14/04/2026
„Ko tu sev ieteiktu, ja tev būtu 20?”
Šo jautājumu man uzdeva pagājušonedēļ jaunā meitene, stāstot konsultācijā par tālākām dzīves izvēlēm. Viņai ir gandrīz divdesmit. Visa pasaule vaļā, bet viņa sēž man pretī un baidās kļūdīties. Viņa baidās, ka trūkst „orientieru”, kas pateiktu — šis virziens ir pareizais. Viņa tic, ka viena kļūda šobrīd noteiks visu atlikušo dzīvi; ka vajag atrast īsto ceļu uzreiz un ka ir jābūt pilnīgai pārliecībai, pirms spert pirmo soli.
„Bet kā es varu zināt, ka izvēle ir pareiza?”
„Ja nu nesanāk?”
„Ja nu es kļūdos?”
Bet dzīvē bieži vien notiek otrādi, tu sper soli un tikai tad sāc saprast. Nedrošība nenozīmē, ka ej nepareizi — tā nozīmē, ka dodies tur, kur vēl nekad neesi bijusi. Un tur vēl nav orientieru.
Mēs nolikām malā loģiskos sarakstus „par un pret”. Es iedevu viņai krāsas un lielu papīra lapu. Uzdevums bija vienkāršs — ļaut rokai vilkt līnijas bez konkrēta mērķa. Sākumā viņa vilcinājās, bet, kad pirmā līnija bija novilkta, saspringums sāka zust. Mēs kopā skatījāmies, kā šīs līnijas krustojas un kā jauni tēli rodas tieši tur, kur viņa sākotnēji „kļūdījās”.
Izrādās, drosme nav pārliecība, ka viss izdosies. Drosme ir spēja iet par spīti bailēm. Svarīgākais nav izvēlēties perfekti. Svarīgākais ir mēģināt un iemācīties sev uzticēties arī neziņā.
Un jā! Šajā ceļā ļoti vajag atbalstu. Kādu, kurš nepasaka priekšā „pareizo atbildi”, bet palīdz tev sadzirdēt savējo.
Ja tu šobrīd esi šajā punktā — starp „gribu” un „bet ja nesanāks” — ar tevi viss ir kārtībā. Ja tev šobrīd trūkst orientieru, meklēsim tos kopā.
Piesakies konsultācijai, rakstot man.
