Iveta Upeniece - Junga analītiķe

20/01/2026

Tenerifē ir ļoti daudz dažādu un interesantu ķirzaku. Ķirzaka ar norautu asti man šķiet ļoti precīzs simbols tam, kā raksturot šķiršanos, jo šķiršanās arī ir zaudējums un ievainojums, kas var atstāt nopietnu nospiedumu dvēselē.
Esmu pieredzējusi, ka cilvēki pēc šķiršanās vairs nejūtas tādi paši, kādi viņi bija pirms tam. Jo šajā procesā aktivizējas Anima un Animus arhetipi, atstājot dziļas un paliekošas pēdas psihē. Ko arī paredz individuācijas ceļš. Pēdējā laikā pieredzu sinhronitāti, ka klientu terapijas mērķis ir izšķirties no vardarbīgām attiecībām. Un, tas tiešām ir ļoti grūts uzdevums, ko aprakstīju rakstā par trauma bond, jeb traumas saikni. Pēc sajūtu aprakstiem , man šķiet ļoti līdzīgs kā tēls būs Patriks Melrouzs, cīnoties ar savām atkarībām. Mēs droši varam salīdzināt traumas saikni ar heroīna atkarību, jo nebūsim tālu no patiesības dopamīna uc hormonu ciklam. Pārvarēt traumas saikni ir tik pat sarežģīti kā pārvarēt atkarības, jo kaut kas ir jāziedo. Un tādēļ arī ķirzaka ar norautu asti man šķiet viens no precīzākajiem šīs pieredzes atspoļojumiem tēlos, jo ķirzakai tas ir instinkts, kas glābj dzīvību. Tāpat, ja cilvēks iziet no vardarbīgām attiecībām, viņš arī glābj sev dzīvību.
Dabā ķirzaka, nonākot briesmās, nomet asti. Tā viņa paliek dzīva, un pie plēsēja paliek tikai aste.
Psiholoģiski tas atbilst tam, kas notiek attiecībās, kuras kļuvušas apdraudošas, jo cilvēkam nākas atteikties no kādas savas daļas, lai izdzīvotu. Šī simboliskā aste var būt ilūzija par drošību, cerība uz otru, paša mīlestība, tuvība, maigums, arī spēja pilnībā uzticēties, un droši vien vissāpīgākais ir dentitāte “mēs” un ar to saistītā piesaiste un emocionālā regulācija, ko dod otra klārbūtne labajās dienās un laikos. Kad attiecības beidzas, īpaši pēc ilgstošas emocionālas piesaistes, šī daļa nepazūd pati. Tā tiek norauta ar sāpēm. Un , ķirzakai aste ataugs. Taču tā nebūs tāda pati. Tā būs biezāka, strupāka, mazāk jutīga, kāda acīm arī neglītāka, bet toties funkcionāla. Un skatoties caur Junga prizmu, dvēsele neatgriežas nevainībā pēc piedzīvota ievainojuma. Tā integrē iegūto sāpīgo un arī traumējošo pieredzi. Junga analītiskajā psiholoģijā uzsvars nav uz individuācijas ceļu kā kļūšanu labākam, bet gan par kļūšanu veselākam, arī pat tad, ja tas nozīmē atteikšanos no agrākā skaistuma. Pēc šķiršanās cilvēks bieži sēro ne tikai par partneri, bet par to sevi, kas vairs neatgriezīsies. Ķirzaka ar ataugušu asti joprojām ir dzīva, kaut arī atšķiras no citām ķirzakām.
Šķiršanās bieži ir brīdis, kad cilvēks pirmo reizi sastopas ar sevi bez attiecību spoguļa. Tas ir tukšs, biedējošs un vienlaikus patiesības pilns lauks. Ar attiecību un mīlestības zaudējumu, ar sastapšanos ar sevi, arī ar mieru, arī ar sērām un arī ar asarām. Ķirzaka ar norautu asti ir izvēlējusies dzīvību. Un cilvēks pēc šķiršanās, kurš jūtas viegli aizstāts, ar citu, kurš jūtas neglīts vai vairs ne tāds kā agrāk, bieži vien ir tieši šajā punktā kā ķirzaka, kura tikko ir izbēgusi no plēsēja nagiem, tā ir dzīva, ievainota, bet ceļā uz jaunu esības formu. Un pietiekami spēcīgu, lai dzīvotu tālāk. Un mazliet klišejas - jo viss, kas mūs nenogalina padara mūs stiprākus. Labprāt pievienotu šodien sastaptās milzu ķirzakas ar strupo asti bildi, bet tā izrādījās veiklāka par mani un pazuda starp akmeņiem..

03/01/2026

Neskatoties uz manu apņemšanos daudz nestrādāt svētku nedēļā, tomēr piedzīvoju dažas pēcsvētku sesijas, kas uzjundī emocijas un ne tās patīkamakās, tādēļ vēlos dalīties ar jums pārdomās par lietām, ko es ļoti vēlētos mainīt.
Pienākot jaunam gadam, vienmēr neviļus skatāmies retrospekcijā uz veco gadu.
Kā dzīvots, kas piedzīvots un tad seko dažādas jaunā gada apņemšanās visbiežāk saistībā ar sevi un veselību, kā arī garīgo veselību. Kāds apņemas vairāk sportot un veselīgāk ēst, kāds apņemas pārtraukt vardarbīgas attiecības.
Bet jūs jau zināt, kas statistiski notiek ar jaunā gada apņemšanām - tās pazūd. Un šis raksts ir veltīts cilvēkiem, kuri atrodas ļoti spēcīgā traumas saiknē savās partnerattiecībās. Kopumā es gribu šo rakstu veltīt visiem, lai atgādinātu, ka brīvības sajūta ir iespējama, ka miers ir iespējams un ka prieks ir iespējams un arī svētkos. Un, ja svētki ir pagājuši, bet jūs jūtat sirdī sāpes, tukšumu vai vilšanos attiecībās, tas noteikti ir signāls, ka varbūt ir pienācis laiks kaut ko mainīt. Vienmēr var sākt ar sarunām par to, kas sāp vai meklēt pāru terapiju. Vai arī meklēt speciālistu tikai sev, lai nepaliktu viens ar šo cīņu - gan ar sevi, gan traumas saikni. Joprojām redzu, ka tā ir viena no grūtāk pārvaramajām lietām ar ko man nācies praksē strādāt. Un ar to es tiešām domāju grūta, jo klienti šķiršanos no vardarbīgā partnera pielīdzina nāvei, tas tiešām mums parāda, cik ļoti spēcīga šī saikne ir. Cilvēki tiešām tic tam, ka, ja izšķirsies, viņi nomirs - viņi neizdzīvos emocionāli utt. Šiem iekšējiem mītiem sapņos ir arī sava simbolu valoda - tie vizbiežāk ir smalki , mazi kukaiņi vai baktērijas uc. gandrīz neredzamas būtnes, kas var palīst zem ādas, tur izplatīties un cilvēku nogalināt. Protams, nav arī dūmu bez uguns, jo mēs zinām par reālām situācijām, kur cilvēki mīlestības dēļ ir izdarījuši pašnāvību. Un vēl es domāju, ka šīm iekšējām pārliecībām ir ļoti sena vēsture, kas patiešām saistīta ar reālu apdraudējumu. Padomājiet paši, pirms tūkstošiem gadu, kas varēja notikt, ja cilvēkam vairs nav savas cilts, kas par viņu rūpējas. Bet šobrīd laiki ir citi, un ir vienam pašam iespējams gan izdzīvot, gan arī dzīvot.
Un tagad, galvenais jautājums - pēc kā varētu atpazīt, ka šis attiecas uz jums, ka tieši šis ir īstais ceļš? Te būtiski ir sajust intuīciju un izjūtas un emocijas. Tas būtu - ja jūs vienlaicīgi, kad iedomājaties sevi piepildām nākotnes mērķi, jūtat gan bailes, gan cerības, tad visticamāk esat uz pareizā ceļa.
Bet, ja jūs gadījumā lasāt šo rakstu un domājat - nu šis gan nav par mani, tad es no sirds par jums priecājos un tas ir tas, kā es vēlētos, lai justos jebkurš cilvēks , kas staigā pa šo Dieva zemi. Bet, ja gadījumā, jūs zināt kādu cilvēku, kurš jūsuprāt cieš no vardarbības attiecībās, un jums neliekas, ka tā ir jūsu darīšana, tad tomēr es aicinātu šo pieeju pārskatīt. Jo ļoti daudzos gadījumos no vardarbības cietušais tiešām visu noslēpj un uz āru neizrāda. Bet šeit es nedomāju tikai par fizisko vardarbību, bet gan arī emocionālo - kas paslēpta nicinošos jokos, un, ko es diezgan bieži dzirdu praksē - publiskā apsūdzēšanā un svētkos šīs lietas, diemžēl, plaukst un zeļ. Tādas kā, piemēram, publiskā "sliktā nemiera cēlāja" kaunināšanā, kur visai ģimenei vai draugiem ir viedoklis par "slikto" sievu. Kura svētkos aizrāda vīram, kuram ir problēmas ar alkohola pārmērīgu lietošanu un tai sekojošu agresiju. Izklausās gandrīz neticami vai ne? To tiešām ir prātam grūti aptvert, kad ir cilvēks ar alkohola iespaidā izraisītām agresijas lēkmēm un, kad partnere reaģē, jau zinot sekas, piemēram, ar - šo vairs nedzer, es tev atnesīšu kafiju utt. Tad aizvainotais partneris un viņa draugi vai ģemenes locekļi "metas virsū" "vainīgajai" apsūdzot svētku bojāšanā, kontrolēšanā un aicinot nomierināties un atslābt utt. Un šeit ir punkts par ko es aicinātu aizdomāties, jo iereibušā upura glābēji aizmirst, ka sekas būs jāpiedzīvo bērniem un "kontrolējošajai" partnerei. Un jūs tagad varētu teikt, nu tad ir jāšķiras. Bet šķiršanās ļoti bieži nozīmē patiešām palikšanu vienai, bez draugiem, ar radiem, kas novērsušies, jo viņa ir sliktā kontrolētāja utt. Un tad vēl traumas saikne ar emocionālajiem amerikāņu kalniņiem no svētlaimes medusmēneša uz emocionālo elli un izmisumu un atkal atpakaļ. Un ko dara cilvēka psihe? Tā , protams, palīdz izdzīvot un pilda uzdevumu nepalikt bez savas cilts, jo te mēs runājam par partnera draugiem un ģimeni, bet ir tik daudz piemēru, kur pašas klientes ģimene uzskata viņu par pārāk jūtīgu, pārāk saasināti visu uztverošu un "nabaga" vīru pārāk kontrolējošu. Un tad psihe nāk palīgā un sāk pūst acīs miglu ar - viņš nav nemaz tik slikts, viņam gadījās, mums ir daudz labo brīžu, jā viņš dusmās atvēzējās, bet taču neiesita utt. Un te sākas mūsu psihes fenomena pārsteidzošākā daļa - es pati esmu vainīga, jo .... un , jā, tā ir patiesība, mūsu psihe spēj mūs pašus mānīt un ar mums manipulēt pēc labākajiem "gas light" paraugiem. Un kādēļ? Tikai lai mūs pasargātu, jo , ja skatāmies uz cilvēces vēsturi, tad sievietēm un bērniem tiesības dzīvot drošībā ir pavisam nesena un jauna parādība un tā pat neietver visu pasauli un visas valstis.
Varbūt sanāca pārāk gari, bet mans mērķis ir viens, ja šis stāsts ir par jums, tad lūdzu, meklējiet palīdzību. Ja nav par jums, tad ir ļoti labi, bet, kad esat vienā ballītē ar kādu "svētku bojātāju" kurš uztraucas, ka viņa partneris pārāk daudz lieto alkoholu, nevis pievienojaties mierinātāju pulkam vai paliekat neitrāli, bet aprunājaties ar šo cilvēku mierīgi un atbalstoši. Jo varbūt, ja viņa/viņš dzirdēs no kāda, ka šī attieksme pret viņu no partnera nav ok, viņš sajutīs, ka pasaule var būt arī atbalstoša un ka vēl kāds redz, ka tas, ko viņš šobrīd jūt saskan ar viņa iekšējo realitāti. Dažreiz viens labs vārds un atbalsta brīdis spēj mainīt kāda cilvēka dzīvi. Novēlu visiem iekšēju mieru, mīlestību un dzīves prieku!

24/12/2025

Ziemassvētku laiks ir klāt.
Skatoties Ziemassvētku filmas, par tur attēlotajām ğimenēm, bieži vien rodas iespaids par tur esošajām sirsnīgajām, mīļajām, draudzīgām un mierīgajām savstarpējām attiecībām. Tas, protams, noteikti ir iespējams, bet maz ticams, vismaz Ziemassvētku vai citu svētku organizēšanas drudzī.
Tiešām drudzī, jo pasākuma organizēšana, kur iesaistīts vairāk par vienu cilvēku būs saistīta ar paaugstinātu stresa līmeni. Nerunāsim par tādiem lieliem pasākumiem kā kāzas, piemēram, kur stresa līmenis noteikti līdzinās ğimenes krīzes līmenim. Es apzināti izvēlējos vārdu krīze, jo ar svētkiem noteikti nesaistās tikai pozitīvās emocijas. Un, jebkurš, kurš kādreiz ir organizējis kādu pasākumu, sapratīs par ko es runāju. Jo, lai apzinātu visus cilvēkus un ar visiem visu kopīgi izplānotu, un vēl savstarpēji saskaņotu, tas dažreiz var izvērsties par neiespējamo misiju, kas pilnīgi noteikti var izraisīt krīzi savstarpējās attiecībās.
Kādēļ es par to šodien rakstu? Kādēļ neakcentēju mandarīnu un piparkūku smaržu ar saldo cukura glazūru?
Tādēļ, lai brīdī, kad kāds no jums, kas šo visu lasa, pēkšņi sāk sev pārmest, ka nejūt laimi, prieku, bet gan tā vietā stresu un vēl vakara noslēgumā jūtas noguris, nenovērtēts vai dusmīgs. Tad ziniet, ka tieši tāpat jūtas arī citi cilvēki, kas kaut ko organizējuši gan sev,gan priekš citiem. Un slapju muguru stāvējuši pie plīts, dekorējuši māju, puščojuši egli, vēl paralēli pieskatot bērnus un vēl cenšoties pierunāt krustmāti, lai viņa netaisa šoreiz siļķi kažokā vai rasolu, jo ieplānots cits ēdiens. Vai arī ir jācenšas pārliecināt vecmāmiņu nepirkt mazbērniem 10 kg konfekšu, bet tā vietā izdomāt ko radošu, spēlēties vai dziedāt dziesmas utt.
Un manis uzskaitītais noteikti nav viss ar ko var nākties sastapties svētkos, jo radu un draugu kopā sanākšanas brīži noteikti (trigerē) konstalē kompleksus, arī arhetipus ar partneru savstarpējām neatrisinātām attiecību problēmām, kam par lieciniekiem kļūst gan bērni, gan citi radinieki. Tad vēl pieplusojam klāt situācijas ar tuvajiem - radiem, draugiem uc, kam būs alkohola vai citu vielu lietošanas radītas uzvedības problēmas ar agresijas lēkmēm, skandāliem un fizisko vardarbību. Un arī atceramies, ka tieši svētkos ātrai palīdzībai un policijai nākas strādāt pastiprinātā režīmā. Tāpat tieši pēc svētkiem cilvēki pierakstās uz terapiju, jo ir piedzīvojuši nepatīkamus mirkļus.
Tādēļ es aicinu mazliet paņemt pauzi no svētku organizēšanas drudža, ieelpot un atcerēties, kam šis viss patiesībā ir domāts un kā es gribu justies noslēgumā.
Tādēļ no sirds novēlu visiem mierīgus, apzinātus un sirsnīgus svētkus!

Feeling Stressed This Christmas? You’re Not Alone — This 1:30 video normalises holiday tension, family conflicts, and the overwhelm of organising festive g*t...

18/12/2025

Kamēr cilvēks ir briesmās, psihe neuzrāda ļaundari.
Dienām esot īsākām un naktīm garākām arī terapijas sesijās tēmas šķiet ļoti nopietnas un smagas. Vis noris saskaņā ar davas procesiem, jo kā nekā Aīds ir nolaupījis Persefoni, un aizvedis sev līdzi uz pazemes valstību, kas pats par sevi ir traumas stāsts.
Strādājot ar traumu terapijā ļoti bieži ir situācijas, kad no vardarbības cietušais cilvēks nespēj ieraudzīt, neatpazīst, un nespēj nosaukt vardarbīgo partneri par varmāku. Un viņš savu partneri attaisno, paskaidro, un , diemžēl, dara to arī situācijās, kur pats jūtas slikti pēc piedzīvotās vardarbības. Šādi psihe pasargā cilvēku no nāves draudiem un dzīvībai bīstamas konfrontācijas.
Un tikai izšķiroties, un pilnīgi izbeidzot attiecības, ar laika un telpas distanci, un arī iegūstot reālu un fizisku drošību, cilvēks sāk redzēt sapņos, pirms tam piedzīvoto vardarbību nakts murgu veidā.
Pēc pārdzīvotām vardarbīgām attiecībām cilvēki bieži redz sapņos, kā cilvēks, no kura piedzīvota vardarbība uzbrūk un dara pāri bērniem, vajā un uzbrūk sapņojošā cilvēka sapņa ego. Un kādreiz pirms tam, vēl vardarbīgajās attiecībās esot, murgos pieredzētie tumšie vīri, ēnas tēli bez sejām vai baisi briesmoņi pēkšņi iegūst konkrēta cilvēka, kurš kādreiz ir bijus partnetis, bet bijis vardarbīgs un darījus pāri, seju. Un klienta šoks un pārdzīvojumi ir neaprakstāmi, jo sapnī tiek piedzīvotas nāves bailes, kas pēc tam pavada vēl kādu laiku. Kam seko sāpīga un emocionāla piedzīvotās realitātes apzināšanās un skaisto ilūziju sabrukums, kas sabrūk reizē ar idealizācijas uc. aizsargmehānismiem.
Un tad jautājums bieži vien ir, kā pēc iespējas ātrāk saregulēties atpakaļ.
1. Elpot.
2. Atgādināt sev par reālo fizisko drošību, un to, ka briesmas šobrīd vairs nedraud.
3. Samazināt kortizolu ar siltu tēju ar medu vai kakao.
4. Nemēģināt sevi uz karstām pēdām aizmidzināt, jo tas tikai palielinās trauksmi un tāpat neizdosies.
5. Izrakstīt visas emocijas dienasgrānatā.
6. Apsolīt sev turpmāk labi rūpēties par savu iekšējo bērnu un vairs neļaut viņam darīt pāri.
Novēlu visiem mierīgas naktis un uz mīlestību un cieņu balstītas attiecības!

06/12/2025

Šodien notiek ļoti interesanta pasaku konference, kurā arī man tika gods piedalīties kā lektorei.
https://www.facebook.com/share/1W4es3uGaw/

Iepazīstāmies ar lektoriem - IVETA UPENIECE (Spānija).

Maģistra grāds psiholoģijā, LPB sertificēta psihoterapijas speciāliste, Junga analītiķe, supervizore un lektore, viena no grāmatas "Ceļā ar pasaku" autorēm.

Tēma: “Pasaka kā individuācijas ceļa modelis personiskai izaugsmei".

Laiks: sestdien, 6.decembrī, plkst.11.00.

Pasakas ir kolektīvās bezapziņas valoda, kurā atklājas arhetipi, kompleksi, iekšējie konflikti un attīstības, jeb individuācijas ceļi.
Pasaku lasīšana ir kā psihes pašdziedināšanas mehānisms, kas mūs savieno ar iekšējiem resursiem.

Katra pasaka ir kā psihes jeb dvēseles karte, kurā darbojas Varonis, Ēna, Lielā māte un tēvs, Vecais viedais/ viedā vīrietis/ sieviete, Anima/ Animus un triksters.

Lasot vai dzirdot pasaku, cilvēks intuitīvi atpazīst savus iekšējos tēlus un psihes struktūras, pat, ja nespēj tās vārdos nosaukt. Tādēļ dzīves krīzēs, trauksmes vai hroniska stresa vai noguruma laikā, kad cilvēka dzīvē ir liela psihoemocionāla spriedze, pasakas var palīdzēt izveidot vai saglabāt struktūru ar sākumu, kulmināciju un atrisinājumu.
Tāpat pasaku lasīšana var palīdzēt atrast iekšējo spēku un stiprināt cilvēku grūtos brīžos. Kā arī pasaku lasīšana var palīdzēt atjaunot cerības un ticību labajam, un ticību, ka labais galu galā uzvarēs.

Reģistrējies konferencei: https://pasakuskola.lv/karaliska-akademija/starptautiska-pasaku-terapijas-konference-latvija/

03/12/2025

Vēlos atgādināt par mūsu grāmatu “Ceļā ar pasaku”, kuru ir izdevusi Latvijas Junga Analītiskās psiholoģijas biedrība, un man ir gods būt vienai no tās autorēm. Drīz Ziemassvētki un cilvēki meklē interesantas dāvanas. Joprojām ir pieejama skaista Ziemassvētku dāvana tiem, kuri meklē dziļumu un simbolu valodu.
Šī grāmata būs lieliska dāvana ikvienam, kurš vēlas izprast pasaku iekšējo pasauli, simbolu valodu un to, kā stāsti palīdz cilvēkam attīstīties, dziedināties un atrast savu patieso ceļu.
Tā ir piemērota cilvēkiem, kuri interesējas par psiholoģiju un garīgumu un arī tem, kuri vēlas iedzīvināt pasakas savā ikdienā gan profesionāļiem — psihoterapeitiem, pedagogiem gan ikvienam, kurš šogad vēlas uzdāvināt ko jēgpilnu un interesantu.
Kā junga analītiķe es savā darbā bieži izmantoju simbolus, pasaku struktūras un arhetipus. Šī grāmata ir veidota, lai lasītājs varētu padomāt par arhetipiem, kas vada un piepilda viņa dzīves ceļu, kurā mēs sastopam sevi.
Grāmata pieejama Latvijas Junga biedrības mājas lapā www.jungabiedriba.lv
Ja meklējat dāvanu, kas iedvesmo un paliek atmiņā — “Ceļā ar pasaku” būs īstā.

29/10/2025

Ir dažādi simboli, kuru parādīšanos es gaidu terapijā kā apliecinājumu, ka ejam pareizajā virzienā - kā transformācijas simbolu.
Un viens no tiem ir pūķis. Pūķi var atnākt sapņos, zīmējumos un meditācijās, tie var būt dažādās krāsās un katra krāsa simbolizē trabsformācijas posmu vai līmeni. Sākšu ar melno pūķi sievietes psihē.
Pūķa enerģija sievietē ir kā animusa un ēnas integrācija.
Pūķis ir viens no vissenākajiem simboliem cilvēces kolektīvajā bezapziņā. Un rietumu tradīcijā tas bieži tiek attēlots kā briesmonis, kas jānogalina, jo tas apdraud karaļvalstis un tam ir jāziedo jaunavas utt. Bet austrumu kultūrā pūķis tiek attēlots kā dievišķs radījums, kas atnes lietu, auglību un gudrību.
Caur Junga analītiskās psiholoģijas prizmu raugoties, pūķis ir instinktīvās dzīvības un enerģijas iemiesojums, viņš ir tas, kas apvieno sevī gan destruktīvu, gan radošu potenciālu.
Sievietes psihē šī enerģija bieži izpaužas kā animuss, iekšējais vīrišķais princips. Kad animuss psihoemocionālo traumu rezultātā tiek ievainots, tas kļūst auksts, kritisks, kontrolējošs un ir atvienots no ķermeņa. Šinī gadījumā mēs varam novērot dažādas psihosomatiskas izpausmes. Bet, kad tas tiek integrēts, tas pārvēršas par iekšēju spēku, kas spēj analītiski domāt un aizsargāt.
Un pūķis ir šīs pārvērtības viens no simboliem, kura parādīšanos es gaidu.
Pūķis apvieno sevī pretstatus - zemi, gaisu un uguni. Viņš ir zemes dzīvnieks, kas spēj lidot un, kas spēj izelpot liesmas.
Tādējādi viņš simbolizē instinktīvo enerģiju, kas mostas apziņā.
Kad sieviete ilgi ir dzīvojusi kalpojot “pareizumam” un ilgi ir darbojusies kontroles režīmā, pielāgojusies, lai izdzīvotu, centusies novērot lauku, lai nevienu nesadusmotu ar savām jūtām, neaizvainotu ar savām emocijām. Tādēļ ir aizliegusi sev būt pārāk skaļai, pārāk seksuāli, pārāk gudrai, ilgi atteikusies no cerības, ka attiecībās viņa drīkst kaut ko gribēt, tad viņas pūķis ir ticis savaldīts un ieslodzīts. Un rezultātā izzūd viņas iekšējā uguns, paliek tikai nogurums un trauksme.
Bet, kad psihe jūt, ka tagad ir brīdis, kad ir droši, tad šī enerģija sāk transformēties un mainīties, un parādās sapņos. Tad pūķis parādās kā būtne, kas grib tikt laukā no pagraba, alas vai būra. Un tas ir brīdis, kad atgriežas dzīves enerģija, kad cilvēks kļūst pats savienots atkal ar sevi. Es ticu, ka tas ir īstais izdziedināšanās sākums.
Sapņotājs visbiežāk baidās no šī tēla, tā izmēriem un draudīguma. Un saprotans, ja tas ir un spēj būt draudīgs, bet kā zināms, tad katram pūķim ir viņa īstsis cilveks. Tādēļ, protams, ka ir pilnīgi saprotams, ja apzinātais prāts sākumā baidās no šī tēla jaudas un uguns, kas var sadedzināt.
Taču pūķis sadedzina tikai to, kas vairs nav dzīvs, piemēram, vecos aizsargmehānismus, tādus kā bērnībā pienemtās vai uzliktās lomas, un bailes no autoritātēm.
Savā ziņā ēnas integrācija nozīmē satikt savu dēmonu un apzināties, ka tas patiesībā ir eņģelis, kas ilgi mitis tumsā.
Un pūķis ir tieši šāds eņģelis. Jo viņš sargā dvēseles dārgumus, tādus kā īsto Es un saikni ar Patību. Tādēļ pūķa nogalināšana simbolizē nevis uzvaru, bet zaudējumu, jo tā ir vitalitātes un instinktu nogalināšana.
Sievietei šis ceļš ir citāds, viņas uzdevums ir nevis nogalināt pūķi, bet viņu apvārdot.
Un brīdī kad sieviete sāk atbrīvot savu pūķi, piemēram, izlaiž sapnī laukā no pagraba, tad viņa faktiski atdzīvina savu pirms tam dziļi ievainoto vai nogalināto animusu. Šī spēcīgā enerģija sniedz spēku, struktūru, mērķtiecību un drosmi. Kas parādās kā spēks arī ārējā pasaulē, kā spēks strukturēt, pastāvēt par sevi, savām interesēm, vilkt robežas un attīstīties. Tādēļ šis brīdis bieži sakrīt ar sievietes dzīves posmu, kad viņa vairs nejūtas apdraudēta. Un brīdī, kad viņa sajūt, ka var būt gan ar savu gaismu gan pienem un redz arī savu tumsu un abas lidzvērtīgi, tad viss mainās un atgriežas iekšējais spēks un stabilitāte, beidzas emocionālās šūpoles, bailes utt. Tas ir brīfis, kad viņas pūķis kļūst par viņas iekšējo sargu - enerģiju, kas viņu atbalsta, kad viņa pauž savu viedokli vai aizstāv savas robežas.
Melnais pūķis sapnī simbolizē specifidku transformācijas brīdi psihē, jeb Nigredo fāzi alķīmijā, kad vecais “es” sabrūk un tas ir brīdis, kad apziņa beidz cīnīties ar tumsu - ēnu un sāk to apxināties kā savu. Tad dzimst jauna pilnīgāka, veselāka identitāte.
Sievietes psihē melnā pūķa parādīšanās simbolizē brīdi, kad viņa sāk atļauties būt pati ar visām emocijām un jūtām, piemēram, dusmoties, mīlēt, būt seksuāla, būt garīga, būt nedroša vai viss reizē.
Kad sieviete atbrīvo savu pūķi no ieslodzījuma, tad pasaule maina krāsas. Tā kļūst par pasauli, kur viņa elpo kopā ar savu iekšējo uguni, jo pūķa elpa ir dzīve pati par sevi. Tāpat kā spēja teikt “jā” sev, savam ķermenim, savām domām, savam ceļam. Ceļam atpakaļ pie sevis. Kļūstot pašai sev par mājām, ar māju sajūtu.

27/10/2025

Vadot lekcijas Transpersonālās Izglītības institūtā, atkal pieskāros tēmai par Patību un manam vismīļākajam salīdzinājumam - Patība kā okeāns. Šobrīd, dzīvojot pie okeāna un vērojot tā ritmu, piedzīvoju šo salīdzinājumu atkal un atkal. Okeāna spēku es izjūtu kā vārdos neizsakāmu numinozu pieredzi, bet es tomēr vēlos pamēģināt. :)
Okeāns tāpat kā patība eksistē divās polaritātēs, jo tas ir gan maigs un ieaijājošs, gan barojošs, gan mierīgs, gan draudīgs un iznīcinošs, un tādēļ pret to ir jāizturās ar lielu cieņu un uzmanību, ņemot vērā tā jaudu, enerģiju un mainību.
Tas pats attiecas uz Patību, arī pret bezapziņu ir jāizturas ar lielu cieņu un uzmanību. Jo tāds ego pret Patību ir tas pats, kas viens cilvēks mazā laiviņā plašajā okeānā. Un tas cilvēka varoņa, jeb dzīves ceļš ir diezgan līdzīgs šādam pārbraucienam pāri okeānam. Brīžam laiviņa peld mierīgi virs galvas spīd saulīte un lido putniņi, un brīžam tai pāri gāžas viļņi un laiva tiek iznīcināta un pats cilvēks pret savu gribu izmests svešā krastā uz neapdzīvotas salas un jāsāk būvēt visa dzīve no sākuma.
Mēs apzināti neizvēlamies savu pieredzi ko piedzīvot, dzīve pati mums to sagādā - cilvēkus, notikumus, draudzības, tikšanās un šķiršanās, ieguvumus un zaudējumus.
Un droši vien visgrūtāk ir pieņemt, ka tieši šajā ir noslēpums un jēga - meklēšanā un atrašanā un atkal meklēšanā. Un nevis atrašanā un paturēšanā, un palikšanā uz vietas, cerībā saglabāt iegūto laimi. Jo dzīve ir mācīšanās no kļūdām, pieredzēm, ceļā sastaptajiem cilvēkiem, un katra šī sastapšanās ir process, kas mūs maina un pārveido un ļauj kļūt pilnīgākiem, veselākiem integrējot arī ēnas puses, tās apzinoties, apzinoties, katrs savu iznīcinošo un arī graujošo dabu.
Un, kamēr es rakstu šīs rindas, okeāns elpo man blakus, tas atgādina par sevi un dzīves izaicinājumiem, kas ir patiešām bezgalīgi, tāpat kā pats okeāns. Un es - niecīgais cilvēks, jūtos okeāna un Patības svētīta, jo sekojot iekšējai Patības balsij esmu piedzīvojusi neskaitāmas un neticamas sinhronitātes, un nonākusi šeit. Un es turpinu mācīties gan par sevi, gan citiem, un arī par dzīvi, un skaidri zinu, ka šī mācīšanās turpināsies.

04/10/2025

Vēlos paplašināt traumas saiknes tēmu, iekļaujot tajā alkoholisma un līdzatkarības aspektus, arī caur sistēmisko un Junga perspektīvu.
Ģimene un attiecības ir kā vesela sistēma, kurā katrs loceklis ieņem noteiktu lomu. Ja sistēmā ienāk alkoholisms, tas kļūst par visas sistēmas centru, ap kuru pakārtojas visas pārējās sistēmas lomas. Cilvēks, kurš atkarīgs no pārmērīgas akohola lietošanas izceļ virspusē šīs sistēmas apspiesto traumu, ģimenes vēstures noslēpumus un / vai izstumtās emocijas. Partneris šai gadījumā līdzatkarīgais pārņem “Glābēja” lomu, mēģinot saturēt pa visām vīlēm jūkošo, brūkošo sistēmu, cenšoties saglabāt "normālu" dzīvi, bet tai pat laikā slimība padziļinās. Attiecības kļūst par traumatiski piesaistītu saikni, kur sāpju un emocionālās intensitātes brīži aizstāj patiesu tuvību. Attiecībās ar klātesošu atkarību emocijas kļūst pārāk pārspīlētas vai pilnīgi apspiestas.
Dusmas, bailes un vainas izjūta mijās ar cerību, eiforiju un mīlestības apliecinājumiem pēc dziļu un sāpīgu krīžu epizodēm. Šīs krasās emocionālās svārstības atkal un atkal izraisa dopamīna un kortizola ciklu smadzenēs, kas uztur ciešu piesaisti, pat ja attiecības ir skaidri redzami toksiskas. Tas viss veido spēcīgu ilūziju par to, ka šie cilvēki viens bez otra es nevar dzīvot, lai gan realitātē tā ir atkarība no emocionālās intensitātes, nevis no mīlestības.
Analītiskajā psiholoģijā traumas saikne ir salīdzināma ar ēnas saikni, jo tā ir pilnībā neapzināta pieķeršanās, kas balstīta nevis brīvībā, bet ievainojumā. Alkoholisms varētu simbolizēt mēģinājumu pieskarties transcendentālajam, bet realitātē to var salīdzināt ar apziņas aptumšošanas brīdi, jeb brīdi, kad ego pilnībā nonāk ēnas varā, kas ir ēnas ceļš, kas pilnībā nekontrolēts sagrauj ego. Līdzatkarīgais identificējas ar Glābēja vai Mātes arhetipu, un tādējādi neapzināti ar savām emocijām un enerģiju nostiprina izveidojušos traumas saikni. Šādās attiecībās aktivizējas traumētais Iekšējais Bērns, jeb Pamestā Bērna arhetips, un tieši šī daļa no visas sirds tic, ka mīlestība ir ciešanas un atkārtoti izvēlas partneri, kurš rada tās pašas pazīstamās emocijas kas saistās ar bērnībā iegūto traumu.
Traumas saikne vienlaikus ir gan sistēmiskā vai ģimenes saikne kā ģimenes modelis, kas tiek neapzināti atkārtots caur paaudzēm. Un arī arhetipiskā saikne kā senais stāsts par upuri un glābēju, kas tur abus partnerus kā iesprostotus cietumā, aizkavējot viņu individuāciju, jeb attīstību.
Šajā attiecību modelī emocijas kļūst nevis par tiltu uz tuvību, kā tam būtu jābūt, bet gan par ķēdēm, kas satur abus kopā. Partneri nevis brīvi izvēlas viens otru, bet gan tiek simboliski sasieti ar traumas spēku.
Un ir svarīgi saprast, ka arī meklējot dažādus dziedināšanās ceļus, vienmēr būtu jāsāk ar emocijām, jo pēc manas pieredzes praksē, cilvēki visbiežāk saka, ka neko nejūt, kas nozīmē, ka viņi ir disociējušies no savām jūtām. Vismaz brīdī, kad krīze ir pāri, kad notiek aktīva attiecību krīze, tad jūtas ir gan dziļas gan intensīvas. Tādēļ visu pirms vajadzētu atpazīt emocijas un atdalīt emocijas no ilūzijām par attiecībām un partneri. Būtu svarīgi atcerēties, ka emociju intensitāte nebūt nenozīmē mīlestība.
Tāpat svarīgi būtu atpazīt psihē esošos un šobrīd vadošos arhetipus, piemēram, Māti, Glābēju, Upuri un atsacīties no identificēšanās ar tiem.
Tāpat mēģināt veidot autentiskas attiecības, kas balstās uz brīvību, nevis piespiedu pieķeršanos.
Un visbeidzot individuācijas ceļš paredz, ka traumas saiknes transformācija nozīmē, ka cilvēks pārstāj atkal un atkal atkārtot agrīno ievainojumu un sāk veidot jaunu, veselīgu ceļu ar sevi, ar citiem, ar dzīvi.

In this video I explore the theme of the trauma bond in relationships, focusing on alcoholism and codependency through both a systemic perspective and Jungia...

16/09/2025

Balta mājiņa, balts žodziņš un individuācijas izaicinājumi.
Šodien vēlos mazliet parunāt par bērniem, savējos ciemos gaidot :)
Atceroties jaunību ar idealizētajiem sapņiem - balta mājiņa, balts žodziņš un rozā un zilā tērpti mierīgi mazuļi, (jau iepriekš atvainojos par krāsām, ja lasīsiet :D ) kuri ar mani un savā starpā komunicēs ar lūdzu un paldies, ies gulēt, un uzreiz aizmigs mirklī, kad būšu izlasījusi pasaku utt.
Un varbūt vēl kādam, tāpat kā man, ir bijušas līdzīgas ilūzijas par to, ka būt gana labam vecākam ir viegli. Tāpat kā mierīgi sadzīvot ar turbo traktora enerģiju apveltītai četrotnei zem viena jumta.
Un jūtot lielākas vai mazākas grūtības, kurām, audzinot bērnus, varbūt tieši šobrīd iet cauri kāds, kas lasa šīs rindas; es vēlos pateikt, ka , lai viss ir viegli, tas galīgi nav bērnu uzdevums. Jo individuācijas ceļa uzdevums ir darīt visu, lai mēs attīstītos un katru dienu kļūtu par sevis labākajām versijām. Un bērni šeit ir lieliski palīgi, trigerējot visus mūsu iespējamos kompleksus un pašu bērnībā piedzīvotās traumas. Un viņi to lieliski prot, gan uzvesties, gan mijiedarboties ar mums kā vecākiem tik filigrāni un smalki trāpot un iebakstot visās mūsu vājajās vietās it kā viņiem būtu pašiem savs rentgens vai mikroskops zem kura palikt vecākus. Un, lai ar profesionāli mērķētu un īstajā brīdī realizētu performanci liktu vecākam vismaz iekšēji atgriezties bērnībā, savas bērnības ģimenes attiecību modelī. Nemaz nevajag laika mašīnu, dažreiz pietiek ar vienu temper tantrumu un viss, vecāka racionālais un vēsais saprāts kopā ar mieru, jau dodas laukā ,steigā pamezdams šīs viesmīlīgās telpas.
Un tāpat runājot ar klientiem terapijas sesijās ir skaidrs, ka nekas neliek vecākam mainīties un meklēt jaunus un uz sadarbību vērstus risinājumus, kā attiecībās ar bērniem pieļautās kļūdas. Esmu daudz dzirdējusi sesijās par šādu vainas izjūtu, kas radusies pieļaujot kļūdas audzinot bērnus. Bet pozitīvais ir tas, ka šī vainas izjūta beidzot liek pieņemt ilgi atliktos lēmumus, lai sakārtotu iekšējos un ārējos procesus tā, ka kontrole pār savu dzīvi beidzot nonāk atpakaļ pie vecāka. Un tā bieži vien notiek, un tas nav ne labi ne slikti, ka vecāki bērnu dēļ izdara labas lietas paši priekš sevis, lietas, kam pirns tam tāda vai citāda iemesla dēļ pietrūka spēka vai motivācijas.
Bērnu audzināšana var kļūt par ļoti aizraujošu pasākumu, kas liek pārvarēt pašam savus kompleksus un piedzīvotās traumas, mācīties un attīstīt jaunas, līdz šim neapgūtas iemaņas. Piemēram, pateikt: "Nē!" un vilkt skaidras robežas. Mācīties debatēt un argumentēt, stingri turēties pie iepriekš novilktajām robežām un intuitīvi elastīgi no tām atkāpties, ja lielajā bildē un ilgtermiņā tā izskatās pareizāk. Un it kā mēs audzinām bērnus, bet rezultātā mēs maināmies un attīstāmies paši. Un tādēļ esmu ļoti pateicīga Patībai, liktenim uc. par maniem gudrajiem skolotājiem un šaha partneriem.