12/01/2026
https://www.facebook.com/share/p/1DGEDnW4e4/
Tapis jauns kopdarbs,sadarbìba ar kolèģèm Santa Leiboviča un Zane Driķīte un Mācību centrs Saskarsme .
Citèjot kolèģi Leiboviča:
Pirms kāda laika pamanīju ierakstu Facebook par mītiem saistībā ar sistēmiskajiem sakārtojumiem. Un viens no mītiem, ka tajos var notikt retraumatizācija, tika apgāzts ar apgalvojumu, ka tie ir pilnībā droši un retraumatizācija nav iespējama.
Par cik šajā laukā esmu kādu laiku un pie manis, kā psihoterapijas speciālista, ir vērsušies daži klienti ar pieprasīju par retraumatizācijai līdzīgam reakcijām pēc sistēmiskajiem sakārtojumiem, nolēmu tomēr šo tematu izpētīt dziļāk, tajā skaitā meklēju, vai ir kādi pētījumi, kas apstiprina vai apgāž apgalvojumu par retraumatizācijas iespējām sistēmiskā sakārtojuma rezultātā.
Lai nebūtu pārpratumu, sāksim ar to, kas tad īsti ir retraumatizācija- tā ir situācija, kurā cilvēks atkārtoti piedzīvo psiholoģisku vai fizioloģisku reakciju, kas ir līdzīga viņa iepriekšējai traumai - tās pašas sāpes, bezpalīdzības sajūtu, trauksmi, ķermeņa reakcijas vai emocijas, ko izraisīja sākotnējais ievainojums. Retraumatizācija var notikt, ja kāds notikums, situācija, terapijas process vai attiecību dinamika aktivizē neintegrētu psihotraumas pieredzi, un nervu sistēma reaģē tā, it kā trauma notiktu tagad - nevis pagātnē.
Kā cilvēkam, kurš ikdienā strādā ar cilvēkiem un to biogrāfiskajām un transģeneratīvajām traumām (transģeneratīvs- starp vairākām paaudzēm), man ir svarīgi atklāti un bez idealizācijas runāt par sistēmiskajiem sakārtojumiem kā metodi, kurai ir gan savs potenciāls, gan ierobežojumi un riski. Un mani profesionālie novērojumi saka, ka apgalvojumi, ka sistēmiskie sakārtojumi ir pilnībā droši un retraumatizācija nav iespējama nesakrīt ar maniem profesionālajiem novērojumiem, tadēļ pārskaktot pieejamos literatūras un pētijumu avotus, gribēju noskaidrot, ko tieši mēs droši varam teikt par retrauatizācijas iespējām sakārtojumos un kādus secinājumus izdarīt.
Un lūk, ko saka pētījumi:
1) Lielākajai daļai cilvēku sistēmiskie sakārtojumi palīdz. Vairāki pētījumi rāda: cilvēkiem samazinās trauksme, depresijas simptomi, uzlabojas pašsajūta un iekšējā sakārtotība. To es novēroju arī savā praksē un daudz vēl pozitīvas konsekvences..
2) Taču pētījumi rāda arī negatīvas reakcijas. Nevienā zinātniskā rakstā nav atrodams apgalvojums, ka retraumatizācija nav iespējama. Tieši pretēji - lielākajos pētījumos konstatēts, ka:
• 5–9 % cilvēku pēc sakārtojuma stāvoklis pasliktinās,
• dažiem tas ir klīniski nozīmīgi.
Tātad, tas nav bieži, bet tas IR iespējams un nozīmē, ka nosaukt metodi par pilnīgi drošu ir spekulācija. Arī pieredzējuši sakārtojumu praktiķi noteikti ieteiks piesardzību un kādā izcili retā situācijā būs saskārušies ar situāciju, kad klientam pēc sakārtojuma stāvoklis pasliktinās. Nereti tas ir īslaicīgi, tomēr tas mēdz notikt.
Sistēmiskajos sakārtojumos mēs saskaramies ar jūtām, biežī, līdz šim izstumtām, bloķētām. Un cilvēks nonāk emocionāli piesātinātā vidē un stāvoklī, kas rada risku pietuvoties psiholoģisko aizsardzību robežai. Lielākoties mūsu psihe ir pietiekami gudra, lai aizsargātu, tomēr, kā saka, ir bijuši gadījumi....
Tas nenozīmē, ka metode ir bīstama - tas nozīmē, ka tā ir spēcīga un prasa no sistēmisko sakārtojumu vadītāja augstu kompetenci - zināšanas par psihotraumu, smalki just robežu un spēju vadīt procesu un procesa integrāciju!!!
Mans galvenais secinājums ir tāds, ka sakārtojumi ir viena no manuprāt spēcīgākajām metodēm un tie patiešām var būt ļoti dziedinoši. Tie var dot kustību tur, kur gadiem cilvēks jūtas iestrēdzis (attiecību jautājumos, profesionālajā sfērā, veselības jautājumos u.c.) un palīdzēt ieraudzīt sistēmiskās likumsakarības, kas spēcina. Tomēr, sistēmiskie sakārtojumi nav brīnumnūjiņa un tiem ir savi ierobežojumi. Piemēram darbā ar individuālo traumu. Un ne visiem cilvēkiem tie strādā vienādi. Tādēļ korekti būtu apgalvot, ka lielākajai daļai cilvēku sakārtojumi ir noderīgi un droši, bet nelielai daļai tie var radīt emocionālu pārslodzi. Drošību nenodrošina pati metode, bet gan tas, kā tie tiek vadīti. Vai vadītājs ir pietiekami zinošs par traumas mehānismiem, spēj noturēt robežas un sniegt atbalstu pieredzes integrācijā.
Es patiesi ticu šai metodei un redzu cik daudz tā spēj dot. Un vienlaicīgi man patīk realitāte, bez idealizācijas. Šai metodei ir ierobežojumi. Tas tā ir.
Aicinājums kolēģiem: Ja vadi sistēmiskos sakārtojumus un vēlies strādāt ar cilvēkiem vēl dziļāk, vēl drošāk un ar zināšanām par psihotraumu, tad sirsnīgi aicinu pievienoties ievadkursam darbā ar psihotraumu, ko sāksim 31. janvārī Mācību centrs Saskarsme.
