03/09/2025
Sajūta jeb dziņa “Es gribu” ir viens no svarīgākajiem Tavas dzīves kompasa rādītājiem. Un tai pat laikā tas bieži tiek ignorēts un apslāpēts. Atceros bērnības dzejolīti par Gribulīti – “Gribulītim acis zib, Gribulītis daudz ko grib…”. Man tas bija veids, kā vecāki apslāpēja bērna iegribas. Dzejolī patiesi ir vērtīga ziņa – ne viss, ko gribi, ir vajadzīgs. Taču tas bieži tika interpretēts, ka dzīvē nevar dabūt to, ko vēlies. Tā man to pasniedza, un tā es to biju sapratis.
Mamma vienmēr teica: “Tu, dēliņ, nekad nevarēsi darīt tikai to, ko gribi.” Šī programma, savienojumā ar manu spītu, paradoksālā kārtā ir novedusi mani pie brīnuma – es daru to, kas man patīk un ko gribu!
Katrā cilvēkā ir šī neizsīkstošā dziņa “es gribu”. Tā virza mūsu pamatvajadzību realizēšanos un ir vienāda visiem, bet vēlāk kļūst individuāla, padarot mūs unikālus.
Daudzi dzīvē atduras pret jautājumu: “Kas es esmu?” un “Ko man darīt?”. Tas ir arī mans lielākais jautājums. Atbilde vienmēr ir vienkāršāka, nekā šķiet. Kāds reiz iestāstīja, ka dzīve ir sarežģīta, taču patiesībā viss ir “tik vienkāršs kā zābaks”.
Dziņa “es gribu” rāda, kam esi radīts, kāds esi un kas tev jādara. Kādā brīdī jāapzinās, ka tu esi daļa no lielāka kopuma. Ja to saproti, tad redzi – šī dziņa vada tevi nevis uz atrautību, bet uz piedalīšanos. Nevis “es tikai sev”, bet “es kā daļa no visa”.
Un kādā brīdī ikvienam jāpajautā: jā, esmu kaut ko sasniedzis, bet kas es esmu attiecībā pret kopumu? Ko es dodu pasaulei? Un šī atbilde nekad nebūs nejauša izdomāšana – tā būs tas, kas tu jau esi un vienmēr esi bijis. To atklāj soli pa solim, uzdodot sev atklātu jautājumu: “Kas patiešām ir tas, KO ES GRIBU?”
