17/03/2026
Reizēm svarīgākais ir apstāties.
Ieelpot.
Un patiesi paskatīties apkārt.
Ieraudzīt kokus.
Ceļa taku.
Cilvēkus.
Smaidus.
Mazās cirtas matos.
Kustību.
Šodien manī ir pateicība —
par to, kas bijis,
un par to, kas vēl būs.
Klīniskajā praksē ir daudz stāstu, par kuriem neraksta.
Daudz sajūtu, ko nes līdzi klusumā.
Brīži, kad nezini, vai cilvēks sagaidīs nākamo nedēļu.
Kad sirds savelkas no tā, cik viņš ir Cilvēks — un cik ļoti sāp.
Bērna balss, kas trīcot saka:
“Es gribu atkal dzīvot.”
Jaunieša klusums, kurā slēpjas paškaitējums.
No malas var šķist — kas gan var notikt ar bērnu vai jaunieti.
Bet iedomājies nezināt, kā dzīvot.
Būt cilvēku vidū — un tomēr vientuļam.
Apjukušam savā mazajā pasaulē.
Manī joprojām ir ticība.
Un reizēm nāk arī smagā puse — sistēmas bez sirds.
Likumi bez klātbūtnes.
“Pareizi”, kur pazūd cilvēcība.
Un tad jautājums ir viens:
kas notiek, ja pazūd cilvēcība?
Mana profesionālā misija ir vienkārša:
👉 redzēt cilvēku, ne tikai simptomus
👉 būt klātesošai arī tad, kad ir grūti
👉 palīdzēt atrast ceļu atpakaļ pie sevis
👉 atgādināt, ka cerība ir pat ļoti klusos brīžos
Jo dziedināšana sākas attiecībās.
Klātbūtnē.
Drošībā.
🤍
