https://www.facebook.com/101014545720400/

Gaismas Graudiņš, Ossett (2026)

04/02/2026

✨ Gaismas Graudiņš 232
Tēma: Labais Gans, kas atdod dzīvību

Jāņa evaņģēlijs 10:11-18: "ES ESMU labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm. Derētais gans, kas nav īstais, kam avis nepieder, redzēdams vilku nākam, atstāj avis un bēg, - un vilks tās nolaupa un izklīdina, jo viņš ir derēts gans un avis viņam nerūp. ES ESMU labais gans; Es pazīstu Savas avis, un Manas avis Mani pazīst. Itin kā Tēvs pazīst Mani, Es pazīstu Tēvu; un Es atdodu Savu dzīvību par Savām avīm. Man vēl ir citas avis, kas nav no šīs kūts; arī tās Man jāatved; arī viņas dzirdēs Manu balsi, un būs viens ganāms pulks un viens gans. Tāpēc Tēvs Mani mīl, ka Es atdodu Savu dzīvību, lai Es to atkal atgūtu. Neviens to nav Man atņēmis, bet Es to atdodu pats no Sevis. Man ir vara to atdot un vara to atkal ņemt. Šo uzdevumu Es esmu saņēmis no Sava Tēva.""

Jēzus saka vārdus, kas atklāj Dieva sirds dziļumu: “Es esmu labais Gans.” Viņš sevi neattēlo kā algotu sargu, bet kā Ganu, kurš pazīst savas avis un ir gatavs atdot par tām savu dzīvību. Šī nav teorija par mīlestību — tā ir mīlestība darbībā.

Pretstatā algotnim, kurš briesmu brīdī bēg, Labais Gans paliek. Viņš nepamet, kad kļūst grūti. Jēzus atklāj, ka patiesas attiecības balstās uzticībā un upurī. Avis nav Viņam skaitļi vai pienākums — tās ir pazīstamas, mīlētas un sargātas.

Jēzus runā arī par citām avīm, kas vēl nav šajā kūtī. Viņa redzesloks sniedzas tālāk par ierasto. Dieva sirds ir plaša — Viņš aicina visus, un Viņa nolūks ir viena ganāmpulka vienotība zem viena Gana.

Un tad Jēzus pasaka ko ļoti būtisku: Viņš pats brīvprātīgi atdod savu dzīvību un pats to atkal ņem. Tas nav piespiedu upuris, bet paklausība Tēva gribai. Šeit atklājas krusta noslēpums — mīlestība, kas nebaidās zaudēt, lai dotu dzīvību.

Šī Rakstu vieta uzdod mums dziļu jautājumu:
— vai es uzticos Labajam Ganam arī tad, kad ceļš ved cauri grūtībām?
— vai es ļauju Viņam vadīt savu dzīvi?

Jo tur, kur cilvēks seko Labajam Ganam, tur ir drošība, pat tad, kad apkārt ir nedrošība.

👉 Lūgšana:
Kungs Jēzu, Tu esi mans Labais Gans. Māci man uzticēties Tev, sekot Tavai balsij un palikt Tavā gādībā. Paldies par Tavu mīlestību, kas atdod dzīvību. Āmen.

03/02/2026

✨ Gaismas Graudiņš 231
Tēma: Durvis uz dzīvību

Jāņa evaņģēlijs 10:7-10: "Tad Jēzus atkal sacīja: "Patiesi, patiesi Es jums saku: ES ESMU durvis, kas ved pie avīm. Visi, kas priekš Manis nākuši, ir zagļi un laupītāji; bet avis viņus nav klausījušas. ES ESMU durvis. Ja kāds caur Mani ieiet, tas tiks izglābts; viņš ieies un izies un atradīs ganības. Zaglis nāk vienīgi, lai zagtu, nokautu un nomaitātu. Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība."

Jēzus turpina runāt un pasaka ļoti skaidri: “Es esmu durvis.” Viņš neapraksta ceļu kā abstraktu ideju, bet sevi pašu kā atbildi. Tas nozīmē, ka pie Dieva nav citu slepenu ceļu, citu durvju vai apkārtceļu — atbilde ir attiecības ar Jēzu.

Jēzus saka, ka tie, kas nāk caur Viņu, tiks glābti, ieies un izies, un atradīs ganības. Šajos vārdos ir drošība un brīvība. Ne ieslodzījums, ne bailes, bet dzīve, kurā cilvēks var elpot, augt un būt Dieva gādībā.

Tad Jēzus atklāj pretstatu. Zaglis nāk, lai zagtu, nokautu un nomaitātu. Tas ir viss, kas atņem dzīvību — meli, bailes, tukšums un maldināšana. Pretstatā tam Jēzus saka:
“Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un tā būtu pārpilnībā.”
Dzīvība pārpilnībā nenozīmē dzīvi bez grūtībām. Tā nozīmē dzīvi ar jēgu, cerību un Dieva klātbūtni. Tā ir dzīvība, kas sākas jau tagad un turpinās mūžībā. Dzīvība, kurā cilvēks zina, kam pieder un kam seko.

Šī Rakstu vieta uzdod mums vienkāršu, bet ļoti svarīgu jautājumu:
— caur kurām durvīm es ieeju savā ikdienā?
— vai es izvēlos to, kas ved uz dzīvību, vai to, kas lēnām to iztukšo?

Jo Jēzus nav tikai skolotājs vai piemērs. Viņš ir durvis, caur kurām sākas patiesa dzīve.

👉 Lūgšana:
Kungs Jēzu, es nāku pie Tevis kā pie dzīvības durvīm. Vadi mani Savā patiesībā un sargi mani no visa, kas atņem dzīvību. Es vēlos dzīvot tajā pārpilnībā, ko dod Tu. Āmen.

02/02/2026

✨ Gaismas Graudiņš 230
Tēma: Gana Balss

Jāņa evaņģēlijs 10:1-6: ""Patiesi, patiesi Es jums saku: kas neiet pa durvīm avju kūtī, bet citur kāpj iekšā, ir zaglis un laupītājs. Bet, kas ieiet pa durvīm, ir avju gans. Viņam durvju sargs atver, un avis klausa viņa balsij, un viņš savas avis sauc vārdā un izved tās ārā. Kad viņš visas savas avis izlaidis ārā, viņš pats iet tām pa priekšu, un avis viņam seko, jo tās pazīst viņa balsi. Svešam turpretim tās nesekos, bet bēgs no tā, jo viņas nepazīst svešinieku balsi." Šo līdzību Jēzus tiem stāstīja, bet tie nesaprata, ko tas nozīmēja, ko Viņš uz tiem runāja."

Jēzus sāk runāt līdzībā par ganu un avīm. Viņš saka, ka īstais Gans ieiet pa durvīm, sauc savas avis vārdā un ved tās ārā. Avis atpazīst Viņa balsi un seko Viņam. Tās neseko svešiniekam, jo viņa balsi nepazīst.

Šajos vārdos atklājas ļoti personiska attiecību aina. Dievs nav tāls vadonis, kas pavēl no attāluma. Viņš ir Gans, kurš pazīst katru vārdu, katru soli un katru sirdi. Sekošana Dievam nav balstīta bailēs, bet uzticībā balsij, kas ir pazīstama.

Jēzus arī atklāj brīdinājumu — ir balsis, kas neved uz dzīvību. Svešinieks var skanēt pārliecinoši, bet viņa balss neienes mieru. Tāpēc avis instinktīvi atkāpjas. Sirds, kas pazīst Dieva balsi, iemācās atšķirt, kas nāk no patiesā Gana un kas — nē.

Evaņģēlists piebilst, ka daudzi šo līdzību nesaprata. Tas parāda, ka patiesību nevar uztvert tikai ar prātu. Tā tiek atpazīta attiecībās. Tikai tas, kurš ir pieradis klausīties Gana balsi, saprot, par ko Jēzus runā.

Šī Rakstu vieta uzdod mums klusu, bet svarīgu jautājumu:
— kādām balsīm es ikdienā sekoju?
— vai es atpazīstu Gana balsi savā dzīvē?

Jo tur, kur sirds pazīst Dieva balsi, ceļš kļūst skaidrs un drošs.

👉 Lūgšana:
Kungs Jēzu, māci man atpazīt Tavu balsi. Palīdzi man sekot Tev un neļaut sevi aizvest svešām balsīm. Vadi manus soļus un dod man sirdi, kas uzticas Tev. Āmen.

30/01/2026

✨ Gaismas Graudiņš 229
Tēma: Redzēt vai palikt aklam

Jāņa evaņģēlijs 9:35-41: "Jēzus dabūja zināt, ka viņi to izdzinuši ārā. Saticis to, Viņš sacīja: "Vai tu tici Cilvēka Dēlam?" Tas atbildēja: "Kungs, kas Tas ir, lai es varētu Viņam ticēt?" Jēzus viņam sacīja: "Tu esi Viņu redzējis; kas ar tevi runā, tas Viņš ir." Viņš teica: "Es ticu, Kungs!" - un To pielūdza. Un Jēzus sacīja: "Uz tiesu Es esmu nācis šinī pasaulē, lai tie, kas neredz, kļūst redzīgi, un tie, kas redz, akli." To dzirdēja daži farizeji, kas bija pie Viņa, un Viņam sacīja: "Mēs taču neesam akli?" Jēzus viņiem sacīja: "Ja jūs būtu akli, jums nebūtu grēka; bet tagad jūs sakāt: mēs redzam, - tāpēc jūsu grēks paliek.""

Jēzus atrod cilvēku, kuru farizeji bija izmetuši ārā. Cilvēki viņu bija atstūmuši, bet Jēzus viņu sameklē. Tas ir ļoti svarīgs brīdis — patiesība var maksāt dārgi, bet Dievs neatstāj tos, kuri paliek uzticīgi.

Jēzus jautā: “Vai tu tici Cilvēka Dēlam?”
Cilvēks atbild godīgi — viņš vēl nezina, kas Tas ir, bet viņš ir gatavs ticēt. Kad Jēzus atklājas, cilvēks nevilcinās. Viņš tic un pielūdz. Tā ir redze, kas dzimst sirdī, ne tikai skatienā.

Tad Jēzus pasaka vārdus, kas noslēdz visu šo stāstu ar dziļu patiesību: Viņš ir nācis, lai tie, kas neredz, kļūtu redzīgi, bet tie, kas domā, ka redz, paliktu akli. Tie nav vārdi par fizisko redzi vien — tie ir par sirds stāvokli.

Farizeji domā, ka redz. Viņiem ir zināšanas, statuss un pārliecība par sevi. Taču tieši šī pārliecība aizver viņu sirdis. Aklums nav neredzēšana — aklums ir atteikšanās atzīt patiesību.

Šī Rakstu vieta uzdod mums ļoti nopietnu jautājumu:
— vai es esmu gatavs atzīt, ka man ir vajadzīga Dieva gaisma?
— vai arī es paļaujos uz savu saprašanu un palieku aizvērts?
Jo patiesa redze sākas tur, kur cilvēks pazemībā atzīst: man ir vajadzīgs Jēzus.

👉 Lūgšana:
Kungs Jēzu, atver manas sirds acis. Pasargi mani no lepnuma, kas padara aklu. Māci man dzīvot pazemībā un patiesībā, lai es redzu tā, kā redzi Tu. Āmen.

29/01/2026

✨ Gaismas Graudiņš 228
Tēma: Vienkārša patiesība drosmīgas liecības priekšā

Jāņa evaņģēlijs 9:24-34: "Pēc tam viņi otrreiz pasauca cilvēku, kas bija neredzīgs bijis, un sacīja viņam: "Dod Dievam godu! Mēs zinām, ka šis cilvēks ir grēcinieks." Tad tas atbildēja: "Vai Viņš ir grēcinieks, to es nezinu; vienu es zinu, ka es, neredzīgais, tagad varu redzēt." Viņi tam sacīja: "Ko Viņš ar tevi darīja? Kā Viņš atvēra tavas acis?" Viņš tiem atbildēja: "Es jums jau teicu, bet jūs neesat klausījuši. Kāpēc jūs to vēlreiz gribat dzirdēt? Jūs taču negribat kļūt par Viņa mācekļiem?" Tad tie viņu nolamāja un sacīja: "Tu esi Viņa māceklis, bet mēs esam Mozus mācekļi. Mēs zinām, ka ar Mozu ir runājis Dievs; bet par šo mēs nezinām, no kurienes Viņš ir." Izdziedinātais viņiem atbildēja: "Tas ir dīvaini, ka jūs nezināt, no kurienes Viņš ir, un tomēr Viņš ir atvēris manas acis. Mēs zinām, ka Dievs grēciniekus neklausa, bet, ja kāds ir dievbijīgs un dara Dieva prātu, to Viņš klausa. Nemūžam vēl nav dzirdēts, ka kāds būtu atvēris acis cilvēkam, kas neredzīgs piedzimis. Ja Viņš nebūtu no Dieva, Viņš neko nevarētu darīt." Tie viņam atbildēja: "Tu viss esi grēkos dzimis, un tu mūs gribi mācīt?" Un tie viņu izdzina ārā."

Cilvēku, kurš bija akls, atkal tiek izsaukts uz pratināšanu. Šoreiz spiediens ir vēl lielāks. Viņam liek slavēt Dievu, bet vienlaikus prasa noliegt Jēzu, nosaucot Viņu par grēcinieku. Tā ir situācija, kur patiesība tiek pārbaudīta ne vārdos, bet izvēlē.

Šis cilvēks neatbild ar sarežģītiem skaidrojumiem. Viņš saka tikai to, ko zina: “Es biju akls, un tagad redzu.” Tā ir liecība, kuru nevar atspēkot. Viņš nemēģina sevi aizstāvēt ar autoritātēm vai likumiem — viņš stāv uz pieredzes, ko Dievs ir darījis viņa dzīvē.

Jo vairāk farizeji spiež, jo skaidrāka kļūst viņa nostāja. Viņš saprot: ja Dievs nebūtu ar Jēzu, šis brīnums nebūtu noticis. Šī vienkāršā patiesība kļūst par drosmīgu apliecinājumu cilvēku priekšā, kuri uzskata sevi par redzīgiem, bet patiesībā paliek akli.

Beigās cilvēku izmet ārā. Cena par patiesību ir augsta — noraidījums, izstumšana, vientulība. Taču šī Rakstu vieta atklāj paradoksu: tas, kurš ir zaudējis vietu cilvēku acīs, ir ieguvis vietu Dieva priekšā.

Šie panti uzdod mums jautājumu:
— vai es esmu gatavs palikt pie patiesības arī tad, ja tas maksā nepieņemšanu?
— vai es ļauju Dieva darbam manā dzīvē runāt skaļāk par bailēm?

Jo Dievs bieži izmanto vienkāršu, patiesu liecību, lai atklātu, kas patiesībā redz un kas patiesībā ir garīgi akls.

👉 Lūgšana:
Kungs, dod man drosmi palikt patiesībā. Palīdzi man nebaidīties no cilvēku spriedumiem, bet uzticēties tam, ko Tu esi darījis manā dzīvē. Lai mana liecība ir vienkārša, bet patiesa. Āmen.

28/01/2026

✨ Gaismas Graudiņš 227
Tēma: Kad patiesība saskaras ar spiedienu

Jāņa evaņģēlijs 9:13-23: "Tad viņi šo agrāk neredzīgo cilvēku aizveda pie farizejiem. Bet tā diena bija sabats, kad Jēzus bija taisījis svaidāmo un bija atvēris viņa acis. Arī farizeji viņu atkal jautāja, kā viņš ticis redzīgs. Viņš sacīja tiem: "Viņš uzlika svaidāmo uz acīm, es mazgājos un - varu redzēt." Tad daži farizeji sacīja: "Šis cilvēks nav no Dieva, jo Viņš nesvētī sabatu." Bet citi sacīja: "Kā grēcīgs cilvēks var darīt tādas zīmes?" Un tie sāka šķelties savā starpā. Tad viņi atkal saka neredzīgajam: "Ko tu pats saki par Viņu, ka Viņš atvēris tavas acis?" Tas sacīja: "Viņš ir pravietis." Bet jūdi neticēja tam, ka viņš bijis neredzīgs un kļuvis redzīgs, kamēr tie nebija atsaukuši izdziedinātā cilvēka vecākus. Viņi tiem jautāja: "Vai šis ir jūsu dēls, par kuru jūs sakāt, ka tas neredzīgs dzimis? Kā tad viņš tagad var redzēt?" Viņa vecāki atbildēja: "Mēs zinām, ka viņš ir mūsu dēls un ka viņš neredzīgs piedzimis; bet, kā viņš tagad var redzēt, to mēs nezinām; tāpat nezinām, kas viņam atvēris acis. Jautājiet viņam pašam, viņš ir pilngadīgs, viņš pats par sevi atbildēs." Tā viņa vecāki runāja, baidīdamies no jūdiem; jo jūdi jau bija sarunājušies katru, kas Viņu apliecinātu par Kristu, izslēgt no draudzes. Tāpēc viņa vecāki sacīja: "Viņš ir pilngadīgs, jautājiet viņam pašam!""

Cilvēku, kurš tagad redz, aizved pie farizejiem. Brīnums ir noticis, bet tā vietā, lai priecātos, sākas izmeklēšana. Jautājumi vairs nav par to, kas notika, bet kā tas notika un kurā dienā. Sabats kļūst svarīgāks par cilvēku.

Farizeju vidū rodas šķelšanās. Vieni nespēj pieņemt, ka Dievs varētu darboties ārpus viņu rāmjiem, citi tomēr jautā: kā grēcinieks var darīt šādas zīmes? Patiesība ir klātesoša, bet sirdis to uztver atšķirīgi.

Tad tiek iesaistīti vecāki. Viņi apstiprina faktu — tas ir viņu dēls, un viņš tiešām bija akls. Taču, kad runa nonāk pie Jēzus, viņi atkāpjas. Bailes no izstumšanas no sinagogas liek viņiem klusēt. Patiesība tiek atzīta daļēji, bet ne līdz galam.

Šie panti atklāj, cik spēcīgs var būt spiediens klusēt, pat ja sirds zina patiesību. Ne visi, kas redz Dieva darbu, ir gatavi par to runāt. Bailes no cilvēkiem var kļūt skaļākas par pārliecību.

Šī Rakstu vieta uzdod mums godīgu jautājumu:
— vai es esmu gatavs stāvēt patiesībā arī tad, kad tas maksā drošību vai nepieņemšanu?
— vai arī es izvēlos klusēt, lai nezaudētu cilvēku labvēlību?
Jo patiesība bieži prasa drosmi. Un Dievs aicina ne tikai redzēt, bet arī palikt patiesībā.

👉 Lūgšana:
Kungs, dod man drosmi neklusēt patiesības priekšā. Palīdzi man nebaidīties no cilvēku spriedumiem, bet palikt uzticīgam tam, ko Tu esi darījis. Stiprini manu sirdi Tavā gaismā. Āmen.

27/01/2026

✨ Gaismas Graudiņš 226
Tēma: Kad Dieva darbs kļūst redzams citiem

Jāņa evaņģēlijs 9:8-12: "Tad kaimiņi un citi, kas viņu iepriekš bija redzējuši, ka viņš ubagoja, sacīja: "Vai šis nav tas, kas sēdēja un ubagoja?" Daži sacīja: viņš tas ir, - citi turpretim: nē, bet viņš tam līdzīgs. Viņš pats sacīja: "Es tas esmu." Tad tie viņam sacīja: "Kā tad tavas acis ir atvērušās?" Viņš atbildēja: "Cilvēks, kuru sauc Jēzus, iztaisīja svaidāmo, svaidīja ar to manas acis un sacīja man: ej uz Zilou un mazgājies! - Tad es aizgāju, mazgājos un kļuvu redzīgs." Tie viņam jautāja: "Kur Viņš ir?" Viņš sacīja: "Es nezinu.""

Cilvēks, kurš bija akls, tagad redz. Apkārtējie ir pārsteigti un apjukuši. Daži jautā: vai tas tiešām ir tas pats cilvēks? Citi šaubās. Taču viņš pats saka vienkārši un skaidri: “Tas esmu es.” Dieva darbs viņa dzīvē vairs nav noslēpjams.

Šajos pantos redzam, cik dažādi cilvēki reaģē uz pārmaiņām. Ne visi uzreiz priecājas. Ne visi saprot. Bet tas nemazina notikušā patiesumu. Brīnums nav atkarīgs no apkārtējo piekrišanas — tas ir noticis.

Cilvēks stāsta to, ko zina un ko ir piedzīvojis. Viņš nesniedz teoloģiskus skaidrojumus, bet liecina par savu pieredzi. Viņa liecība ir vienkārša, bet patiesa. Un tieši tā Dievs bieži izmanto visparastāko liecību, lai citi sāktu domāt un jautāt.

Šī Rakstu vieta atgādina: Dieva darbs mūsos nav domāts tikai mums pašiem. Tas kļūst redzams arī citiem — reizēm kā iedrošinājums, reizēm kā izaicinājums. Bet patiesība paliek patiesība.

Šie panti uzdod mums jautājumu:
— vai es nebaidos liecināt par to, ko Dievs ir darījis manā dzīvē?
— vai es ļauju Dieva darbam būt redzamam arī citu priekšā?

Jo pat vienkārša liecība var kļūt par sākumu kādam citam, lai iesāktu ceļu uz gaismu.

👉 Lūgšana:
Kungs, paldies par to, ko Tu dari manā dzīvē. Dod man drosmi runāt patiesi un vienkārši par Tavu darbu. Lai mana dzīve liecina par Tavu gaismu. Āmen.

26/01/2026

✨ Gaismas Graudiņš 225
Tēma: Gaisma, kas atver acis

Jāņa evaņģēlijs 9:1-7: "Un, garām ejot, Viņš ieraudzīja cilvēku, kas no dzimšanas bija neredzīgs. Viņa mācekļi Viņam jautāja: "Rabi, kas ir grēkojis, viņš pats vai viņa vecāki, ka viņš neredzīgs piedzimis?" Jēzus atbildēja: "Ne viņš ir grēkojis, ne viņa vecāki, bet Dieva darbiem vajag parādīties viņā. Man nākas strādāt Tā darbus, kas Mani sūtījis, kamēr ir diena; nāk nakts, kad neviens nevar strādāt. Kamēr Es esmu pasaulē, Es esmu pasaules gaisma." To sacījis, Viņš spļāva zemē, taisīja no siekalām svaidāmo, uzlika šo svaidāmo uz viņa acīm un sacīja viņam: "Ej, mazgājies Ziloas (tulkojumā: sūtītais) dīķī!" Tad viņš aizgāja, mazgājās un pārnāca redzīgs."

Jēzus ierauga cilvēku, kas ir akls kopš dzimšanas. Mācekļi uzdod jautājumu, ko cilvēki uzdod bieži arī šodien: kurš ir vainīgs? Viņi meklē iemeslu, skaidrojumu, pagātnes kļūdu.

Taču Jēzus raugās citādi. Viņš nemeklē vainu — Viņš atklāj Dieva darbu.
Jēzus saka, ka šī situācija nav ne cilvēka, ne vecāku grēka sekas, bet iespēja, lai Dieva darbi kļūtu redzami. Šie vārdi maina skatījumu uz ciešanām.

Ne viss, kas ir sāpīgs, ir sods. Dažkārt tieši vājuma vietā Dievs atklāj Savu gaismu.
Tad Jēzus rīkojas ļoti vienkārši un ļoti personiski. Viņš pieskaras aklajam, sūta viņu mazgāties, un cilvēks paklausa.

Šeit notiek brīnums — ne tikai redzes atjaunošana, bet arī ticības dzimšana. Paklausība atver ceļu Dieva darbam.
Kad cilvēks atgriežas, viņš redz. Gaisma, par kuru Jēzus runāja, tagad ir kļuvusi par pieredzi.

Šī Rakstu vieta atgādina: Dievs bieži dara brīnumus tur, kur cilvēks ir gatavs uzticēties un spert soli ticībā.
Šis stāsts uzdod mums klusu, bet svarīgu jautājumu:
— vai es raugos uz savu dzīvi caur vainas meklēšanu,
— vai arī es ļauju Dievam atklāt Savu darbu manā situācijā?

Jo tur, kur ienāk Jēzus gaisma, sākas redzēšana — gan acīm, gan sirdij.

👉 Lūgšana:
Kungs Jēzu, atver manas acis, lai es redzu Tavu darbu savā dzīvē. Palīdzi man uzticēties Tev arī tad, kad nesaprotu visu līdz galam. Dari manu sirdi atvērtu Tavai gaismai. Āmen.

23/01/2026

✨ Gaismas Graudiņš 224
Tēma: Ne tikai skolotājs

Jāņa evaņģēlijs 8:48-59: "Jūdi Viņam atbildēja: "Vai mēs pareizi nesakām, ka Tu esi samarietis un ka Tevī ir velns?" Jēzus atbildēja: "Manī nav velna, bet Es dodu godu Savam Tēvam, jūs turpretim laupāt Man godu. Bet Es nemeklēju Savu godu; ir Viens, kas meklē un spriež tiesu. Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kas Manus vārdus turēs, tas nāves neredzēs nemūžam!" Tad jūdi Viņam sacīja: "Nu mēs zinām, ka Tevī ir velns. Ābrahāms ir miris un pravieši, un Tu saki: kas Manus vārdus turēs, nebaudīs nāves nemūžam! Vai Tu esi lielāks nekā mūsu tēvs Ābrahāms, kas ir miris, tāpat kā pravieši ir miruši? Par ko Tu Sevi dari?" Jēzus atbildēja: "Ja Es pats Sevi ceļu godā, Mans gods nav nekas. Bet Tas, kas Mani ceļ godā, ir Mans Tēvs, ko jūs saucat par savu Dievu. Jūs viņu nepazīstat, bet Es Viņu pazīstu. Ja Es sacītu, ka nepazīstu Viņu, Es būtu melis līdzīgs jums. Bet Es Viņu pazīstu un turu Viņa vārdus. Jūsu tēvs Ābrahāms kļuva līksms, noprazdams, ka redzēs Manu dienu, un viņš to redzēja un priecājās par to." Tad jūdi Viņam sacīja: "Tev vēl nav piecdesmit gadu, un Tu būtu Ābrahāmu redzējis?" Jēzus atbildēja viņiem: "Patiesi, patiesi Es jums saku: pirms Ābrahāms tapa, esmu Es." Tad viņi pacēla akmeņus, lai mestu tos uz Viņu. Bet Jēzus paslēpās un izgāja no Tempļa ārā."

Saruna kļūst asa. Jēzu apsūdz, noniecina un cenšas pazemot. Taču Viņš neatbild ar aizvainojumu. Jēzus runā par godu, kas nāk no Tēva, un par dzīvību, kas nepazūd. Viņš saka, ka tas, kurš tur Viņa vārdu, neredzēs nāvi. Šie vārdi izaicina līdz pašiem pamatiem.

Cilvēki klausās, bet saprot tikai virspusēji. Viņi salīdzina Jēzu ar pagātnes autoritātēm — ar Ābrahāmu, ar praviešiem. Bet Jēzus neatstāj vietu kompromisam. Viņš atklāj patiesību, kas pārsniedz laiku un cilvēka izpratni:
“Pirms Ābrahāms tapa, Es Esmu.”

Šajos vārdos Jēzus sevi atklāj kā Mūžīgo. Ne tikai skolotāju, ne tikai pravieti, bet To, kas ir bijis pirms visa un ir pār visu. Tā ir patiesība, kas vai nu tiek pieņemta ar ticību, vai noraidīta ar pretestību. Vidusceļa nav.

Cilvēku reakcija ir vardarbīga — viņi paceļ akmeņus. Bet Jēzus aiziet. Ne tāpēc, ka patiesība būtu zaudējusi spēku, bet tāpēc, ka Dieva laiks joprojām vada notikumus. Patiesību nevar iznīcināt, to var tikai noraidīt.

Šī Rakstu vieta aicina mūs uz ļoti personīgu izvēli:
— kas man ir Jēzus?
— vai es Viņu redzu tikai kā daļu no vēstures, vai kā Dzīvības Kungu?
Jo Jēzus nav tikai tas, par kuru var spriest. Viņš ir Tas, kura priekšā cilvēks pastāv.

👉 Lūgšana:
Kungs Jēzu, es atzīstu, ka Tu esi Mūžīgais un Dzīvības Kungs. Palīdzi man turēt Tavu vārdu un dzīvot ticībā arī tad, kad patiesība nav ērta. Es uzticos Tev. Āmen.

22/01/2026

✨ Gaismas Graudiņš 223
Tēma: Kam pieder mana sirds?

Jāņa evaņģēlijs 8:37-47: "Es zinu, ka jūs esat Ābrahāma dzimums. Un tomēr jūs Mani meklējat nokaut, jo Maniem vārdiem jūsu starpā nav vietas. Ko Es pie Tēva esmu redzējis, to Es runāju; arī jūs darāt, ko esat dzirdējuši no sava tēva." Tie Viņam atbildēja: "Mūsu tēvs ir Ābrahāms." Jēzus viņiem saka: "Ja jūs esat Ābrahāma bērni, darait Ābrahāma darbus! Bet jūs Mani meklējat nokaut, Mani, kas jums patiesību esmu runājis, ko Es esmu dzirdējis no Dieva. To Ābrahāms nav darījis. Jūs darāt sava tēva darbus!" Tie sacīja: "Mēs neesam netiklībā dzimuši, mums ir viens Tēvs, Dievs." Jēzus viņiem sacīja: "Ja Dievs būtu jūsu Tēvs, jūs Mani mīlētu, jo Es esmu izgājis un nāku no Dieva. Jo ne no Sevis esmu nācis, bet Viņš Mani sūtījis. Kādēļ jūs Manu runu nesaprotat? Tāpēc, ka jūs neesat spējīgi klausīties Manos vārdos. Jūs esat no sava tēva - velna, un jums gribas piepildīt sava tēva kārības. Viņš no paša sākuma ir bijis slepkava un nestāv patiesībā, jo patiesības nav viņā. Melus runādams, viņš runā pēc savas dabas, jo viņš ir melis un melu tēvs. Bet Man jūs neticat, tāpēc ka Es runāju patiesību. Kurš no jums Man var uzrādīt kādu grēku? Bet, ja Es runāju patiesību, kāpēc jūs neticat Man? Kas no Dieva ir, dzird Dieva vārdus. Tāpēc jūs nedzirdat, ka neesat no Dieva.""

Jēzus runā ļoti tieši. Viņš atzīst, ka cilvēki ir Ābrahāma pēcnācēji pēc miesas, taču atklāj daudz dziļāku patiesību — piederība Dievam nav jautājums par izcelsmi, bet par sirds stāvokli. Ja Dievs patiesi būtu viņu Tēvs, viņi mīlētu To, ko Dievs ir sūtījis.

Šajos pantos Jēzus izgaismo pretrunu starp vārdiem un darbiem. Cilvēki runā par Dievu, bet nepieņem patiesību, kas stāv viņu priekšā. Viņi klausās, bet neļauj Dieva vārdam iemājot sirdī. Jēzus saka skaidri — tas, ko cilvēks klausās un kam seko, atklāj, kam viņš patiesībā pieder.

Jēzus norāda arī uz ļoti nopietnu realitāti: meli un patiesība nevar nākt no viena avota. Tur, kur valda meli, tur nav vietas Dieva patiesībai. Un tur, kur sirds ir aizvērta patiesībai, pat Dieva vārds kļūst neuzklausāms.
Šie vārdi nav domāti, lai pazemotu, bet lai pamodinātu. Jēzus nerunā par to, lai nosodītu, bet lai atklātu ceļu uz brīvību. Patiesība vienmēr atbrīvo, bet tikai tad, ja cilvēks ir gatavs to pieņemt.

Šī Rakstu vieta uzdod ļoti personīgu jautājumu:
— kam pieder mana sirds?
— kam es patiesi ļauju sevi vadīt — Dieva patiesībai vai citiem balsīm?
Jo cilvēks nevar dzīvot neitrāli. Viņš vienmēr seko kādai balsij. Un Jēzus aicina sekot patiesībai, kas nāk no Dieva.

👉 Lūgšana:
Kungs Jēzu, atklāj manas sirds patieso stāvokli. Palīdzi man mīlēt patiesību un ļaut tai mājot manī. Es vēlos piederēt Dievam un dzīvot Tavā patiesībā. Āmen.

21/01/2026

✨ Gaismas Graudiņš 222
Tēma: No verdzības uz brīvību

Jāņa evaņģēlijs 8:31-36: "Tad Jēzus sacīja jūdiem, kas bija sākuši ticēt Viņam: "Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi, un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus." Tie Viņam atbildēja: "Mēs esam Ābrahāma dzimums un nekad neesam bijuši neviena cilvēka vergi. Kā tad Tu saki: jūs būsit brīvi?" Jēzus viņiem atbildēja: "Patiesi, patiesi Es jums saku: ikviens, kas grēku dara, ir grēka vergs. Bet vergs nepaliek visu mūžu mājās; Dēls gan paliek visu mūžu. Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi."

Jēzus uzrunā tos, kuri bija sākuši Viņam ticēt. Viņš neapstājas pie ticības sākuma, bet ved dziļāk. Jēzus saka, ka patiesa māceklība nav tikai dzirdēšana vai piekrišana, bet palikšana Viņa vārdā. Ticība nav vienreizējs notikums — tā ir dzīves ceļš, kurā cilvēks paliek patiesībā.

Tad Jēzus pasaka vārdus, kas atklāj Dieva nodomu cilvēkam:
“Jūs atzīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.”
Šie vārdi izraisa pretestību, jo cilvēki sevi uzskata par brīviem. Taču Jēzus atklāj dziļāku realitāti — īstā verdzība nav ārēja, bet iekšēja. Tas, kurš dzīvo grēkā, ir grēka vergs, pat ja ārēji šķiet neatkarīgs.

Jēzus rāda ceļu ārā no šīs verdzības. Viņš nesaka, ka cilvēks pats spēj sevi atbrīvot. Viņš saka:
“Ja Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsiet brīvi.”
Brīvība, par kuru runā Jēzus, nav brīvība darīt visu, ko gribas. Tā ir brīvība, kas atbrīvo sirdi no bailēm, vainas un meliem.

Šī Rakstu vieta aicina mūs godīgi paskatīties sevī:
— vai es palieku Jēzus vārdā arī tad, kad tas prasa pārmaiņas?
— vai es ļauju Viņam mani izvest no verdzības uz patiesu brīvību?
Jo patiesa brīvība sākas nevis ar apstākļu maiņu, bet ar sirds nodošanu Jēzum.

👉 Lūgšana:
Kungs Jēzu, es vēlos dzīvot patiesā brīvībā. Atbrīvo mani no visa, kas mani sasaista, un māci man palikt Tavā vārdā. Es uzticos Tev un nododu savu dzīvi Tavās rokās. Āmen.

20/01/2026

✨ Gaismas Graudiņš 221
Tēma: Aicinājums sekot patiesībai

Jāņa evaņģēlijs 8:21-30: "Tad Viņš atkal tiem sacīja: "Es aizeimu, un jūs Mani meklēsit un tomēr mirsit savos grēkos. Kurp Es eimu, tur jūs nevarat līdzi nākt." Tad jūdi sacīja: "Viņš taču pats Sev nedarīs galu, ka Viņš saka: kurp Es eimu, jūs nevarat līdzi nākt." Viņš tiem sacīja: "Jūs esat no zemes, Es esmu no augšienes, jūs piederat šai pasaulei, Es nepiederu šai pasaulei. Tādēļ Es jums sacīju, ka jūs mirsit savos grēkos. Jo, ja jūs neticēsit, ka Es tas esmu, jūs mirsit savos grēkos." Tad tie sacīja Viņam: "Kas Tu tāds esi?" Jēzus viņiem sacīja: "Es esmu no iesākuma, kā jau esmu jums teicis. Daudz kas Man par jums jārunā un jāspriež. Bet Tas, kas Mani sūtījis, ir patiess, un Es pasaulei stāstu to, ko no Viņa esmu dzirdējis." Bet tie nesaprata, ka Viņš runāja uz viņiem par Tēvu. Tad Jēzus sacīja: "Kad jūs Cilvēka Dēlu būsit paaugstinājuši, tad jūs sapratīsit, ka Es Tas esmu un ka Es neko nedaru no Sevis, bet runāju, kā Tēvs Mani mācījis. Un, kas Mani ir sūtījis, ir ar Mani. Viņš Mani nav atstājis vienu, jo, kas Viņam labpatīk, to Es daru vienumēr." Viņam tā runājot, daudzi sāka Viņam ticēt."

Jēzus runā vārdus, kas skan nopietni un vienlaikus aicinoši. Viņš saka, ka aizies, un cilvēki Viņu meklēs, bet neatradīs, jo viņi nebūs gatavi sekot Viņa ceļam. Tie nav draudi, bet brīdinājums — patiesība nevar tikt atrasta tur, kur cilvēks atsakās mainīt savu virzienu.

Sarunā atklājas dziļāka problēma. Cilvēki klausās Jēzu, bet paliek pie savas domāšanas. Viņi spriež pēc redzamā, pēc zemes mērauklām, kamēr Jēzus runā par to, kas nāk no Debesīm. Šī plaisa starp dzirdēšanu un saprašanu kļūst arvien redzamāka.

Jēzus saka, ka tad, kad Cilvēka Dēls tiks paaugstināts, cilvēki sapratīs, kas Viņš ir. Šie vārdi norāda uz krustu — vietu, kur patiesība atklājas visdziļāk. Ne ar spēku, bet ar paklausību. Ne ar pierādījumiem, bet ar mīlestību.
Viņš arī uzsver, ka nerunā pats no sevis. Viņa vārdi nāk no Tēva, un Viņa dzīve ir pilnīgā paklausībā Dievam. Tāpēc Jēzus nav viens — Tēvs ir ar Viņu. Tur, kur ir Dieva klātbūtne, tur ir drošība pat pretestības vidū.

Un tomēr šajos pantos ir cerība. Daudzi, dzirdot Jēzus vārdus, sāka Viņam ticēt. Patiesība, kas sākumā izaicina, var kļūt par ticības sākumu, ja sirds paliek atvērta.
Šī Rakstu vieta aicina arī mūs uz godīgu izvēli:
— vai es esmu gatavs sekot Jēzum arī tad, kad Viņa ceļš prasa pārmaiņas?
— vai arī palieku pie ierastā, pat ja tas mani attālina no patiesības?
Jo patiesa ticība sākas tur, kur cilvēks ne tikai klausās, bet seko.

👉 Lūgšana:
Kungs Jēzu, palīdzi man būt gatavam sekot Tavam ceļam. Atver manu sirdi patiesībai un māci man dzīvot saskaņā ar to, ko Tu atklāj. Es izvēlos ticēt Tev un iet Tev līdzi. Āmen.

Gaismas Graudiņš

04/02/2026

03/02/2026

02/02/2026

30/01/2026

29/01/2026

28/01/2026

27/01/2026

26/01/2026

23/01/2026

22/01/2026

21/01/2026

20/01/2026

Address

Telephone

Website

Alerts

Contact The Practice

Shortcuts

Share