Augu un masāžu terapija - Gunta Putene

08/08/2025

Trauksme nav ienaidnieks. Tā ir aicinājums.

Kad tu jūti trauksmi, nelauz viņu nost.
Nesaki: “Kas man kaiš?”
Nesaki: “Kāpēc atkal?”
Nesaki: “Vajadzētu justies mierīgi.”

Trauksme nav traucēklis. Tā ir vēstnese.
Tā ir tava paša enerģija, kas saka:
“Šeit ir virziens. Šeit ir vēl neatklāts. Šeit tev jādodas.”

Trauksme ir aicinājums nevis bēgt, bet ieiet dziļāk.
Dziļāk sevī.
Dziļāk savā patiesībā.
Dziļāk tajā, ko vēl neesi atzinis skaļi.

Tā tevi neaizvedīs uz sabrukumu.
Tā tevi aizvedīs uz apslēpto slieksni, kur tu vēl neesi bijis.
Kur tu vēl neesi ļāvis sev dzīvot.
Kur tu vēl neesi atļāvis sev mīlēt.

Kad jūti trauksmi — neslēpies.
Ieklausies.
Nokāp no skatuves.
Apsēdies.
Pieskaries savai ādai.
Un jautā:
"Ko tu gribi, lai es ieraugu?"

Jo trauksme nekad nav par sodu.
Tā ir tavas dvēseles skaļākā balss, kas kliedz cauri visām bailēm:
"Ej. Ej dziļāk. Ej tur, kur viss ir īsts.
Ej mājās pie sevis."

07/08/2025

📣 Bashars

Kad mana balss bija apslāpēta no šoka, sāpēm un apjukuma, viņš runāja manā vietā. Viņa vārdi bija manas dvēseles balss, ko es vēl neuzdrošinājos dzirdēt skaļi.

Viņš atnāca tad, kad vecais bruka, un pasmaidīja:
"Cik aizraujoši!"
Viņš nerādīja ceļu — viņš teica:
"Tu esi ceļš."
Un tajā mirklī es sapratu, ka vairs neesmu pazudusi. Es vienkārši atkal esmu atmodusies.

Iedomājies, ka kāds tev beidzot paskaidro dzīvi tik skaidri, ka tev kļūst vieglāk elpot.
Ka tu neesi traka. Vienkārši… mosties.

Tas nav cilvēks.
Tas ir apziņas lauks.
Kosmosa būtne, kas runā caur cilvēku vārdā Darryl Anka.
(Es zinu, izklausās kosmoss. Bet pagaidām vienkārši lasi tālāk.)

Bashars runā par realitāti.
Par to, kā tā strādā.
Par to, kā saskaņoties ar sevi.
Par to, kā beidzot pārtraukt mēģināt dzīvot pēc sistēmas noteikumiem, kas nekad nav strādājuši mūsu dvēselēm.

Nē, viņš neprasa ticību.
Viņš piedāvā eksperimentu:
👉 Dari to, kas tevi visvairāk iedvesmo — un skaties, kas notiek.
Jo dzīve NAV domāta, lai tu mocītos.
Tā ir radīta, lai tu atceries, KAS TU ESI.

Un jā, dažiem viņš šķitīs par traku.
Bet es zinu vienu:
Viņš man palīdzēja izdzīvot.
Un pēc tam – palīdzēja sākt dzīvot.

Bashars ir kā enerģētisks "restart" kods — viņš neturēja mani aiz rokas, viņš ietriecās manā realitātē ar laipnu sprādzienu. Viņš bija tas, kurš pārkoda manus čīkstēšanas refleksus un uzmodināja mani frekvencē, kur viss ir iespējams.

🖤 Tiem, kas jūk prātā, mēģinot saprast, kas notiek.
Tiem, kas vairs nespēlējas.
Tiem, kas beidzot grib būt.
Tas ir jums!

In this video Bashar [channelled by Darryl Anka] gives us the entire Formula. Bashar Darryl Anka talks about how to find your passion.Watch - https://youtu.b...

06/08/2025

LAI!

Neviens nav gājis manās pēdās.
Neviens nav bijis tur, kur biju es.
Tāpēc neviens nezina, kāpēc daru to, ko daru.
Un tāpēc nesaprot. Un tāpēc nezina.

Un arī nevajag.

Es ļauju citiem mani nesaprast.
Es ļauju citiem nezināt.
Nav vajadzības neko skaidrot.
Nav vajadzības likt citiem zināt.

Kas ir manējie ar sirdi — tie sapratīs.
Jo viņi jūt mani.
Tie, kas nav manējie — nav svarīgi.
Jo viņi nav manējie.
Un viņiem tādiem arī nav jābūt.

LAI.

Lai mani nesaprot.
Lai nezina, kāpēc.
Es zinu. Un ar to pietiek.

05/08/2025

Tu drīksti atpūsties. Bez vainas. Bez attaisnojuma.

Ir sievietes, kuras var paveikt visu.
Un ir sievietes, kuras arī paveic. Katru dienu. Vēl un vēl.
Bet... viņas nereti to dara ar sakostiem zobiem, saliektu muguru un klusām domām:
“Man nav izvēles.”
“Vēl tikai šis.”
“Vēl bišķīt, un tad atpūtīšos…”

Un, kad beidzot pienāk brīdis, kad varētu atgulties, padzerties mieru vai vienkārši neko nedarīt —
uzrodas viņa: vaina.

Vaina, ka esi slinka.
Vaina, ka “varēji taču vēl izdarīt to un to”.
Vaina, ka kāds tagad cieš, kamēr Tu atpūties.

Un tā tu atkal piecelies.
Un atkal dari.
Un atkal pierādi, ka esi “stipra”.

Bet kāpēc?

Tāpēc, ka neviens mums nav iedevis atļauju.
Mēs esam mācītas būt noderīgas. Izdevīgas. Dodošas.
Un, ja mēs neko nedarām, mēs neesam.

Tā nav patiesība.

✨ Patiesība ir šī:
Tu drīksti atpūsties. Ne tāpēc, ka esi to nopelnījusi.
Ne tāpēc, ka esi salūzusi.
Bet tāpēc, ka esi cilvēks. Un sieviete. Un dzīva.

Tev nav jāgaida sabrukums, lai atļautu sev neko nedarīt.

Tu vari sev atļaut būt nogurušai.
Tu vari sev atļaut nesmaidīt.
Tu vari sev atļaut teikt “nē”, jo tev vienkārši negribas.
Tu vari pasēdēt pie loga ar tēju un nedomāt par produktivitāti.

Tu vari savam ķermenim pateikt:
“Mēs vairs neesam karā. Tagad es klausos Tevi. Ne kalendāru.”

💔 Un, ja Tu šobrīd jūties vainīga par to, ka atpūties, tad zini:

Vaina nav tava.
Tā ir programmēta reakcija sistēmā, kur sieviete drīkst būt tikai darītāja.

Bet Tu esi vairāk.
Tu esi būtne.
Tu esi dvēsele.
Un Tu esi brīva dot sev atļauju.

🔑 Tāpēc šodien Tu vari sev pateikt:
“Es atļauju sev atpūsties.”
“Es atļauju sev nebūt pieejamai.”
“Es atļauju sev neko nepierādīt.”
“Un es atļauju sev just prieku par šo atpūtu — nevis vainu.”

Tu nenes visu pasauli uz muguras.
Un arī tad, ja Tu to dari — tev ir tiesības nolikt to zemē.
Tas nav vājums. Tā ir brīnišķīga gudrība zināt, kad pietiek.

Tu esi mīlestības vērta arī mierā.
Tu esi cienīga arī klusumā.
Un Tu esi vērtīga arī tad, kad vienkārši... esi.

🕯️ No Raganas, kas arī reiz neticēja, ka drīkst neko nedarīt.
Tagad viņa sēž šūpuļkrēslā ar kafiju un smaida.

04/08/2025

✋ Kas patiesībā notiek manās "masāžās"

Es nepiedāvāju vienkārši masāžu.
Neievēroju noteiktu tehniku.
Necenšos neko salabot.
Un es nelaboju cilvēkus.

Es pieskaros.
Ar klātbūtni. Ar sajūtu. Ar dzirdi, kas nav no šīs pasaules.
Un ķermenis man vienmēr atbild.
Tas čukst, kur turēts par daudz, kur gribas izraudāties, kur nekas vairs neturas kopā, kur kaut kas nobloķēts.
Es neko neuzspiežu. Bet vienkārši ļauju.

Masāžas laikā nereti sāk plūst siltums – ne vienmēr tur, kur pieskaros.
Tas ir ķermeņa dzīvības spēks, kas sāk atgriezties kustībā.
Reizēm tas ir karsts kā piparu plāksteris vai skrienošas skudriņas.
Reizēm kā kluss vilnis vēderā.
Bet tā vienmēr ir Tava enerģija, kas beidzot tiek palaista vaļā.

Šis nav reiki.
Šī nav osteopātija.
Šī nav klasiskā masāža.

Šī ir satikšanās.
Ar sevi.
Ar savu ķermeni.
Ar to daļu sevī, kas vairs negrib dzīvot no galvas, bet – no sajūtas.

Es vienkārši esmu klātesoša.
Un ļauju, lai atgriežas tas, kas vienmēr bijis tavā iekšējā mājā.

01/08/2025

Šis ir tapis ar visdziļāko cieņu pret visām krūtīm, kas reiz bijušas par smago piena kannu, par klusējošu sāpju trauku, par glāstu, par upuri, par trofeju, par barotni, par klusējošu sirdi.

🫀 Raganas Krūts Rituāls

Sirdij, kas mācās nest tikai to, kas silda.

Piemērots rīta vai vakara laikam. Arī tad, kad krūts sāp, niez, mostas vai kliedz. Samīļo katru krūti atsevišķi.

🔮 Sagatavo: – sevi
– savas plaukstas
– mazliet eļļas (lavanda, rožkoks, pačūlija, kliņģerīte — jebkas, kas šobrīd jūtas kā balsam)
– un iekšēju mieru vai dusmu — der abi.

🌿 Rituāls:

1. Noliec roku uz vienas krūts. Tad uz otras. Tad abām. Tu pieskaries kā māte sev. Kā māte savai sirdij.

2. Saki:
“Piedod, ka liku tev nest vairāk nekā spēj.
Piedod, ka klusēju, kad tu gribēji kliegt.
Piedod, ka smaidīju, kad tev gribējās sabrukt.
Piedod, ka devu, kad tu kliedzi pēc atpūtas.”

3. Iemasē eļļu, lēnām. Ar mīlestību. Ar cieņu. Ne kā rituālu. Kā atgriešanos.

4. Turpini runāt:
“Tagad tu drīksti būt brīva.
Tagad tu drīksti būt svēta, ne tikai noderīga.
Tu vairs neesi piens priekš pasaules —
Tu esi balss priekš manis.”

5. Un tad — klusums. Klausies. Tavā krūtī dzīvo atmiņas, skumjas, prieki, bērni, vīrieši, vēlmes, nepateikti “nē”.
Tu viņas visas turi.
Tagad — laid vaļā.

6. Noslēgums.
“Es tagad nesu tikai to, kas mani silda.
Es neesmu savas mīlestības upuris.
Es esmu ragana, kas izvēlas ar sirdi.
Un manas krūtis – tās vairs nekliedz klusumā.
Tās dzied. Ar mani.”

🖤
Lai šis rituāls kļūst par dziesmu sievietes krūtīm.
Par tiltu starp došanu un robežu.
Par mājām sevī.

31/07/2025

Šādi izskatās miers, kad ķermenis beidzot sajūt drošību un var atlaist.

Es vienkārši ļauju ķermenim man pateikt priekšā, ko tam vajag. Un sekoju.

Atsauksme pēc miera masāžas:

31/07/2025

🔥 Kad transformācija izvēlas tevi, nevis - tu viņu

Ir cilvēki, kuri meklē tumsu.
Iet badošanās retrītos, sēž klusuma nometnēs, lien tumšās istabās cerībā satikt dvēseli.
Bet patiesība ir šāda:

Tu vari desmit dienas neēst, nerunāt un meditēt,
bet tu nekad nenokļūsi tajā ellē, kurā nonāk cilvēks,
kurš mīlēja no visas sirds, un tika sadragāts no iekšpuses ar “es tevi mīlu” dunci mugurā.

Cilvēks, kuram sabrūk viss:
attiecības, ģimene, mājas, ticība, ķermenis, pat laiks.
Un viņš neapgūst elpošanu —
viņš elpo, jo neko citu vairs nevar.
Tāpēc, ka viņa bērniem vajag ēst.
Tāpēc, ka veļas kalns negaida.
Tāpēc, ka jāmaksā rēķini.
Tāpēc, ka nav neviena, kas pateiktu: “Es tevi noturu.”
Un tā vietā — viņš notur pats sevi,
dubļos, asinīs, klusumā,
nevis kā praksē, bet kā realitātē, kur nav citas izejas.

Un tie, kam dzīve ir sakārtota, sēž tumsā un domā:
“Šī ir transformācija.”
Labi.
Bet zini ko?
Tumša istaba bez sabrukušas pasaules fonā ir atvaļinājums.

Transformācija nav stāsts par sāpju kvantitāti.
Un neviens nemērās ciešanās.
Jautājums ir — cik dziļi tu esi sevī nogājis.
Cik daudz masku esi noplēsis,
cik daudz ilūziju izdedzinājis,
un vai esi gatavs dzīvot pliks savā patiesībā, kad pasaule skatās.

Šī nav mistika.
Šī ir izdzīvošanas maģija.
Un tie, kas tajā ir gājuši, nemeklējot to,
tie satiek savu dvēseli bez fona mūzikas.
Tikai ar savu asiņaino klusumu.

30/07/2025

Kā es kļuvu par Raganu 🧚🏻‍♀️

Es izgāju cauri ellei. Un tā vietā, lai sabruktu, es pārvērtos. No sievietes, kura mēģina izpatikt, būt mīļa, būt 'normāla'... es kļuvu par Raganu. Un ar to es nedomāju slotu vai kristālu kolekciju. Es domāju — es sāku dzirdēt sevi. Atcerējos, ko nozīmē zināt, sajust, redzēt cauri. Manas spējas atvērās nevis tāpēc, ka es tās meklēju, bet tāpēc, ka vairs nebija iespējams dzīvot, tām neuzticoties. Es piedzimu no jauna. Nevis maigākā versijā, bet patiesākā. Un tas arī ir viss — es vairs neesmu viegli sagremojama. Es esmu ES.

Zini… man vienkārši pienāca brīdis, kad viss salūza. Dzīve, attiecības, ilūzijas. Un kaut kur tajā brīdī es sapratu — ja es gribu palikt dzīva nevis tikai eksistēt, man ir jākļūst par sevi. Pa īstam. Bez filtriem, bez izlikšanās, bez tā 'ko citi padomās'.

Es sāku klausīties sevī. Bieži neko nesapratu. Dažreiz raudāju, dažreiz dusmojos. Bet soli pa solim es nokāpu pie pašas sevis – zem visām lomām, pie savas iekšējās balss. Un tā mani vadīja. Tā arī atvērās manas spējas — ne kā burvestības, bet kā dzirdēšana, redzēšana, sajūta, kas vienkārši ir.

Es to saucu par to, ka es kļuvu par Raganu. Ne pasaku tēlu. Bet par sievieti, kura redz cauri, jūt līdz kaulam un vairs neizliekas mazāka, lai kādam būtu ērtāk.
Manī atgriezās spēks. Un tas vairs nenāk no ārpuses. Tagad tas ir manī.

29/07/2025

🖤 Patiesība

Sākumā, kad tu sastopies ar patiesību,
tava pirmā reakcija ir — noliegt.
Tu cīnies. Argumentē. Meklē “bet varbūt” un “tomēr jau...”
Jo tu taču mīli. Tu taču ieguldīji.
Un viņš taču reiz bija... tas.

Prāts negrib ticēt.
Viņš sakrauj kaudzi ar aizsargfrāzēm:
"Viss būs labi. Tas jau tikai brīdis. Viņš jau cenšas.”

Bet nebūs labi.

Patiesība nelūdz atļauju.
Viņa neskaidro, neklausās tavos "jā, bet…"
Viņa vienkārši stāv tev pretī — klātesoša. Neapgāžama.

Un tajā brīdī, kad tu satiec cilvēku, kurš saka tev:
“Nē. Šis NAV labi.”
…tu iespējams viņu ienīsti.
Bet viņam ir taisnība.

Un nekas.
Patiesība tevi nospiedīs uz ceļiem.
Viņa liks tev elpot grīdas putekļos.
Liks beigt skaidroties.
Un liks paskatīties sev acīs.

Un tad…
Tu celsies.
Nevis kā “atkal es”.
Bet kā jauna versija, kas beidzot redz. Beidzot dzird.

Tu būsi vispatiesākā Tu.

Tu vairs nebaidīsies no patiesības rūgtuma.
Jo tagad tu zini — rūgtākās zāles ir vislabākās.

Tās attīra.
Tās iznīcina ilūziju parazītus.
Tās izskalo šaubu toksīnus.
Un pēc tam tu esi tīra. Un tukša.

Bet tas tukšums nav tukšums.
Tā ir telpa.
Kurā tu beidzot vari sevi uzbūvēt.

Skaistu.
Pašpietiekamu.
Drosmīgu.
Laimīgu.
Pilnu ar Sevi.

Patiesība nesalauž. Tā dzemdina.

28/07/2025

🌹 Tu esi skaista – un punkts

Jūs visas esat skaistas! Goda vārds!!
Lai kā jums pašām liktos. Lai ko jūs sev pārmestu, skatoties spogulī.
JŪS. ESAT. SKAISTAS.

Un nē, tā nav motivējoša frāze. Tas ir atgādinājums jūsu patiesībai.

Varbūt kāda ir sevi pametusi novārtā.
Varbūt ķermenis kliedz pēc uzmanības.
Varbūt acis ir apklusušas.
Bet skaistums jūs NAV pametis.
Tas vienkārši uz brīdi bijis zem drēbēm, nogurumā, vainas ēnā.

Un tāpēc es saku:
NEKAD. NEPAMET. SEVI. Dzirdi mani?
Ne attiecību dēļ. Ne bērnu dēļ. Ne darba, sabiedrības vai vainas dēļ.
Tava būtība IR skaistums. Pat tad, kad tu jūties sabrukusi.

– Uzaudzis puncītis?
Varbūt tas ir mīļākais spilvens kādam, kas tevi mīl ar sirdi, ne ar Photoshop filtru.

– Celulīts?
Pff. Tie ir vienkārši tavas ādas viļņi, kas dejo pa dzīvi kopā ar tevi.
Vai tie traucē baudīt orgasmu? Nē. Vai tie aptur mīlestību? Nē.
Celulīts nav kauns. Celulīts ir cilvēcīgi.

– Mati par plānu?
Nu un? Toties cik daudz spēka caur tiem jau izstarots!

– Krūtis? Par mazu? Par lielu? Par “netādu formu”?
Un kas to noteica?
Tavs ķermenis nav prece. Tas ir templis.
Un jautājums nav, kā tas izskatās — jautājums ir: ko tas izstaro.

Un zini ko?

Tavs skaistums nav jāpelna. Tas nav apbalvojums par piepūli.
Tas ir iedzimts fakts, kas nemainās arī tad, kad esi nogurusi, raudājusi vai vēl tikai ceļā.

Tu esi skaista. Tagad. Šorīt. Ar kafiju rokā un nepierakstītu sapni vēl acīs.

26/07/2025

Kas ir dzemde

(Un kāpēc Tu vairs nevari izlikties, ka tā ir tikai orgāns)

Dzemde nav vienkārši audi, kas saraujas un izplešas.
Tā nav tikai dzimšana vai menstruācija.
Tā nav tikai “tur, kur taisa bērnus”.
Dzemde ir portāls.

Tā ir sievietes valoda pirms vārdiem.
Tā ir viņas “jā” un “nē” vēl pirms mute saprot, ko grib teikt.
Tā ir vārti, kas atveras tikai tam, kurš nemēģina ieiet, bet grib būt klāt.

Dzemde atceras.
Tā atceras pieskārienus, kurus nevajadzēja pieļaut.
Tā atceras klusēšanu, kad vajadzēja kliegt.
Tā atceras katru reizi, kad tu piekriti, nevis tāpēc, ka gribēji, bet tāpēc, ka baidījies tikt atstāta.

Un tomēr viņa ir šeit.
Dzīva. Gudra. Nepieradināma.

Ne medicīnas grāmatās.
Ne ginekologa kabinetā.
Tava dzemde dzīvo Tevī kā dzīvs orākuls.
Un viņa čukst nevis "esi laba", bet:

“Atceries mani.
Kad tu atceries mani, tu atgriezies sev.”