23/01/2024
Darbā ar komandām un organizācijām, kā arī individuālajās sesijās bieži izmantoju Kilmana-Tomasa konfliktu risināšanas modeli https://ej.uz/xwn3.
Tas atbilst mūsu pamatinstinkta izdzīvošanas stratēģijām- bēgt, cīnīties, sastingt un pielāgoties. Tās, noteikti, ir labākās izvēles konkrētās situācijās. Tās ir dziļi iesakņotas mūsos un kāda no tām ir mūsu vadošā stratēģija. Problēma sākas, ja katru reizi izvēlamies savu vadošo ( teiktu- trennētāko) kā primāro konfliktu risināšanas veidu un neesam elastīgi.
Kā piemēru minēšu savu pieredzi, ko es redzēju un jutu savā ģimenē attiecībā uz konfliktu risināšanu.
Vecāki bija mierīgi, strādīgi un godīgi cilvēki. Būdami 17. gadus veci viņi piedzīvoja kara šausmas. Emocijas netika izrādītas, ar visu tika galā. Sajūtas man bija drošas.
Tā veidojās manas vadošās taktikas- izvairīties un pielāgoties. Manās acīs tas bija kaut kas ļoti, labs, pazīstams un cēls.
Vecāki bija nesen iegādājušies pusmāju no kaimiņu radinieka. Tēvs, būdams labs arhitekts, izstrādāja projektu uz abiem un sāka celt māju.
Mulsums parādījās, kad sākās sadzīves domstarpības ar kaimiņiem par kopīpašumu. Konfliktos tiku iesaistīta arī es, kā bērns. Man 9. gadi ( sk. bildi).
Cik, saprotu tagad, vecākiem tas bija milzīgs kultūras šoks un viņi sāka izmantot savas primārās izdzīvošanas un konflikta risināšanas taktikas- izvairīties un pielāgoties. Savukārt, kaimiņi izmantoja savas primārās izdzīvošanas taktikas- uzbrukt, konfliktēt, draudēt utt.
Konflikts eskalējas. Kaimiņi sāk izmantot mani savā stratēģijā. Apvaino lietās, ko neesmu darījusi. Vecāki turpina pielietot savas primārās taktikas- izvairās un pielāgojās. Es (man 9. gadi !) vācu izziņas no sava deju kolektīva, ka tajā laikā biju Maskavā un nekādi nevarēju izsist siltumnīcai stiklus, kaimiņu noteiktajā laikā. Gāju viena uz pārrunām ar kaimiņieni. Tā es iemācos, ka man īsti nav uz ko paļauties un, lai izdzīvotu, man ir jāaizstāvas- jācīnās! Tā laika “lifehucks” - ar visām problēmām man jātiek pašai galā.
Stāsts turpinājās un beidzās ar mana Tēva četriem infarktiem, insultu un nāvi pēc daudzu gadu konfliktiem. Tolaik viņam bija 62. gadi. Man 17 gadi…
Es saņēmu visu savu drosmi un pabeidzu to stāstu, izmantojot kompromisa taktiku, pēc vairākiem gadiem. Sadalījām īpašumu reālajās daļās ar kaimiņienes meitu. To vietu es pārdevu.
Secinājumi:
Bērnības pieredzētajiem konfliktiem bija nozīmīga loma manā personības veidošanā.
Es apguvu arī citas konflikta risināšanas taktikas, atšķirībā no saviem vecākiem.
Tas pievērsa mani psiholoģijai un, visbeidzot , supervīzijai , kurās es sastopos ar konfliktu tēmām ik uz soļa. Tagad par tiem es zinu daudz vairāk. Zinu, ka tos var risināt radoši, elastīgi un arī likties mierā. Konflikti ir neizbēgama dzīves daļa. Konfliktus es redzu kā iespējas!
