Kaspars Justs

Kaspars Justs Esmu sertificēts psihoterapijas speciālists. Mana prakse ir droša telpa tiem, kuri jūtas apmaldījušies attiecībās, dzīvē vai sevī. Tā nav glancēta metode.

Droša telpa, kur runāt par attiecībām, izdegšanu, vientulību un dzīves krīzēm.
🔹 PIETEIKŠANĀS KONSULTĀCIJAI: terprakse@gmail.com 🔹 Ikviens cilvēks nes sevī stāstu – reizēm sarežģītu, reizēm klusumā noslēptu, reizēm skaļi neizteiktu, bet tomēr dziļi sajūtamu. Manā psihoterapijas praksē es vadu cilvēkus cauri viņu pašu dzīves stāstiem, cieņpilni, iejūtīgi un ar profesionālu klātbūtni, lai cilvēks

varētu sastapt pats sevi tur, kur viņš ir visīstākais. Tā ir vieta tiem, kuri jūtas pārslogoti, tukši, trauksmaini vai nesaprasti. Tā ir vieta dziedināšanai, augšanai un patiesai sastapšanai. Mēs katrs dzīvojam starp redzamo un neredzamo. Starp vārdiem, kas izskan, un klusumiem, kas paliek neizteikti. Starp pienākumiem un ilgām, starp pielāgošanos un iekšējo brīvību. Starp to, kas mūs veidoja vakar, un to, par ko varam kļūt rīt. Un reizēm – starp šīm robežām – mēs pazaudējam sevi. Mana psihoterapijas prakse ir vieta tiem, kuri ilgojas satikt paši sevi – aiz trauksmes, aiz kontroles, aiz neizrunātām sāpēm. Tā ir telpa, kur var apstāties. Kur var nokāpt dziļāk – zem virspusējiem stāstiem, aiz aizsardzības mehānismiem, līdz pašiem sakņainākajiem iekšējiem jautājumiem:
Kas es patiesībā esmu, kad neesmu tikai funkcija? Ko es patiesi jūtu, kad klusums manī kļūst skaļš? Kāda ir manas dzīves jēga – ne pēc citu vērtējuma, bet pēc manas pašas dvēseles patiesības? Es strādāju, ieklausoties ne tikai vārdos, bet arī klusumos. Ieklausoties tajā, kā cilvēks elpo, kā viņš pavērš skatienu, kā viņa balss lūst tieši tajā vietā, kur bijusi dzīve. Psihoterapija man palīdz redzēt neredzamo – to, kā caur mums runā iepriekšējo paaudžu sāpes un cerības, to, kā bērnības attiecību dinamikas turpina atkārtoties pieaugušo dzīvē, līdz mēs tās apzināmies un izšķīdinām. Psihoterapijā es vados pēc principa, ka katrs brīdis mūs māca, katra emocija ir durvis, un katra reakcija – iespēja nonākt tuvāk sev. Tā ir terapija, kas neslēpjas aiz teorijām, bet ir dzīva, elpojoša satikšanās ar cilvēku. Psihoterapija palīdz turēt kopā cilvēka ievainojamību un cieņu. Tā neapsola risinājumus, bet sniedz iespēju ieraudzīt savas izvēles. Tā palīdz sastapties ar dzīves bezgalību un tās galīgumu, ar vientulību un mīlestības iespējamību, ar tukšumu, kas reizēm ir ceļš uz iekšēju piepildījumu.

Šī nav ātra terapija. Tā ir dzīva satikšanās. Tā ir kopīgs ceļš caur apjukumu, skumjām, dusmām, ilgām, mīlestību, klusumu un atmodu. Tā ir vieta, kur cilvēks var beidzot nokāpt sevī bez bailēm, un kur neviens viņa daļa netiek noraidīta. Ja Tu jūties iztukšots, apmaldījies vai vienkārši vairs nespēj būt tā, kā esi bijis – es Tevi gaidu. Ar cieņu. Ar klātbūtni. Ar līdzpārdzīvojumu. Tava patība ir pelnījusi telpu. Tavas sāpes – sapratni. Tava dzīve – iespēju tapt dziedinātai. Ja Tu sajūti aicinājumu – es būšu klātesošs, lai palīdzētu Tev atklāt, izprast un dziedināt. Lai pieteiktos uz konsultāciju pie Kaspara lūgums rakstīt e-pasts: info@domine.lv


Vadu individuālās konsultācijas un sniedzu profesionālu psiholoģisko palīdzību:

• ja ir depresijas vai izdegšanas pazīmes, nomāktība, nespēks, trūkst dzīvesprieka;
•. ja ir trauksme, panikas lēkmes, veģetatīvā distonija;
• ja ir emocionālās problēmas (ēšanas vai miega traucējumi, trauksme, vainas sajūta, kauns, skumjas, dusmas);
•. ja ir nepieciešama emocionālā stāvokļa līdzsvarošana pēc tuva cilvēka zaudēšanas un attiecību pārtraukšanas;
• ja ir vēlēšanās labāk sevi iepazīt, saprast un pieņemt, būt saskaņā ar sevi, atklāt un izmantot savu iekšējo spēku un resursus;
• ja ir zems pašvērtējums (piemēram, grūtības izteikt savu viedokli, bailes uzsākt ko jaunu, grūtības pieņemt lēmumus, tieksme kontrolēt, apspiest emocijas, sava izskata nepieņemšana utt.);
•. ja ir nepieciešama uzvedības un attiecību veidošanas modeļa maiņa;
•. ja ir nepieciešams atbrīvoties no psihotraumām, negatīvām vecāku programmu sekām;
•. ja ir nepieciešama palīdzība psihosomatisko saslimšanu gadījumos;
• ja ir grūtības un sarežģījumi attiecībās (ģimenē, ar bērniem, ar partneri, kolēģiem darbā, vecākiem, draugiem, ar pretējā dzimuma pārstāvjiem utt.);
• ja ir nepieciešams darbs ar iedzimtām problēmām un ģimenes uzskatiem (ģimenes mītiem);
• ja kāds dzīves notikums ir atstājis ilgstošas un nevēlamas emocionālas sekas;
• ja ir grūtības nodibināt tuvas attiecības ar citiem cilvēkiem;
• ja pārdzīvoti zaudējumi (šķiršanās, tuvinieku nāve, ieilgušas sēras utt.);
• ja ir vēlēšanās saprast, kā ģimenes un dzimtas emocionālais mantojums ietekmē pašreizējo dzīves situāciju;
• ja Jums ir vēlēšanās saprast, ko vēlaties un tuvināties saviem dzīves mērķiem;
• ja ir vēlēšanās sevi izpaust, atraisīt savas spējas; saprast, kas dzīvē ir svarīgs, kas ir svarīgs citiem cilvēkiem;
•. ja ir vēlme atbrīvoties no kaitīgiem ieradumiem, visdažādākajām atkarībām, līdzatkarības (starppersonu konfliktu, strīdus situāciju risināšana);
•. labklājības rašana dažādās dzīves sfērās: veselībā (psihiskā, fiziskā, garīgā), mīlestībā, seksā, savstarpējās attiecībās, darbā, finansēs. DALĪBA ASOCIĀCIJĀS:

• Eiropas Geštalta psihoterapijas asociācijas biedrs;
•. Latvijas Geštalta terapijas asociācijas biedrs;
•. Latvijas neatkarīgo psihoterapeitu un psihoterapijas speciālistu asociācijas biedrs;
•. Latvijas Smilšu spēles terapijas asociācijas biedrs. MAKSA PAR KONSULTĀCIJU

Katram klientam sesiju skaits ir atšķirīgs, atkarībā no klienta situācijas un vēlmēm. Var būt viena vai divas konsultācijas īstajā laikā vai arī ilgāks sadarbības process. Maksa par darbu ar klientu ir individuāla, un tā ir atkarīga no darba grafika. Nav vienādu cilvēku. It kā līdzīgas problēmas ar vienu cilvēku atrisinām četrās stundās, bet ar kādu – četrpadsmit. Tas ir atkarīgs no problēmas dziļuma, no gatavības problēmu atrisināt, no darbaspējām, vecuma, dzimuma un citiem subjektīviem rādītājiem. Katrs pats veido savu dzīvi skaistāku, krāsaināku, piepildītāku, miera pilnāku, bet ir brīži, kad noder kāds neliels atbalsta punkts, cits skata leņķis, profesionāla, toleranta un konfidenciāla palīdzība. Ir iespējamas arī konsultācijas attālināti, iepriekš piesakoties pa e-pastu. E-pasts: info@domine.lv

Ar cieņu un siltumu,
Kaspars

Visgrūtāk nav šķirties no viņa. Visgrūtāk ir atteikties no cerības, ka ar viņu vēl varētu būt citādi.Tieši tāpēc Tu vēl ...
09/04/2026

Visgrūtāk nav šķirties no viņa. Visgrūtāk ir atteikties no cerības, ka ar viņu vēl varētu būt citādi.

Tieši tāpēc Tu vēl paliec. Ne vienmēr viņa dēļ.
Bieži — tās dzīves dēļ, kuru ar viņu sev klusībā biji apsolījusi.

Viņu vēl var redzēt tādu, kāds viņš ir.

Ar viņa klusumu.
Ar attālumu.
Ar nespēju satikt.
Ar solījumiem, kas skan biežāk, nekā piepildās.
Ar tuvumu, kas uz īsu brīdi parādās un tad atkal pazūd.

To visu var redzēt.

Grūtāk ir atteikties no tā, kam Tu vēl joprojām gribi ticēt.

Vēl viena saruna.
Vēl viens mēģinājums.
Vēl mazliet laika.
Vēl viena iespēja.
Varbūt tagad viņš sapratīs.
Varbūt tagad viņš nobīsies Tevi zaudēt.
Varbūt tagad beidzot ieraudzīs, ko Tu visu šo laiku esi nesusi.

Tāpēc šķirties ir tik sāpīgi.

Ne jau tāpēc, ka Tu neredzētu patiesību.

Tu to redzi.

Tu redzi, cik maz no tā, ko saņem, Tevi patiesībā piepilda.
Tu redzi, cik bieži paliec viena ar to, ko jūti.
Tu redzi, cik ilgi jau dzīvo starp to, kas ir, un to, uz ko vēl ceri.
Tu redzi, ka šajās attiecībās ir vairāk gaidīšanas nekā īstas satikšanās.

Bet Tu vēl neesi atteikusies no tās daļas sevī, kura joprojām dzīvo ar to “varbūt”.

Varbūt viņš mainīsies.
Varbūt kādreiz būs citādi.
Varbūt viss, ko Tu esi pacietusi, tomēr iegūs jēgu.

Dažreiz Tu neturies pie vīrieša. Tu turies pie nākotnes, kuru ar viņu biji izdomājusi.

Tas ir daudz sāpīgāk. Jo tad jāatlaiž ne tikai viņš.

Jāatlaiž arī saruna, kura nekad nenotika.
Tuvība, kura tā arī līdz galam neatnāca.
Dzīve, kuru Tu tik ilgi sev klusībā solīji.

Tāpēc katrs mazākais viņa žests atkal kļūst svarīgs.

Siltāka ziņa.
Mierīgāka diena.
Mazliet vairāk uzmanības.
Mazliet maigāks tonis.

Un Tu atkal notici. Ne jau viņam. Cerībai.

Cerībai, ka varbūt tomēr.
Cerībai, ka vēl nevajag padoties.
Cerībai, ka vēl nedaudz pacietības, un viss beidzot atvērsies.

Un tā Tu dzīvo nevis tajā, kas ir, bet tajā, kas vēl varētu būt.

Tas ir nežēlīgi nogurdinoši. Jo realitāte velk vienā pusē.
Cerība — otrā.

Realitāte saka:
Tev sāp.
Tu paliec nesatikta.
Tu dzīvo no druskām.
Tu jau sen gaidi vairāk, nekā saņem.

Cerība saka:
vēl nedaudz.
vēl ne tagad.
vēl nepārtrauc.
vēl nesagrauj to, kas varbūt tomēr vēl var kļūt īsts.

Un šī plaisa sievieti lēnām iztukšo. Ne tikai ar skumjām.

Arī ar pazemojumu.
Arī ar izmisumu.
Arī ar dusmām uz sevi.
Arī ar nogurumu no tā, ka Tu atkal un atkal atgriezies pie vienas un tās pašas durvju spraugas un vēl sauc to par iespēju.

Un kādā brīdī Tu ieraugi ko ļoti skumju.

Tu neesi iestrēgusi mīlestībā. Tu esi iestrēgusi gaidīšanā.

Tu esi kļuvusi par sievieti, kura vairs līdz galam nedzīvo tajā, kas ir, jo daļa no viņas joprojām stāv vietā, kur kaut kam sen vajadzēja notikt.

Tas ir smagi. Jo tad jāsēro ne tikai par viņu.

Jāsēro par sevi tajā nākotnē, kurā Tu vēl ticēji, ka reiz būsi ieraudzīta.
Jāsēro par attiecību versiju, kura palika tikai Tavā galvā.
Jāsēro par to sevi, kura tik ilgi noticēja, ka ar pietiekami daudz pacietības, mīlestības un sapratnes var panākt no otra to, ko viņš pats nav gatavs dot.

Dažreiz sieviete nepaliek tāpēc, ka vēl ļoti mīl.
Dažreiz viņa paliek tāpēc, ka nespēj izturēt domu, ka viss šis ilgi nests stāsts beigsies bez tās ainas, uz kuru viņa tik ilgi cerēja.

Bez izlīguma.
Bez pēkšņas saprašanas.
Bez dienas, kad viņš beidzot kļūst tāds, kādu Tu viņu tik ilgi gaidīji.

Tāpēc šķirties ir tik grūti. Tas nav tikai zaudējums.

Tā ir atteikšanās no ilūzijas, kura Tevi ilgi uzturēja.

Un jā — ilūzija dažreiz tiešām uztur. Bet tā arī notur vietā, kur Tev sāp.

Tāpēc jautājums nav tikai par to, vai jāšķiras no viņa.

Jautājums ir daudz sāpīgāks:

vai Tu esi gatava atteikties no cerības, kura Tevi visu šo laiku turēja pie dzīves, kas Tevi jau sen vairs nepiepilda?

Tas ir daudz grūtāk. Jo tad vairs nav, aiz kā paslēpties.

Tad paliek tikai tas, kas ir.

Sāpes.
Vilšanās.
Dusmas.
Tukšums.
Sēras.

Bet tieši tur sākas kas īsts.

Ne tajā brīdī, kad viņš mainās.
Bet tajā brīdī, kad Tu pārstāj būt uzticīga nākotnei, kura no Tevis visu laiku prasīja vēl mazliet paciest.

Tur sākas atgriešanās pie realitātes.
Pie pašcieņas.
Pie savas dzīves.
Pie sevis.

Jo visgrūtāk nav šķirties no viņa.

Visgrūtāk ir atteikties no cerības, kas Tevi pie sāpēm noturēja ilgāk nekā viņš pats.

Ja Tu jūti, ka cerība ir kļuvusi par cietumu un Tev vairs nepietiek spēka gaidīt vienai – esmu šeit, lai palīdzētu Tev izsērot un atgriezties pie sevis.

Raksti man ziņu uz e-pastu: terprakse@gmail.com un vienosimies par konsultācijas laiku.

______

Ar cieņu,
Kaspars Justs
Sertificēts psihoterapijas speciālsts

Ne viss, ko Tu sevī esi nesusi tik ilgi, ir jāsaglabā. Ne viss, kas Tev palīdzēja izturēt, vēl joprojām palīdz dzīvot. N...
06/04/2026

Ne viss, ko Tu sevī esi nesusi tik ilgi, ir jāsaglabā. Ne viss, kas Tev palīdzēja izturēt, vēl joprojām palīdz dzīvot. Ne viss, kas reiz Tevi pasargāja, šodien vēl ir spēks.

Dažas lietas Tevī sen vairs nav balsts. Tās ir kļuvušas par nastu.

Tava vajadzība visiem izpatikt.
Tavs klusums, ko gadiem sauci par mieru.
Tava prasme izturēt vairāk, nekā jebkurai būtu jāiztur.
Tava ticība, ka, ja vien būsi pietiekami laba, pietiekami saprotoša, pietiekami pacietīga, viss beidzot sakārtosies.

No malas tas bieži izskatās skaisti.

Tu netaisi drāmu.
Tu nekrīti virsū.
Tu turi sevi rokās.
Tu pielāgojies.
Tu noturi.
Tu izdari, kas jādara.

Tāpēc daudziem šķiet, ka ar Tevi viss ir kārtībā.

Bet ne viss, kas izskatās pēc brieduma, patiesībā ir dzīvība.

Dažreiz tas ir tikai nogurums, kas iemācījies uzvesties pieklājīgi.

Dažreiz tas ir cilvēks, kura sāpes kļuvušas tik pierastas, ka viņa tās vairs neuzdrošinās saukt vārdā.

Tieši tāpēc Lieldienas nav tikai maigas. Tās ir arī nežēlīgi godīgas.

Jo pirms augšāmcelšanās ir nāve.
Un tas attiecas ne tikai uz ticību.
Tas attiecas arī uz Tevi.

Kaut kam Tevī vairs nav vietas turpināt dzīvot.

Tai sievietei, kura vienmēr visu iznes un pēc tam pati jūtas vainīga, ka viņai ir par grūtu.
Tai sievietei, kura klusē, lai tikai nesadusmotu, nesāpinātu, neatstumtu.
Tai sievietei, kura joprojām cer, ka viņu beidzot ieraudzīs, ja viņa vēl mazliet pacietīsies.
Tai sievietei, kura prot parūpēties par visiem, bet sen vairs nezina, kā parūpēties par sevi.

Tas viss nevar palikt dzīvs un vienlaikus vest Tevi atpakaļ pie dzīvas sevis.

Tur tas lūst.

Jo te ir patiesība, no kuras visvairāk gribas novērsties:

dažreiz Tevi nelauž pati dzīve. Tevi lauž uzticība tam, kas Tevi lēnām salauž.

Uzticība lomai, kurā vienmēr saproti visas.
Uzticība attiecībām, kurās sen vairs nejūties redzēta.
Uzticība priekšstatam, ka Tev jābūt labai, lai Tevi mīlētu.
Uzticība klusumam, ko tik ilgi sauci par mieru.
Uzticība paciešanai, ko tik ilgi sauci par spēku.

Tieši tāpēc pārmaiņas ir tik sāpīgas.

Ne jau tāpēc, ka Tu negribētu dzīvot citādi.

Bet tāpēc, ka vecā Tu neaiziet klusi.

Viņa turas.
Viņa pierunā.
Viņa sola.
Viņa saka: pacieties vēl mazliet.
Viņa saka: neesi tik jūtīga.
Viņa saka: vēl nav tik slikti.
Viņa saka: citas tiek galā, tad Tev arī jātiek.

Un Tu atkal savācies.
Atkal pasmaidi.
Atkal izdari, kas jādara.
Atkal nodzīvo dienu tā, it kā iekšā nekas nebūtu mainījies.

Bet ir mainījies. Tu to jau jūti. Kādā brīdī Tu vairs neesi vienkārši nogurusi.

Tu esi kļuvusi par sievieti, kura pārāk ilgi dzīvojusi pret sevi.

Tas ir daudz smagāk.

Jo no malas tas vēl neizskatās pēc sabrukuma.
Tu joprojām ej uz darbu.
Atbildi ziņām.
Uzsmaidi.
Satiec cilvēkus.
Varbūt pat skaisti nosvini Lieldienas.

Bet iekšā Tu jau zini — vecais veids, kā Tu dzīvo, vairs netur.

Vecais veids mīlēt.
Vecais veids gaidīt.
Vecais veids piedot pāri sev.
Vecais veids glābt visus, pašai paliekot pēdējai.

Un tad sākas tas tumšais posms, par kuru cilvēki runā daudz mazāk.

Posms, kurā Tu vairs nevari būt tāda kā agrāk.
Bet vēl nezini, kā dzīvot citādi.

Tā ir ļoti vientuļa vieta.

Tur vairs nepalīdz skaisti vārdi.
Neiedvesmojoši citāti.
Ne solījums, ka no rītdienas viss būs citādi.

Tur palīdz tikai patiesība.

Tā, no kuras gribas novērsties.
Tā, kuru vairs nevar aizrunāt.
Tā, kurā Tu sev beidzot pasaki:

es vairs negribu šādi.
es vairs negribu sevi atstāt pēdējo.
es vairs negribu saukt par mieru to, kas mani lēnām iztukšo.
es vairs negribu būt uzticīga tam, kas mani salauž.

Tas ir sākums.

Ne glīts.
Ne viegls.
Bet īsts.

Jo atdzimšana nesākas tajā brīdī, kad Tev kļūst viegli.

Tā sākas tajā brīdī, kad Tu pārstāj glābt to, kam sen jau bija jābeidzas.

Tavu pārciešanu.
Tavu pielāgošanos.
Tavu klusēšanu.
Tavu ilūziju, ka ar sevis samazināšanu var nopelnīt tuvību.
Tavu ieradumu būt labai visiem, tikai ne sev.

Bez šīm beigām nekas jauns nepiedzimst.

Tieši tāpēc dažas Lieldienas nevis mierina, bet satricina.

Jo kļūst redzams, ka cerība nav tikai par to, kas vēl var nākt.
Cerība ir arī par to, ko Tu beidzot esi gatava atstāt.

Tas ir augsts brīdis. Ne tad, kad Tu jūties stipra.
Bet tad, kad Tu beidzot esi godīga.

Kad vairs nesauc sevis pamešanu par mīlestību.
Kad vairs nesauc sastindzumu par mieru.
Kad vairs nesauc izturēšanu par dzīvi.

Tur arī sākas augšāmcelšanās.

Ne kā brīnums.
Ne kā pēkšņa gaisma.
Bet kā lēna, skaidra atgriešanās pie sevis.

Pie savas balss.
Pie savām robežām.
Pie savas patiesības.
Pie dzīves, kurā Tu vairs negribi būt pusdzīva.

Lieldienas nav tikai par cerību. Tās ir arī par drosmi beidzot ļaut nomirt tam, kas Tevī sen vairs nav dzīvs — lai Tu pati varētu atgriezties dzīva.

Ja Tu šobrīd esi tajā vientuļajā vietā, kur vecais vairs neder, bet jaunais vēl nav saskatāms – esmu šeit, lai palīdzētu Tev atrast Tavu balsi un Tavu patiesību.

Raksti man ziņu uz e-pastu: terprakse@gmail.com, ja jūti, ka ir pienācis laiks atgriezties pie sevis.

______

Kaspars Justs
Sertificēts psihoterapijas speciālists

To ir grūti pieņemt arī attiecībās. Jo lielākā daļa pāru grib vienu un to pašu.Lai atkal kļūtu tuvāk.Lai atkal varētu ru...
05/04/2026

To ir grūti pieņemt arī attiecībās. Jo lielākā daļa pāru grib vienu un to pašu.
Lai atkal kļūtu tuvāk.
Lai atkal varētu runāt.
Lai atkal būtu siltums.
Lai atkal būtu tas vieglums, kas kādreiz starp viņiem bija.

Bet daudzi grib atdzimšanu bez nāves.

Grib, lai kļūst labāk.
Bet negrib atzīt, kas starp viņiem jau sen ir beidzies.

Jo ir sāpīgi sev pateikt, ka starp jums var būt mirusi nevis mīlestība, bet kaut kas ne mazāk svarīgs.

Drošība.
Uzticēšanās.
Vēlme atvērties.
Ziņkāre vienam par otru.
Tuvība, kas agrāk nāca dabiski.
Ticība, ka, runājot pa īstam, jūs viens otru sasniegsiet.

Dažreiz attiecības nebeidzas ārēji.

Tās turpinās.

Jūs vēl dzīvojat kopā.
Vēl guļat vienā gultā.
Vēl svinat svētkus.
Vēl sēžat pie viena galda.
Vēl atbildat cilvēkiem, ka viss ir labi.

Un tomēr starp jums jau sen kaut kas ir nomiris.

Ne vienā lielā dienā.
Ne vienā skaļā strīdā.
Ne vienā nodevībā.

Tas nomirst lēnām.

Kad sarunas paliek tikai par sadzīvi.
Kad pieskāriens kļūst īss un piesardzīgs.
Kad viens klusē, lai nebūtu strīda.
Kad otrs klusē, jo vairs netic, ka viņu sadzirdēs.
Kad abi vēl paliek, bet vairs īsti netuvojas.

Un ar laiku notiek kas ļoti skumjš.

Jūs pierodat.

Pierodat pie attāluma.
Pierodat pie tā, ka starp jums nav īstas tuvības.
Pierodat pie kopā būšanas bez siltuma.
Pierodat pie attiecību formas, kurā ārēji viss vēl turas, bet iekšēji vairs nekas neelpo.

Tas ir bīstamākais brīdis. Ne tad, kad ir skaļi. Bet tad, kad kļūst klusi.

Jo klusums ļoti bieži izskatās pēc miera. Bet tas ne vienmēr ir miers.

Dažreiz tas ir nogurums.
Dažreiz tā ir padevība.
Dažreiz tā ir dzīve pēc zaudējuma, kuru neviens nav nosaucis vārdā.

Un tad pienāk Lieldienas. No malas tās ir skaisti svētki.
Galds.
Ģimene.
Krāsotas olas.
Tradīcijas.
Kopā būšana.

Bet psiholoģiski Lieldienas ir daudz neērtākas. Tās atgādina, ka nekas neatdzimst tāpēc vien, ka mēs to gribam.

Pirms atdzimšanas ir jābūt drosmei paskatīties uz to, kas ir miris.

Tieši te daudzi pāri apstājas.

Jo daudz vieglāk ir nest attiecību formu, nekā atzīt, ka iepriekšējā attiecību dzīve vairs nav dzīva.

Daudz vieglāk ir noorganizēt svētkus, nekā pateikt:
mēs vairs neesam tuvi.
Es Tev vairs nejūtos droši tuva.
Es jau sen runāju uzmanīgi, nevis patiesi.
Es dzīvoju Tev blakus, bet bieži jūtos viens.

Tie nav skaisti teikumi. Bet tie ir dzīvi. Un tikai no dzīvas patiesības kaut kas var sākties no jauna.

Psihoterapijā tas ir ļoti jūtams.

Pāris sāk kustēties nevis tajā brīdī, kad iemācās pareizi runāt.
Pāris sāk kustēties tajā brīdī, kad beidz melot par attālumu.

Kad viņa pasaka: “es jau sen nejūtos Tev atvērta.”

Kad viņš pasaka:
“es jau sen dzīvoju tā, it kā jebkurš Tavs teikums varētu mani ievainot.”

Kad abi uz mirkli pārstāj aizstāvēties un ierauga, ka zem strīdiem nav tikai dusmas.

Tur ir vilšanās.
Tur ir ilgas.
Tur ir bailes vēlreiz tuvoties.
Tur ir sāpes no visām reizēm, kad viņi mēģināja un palika nesasniegti.

Un te sākas pārmaiņas. Ne tad, kad pāris mēģina atgriezties vecajā. Vecais bieži vairs nav glābjams.

Atdzimšana attiecībās nenozīmē atgriezties tur, kur viss reiz bija viegli.

Tā nozīmē pieņemt, ka vecais ir miris, un beidzot sākt veidot ko patiesāku.

Bez izlikšanās.
Bez skaistas ārpuses.
Bez klusuma, ko abi tik ilgi sauca par mieru.

Tas nozīmē, ka kaut kam tiešām ir jābeidzas.

Lepnumam.
Aizsardzībai.
Cerībai, ka otrs pats visu sapratīs.
Tam ieradumam dzīvot līdzās un saukt to par tuvību.
Tam veidam, kā jūs tik ilgi esat viens otru nesasnieguši.

Bez šīm beigām nav nekā jauna. Tieši tāpēc daļa attiecību neatdzimst.

Ne tāpēc, ka cilvēki būtu slikti.
Bet tāpēc, ka viens vai abi nav gatavi ieraudzīt patiesību.
Nav gatavi sērot.
Nav gatavi nolikt malā savu taisnību.
Nav gatavi atzīt, cik ļoti ir ievainoti.

Un jā — dažas attiecības patiešām beidzas.

Dažās uzticēšanās ir sagrauta pārāk dziļi.
Dažās viens no abiem jau sen ir prom iekšēji.
Dažās palikt kopā nozīmētu palikt pusmirušā formā.

Bet arī tad Lieldienu tēma nekur nepazūd.

Jo atdzimšana ne vienmēr nozīmē attiecību glābšanu.
Dažreiz tā nozīmē, ka cilvēks pirmo reizi pārstāj dzīvot melos.

Tomēr tur, kur abi vēl grib satikties pa īstam, atdzimšana ir iespējama.

Ne ātri.
Ne viegli.
Ne skaisti.

Bet īsti.

Tā sākas brīdī, kad viens pasaka patiesību bez uzbrukuma un otrs neaizveras uzreiz.
Kad viens atzīst savu sāpi, nevis noslēpj to aiz dusmām.
Kad otrs pirmo reizi sadzird nevis pārmetumu, bet cilvēku sev pretī.
Kad abi vairs nemēģina uzvarēt un beidzot mēģina saprast.

Tas ir daudz grūtāk nekā skaisti nosvinēt Lieldienas. Bet tieši tas glābj attiecības.

Ne galds.
Ne tradīcija.
Ne bilde.
Ne tas, ka viss izskatās mierīgi.

Dzīvs tuvums. Patiesība.
Sēras par to, kas vairs nav.
Un drosme nevis turēties pie vecā, bet radīt ko dzīvu no jauna.

Tāpēc Lieldienas pāra attiecībās man nav tikai par cerību.

Tās ir par šo jautājumu:

kas starp jums jau sen ir miris — un vai jums pietiek drosmes to ieraudzīt, lai starp jums vispār varētu atdzimt kaut kas dzīvs?

Ja jūti, ka starp jums ir iestājies klusums, ko ir grūti pārtraukt vieniem – esmu šeit, lai palīdzētu jums atrast ceļu uz dzīvu sarunu.

Piesakies uz konsultāciju, rakstot ziņu uz e-pastu: terprakse@gmail.com

______

Kaspars Justs
Sertificēts psihoterapijas speciālists

Darba dienās to vēl var nepamanīt.Var skriet.Var darīt.Var nogurt tik ļoti, ka vakarā pietiek spēka tikai tam, lai izdzī...
03/04/2026

Darba dienās to vēl var nepamanīt.

Var skriet.
Var darīt.
Var nogurt tik ļoti, ka vakarā pietiek spēka tikai tam, lai izdzīvotu līdz nākamajai dienai.

Var runāt par bērniem.
Par iepirkumiem.
Par darbiem.
Par to, kas jāsakārto, kas jānopērk, kas jāizdara.

Var dzīvot tā, it kā starp jums viss vēl turētos kopā.

Un bieži ar to pietiek.

Pietiek, lai neviens neapstātos.
Pietiek, lai neviens nepajautātu to, no kā abiem ir bail.
Pietiek, lai attiecībās varētu palikt arī tad, ja tajās jau sen kaut kas ir izdedzis.

Jo ikdienā vienmēr ir aiz kā paslēpties.

Aiz steigas.
Aiz noguruma.
Aiz pienākumiem.
Aiz darīšanas, kas izskatās pēc dzīves.

Bet svētkos tas pazūd. Ne attiecības. Aizsegs.

Jo svētkos nav, kur aizskriet.
Nav, ko atlikt uz vēlāku.
Nav tik daudz trokšņa, aiz kura pazūd tas, ko Tu negribi sev atzīt.

Ir galds.
Ir ēdiens.
Ir cilvēki.
Ir sarunas.

Arī Tu esi tur.

Tu atbildi.
Uzsmaidi.
Piedalies.
Dari visu to, ko dara cilvēks, kurš ārēji izskatās pilnīgi normāli.

Un no malas tiešām viss izskatās labi. Tieši tas ir vissmagākais.

Jo nav viena liela notikuma, uz kuru varētu norādīt un pateikt — redzi, te ir problēma.

Nav skandāla.
Nav nodevības.
Nav viena skaļa iemesla, kas visu izskaidrotu.

Ir kaut kas daudz grūtāk panesams. Starp jums vienkārši vairs nav dzīvības. Tu paskaties uz viņu.

Un tajā skatienā nav dusmu.
Nav naida.
Nav pat īstas spriedzes.

Bet nav arī tuvības.

Nav sajūtas, ka viņš Tevi satiek.
Nav sajūtas, ka viņš Tevi redz.
Nav sajūtas, ka jūs abi tajā brīdī patiešām esat kopā.

Un tieši tad Tevī kaut kas nosēžas.

Tas nav tikai par šo dienu.
Tas nav tikai par svētkiem.
Tas nav tikai par nogurumu.

Tas ir par to, kā starp jums ir kļuvis.

Kādā terapijā sieviete teica:
“ikdienā man vēl šķiet, ka viss kaut kā turas. Bet svētkos es pēkšņi sajūtu, cik ļoti mēs dzīvojam blakus, nevis kopā.”

Un tieši tas sāp. Nevis tas, ka viss ir slikti.

Bet tas, ka ārēji viss ir pietiekami labi, lai jūs abi varētu turpināt izlikties, ka nekas īpašs nav noticis.

Jo ikdienā vēl var izdzīvot.

Var celties.
Var darīt.
Var uzturēt ritmu.
Var tik ļoti fokusēties uz visu pārējo, ka attiecības paliek kaut kur malā.

Bet svētkos Tu pēkšņi ieraugi nevis to, kas jums ir. Tu ieraugi to, kā jau sen vairs nav.

Nav īstas satikšanās.
Nav ieinteresētības.
Nav tā dzīvuma, kas agrāk starp jums bija bez piepūles.

Un te ir tā neērtā patiesība: ikdiena bieži neuztur attiecības.
Tā tikai palīdz neieraudzīt, ka tās iekšēji tukšojas.

Darīšana nosedz attālumu.
Pienākumi nosedz tukšumu.
Nogurums nosedz patiesību.

Līdz pienāk diena, kurā vairs nav kur paslēpties. Un tad kļūst redzamas ne tikai attiecības. Kļūsti redzama arī Tu.

Cik ilgi Tu esi sev teikusi, ka tas ir tikai nogurums.
Cik bieži esi izvēlējusies mieru, nevis godīgumu.
Cik ļoti esi pieradusi saukt par normālu to, kas Tevi dara vientuļu.

Un te ir tas, kas sit visdziļāk.

Tu esi kļuvusi par sievieti, kura prot uzturēt kopā ikdienu, bet pati vairs nejūtas dzīva šajās attiecībās.

Tu proti sarīkot.
Proti noturēt formu.
Proti piedalīties.

Bet vairs nezini, kad pēdējo reizi starp jums bija īsta tuvība, nevis tikai kopā būšana.

Un tas ir tas brīdis, kad svētki sāk sāpēt pa īstam.

Ne tāpēc, ka tajos būtu kaut kas slikts.
Bet tāpēc, ka tie izgaismo to, ar ko ikdienā Tu jau sen esi samierinājusies.

Cilvēki reti pazūd no attiecībām vienā dienā. Vispirms viņi pazūd no tām iekšēji.

Viņi vēl ir blakus.
Vēl runā.
Vēl dara visu, kas jādara.
Vēl sēž pie viena galda.

Bet vairs nesasniedz viens otru. Un ar laiku tieši tas sāk likties normāli.

Tāpēc svētki dažreiz sāp nevis tāpēc, ka tie kaut ko sabojā.

Bet tāpēc, ka tie beidzot parāda to, ko ikdienā Tu tik ilgi esi palīdzējusi neieraudzīt.

Attiecību tukšums nerodas svētkos. Svētkos Tu vairs nevari to nosaukt par nogurumu.

_______

Kaspars Justs
Sertificēts psihoterapijas speciālists

Tu gribi tuvību, bet katru reizi, kad Tu mēģini izrunāties, Tu jūti, ka viņš attālinās, it kā starp jums būtu kaut kas, ...
02/04/2026

Tu gribi tuvību, bet katru reizi, kad Tu mēģini izrunāties, Tu jūti, ka viņš attālinās, it kā starp jums būtu kaut kas, ko Tu nevari pārkāpt.

Tu sāc mierīgi, apdomājot katru vārdu, jo Tev ir svarīgi, lai šī saruna beidzot nenoslīdētu tajā pašā vietā, kur tā vienmēr nonāk, un Tu centies pateikt tikai to, kas ir būtisks, bez pārmetumiem, bez uzbrukuma.

Tu runā.

Bet jau sarunas vidū Tu jūti, kā kaut kas viņā saspringst, kā viņš vairs nav ar Tevi, kā viņš sāk klausīties nevis Tevī, bet sevī — tajā, ko viņš dzird starp Taviem vārdiem.

Tu saki, ka Tev pietrūkst tuvības, bet viņš dzird, ka viņš nav pietiekams.
Tu saki, ka Tev ir svarīgi, lai jūs vairāk sarunātos, bet viņš dzird, ka viņš dara visu nepareizi.

Un tajā brīdī Tu zaudē viņu.

Ne tāpēc, ka viņš negribētu būt ar Tevi, bet tāpēc, ka viņš jūtas uzrunāts kā problēma, nevis kā cilvēks.

Tu mēģini vēlreiz, paskaidrojot citādi, maigāk, uzmanīgāk, cerot, ka šoreiz tas nonāks līdz viņam, bet Tu jūti, ka Tu arvien vairāk pielāgojies, arvien vairāk kontrolē savus vārdus, un arvien mazāk paliek no Tevis pašas.

Un tajā pašā laikā Tu jūti iekšēju konfliktu, kas Tevi plosa —

Tu gribi būt patiesa… bet baidies viņu zaudēt.
Tu gribi būt sadzirdēta… bet redzi, ka katrs Tavs mēģinājums viņu aizver.
Tu gribi tuvību… bet saruna kļūst par vietu, kur jūs viens otru pazaudējat.

Kādā terapijā vīrietis teica, ka, lai ko viņa saka, viņam vienmēr šķiet, ka viņš nav pietiekams, un šajā vienā teikumā bija tas, ko Tu tik ilgi neesi varējusi saprast — viņš nedzird Tavus vārdus, viņš dzird, ko tie nozīmē par viņu.

Un tajā brīdī Tu apstājies.

Jo Tu saproti — Tu nerunā, lai uzbruktu.

Bet viņš dzird uzbrukumu.

Un ar laiku Tu sāc runāt mazāk, izvēloties klusumu nevis tāpēc, ka Tev nav ko teikt, bet tāpēc, ka Tu vairs netici, ka viņš varēs Tevi sadzirdēt tā, kā Tev tas ir vajadzīgs.

Tu runā, lai būtu tuvāk.
Bet viņš dzird, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā — un attālinās.

________

Kaspars Justs
Sertificēts psihoterapijas speciālists

Tu mēģini tuvoties… un viņš attālinās. Tu nesāc ar pārmetumiem.Tu mēģini izskaidrot.Kas Tev pietrūkst.Kas Tev ir svarīgi...
02/04/2026

Tu mēģini tuvoties… un viņš attālinās. Tu nesāc ar pārmetumiem.
Tu mēģini izskaidrot.

Kas Tev pietrūkst.
Kas Tev ir svarīgi.
Kas Tevi sāpina.

Tu runā mierīgi.

Izvēlies vārdus.
Piedomā, kā pateikt.
Centies būt saprotoša.

Tu dari visu, lai saruna neizvērstos par strīdu. Bet viņš saspringst.

Tu to redzi uzreiz.

Viņš kļūst klusāks.
Aizveras.
Vai sāk aizstāvēties.

Un saruna mainās.

Tu runā par to, kas Tev sāp. Bet viņš sāk runāt par to, ko Tu dari nepareizi.

“Tu atkal mani kritizē.”
“Tev nekad nav labi.”
“Es vienmēr esmu vainīgs.”

Un Tu apstājies. Jo tas nav tas, ko Tu gribēji pateikt.

Tu nemaz nerunāji par viņu. Tu runāji par jums.

Bet viņš to nedzird. Viņš dzird, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā.

Un tajā brīdī viss aiziet greizi. Tu mēģini paskaidrot.

No citas puses.
Ar citiem vārdiem.
Mierīgāk.

Bet jo vairāk Tu skaidro… jo vairāk viņš aizveras.

Un Tu paliec viena tajā, ko mēģināji pateikt.

Kādā terapijā vīrietis teica:

“man šķiet, ka lai ko es darītu — tas vienmēr ir par maz.”

Un sieviete sēdēja pretī un klusēja. Ne tāpēc, ka viņai nebūtu ko teikt.

Bet tāpēc, ka viņa vairs nezināja, kā pateikt tā, lai viņš sadzirdētu.

Un šī ir tā vieta, kur kaut kas mainās. Tu sāc runāt mazāk.

Ne uzreiz. Bet pamazām.

Tu izvēlies nerunāt par to, kas varētu aiziet greizi.
Tu izvēlies nepacelt tēmas, kas varētu beigties ar pārmetumiem.
Tu izvēlies klusēt tur, kur agrāk mēģināji runāt.

Tu neesi kļuvusi mierīgāka. Tu esi kļuvusi piesardzīgāka.

Tu vairs nerunā tā, kā jūti. Tu runā tā, lai neizraisītu reakciju.

Un kādā brīdī Tu pamani — Tu baidies runāt par to, kas Tev ir svarīgs.

Ne tāpēc, ka tas nebūtu svarīgi. Bet tāpēc, ka Tu jau zini, kā tas beigsies.

Ar pārpratumu.
Ar aizstāvēšanos.
Ar sajūtu, ka atkal paliksi nesadzirdēta.

Un tad Tu sāc dzīvot ar to sevī.

Ar to, ko nepateici.
Ar to, ko noriji.
Ar to, ko vairs nemēģini.

Tu nerunā par viņu.
Bet viņš katru reizi dzird, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā.

Un ar laiku Tu pārstāj mēģināt būt sadzirdēta.

________

Kaspars Justs
Sertificēts psihoteraijas speciālists

Tu viņu mīli. Un tomēr, esot kopā ar viņu, Tu jūties slikti. Un tieši to visgrūtāk sev atzīt. Tu negribi aiziet.Jo ir jū...
31/03/2026

Tu viņu mīli. Un tomēr, esot kopā ar viņu, Tu jūties slikti. Un tieši to visgrūtāk sev atzīt. Tu negribi aiziet.

Jo ir jūtas. Ir viss, ko esat kopā piedzīvojuši. Ir atmiņas, kurās bija labi.

Ir sajūta, ka starp jums kaut kas ir īsts. Un Tu pie tā turies.

Bet ikdienā Tu jūties citādi. Tu jūties nogurusi.

No sarunām, kas nekur nenoved.
No sajūtas, ka Tevi nesaprot.
No tā, ka Tu visu laiku centies.

Tu jūties saspringta.

Domājot, kā pateikt, lai nesāpinātu.
Kā runāt, lai neizraisītu konfliktu.
Kā būt, lai viss nesabrūk.

Tu jūties viena. Pat tad, kad viņš ir blakus. Un tas ir tas, kas Tevi mulsina.

Kā var būt, ka Tu mīli… bet nejūties labi?

Kādā terapijā sieviete teica:

“Es viņu mīlu… bet es ar viņu nejūtos labi.”

Un tajā brīdī viss kļūst ļoti skaidrs. Jo šī sajūta neiederas vienkāršā stāstā.

Mēs esam pieraduši domāt: ja ir mīlestība — tad jābūt labi.
Ja nav labi — tad mīlestības nav.

Bet dzīvē tas tā nenotiek. Tu vari mīlēt cilvēku.

Un vienlaikus justies:

nesaprasta,
nogurusi,
vientuļa.

Tu vari turēties pie viņa. Un vienlaikus pamazām zaudēt sevi.

Un šis ir ļoti sarežģīts brīdis. Jo Tu nevari vienkārši aiziet.

Un Tu nevari arī vienkārši palikt. Tu esi pa vidu.

Starp jūtām un realitāti.
Starp to, kas bija, un to, kas ir tagad.

Un Tu mēģini sev izskaidrot:

varbūt tas pāries,
varbūt es pārspīlēju,
varbūt vajag vēl mazliet paciest.

Bet iekšēji Tu zini — Tu nejūties labi. Un šo sajūtu nevar izskaidrot prom.

To nevar izlabot ar loģiku. Jo tā nav par domām.

Tā ir par to, kā Tu jūties šajās attiecībās. Un tas ir tas, kas paliek.

Nevis vārdi.
Nevis solījumi. Bet sajūta.

Mīlestība pati par sevi vēl nenozīmē tuvību.
Un, ja Tu attiecībās nejūties labi, ar mīlestību vien nepietiek.

______

Kaspars Justs
Sertificēts psihoterapijas speciālists

Jūs abi cenšaties. Un tomēr pēc katras sarunas jūtaties vēl tālāk viens no otra. Tu redzi, ka viņš cenšas.Viņš klusē, ka...
31/03/2026

Jūs abi cenšaties. Un tomēr pēc katras sarunas jūtaties vēl tālāk viens no otra. Tu redzi, ka viņš cenšas.

Viņš klusē, kad gribētu atbildēt.
Atkāpjas, lai nesāktu strīdu.
Saka mazāk, lai nebūtu spriedzes.

Un Tu arī centies.

Tu runā mierīgi.
Mēģini paskaidrot, nevis pārmest.
Mēģini tuvoties, nevis uzbrukt.

Jūs abi darāt visu, lai būtu labāk.

Un tomēr… katru reizi sanāk arvien sliktāk.

Tu atveries — viņš saspringst.
Viņš atkāpjas — Tu jūties pamesta.
Tu runā vairāk — viņš aizveras vēl vairāk.

Un tas atkārtojas. Atkal un atkal.

Kādā brīdī Tu pamani — jūs neesat pretinieki.

Bet arī neesat kopā. Jūs esat iestrēguši kaut kur pa vidu.

Kādā terapijā pāris teica:

“mēs abi cenšamies… bet jūtamies arvien sliktāk.”

Un tas ir tas, kas lauž. Jo, ja kāds būtu “vainīgs”, būtu vieglāk.

Varētu dusmoties.
Varētu norādīt.
Varētu pieprasīt pārmaiņas.

Bet šeit… nav uz ko dusmoties.

Tu redzi, ka viņš negrib Tevi sāpināt. Un tomēr Tu jūties sāpināta.

Viņš redz, ka Tu centies. Un tomēr viņš jūtas nepietiekams.

Un šī ir visgrūtākā vieta attiecībās. Kad nav ļaunuma.

Bet ir sāpes. Kad nav viena, kurš dara nepareizi.

Bet abi viens otru nesasniedz. Un Tu sāc šaubīties.

Varbūt ar mani kaut kas nav kārtībā.
Varbūt es pārāk daudz jūtu.
Varbūt man vajadzētu būt vienkāršākai.

Un viņš domā: lai ko es darītu — tas vienmēr ir par maz.

Un jūs abi kļūstat piesardzīgāki.

Mazāk runājat.
Mazāk riskējat.
Mazāk atveraties.

Ne tāpēc, ka negribat tuvību. Bet tāpēc, ka katrs mēģinājums beidzas ar sāpēm.

Un pamazām attiecībās paliek tikai tas, kas ir drošs. Bet ne tas, kas ir dzīvs.

Jūs nesāpina tas, ka necenšaties.
Jūs sāpina tas, ka cenšaties… bet viens otru nesasniedzat.

______

Kaspars Justs
Sertificēts psihoterapijas speciālists

Tu vairs nekliedz ne tāpēc, ka viss ir kārtībā. Tu vairs nekliedz, jo Tu vairs netici.Tu jau zini, kā beigsies saruna.Tu...
29/03/2026

Tu vairs nekliedz ne tāpēc, ka viss ir kārtībā. Tu vairs nekliedz, jo Tu vairs netici.

Tu jau zini, kā beigsies saruna.

Tu sāksi runāt — viņš atbildēs tāpat kā vienmēr.
Tu mēģināsi paskaidrot — viņš nesapratīs.
Tu atvērsies — un paliksi viens ar to, ko pateici.

Tu to esi piedzīvojis pārāk daudz reižu.

Un kādā brīdī Tu vienkārši pārstāji. Nevis runāt. Bet cerēt.

Tu vēl vari kaut ko pateikt.

Bet Tu vairs negaidi, ka tas kaut ko mainīs. Un tas ir tas brīdis, kur dusmas pazūd.

Ne tāpēc, ka sāpes nav. Bet tāpēc, ka Tu esi noguris no vilšanās.

Tu esi noguris no tā paša scenārija. No tā, ka Tu mēģini… un paliec turpat.

Kādā terapijā sieviete teica:

“es vairs nekliedzu… jo es jau zinu, ka tas neko nemaina.”

Un tas bija daudz smagāk nekā dusmas. Jo dusmas nozīmē, ka Tu vēl tici.

Ka Tu vēl mēģini sasniegt. Ka Tu vēl ceri, ka kaut kas var būt citādi.

Bet šeit…

Tu vairs necenties sasniegt. Tu vienkārši esi blakus.

Tu dari, kas jādara.

Runā par ikdienu.
Par lietām, kas jāizdara.
Par to, kas “nav bīstams”.

Bet ne par to, kas Tev patiesībā sāp.

Jo Tu vairs negribi atkal piedzīvot to pašu. Un tas ir kluss lēmums.

Palikt.

Bet vairs neiesaistīties pa īstam. Un no malas tas izskatās mierīgi.

Nav strīdu.
Nav spriedzes.

Bet arī nav kustības. Nav tuvības. Nav sajūtas, ka jūs viens otru sasniedzat.

Jo cerība ir pazudusi.

Un bez cerības attiecības nekustas.

Tās vienkārši turas.

Tu pārstāji dusmoties nevis tāpēc, ka kļuva labāk.
Tu pārstāji dusmoties, jo Tu vairs netici, ka kaut kas var mainīties.

______

Kaspars Justs
Sertificēts psihoterapijas speciālists

Ne viss, ko Tu izlasi par cilvēku, ir patiesība. Dažreiz tas ir kāda cita sāpesNe viss, ko Tu atrodi internetā par cilvē...
29/03/2026

Ne viss, ko Tu izlasi par cilvēku, ir patiesība. Dažreiz tas ir kāda cita sāpes
Ne viss, ko Tu atrodi internetā par cilvēku, ir patiesība.

Dažreiz tas ir kāda cita sāpes, dusmas vai nespēja tikt galā ar sevi.

Un tās tiek izliktas kā “fakti”.

Ja Tu meklē terapeitu, Tu, visticamāk, kaut ko jūti.

Apjukumu.
Nogurumu.
Varbūt bezspēcību.

Un tad Tu dari to, kas šķiet loģiski —
Tu mēģini saprast, kam var uzticēties.

Tu lasi.
Salīdzini.
Meklē drošību.

Un tajā brīdī Tu sastopies ar dažādiem viedokļiem.

Arī negatīviem.

Un tas var radīt šaubas.

Vai tas ir droši?
Vai es nekļūdos?
Vai es neiešu pie nepareizā cilvēka?

Šīs šaubas ir cilvēciskas.

Bet ir viena lieta, ko ir svarīgi saprast.

👉 Cilvēki, kuri ir apmierināti, reti raksta anonīmus uzbrukumus.

Viņi dzīvo savu dzīvi.

Viņi nejūt vajadzību kādu pazemināt vai diskreditēt.

Savukārt cilvēks, kurš jūtas aizskarts, dusmīgs vai nespēj tikt galā ar to, ko piedzīvo…

bieži izvēlas citu ceļu.

Nevis sarunu.

Bet uzbrukumu.

Nevis dialogu.

Bet anonimitāti.

Jo anonimitāte dod vienu ļoti spēcīgu sajūtu —
tā ļauj uzbrukt bez sekām.

Un tas nozīmē, ka ne viss, ko Tu izlasi, ir par to cilvēku, par kuru tas ir rakstīts.

Dažreiz tas vairāk pasaka par to, kurš to raksta.

Par viņa sāpēm.
Par viņa dusmām.
Par viņa nespēju izturēt to, kas viņā ir aizskarts.

Un šeit ir svarīgākais.

👉 Terapeitu neizvēlas pēc tā, ka par viņu nekas slikts nav rakstīts.

To izvēlas pēc tā, vai Tu jūti:

vai šis cilvēks Tevi saprot
vai šis cilvēks Tev rada uzticību
vai Tu vari viņa klātbūtnē būt patiess

Jo terapija nav par ideālu tēlu.

Tā nav par to, lai viss izskatītos pareizi.

Tā ir par kontaktu.

Par attiecībām.

Par vietu, kur Tu vari atnākt ar to, kas Tev patiesībā notiek.

Un tas ne vienmēr ir ērti.

Un ne vienmēr visiem tas patīk.

Bet tas ir īsts darbs.

Ne viss, ko Tu izlasi, ir patiesība.
Bet sajūta, kas Tev rodas, sastopot cilvēku — tā gandrīz nekad nemelo.

Un tieši uz to ir vērts balstīties.
________

Kaspars Justs
Sertificēts psihoterapijas speciālists

Tu pat nepamani, kad tas sākās. Tu vienkārši sāki pielāgoties.Mazliet piekāpies.Mazliet noklusēji.Mazliet izvēlējies mie...
28/03/2026

Tu pat nepamani, kad tas sākās. Tu vienkārši sāki pielāgoties.

Mazliet piekāpies.
Mazliet noklusēji.
Mazliet izvēlējies mieru, nevis patiesību.

Un sākumā tas šķita normāli.

Attiecībās taču vajag kompromisus.
Jārēķinās vienam ar otru.
Jāspēj piekāpties.

Tu to darīji ar labu nodomu.

Lai nebūtu konflikta.
Lai būtu vieglāk.
Lai attiecības saglabātos.

Bet ar laiku kaut kas sāka mainīties.

Tu vairs nesaki visu, ko domā.
Tu vairs nepasaki, kas Tev nepatīk.
Tu vairs neatklāj, ko Tu patiesībā gribi.

Tu izvēlies klusēt.

Ne tāpēc, ka Tev nav viedokļa.

Bet tāpēc, ka Tu jau zini, kā tas beigsies.

Strīds.
Aizvainojums.
Attālums.

Un Tu negribi to vēlreiz. Tāpēc Tu pielāgojies.

Un ar laiku tas kļūst automātiski. Tu sāc domāt nevis:

“ko es gribu?”

Bet:

“kā būs labāk viņam?”
“kā izvairīties no spriedzes?”
“kā lai viss paliek mierīgi?”

Un šajā visā Tu pamazām pazūdi.

Ne uzreiz. Bet soli pa solim.

Kādā terapijā sieviete teica: “es vairs nezinu, ko es pati gribu.”

Un tas nebija par izvēli. Tas bija par sajūtu.

Par to, ka viņa tik ilgi bija pielāgojusies, ka vairs nedzirdēja sevi.

Viņa zināja, kā būt ērtai.
Zināja, kā būt saprotošai.
Zināja, kā izvairīties no konflikta.

Bet viņa vairs nezināja, kā būt sev.

Un tas ir tas, kas visvairāk sāp.

Nevis tas, ka attiecībās ir grūtības.

Bet tas, ka Tu tajās pazaudē sevi.

Tu vari būt blakus cilvēkam.
Vari būt attiecībās.
Vari pat būt “labā partnere”.

Bet iekšēji…

Tu jūties tukša.

Jo Tu vairs nezini, kur beidzies Tu.

Un kur sākas pielāgošanās.

Un šis ir ļoti bīstams punkts.

Jo no ārpuses viss var izskatīties kārtībā.

Nav lielu strīdu.
Nav drāmas.
Nav haosa.

Bet nav arī Tevis.

Pāru terapijā bieži šis ir brīdis, kad sieviete pirmo reizi atkal sāk sev jautāt:

“ko es patiesībā gribu?”

Un sākumā tas ir grūti.

Jo atbildes nav. Ir klusums.

Bet tas ir svarīgs klusums.

Jo tas nozīmē, ka Tu sāc atgriezties pie sevis.

Ne pret otru. Bet pie sevis.

Un tikai no šīs vietas attiecības var kļūt patiesas.

Nevis ērtas.

Bet īstas.

Tu nepazaudē sevi vienā dienā.
Tu pazūdi katru reizi, kad izvēlies nevis sevi, bet pielāgošanos.

Un kādā brīdī tas kļūst par daudz.

Ja Tu jūti, ka esi šajā vietā…
tas nav sīkums.

Tas ir sākums.

______

Kaspars Justs
Sertificēts psihoterapijas speciālists

Address

Riga

Website

http://www.ippi.lv/, http://www.psihoterapijalatvija.lv/

Alerts

Be the first to know and let us send you an email when Kaspars Justs posts news and promotions. Your email address will not be used for any other purpose, and you can unsubscribe at any time.

Share