09/04/2026
Visgrūtāk nav šķirties no viņa. Visgrūtāk ir atteikties no cerības, ka ar viņu vēl varētu būt citādi.
Tieši tāpēc Tu vēl paliec. Ne vienmēr viņa dēļ.
Bieži — tās dzīves dēļ, kuru ar viņu sev klusībā biji apsolījusi.
Viņu vēl var redzēt tādu, kāds viņš ir.
Ar viņa klusumu.
Ar attālumu.
Ar nespēju satikt.
Ar solījumiem, kas skan biežāk, nekā piepildās.
Ar tuvumu, kas uz īsu brīdi parādās un tad atkal pazūd.
To visu var redzēt.
Grūtāk ir atteikties no tā, kam Tu vēl joprojām gribi ticēt.
Vēl viena saruna.
Vēl viens mēģinājums.
Vēl mazliet laika.
Vēl viena iespēja.
Varbūt tagad viņš sapratīs.
Varbūt tagad viņš nobīsies Tevi zaudēt.
Varbūt tagad beidzot ieraudzīs, ko Tu visu šo laiku esi nesusi.
Tāpēc šķirties ir tik sāpīgi.
Ne jau tāpēc, ka Tu neredzētu patiesību.
Tu to redzi.
Tu redzi, cik maz no tā, ko saņem, Tevi patiesībā piepilda.
Tu redzi, cik bieži paliec viena ar to, ko jūti.
Tu redzi, cik ilgi jau dzīvo starp to, kas ir, un to, uz ko vēl ceri.
Tu redzi, ka šajās attiecībās ir vairāk gaidīšanas nekā īstas satikšanās.
Bet Tu vēl neesi atteikusies no tās daļas sevī, kura joprojām dzīvo ar to “varbūt”.
Varbūt viņš mainīsies.
Varbūt kādreiz būs citādi.
Varbūt viss, ko Tu esi pacietusi, tomēr iegūs jēgu.
Dažreiz Tu neturies pie vīrieša. Tu turies pie nākotnes, kuru ar viņu biji izdomājusi.
Tas ir daudz sāpīgāk. Jo tad jāatlaiž ne tikai viņš.
Jāatlaiž arī saruna, kura nekad nenotika.
Tuvība, kura tā arī līdz galam neatnāca.
Dzīve, kuru Tu tik ilgi sev klusībā solīji.
Tāpēc katrs mazākais viņa žests atkal kļūst svarīgs.
Siltāka ziņa.
Mierīgāka diena.
Mazliet vairāk uzmanības.
Mazliet maigāks tonis.
Un Tu atkal notici. Ne jau viņam. Cerībai.
Cerībai, ka varbūt tomēr.
Cerībai, ka vēl nevajag padoties.
Cerībai, ka vēl nedaudz pacietības, un viss beidzot atvērsies.
Un tā Tu dzīvo nevis tajā, kas ir, bet tajā, kas vēl varētu būt.
Tas ir nežēlīgi nogurdinoši. Jo realitāte velk vienā pusē.
Cerība — otrā.
Realitāte saka:
Tev sāp.
Tu paliec nesatikta.
Tu dzīvo no druskām.
Tu jau sen gaidi vairāk, nekā saņem.
Cerība saka:
vēl nedaudz.
vēl ne tagad.
vēl nepārtrauc.
vēl nesagrauj to, kas varbūt tomēr vēl var kļūt īsts.
Un šī plaisa sievieti lēnām iztukšo. Ne tikai ar skumjām.
Arī ar pazemojumu.
Arī ar izmisumu.
Arī ar dusmām uz sevi.
Arī ar nogurumu no tā, ka Tu atkal un atkal atgriezies pie vienas un tās pašas durvju spraugas un vēl sauc to par iespēju.
Un kādā brīdī Tu ieraugi ko ļoti skumju.
Tu neesi iestrēgusi mīlestībā. Tu esi iestrēgusi gaidīšanā.
Tu esi kļuvusi par sievieti, kura vairs līdz galam nedzīvo tajā, kas ir, jo daļa no viņas joprojām stāv vietā, kur kaut kam sen vajadzēja notikt.
Tas ir smagi. Jo tad jāsēro ne tikai par viņu.
Jāsēro par sevi tajā nākotnē, kurā Tu vēl ticēji, ka reiz būsi ieraudzīta.
Jāsēro par attiecību versiju, kura palika tikai Tavā galvā.
Jāsēro par to sevi, kura tik ilgi noticēja, ka ar pietiekami daudz pacietības, mīlestības un sapratnes var panākt no otra to, ko viņš pats nav gatavs dot.
Dažreiz sieviete nepaliek tāpēc, ka vēl ļoti mīl.
Dažreiz viņa paliek tāpēc, ka nespēj izturēt domu, ka viss šis ilgi nests stāsts beigsies bez tās ainas, uz kuru viņa tik ilgi cerēja.
Bez izlīguma.
Bez pēkšņas saprašanas.
Bez dienas, kad viņš beidzot kļūst tāds, kādu Tu viņu tik ilgi gaidīji.
Tāpēc šķirties ir tik grūti. Tas nav tikai zaudējums.
Tā ir atteikšanās no ilūzijas, kura Tevi ilgi uzturēja.
Un jā — ilūzija dažreiz tiešām uztur. Bet tā arī notur vietā, kur Tev sāp.
Tāpēc jautājums nav tikai par to, vai jāšķiras no viņa.
Jautājums ir daudz sāpīgāks:
vai Tu esi gatava atteikties no cerības, kura Tevi visu šo laiku turēja pie dzīves, kas Tevi jau sen vairs nepiepilda?
Tas ir daudz grūtāk. Jo tad vairs nav, aiz kā paslēpties.
Tad paliek tikai tas, kas ir.
Sāpes.
Vilšanās.
Dusmas.
Tukšums.
Sēras.
Bet tieši tur sākas kas īsts.
Ne tajā brīdī, kad viņš mainās.
Bet tajā brīdī, kad Tu pārstāj būt uzticīga nākotnei, kura no Tevis visu laiku prasīja vēl mazliet paciest.
Tur sākas atgriešanās pie realitātes.
Pie pašcieņas.
Pie savas dzīves.
Pie sevis.
Jo visgrūtāk nav šķirties no viņa.
Visgrūtāk ir atteikties no cerības, kas Tevi pie sāpēm noturēja ilgāk nekā viņš pats.
Ja Tu jūti, ka cerība ir kļuvusi par cietumu un Tev vairs nepietiek spēka gaidīt vienai – esmu šeit, lai palīdzētu Tev izsērot un atgriezties pie sevis.
Raksti man ziņu uz e-pastu: terprakse@gmail.com un vienosimies par konsultācijas laiku.
______
Ar cieņu,
Kaspars Justs
Sertificēts psihoterapijas speciālsts