25/02/2026
Pēc 12 gadu pauzes būt atkal Alpos ir episki!
Jo tuvāk nāca ceļojums, jo lielāka panika manī sējās. Bet tā panika krustojās ar nereālu prieku, jo zinu, cik ļoti man patīk kalni! Tas ir mans miers un enerģija reizē!
Uz slēpēm pa šiem 12 gadiem biju kāpusi pāris reizes, taču ar katru reizi ar aizvien lielākām bailēm un aizvien pārmetošāku sajūtu pret sevi par to, ka nemāku visu tik labi, cik gribētu.
Kādreiz es gāju slēpošanas skolā, taču man tik ļoti tur nepatika, ka raudāju vecākiem, lai ņem mani ārā no turienes, un tā arī paliku ar amatierieskām zināšanām un prasmēm par visu. (Šis visiem vecākiem, kuriem bērni raud par treniņiem - varbūt ir vienkārši ir vērts nomainīt treneri, jo slēpot man patika)
Pirmajā kalna dienā man bija jāstrādā un tā likās, kā superīga atmazka, lai uz kalnu vispār nebrauktu. Bet tad sapratu, ja ne šodien, tad man citas dienas vairāk nebūs attaisnojumu kāpēc nē 😀
Pārvarēju paralizējošas bailes, vienkārši neļaujot par tām pašai sev domāt. Pāris nobraucieni, un Tu saproti, ka Tavi muskuļi neko nav aizmirsuši!! Ķermenis kustās un ļoti labi zina, ko darīt 💯
Jā, protams, ka vēljoprojam nesanāk tik labi kā gribētos, bet tā ir super trenējama lieta! Un cik labi, ka tagad kā pieaugušais, varu izvēlēties to turpināt apgūt stipri labākā līmenī, lai varu arī ar partneri kopā laist pa beztrasēm, nevis vienkārši čīkstēt, ka nemāku, tāpēc nekur nebraukšu.
Pārvarēt sevi ir tik superīgi un arī pieaugušam skolniekam ir būt superīgi, ja vien pats māki nolikt maliņā to, ka māki visu vislabāk vai būsi apkaunojums, ja kaut ko nemācēsi. 😌
A kā tad visi sāk? Ar tādu attieksmi bērni nekad dzīvē pat neiemācītos staigāt!
