ikvienam ir tiesības piederēt. Ja ģimenē kāds ir izslēgts, kauns ir jāslēpj vai realitāte jāmaskē, bērns bieži neapzināti mēģina “izlīdzināt” sistēmu, kļūstot par to, kurš kompensē. Perfekcionisms tad kļūst par mēģinājumu uzturēt līdzsvaru tur, kur tas reiz ir zudis.

Iekšējais kritiķis

Ar laiku ārējās prasības kļūst par iekšējām. Cilvēks sāk identificēties ar prasīgo figūru – ar vecāku, skolotāju, autoritāti un tā rodas ļoti stingra iekšēja struktūra, kas nepārtraukti vērtē, salīdzina un kritizē. Tā reti ir apmierināta, jo tās uzdevums nav priecāties - tās uzdevums ir kontrolēt.

Un tad cilvēks dzīvo pastāvīgā spriedzē. Pat sasniegumi nesniedz atvieglojumu, jo uzreiz seko nākamais vēl nepietiekami labi atrisinātais uzdevums. Un tad varam pamanīt paradoksu: jo vairāk cilvēks cenšas būt ideāls, jo mazāk viņš jūt gandarījumu. Un nereti kā pretreakcija rodas prokrastinācija, sastingums, iekšējs sabotaža, iIt kā psihe teiktu: “Es vairs tā nevaru.”

No sistēmiskā skatpunkta tas ir konflikts starp nepieciešamību turpināt sistēmas stāstu un dziļo vajadzību būt pašam.

Perfekcionisms kā mīlestības meklējums

Bieži perfekcionisma saknē ir ļoti vienkārša kustība - bērna vēlme pēc mīlestības. Ja atzinība, tuvība un siltums bija pieejami tikai tad, kad biji “labs”, centīgs vai veiksmīgs, tad psihe šo mehānismu nostiprina: “Ja es būšu ideāls, mani mīlēs.”

Šādā gadījumā perfekcionisms nav ambīcija, bet pielāgošanās. Tas ir mēģinājums saglabāt saikni. Un te parādās Helingera aprakstītā lojalitāte - dziļa, bieži neapzināta uzticība vecākiem un viņu liktenim. Bērns ir gatavs nest milzīgu spriedzi, lai tikai nepazaudētu piederību.

Taču cena par to ir augsta: apspiesta spontanitāte, radošums, spēja kļūdīties un mācīties. Cilvēks var kļūt ļoti funkcionāls, bet iekšēji tukšs vai izsmelts.

Ceļš atpakaļ pie seva Es

Strādājot ar perfekcionismu terapijā vai sistēmiskajos procesos, mēs nesākam ar cīņu pret prasībām. Mēs skatāmies, kam tās kalpo. Ar ko cilvēks ir saistīts. Kādu neredzamu kustību viņš turpina, kam viņš ir lojāls?

Bieži pietiek ar to, ka šī kustība kļūst redzama. Ka cilvēks ierauga - “es to daru ne tikai sev”. Un tajā brīdī sāk parādīties izvēle. Nevis uzreiz pārstāt censties, bet sākt just, kur beidzas lojalitāte un sākas mans paša Es.

Perfekcionisma dziedināšana nozīme vienkārši atļaut sev būt cilvēkam, atzīt savu ievainojamību un spēt sevi atbalstīt neveiksmju brīžos pieņemot, ka kļūdas ir daļa no tava ceļa un izaugsmes. Tā ir pāreja no izdzīvošanas stratēģijas uz brīvāku, apzinātāku dzīvi.
Un, iespējams, pats svarīgākais ir visā šajā procesā ieraudzīt, ka piederība nav jānopelna ar ideālu tēlu un ka tava vieta sistēmā nepazūd, pat ja kaut kādā mērā esi nepilnīgs.

Patiesa brīvība ir būt dzīvam, nevis perfeketam :)

Santa Leiboviča

08/03/2026

Kad bērns kļūst par vecāku saviem vecākiem

Vai Tev ir pazīstama sajūta, ka esi spiests būt spēcīgs/spēcīga, stirps/ stipra, tāds uz kuru citi var paļauties? Tas, kurš citus spēj saprast un mierināt un kuram grūti atzīt, ka nereti uzņemies vairāk, nekā patiesībā spēj nest. Vai varētu būt, ka jau agri savā dzīvē esi iemācījies/-usies ka Tava loma ir rūpēties, sakārtot, izturēt.... Ja paskaties dziļāk, iespējams pamanīsi, ka šī loma nav sākusies pieaugušo attiecībās, bet gan daudz agrāk - attiecībās ar vecākiem.

Sistēmiskajā skatījumā, kas balstās Berta Helingera skatījumā, ģimenē pastāv noteikta kārtība, kur vecāki ir lieli, bet bērni ir mazi, vecāki dod, bet bērni ņem. No šīs kustības bērns iegūst drošību, spēku un pamatu savai dzīvei. Kad bērnam ir iespēja būt vienkārši bērnam, viņš var augt, pakāpen*ski kļūt pieaudzis un pēc tam savu dzīvi veidot no vietas, kurā ir pietiekami daudz spēka, lai uzņemtos savu atbildību.

Tomēr dzīvē tas ne vienmēr notiek tik vienkārši. Ja kāds no vecākiem pats ir ļoti ievainots, vientuļš, emocionāli pārslogots vai arī nav saņēmis pietiekamu atbalstu no saviem vecākiem, viņam var pietrūkt spēka būt pilnībā pieaugušā lomā attiecībās ar savu bērnu. Sistēmā tad rodas iztrūkums, un sistēmas daba ir tāda, ka tā vienmēr cenšas šo iztrūkumu kaut kā kompensēt.

Ļoti bieži to dara bērns.

Bērns sāk ieņemt vietu, kas viņam nepieder. Dažkārt viņš kļūst par mammas uzticības personu, dažkārt par emocionālo balstu, dažkārt pat par mammas “mammu”. Reizēm vecāki to pat tieši vai netieši pieprasa, jo bērns ir vienīgais, kas tajā brīdī ir pieejams un pietiekami tuvu. No malas tas var izskatīties kā īpaša tuvība vai pat kā bērna briedums, taču bērna dvēselei tas ir ļoti smags uzdevums, jo viņam nākas nest atbildību, kas patiesībā pieder pieaugušajiem.

Šādā situācijā bērns sāk audzināt sevī vecāku sev pašam, lai kaut kā izdzīvotu, un vienlaikus kļūst par vecāku savam vecākam. Un tad bērnam vairs gandrīz nepaliek vietas, kur vienkārši būt bērnam ar savām vajadzībām, savām bailēm, savu ievainojamību. Tur, kur bērnam vajadzētu saņemt, viņš sāk dot.

Kad bērns sāk nest to, kas pieder vecākiem, ģimenes sistēmā tiek izjaukta kārtība, un bērnam kļūst pārāk smagi.

Šī dinamika bieži vien neapstājas bērnībā. Tā turpinās arī pieaugušo dzīvē. Šādi cilvēki nereti ļoti labi jūt citu vajadzības, ātri uzņemas atbildību par situācijām, kuras patiesībā nav viņu atbildība, un attiecībās mēdz nonākt lomā, kur viņi rūpējas, notur, saprot un glābj. Dažkārt viņi arī piesaista partnerus, kuri apzināti vai neapzināti meklē mātes rūpes savā partnerī, jo šī dinamika abām pusēm kaut kādā ziņā ir pazīstama.

Sistēmiskajā darbā viens no svarīgākajiem soļiem ir ļoti vienkāršs, bet vienlaikus arī dziļš - atgriezties savā vietā. Atgriezt vecākiem to, kas pieder viņiem, un paņemt savu vietu kā bērnam. Tas nenozīmē atteikties no saviem vecākiem vai kļūt vienaldzīgam. Tas nozīmē atjaunot kārtību, kurā katrs nes savu.

Ja, lasot šo, tu sevī kaut ko atpazīsti, vari pamēģināt vienkāršu iekšēju vingrinājumu.

Iedomājies, ka tu stāvi pretī savai mātei un mierīgi, ar cieņu saki:
"Tu esi mana māte, un es esmu tava meita.
Tev jau ir sava māte, un man nav jāuzņemas rūpes par tevi kā tavai mātei.
Es nevaru aizstāt vai kompensēt to, ko tu neesi saņēmusi no savas mammas.
Es esmu bērns, un man ir manas bērna vajadzības."

Dažkārt šādi vārdi var atvērt ļoti dziļu iekšēju kustību, jo tad var atļauties beidzot nolikt ne savu smagumu un sākt pilnīgi citādākas attiecības ar savu dzīvi.

Santa Leiboviča

06/03/2026

Mazie veiksmīgu attiecību noslēpumi no Berta Helingera
Vācu filozofs un psihoterapeits Berts Helingers par stipru un uzticības pilnu attiecību noslēpumiem pārī saka sekojošo:

Ko būtiski iegūt vīrietim no sievietes un sievietei no vīrieša partnerattiecībās?
Attiecību pamatā pārī ir atšķirības starp vīrieti un sievieti. Lai kļūtu par sievieti, sievietei ir vajadzīgs vīrietis. Savukārt vīrietim, lai viņš kļūtu par vīrieti, ir vajadzīga sieviete. Būt vīrietim ir jēga tikai tad, ja Tavā dzīvē ir sieviete. Būt sievietei ir jēga tikai tad, ja ir vīrietis. Jo vīrietis un sieviete viens otru papildina.
Vīrietis vēlas sievieti, jo viņam kā vīrietim sievietes trūkst. Sieviete vēlas vīrieti, jo viņai kā sievietei pietrūkst vīrieša. Tāpēc labas attiecības pārī sākas ar atziņu, ka katrs kā dāvanu pieņem to, kas viņam trūkst.

Vīrietis dāvanā no sievietes saņem to, kas viņam kā vīrietim pietrūkst. Sieviete saņem no vīrieša dāvanā to, kas viņai kā sievietei pietrūkst. Tādējādi mīlestības piepildījums dabiskajā, sākotnējā izpratnē ir iespējams, pateicoties savstarpējai vajadzību atzīšanai un gatavībai dot otram to, kas viņam pašam pietrūkst, un pieņemt to, kas pietrūkst tev. Tas ir pāra attiecību pamatā.

Šī apmaiņa tiek izjaukta, kad viens partneris uzvedas tā, it kā viņam nekas nebūtu vajadzīgs, “atsēdinot” otru, sakot kaut ko apmēram šādu: "Paskatīsimies, kas Tev vajadzīgs. Varbūt es Tev to iedošu." Šī pozīcija grauj attiecības pārī, jo, kad viens ienes savas vajadzības, bet otrs izliekas, ka viņam tādu nav, un viņam vispār neko nevajag, tas spēcīgi bojā attiecības.

Labu partnerattiecību kamertonim būtu jābūt: “Es Tevi mīlu, es Tevi ņemu;
Es pieņemu Tevi par savu vīru un dodu sevi par sievu.
Es pieņemu Tevi par savu sievu un dodu sevi par vīru.
Šāda attieksmē ir dziļa samierināšanās. Viss pārējais, arī balanss došanā un ņemšanā starp vīrieti un sievieti veidojas uz šī pamata.

Apmaiņa, jeb došana un ņemšana partnerattiecībās
Attiecības pārī veidojas, kad vīrietis un sieviete atzīst viens otru kā atšķirīgus, bet tajā pašā laikā līdzvērtīgus partnerus. Kad viņi rīkojas kā līdzvērtīgi viens pret otru.

Partnerattiecības ir veiksmīgas, kad notiek pastāvīga apmaiņa dodot un ņemot. Viens dod, otrs ņem, ar mīlestību kaut ko pievieno tam, ko saņem, un atdod. Otrs atkal kaut ko pievieno – jo viņam tas patīk – un atdod. Pateicoties apmaiņai, pastāvīgai kompensācijai ar nelielu “pieaugumu”, attiecības pārī attīstās un aug.

Kad viens partneris ir spiests dot vairāk un tiek lūgts dot vairāk, nekā viņš saņem, attiecības ir apdraudētas. Tas liek mīlestībai sarukt. Piemēram, gadās, ka vienam no laulātajiem ir bērni no iepriekšējās laulības, un tie tiek ievesti jaunajā ģimenē.

Bērnu vecāks sagaida, ka jaunais partneris parūpēsies par bērniem – neskatoties uz to, ka tie nemaz nav viņa bērni. Un izrādās, ka jaunajam partnerim ir jādod vairāk, nekā viņš saņem. No viņa tiek gaidīts vairāk nekā viņš saņem. Šajā gadījumā tiek pārkāpta vienlīdzība un līdztiesība.

Ir tikai viens veids: jāatjauno līdzsvars. Tas ir iespējams tikai tad, ja tas, kurš vairāk prasa, novērtē to, ko tas saņem.

Ja viņš atsakās no prasības: "Tu man esi parādā" un atzīst: "Es Tev esmu parādā."
Ja viņš to novērtē, ar mīlestību. Tas ir tas, kas var atjaunot līdzsvaru.

Partnerattiecības prasa līdzsvaru ne tikai labajā, bet arī sliktajā. Mēs cenšamies līdzsvarot ne tikai labo, bet arī slikto. Ja viens partneris sāpina otru, vienalga kāda iemesla dēļ, otrais mēdz sāpināt pirmo. Un viņam tas jādara, pretējā gadījumā tiek izjaukts līdzsvars. Bet viņš sāpina pirmo ar mīlestību, kas nozīmē sāpināt viņu nedaudz mazāk, nekā tu biji sāpināts. Tad atkal iespējama labu lietu apmaiņa.

Šie ir mazie veiksmīgu partnerattiecību noslēpumi no Berta Helingera.

06/03/2026

17/10/2025

Traumas trīs līmeņi

Kad runājam par psihotraumu, mēs bieži domājam par to, kas noticis ar mani - konkrēta dzīves situācija, vai ko esam piedzīvojuši attiecībās, bērnībā.
Tā ir individuālā trauma - mana personīgā pieredze, mana ķermeņa un psihes reakcija uz notikušo.
Taču bieži vien mēs sevī nesam "ne savas" traumas, ko pavada nespēja izskaidrot savas reakcijas noteiktās situācijās.

Ir saucamās ģimenes jeb transģeneratīvās traumas, kuras tiek mantotas no iepriekšējām paaudzēm. Neizrunāti notikumi, zaudējumi, izslēgti cilvēki, emocionālās nastas, kuras kāds reiz nespēja nest. Tas viss turpina dzīvot ģimenrs sistēmā un reizēm izpaužas mūsu dzīvē kā sajūta, ka nesaprotu, kādēļ tā daru, kādēļ ar mani tā notiek.

Piemēram, sieviete, kura attiecībās ar vīriešiem rīkojas noteiktā veidā, piemēram, izjūt milzīgas dusmas, sistēmiskajā skārtojumā var konstatēt, ka tas saistīts ar iepriekšējās paaudzēs piedzīvoto netaisnību no kāda dzimtas vīrieša, un ka dusmas ir "mantotas" vai, piemēram, kāda cita sakārtojumu dalībniece konstatē, ka ar plaušam saistīts veselības simptoms, kuru sevī nes kopš noteikta vecuma, ir kā atgādinājums par ģimenē iepriekšējās paaudzēs notikušo traģēdiju ar bojā gājušu bērnu tajā pašā vecumā, kurš miris no plaušu karsoņa, bet par kuru neviens nerunā, jo tas ir bijis pārāk smagi. Neidzīvotās skumjas pārceļo uz nākamajām paaudzēm ar neredzamu lojalitātes spēku.

Kā saprast, ka sevī nesu ģimenes jeb transģeneratīvo traumu?
* Tie ir dzīves scenāriji, kuri atkārtojas no paaudzes, paaudzē.
* Tu jūti smagumu, vainas izjūtu, kaunu, vai intensīvas reakcijas uz maznozīmīgi notikumiem.
* Ģimenes vēsturē ir "neatlaisti" pārdzīvojumi, notikumi par kuriem nerunā.
* Specīgs iekšējais dzinulis uzņemties citu emocionālās nastas, glābt kādu.
* Neizskaidrojamas ķermeņa reakcijas.
* Nepamatota trauksme, panika, elpas trūkums bez reala apdraudējuma.
* Sajūta, ka dzīvo dzīvi, kas līdz galam nav tava.
Kopumā no iepriekšējām paaudzēm mantotās traumas var raksturot šādi: “tas neatbilst man, bet es tā joprojām rīkojos”.

Un ir vēl kolektīvā trauma - tas, kas pieder mūsu tautai, kultūrai, vēsturei. Karš, izsūtīšanas, bailes, pielāgošanās, tas viss dzīvo mūsu ķermeņos, valodā, veidā, kā audzinām bērnus un uztveram pasauli. Sistēmiskajos sakārtojumos nereti sanāk pieskarties arī šim līmenim. Kā mēs varam piedzīvot šo? Piemēram, kad sākās karš Ukrainā, daudziem apziņā "uzpeldēja" vecvecāku stāsti un reakcijas bija dažādas. Kāds bija panikā (kaut reāla apdraudējuma uz to brīdi nebija), kāds steidza krāmēt somu, iepirkt pārtikas rezerves u.c.

Sistēmiskie sakārtojumi uz traumatisko pieredzi ļauj skatīties plašāk- arī no ģimenes un lielākas sistēmas perspektīvas. Tas palīdz redzēt, kas patiesībā tiek nests un kur ir robeža starp “mans” un “pieder sistēmai”.

Ja jūti, ka kāda tēma dzīvē atkārtojas vai ir sajūta, ka nes kaut ko, kas nav līdz galam “tavs” - sistēmisko sakārtojumu vakari, kuri notiek reizi mēnesī, Jelgavā, ir vieta, kur to var ieraudzīt citādi.❤️🙏

Tuvākā iespēja šovakar!
✨ Sistēmisko sakārtojumu vakars Jelgavā
🗓️ 17. oktobrī | 17:00–21:00
📍 Art Place Jelgava
💶 Dalība – 35 €, sakārtojums – 75 €

Nākamie datumi:
21.novembris un 19.decembris

Santa Leiboviča
sistēmkonsultante un transpersonālās psihoterapijas speciāliste