DaceNamaste

11/06/2025

Dievs, svētie un eņģeļi ir neatkarīgas, augstākas būtnes, kas nav pakļautas nevienai konkrētai baznīcai vai reliģiskai konfesijai. Lai arī vēsturiski cilvēkiem tika mācīts, ka saikne ar Dievu iespējama tikai caur baznīcu, šī bija konkrētā laikmeta vajadzība. Mūsdienās arvien vairāk saprotam, ka šīs garīgās būtnes ir pieejamas ikvienam – neatkarīgi no reliģiskās piederības. Mēs visi sazināmies ar tām pašām gaismas būtnēm, kuru mērķis ir palīdzēt cilvēkiem, atbalstīt viņus un vadīt uz patiesību un iekšēju mieru.

Raksts https://medium.com//dievs-%C4%81rpus-sien%C4%81m-gaismas-b%C5%ABt%C5%86u-kl%C4%81tb%C5%ABtne-cilv%C4%93ka-ce%C4%BC%C4%81-efcf0cb4fe94
Video:
https://www.youtube.com/watch?v=k141GnBQfaQ&t=5s

“Ne katrs templis ir celts no akmens.”Šie vārdi atver ceļu uz sen zināmu, bet bieži piemirstu patiesību – Dievs, svētie un eņģeļi nav piesaistīti kādai viena...

06/06/2025

Rubrikā "Latvijas spēka vietas" šoreiz apstājamies Liepas kalnā – vietā, kur ieelpa kļūst lēnāka, domas noskaidrojas, un dvēsele atgūst atmiņu par savu patieso dabu. Vieta, kur klusums kļūst par atbildi.
Te atveras sirds, atmostas iekšējais skaistums un dzīve top kā sonāte Mīlestībai.

Rubrikā "Latvijas spēka vietas" šoreiz apstājamies Liepas kalnā – vietā, kur ieelpa kļūst lēnāka, domas noskaidrojas, un dvēsele atgūst atmiņu par savu patie...

06/06/2025

Vecpils pilskalns un Dižlāņu Elku kalns – vieta, kur satiekas pasaules
Šī ir spēka vieta – unikāla Latvijas kartē, kur satiekas divas civilizācijas un atveras Zemes dziļā atmiņa. Dižlāņu Elku kalns, kādreiz uzskatīts par senu kapsētu, atklājas kā bibliotēka – vieta, kur saglabātas zināšanas par Zemi, tās dzīvo struktūru un neredzamo tīklu.

Šeit izjūtu robežas mainās – laiks vairs nav taisna līnija, un zeme kļūst daudzslāņaina. Mūsu ierastā uztvere šūpojas, ļaujot sajust, ka līdzās pastāv citas realitātes, paralēlas pasaules, pat kosmiskās civilizācijas. Šī vieta ne tikai atgādina, cik maz mēs zinām – tā ļauj ieraudzīt, cik daudz mēs vēl varam atcerēties.

Te, klusumā, var sastapt dvēseles būtību – sajūtu, kas dzīvo cauri laikmetiem. Šī ir vieta, kur cilvēks var ieiet dziļāk sevī, sajust sevī spēku un apziņas brīvību – to, kas vienmēr bijis mūsos, bet aizmirsts. Un tieši šeit tas mostas.

Pierakstīts 06.06.2025., Ar cieņu — Dace Namaste. Viss teksts ir autorviedoklis un balstīts personīgā pieredzē un sajūtās. Tas nav aicinājums uz universālu patiesību, bet gan ceļš uz iekšējo atklāsmi tiem, kuriem tas rezonē.

Vecpils pilskalns un Dižlāņu Elku kalns – vieta, kur satiekas pasaulesŠī ir spēka vieta – unikāla Latvijas kartē, kur satiekas divas civilizācijas un atveras...

06/06/2025

Aglonas Bazilika – No Svētvietas līdz ĒnaiAglonas bazilika – kādreiz viena no Latgales spēcīgākām vietām, kur debesu gaisma skāra cilvēku sirdis, šodien - ēn...

02/06/2025

Mīlestība, ko meklējam - un tā, kas vienkārši Ir

26/05/2025

Kad talants ielikts šūpulī.

16/05/2025

Zilaiskalns ir viens no nozīmīgākajiem garīgajiem centriem Latvijā — spēka vieta, kur zeme satiekas ar debesīm, un cilvēks ar savu augstāko būtību. Tas nav tikai ģeogrāfisks veidojums – tas ir dzīvs apziņas lauks, kas savieno kosmiskās zināšanas ar zemes vibrāciju. Zilaiskalns ir 12 čakru kalnu, kur katrs čakras slānis rezonē ar noteiktu cilvēka apziņas līmeni. Atšķirībā no tradicionālajām 7 čakrām, šī vieta atver arī augstākās garīgās enerģijas centrus — saikni ar dvēseli, kosmosu un dievišķo gribu. Apmeklējot Zilokalnu, cilvēks var atmodināt sevī miegojošās zināšanas un dziedināt savas apziņas slāņus. Šo vietu varētu vēl saukt par 12 sauļu kalnu, kur “saule” simbolizē apziņas gaismu. Katra saule nes sev līdzi kādu atklāsmi — dzīves jēgas, mīlestības, piedošanas, vienotības un patiesības staru. Zilākalna enerģijas ir saistītas ar Plējādes civilizāciju — senām būtnēm, kuras palīdzējušas cilvēcei attīstīties garīgajā līmenī. Viņu klātbūtne šajā vietā izpaužas kā maiga, dziedinoša gaismas frekvence, kas palīdz pārstrukturēt enerģētiskos laukus. Tāpat kalnā jūtama Liras enerģija — viena no seno dziedinātāju un harmonijas vibrāciju nesējām. Liras vibrācija darbojas kā skaņas dziedināšana, kas sasniedz smalkākos cilvēka apziņas slāņus un aktivizē iekšējo dziedinātāju.

Zilaiskalns “runā” ar katru cilvēku viņa paša valodā — atbilstoši viņa iekšējai gatavībai, sirds atvērtībai un dvēseles ceļam. Tas var būt klusums, kas dziedina, doma, kas pēkšņi atklājas, vai sajūta, kas maina visu redzējumu.

Nav divu vienādu pieredžu šajā vietā — katrs saņem to, kas viņam visvairāk vajadzīgs. Zilaiskalns neko neuzspiež, bet aicina sadzirdēt, sajust, ieklausīties un atcerēties to, kas jau sen dzīvo Dvēselē.

Ieraksts pie profila informācijas

06/05/2025

Černauskas akmens ir sena un enerģētiski aktīva vieta, kas sevī glabā spēcīgu transformācijas vibrāciju. Tas nav tikai akmens – tā ir dzīva, jutīga un gudra struktūra, kas reaģē uz cilvēka klātbūtni. Šajā stāstā dalos ar informāciju, ko esmu tieši nolasījusi no šī akmens enerģētiskā lauka.
Vēstījums no Akmens: “Es esmu pārejas vārti. Mans spēks ir klusumā. Mijiedarbojoties ar mani, Tu vairs neatgriezīsies tāds, kāds biji.”

Norādījumi mijiedarbībai ar akmeni:
– Pirms pieej, apstājies klusumā un ieklausies sevī
– Uzlūko akmeni kā dzīvu būtni, nevis objektu
– Ja iespējams, piesēdi vai pieskaries – ļauj enerģijai plūst bez vēlmes to kontrolēt
– Pēc kontakta pieraksti sajūtas, attēlus, vārdus vai ķermeņa reakcijas

Noslēgumā
Černauskas akmens nav visiem, bet tas runā ar tiem, kuri ir gatavi dzirdēt. Tā dziedināšana ir dziļa, klusa un reizē neapturami spēcīga – tā vērsta uz pārmaiņu, nevis mierinājuma došanu. Tā ir vieta, kur tu vari kļūt tuvāks Sev un sajust Akmens un Dabas spēku.

Ierakstu iespējams noklausīties YouTube platformā - Dace Grugule

24/01/2025

19/01/2025

16/01/2025

Dziednieka pārdomas 🙏

Dažkārt cilvēks tik ļoti saaug ar savu iekšējo sāpi, ka ikdienā to vairs pat nepamana un pieņem kā neatņemamu savas būtības daļu. Sākuma posmā viņš cīnās ar sāpi un ar tiem, kas to ir radījuši, cenšoties no tās izkļūt. Caur šo sāpi cilvēks uzsāk savu ceļu pie sevis. Viņš meklē izeju treniņos un grāmatās.

Pienāk diena, kad šķiet, ka viss sakārtojas, sāpe ir aizgājusi. Taču šī sajūta ir īslaicīga, jo dziļi iekšienē sāpes saknes joprojām pastāv. Un cilvēks dzīvo ar šo sāpi – dienu no dienas, gadu no gada.

Jūs jautāsiet, kāpēc cilvēks neaiziet? Tāpēc, ka viņš tic, ka pienāks diena un viss būs labi viņa pasaulē. Jo aiziet nozīmē iekšēji nomirt – nomirt pašam, nomirt tam, ko mīlēja, nomirt viņa radītajai ilūzijai. Viņš tic, ka visu taču var atrisināt ar simts un vienām tehnikām. Bet ir reizes, kad tas nepalīdz.

Nevar jau gluži teikt, ka nepalīdzēja. Tas palīdzēja cilvēkam ieraudzīt daudzas saules un salasīt savas mazās zvaigznes visuma plašumos. Taču ilūzija bija spēcīgāka. Un tad negaidīti pienāk diena, kad visi puzles gabaliņi satiekas, un sāpe nostājas cilvēkam pretī visā savā kailumā un spēkā. Cilvēks saprot, cik ļoti viņš bija pielāgojies savai sāpei un ilūzijai.

Tajā mirklī cilvēks un viņa radītā pasaule sadeg. Sadeg, lai kādu dienu dzimtu no jauna.