Visā, pilnīgi visā ir kāda plaisa, caur kuru spīd gaisma. Tā spīd caur plaisu sienā, kur reiz bijušas durvis, pa kurām iet tālāk. Tā spīd caur plaisu cietajā stiklā, kas kavē mūs vienam otru sajust, apķert, mīlēt pa īstam. Es meklēju šīs plaisas – sevī un sev apkārt, un meklēšu šo gaismu. Es meklēju vai varu būt gaisma, bet jau zinu, ka es varu būt par plaisu. Ar katru gaismas staru plaisa kļūs lielāka. Un tāpēc es tiekšos pēc gaismas un mīlēšu plaisas. Arī tām ir vieta. Ļoti liela jēga. Jo bez tām nevarētu spīdēt gaisma. Ir kaut kas – pats, pats būtiskākais, ko mēs nevaram ieraudzīt, kamēr mūsu dzīve nav salauzta. Tikai tad, kad tajā parādās plaisas, tikai tad, kad to pieņemam un pārstājam pret to cīnīties, atklājas, ka caur šīm plaisām, cauri šiem lūzumiem kaut kas spīd. Tādi mēs katrs esam – ar plaisām un gaismu. To arī nozīmē – būt cilvēkam. Ja tev ir plaisa, tad jābūt arī gaismai. Katrai diena ir sava plaisa un sava gaisma, un es došos tās meklēt. Caur tām meklēt ceļu pie sevis, satikšanos ar savu Dvēseli. Caur deju, stāstiem, elpošanu, ķermeni, citreiz caur meditācijām un zīmēšanu.
