Brīvība Būt. Psihoterapija un sistēmiskie sakārtojumi

10/03/2026

Perfekcionisms kā ģimenes sistēmas simptoms

Par perfekcionismu bieži runā kā par personības iezīmi - it kā tas būtu vienkārši augstu standartu jautājums, disciplīna vai vēlme izdarīt visu labi. Un jā, zināmā mērā tas tā arī ir, tomer savā darbā atkal un atkal redzu, ka perfekcionisms reti ir tikai individuāls stāsts. Ļoti bieži tas ir dziļi sistēmisks fenomens – veids, kā cilvēks nes kaut ko lielāku par sevi.

Sistēmiskajā domāšanā, balstoties uz Berta Helingera pieeju, mēs skatāmies ne tikai uz indivīdu, bet uz viņa piederību - uz to, kam viņš ir lojāls, ar ko identificējas, kādu neredzamu kustību turpina. Un perfekcionisms šajā skatījumā bieži ir lojalitātes forma.

Kad ideālais tēls kļūst par izdzīvošanas stratēģiju

Ir ģimenes, kurās drīkst eksistēt tikai panākumi, skaistums, sakoptība un ārēji nevainojams tēls. Un iedziļinoties šīs ģimenes sistēmas vēsturē, nereti mēs varam atklāt, ka sistēmā ir bijis kāds apkaunojums, zaudējums, atkarība, sabrukums vai nepieņemta trauma un kā sekas radīts nerakstīts likums, ka mēs par to nerunājam, to neizrāda, daram visu, lai tas kļūt neredzams.

Bērns šādā sistēmā ļoti ātri saprot, ka ievainojamība nav droša. Dusmas, bailes, apjukums, vājums ir tas, kas tiek vai nu ignorēts, vai saistīts ar kaunu. Tajā pašā laikā - panākumi, būšana par teicamnieku, “pareizība” dod vietu, atzinību un uzmanību. Un bērns, būdams lojāls savai sistēmai, sāk būvēt ideālu tēlu, tādejādi iegūstot nosacītu drošibu.

Helingers runā par piederības likumu - ikvienam ir tiesības piederēt. Ja ģimenē kāds ir izslēgts, kauns ir jāslēpj vai realitāte jāmaskē, bērns bieži neapzināti mēģina “izlīdzināt” sistēmu, kļūstot par to, kurš kompensē. Perfekcionisms tad kļūst par mēģinājumu uzturēt līdzsvaru tur, kur tas reiz ir zudis.

Iekšējais kritiķis

Ar laiku ārējās prasības kļūst par iekšējām. Cilvēks sāk identificēties ar prasīgo figūru – ar vecāku, skolotāju, autoritāti un tā rodas ļoti stingra iekšēja struktūra, kas nepārtraukti vērtē, salīdzina un kritizē. Tā reti ir apmierināta, jo tās uzdevums nav priecāties - tās uzdevums ir kontrolēt.

Un tad cilvēks dzīvo pastāvīgā spriedzē. Pat sasniegumi nesniedz atvieglojumu, jo uzreiz seko nākamais vēl nepietiekami labi atrisinātais uzdevums. Un tad varam pamanīt paradoksu: jo vairāk cilvēks cenšas būt ideāls, jo mazāk viņš jūt gandarījumu. Un nereti kā pretreakcija rodas prokrastinācija, sastingums, iekšējs sabotaža, iIt kā psihe teiktu: “Es vairs tā nevaru.”

No sistēmiskā skatpunkta tas ir konflikts starp nepieciešamību turpināt sistēmas stāstu un dziļo vajadzību būt pašam.

Perfekcionisms kā mīlestības meklējums

Bieži perfekcionisma saknē ir ļoti vienkārša kustība - bērna vēlme pēc mīlestības. Ja atzinība, tuvība un siltums bija pieejami tikai tad, kad biji “labs”, centīgs vai veiksmīgs, tad psihe šo mehānismu nostiprina: “Ja es būšu ideāls, mani mīlēs.”

Šādā gadījumā perfekcionisms nav ambīcija, bet pielāgošanās. Tas ir mēģinājums saglabāt saikni. Un te parādās Helingera aprakstītā lojalitāte - dziļa, bieži neapzināta uzticība vecākiem un viņu liktenim. Bērns ir gatavs nest milzīgu spriedzi, lai tikai nepazaudētu piederību.

Taču cena par to ir augsta: apspiesta spontanitāte, radošums, spēja kļūdīties un mācīties. Cilvēks var kļūt ļoti funkcionāls, bet iekšēji tukšs vai izsmelts.

Ceļš atpakaļ pie seva Es

Strādājot ar perfekcionismu terapijā vai sistēmiskajos procesos, mēs nesākam ar cīņu pret prasībām. Mēs skatāmies, kam tās kalpo. Ar ko cilvēks ir saistīts. Kādu neredzamu kustību viņš turpina, kam viņš ir lojāls?

Bieži pietiek ar to, ka šī kustība kļūst redzama. Ka cilvēks ierauga - “es to daru ne tikai sev”. Un tajā brīdī sāk parādīties izvēle. Nevis uzreiz pārstāt censties, bet sākt just, kur beidzas lojalitāte un sākas mans paša Es.

Perfekcionisma dziedināšana nozīme vienkārši atļaut sev būt cilvēkam, atzīt savu ievainojamību un spēt sevi atbalstīt neveiksmju brīžos pieņemot, ka kļūdas ir daļa no tava ceļa un izaugsmes. Tā ir pāreja no izdzīvošanas stratēģijas uz brīvāku, apzinātāku dzīvi.
Un, iespējams, pats svarīgākais ir visā šajā procesā ieraudzīt, ka piederība nav jānopelna ar ideālu tēlu un ka tava vieta sistēmā nepazūd, pat ja kaut kādā mērā esi nepilnīgs.

Patiesa brīvība ir būt dzīvam, nevis perfeketam :)

Santa Leiboviča

08/03/2026

Kad bērns kļūst par vecāku saviem vecākiem

Vai Tev ir pazīstama sajūta, ka esi spiests būt spēcīgs/spēcīga, stirps/ stipra, tāds uz kuru citi var paļauties? Tas, kurš citus spēj saprast un mierināt un kuram grūti atzīt, ka nereti uzņemies vairāk, nekā patiesībā spēj nest. Vai varētu būt, ka jau agri savā dzīvē esi iemācījies/-usies ka Tava loma ir rūpēties, sakārtot, izturēt.... Ja paskaties dziļāk, iespējams pamanīsi, ka šī loma nav sākusies pieaugušo attiecībās, bet gan daudz agrāk - attiecībās ar vecākiem.

Sistēmiskajā skatījumā, kas balstās Berta Helingera skatījumā, ģimenē pastāv noteikta kārtība, kur vecāki ir lieli, bet bērni ir mazi, vecāki dod, bet bērni ņem. No šīs kustības bērns iegūst drošību, spēku un pamatu savai dzīvei. Kad bērnam ir iespēja būt vienkārši bērnam, viņš var augt, pakāpen*ski kļūt pieaudzis un pēc tam savu dzīvi veidot no vietas, kurā ir pietiekami daudz spēka, lai uzņemtos savu atbildību.

Tomēr dzīvē tas ne vienmēr notiek tik vienkārši. Ja kāds no vecākiem pats ir ļoti ievainots, vientuļš, emocionāli pārslogots vai arī nav saņēmis pietiekamu atbalstu no saviem vecākiem, viņam var pietrūkt spēka būt pilnībā pieaugušā lomā attiecībās ar savu bērnu. Sistēmā tad rodas iztrūkums, un sistēmas daba ir tāda, ka tā vienmēr cenšas šo iztrūkumu kaut kā kompensēt.

Ļoti bieži to dara bērns.

Bērns sāk ieņemt vietu, kas viņam nepieder. Dažkārt viņš kļūst par mammas uzticības personu, dažkārt par emocionālo balstu, dažkārt pat par mammas “mammu”. Reizēm vecāki to pat tieši vai netieši pieprasa, jo bērns ir vienīgais, kas tajā brīdī ir pieejams un pietiekami tuvu. No malas tas var izskatīties kā īpaša tuvība vai pat kā bērna briedums, taču bērna dvēselei tas ir ļoti smags uzdevums, jo viņam nākas nest atbildību, kas patiesībā pieder pieaugušajiem.

Šādā situācijā bērns sāk audzināt sevī vecāku sev pašam, lai kaut kā izdzīvotu, un vienlaikus kļūst par vecāku savam vecākam. Un tad bērnam vairs gandrīz nepaliek vietas, kur vienkārši būt bērnam ar savām vajadzībām, savām bailēm, savu ievainojamību. Tur, kur bērnam vajadzētu saņemt, viņš sāk dot.

Kad bērns sāk nest to, kas pieder vecākiem, ģimenes sistēmā tiek izjaukta kārtība, un bērnam kļūst pārāk smagi.

Šī dinamika bieži vien neapstājas bērnībā. Tā turpinās arī pieaugušo dzīvē. Šādi cilvēki nereti ļoti labi jūt citu vajadzības, ātri uzņemas atbildību par situācijām, kuras patiesībā nav viņu atbildība, un attiecībās mēdz nonākt lomā, kur viņi rūpējas, notur, saprot un glābj. Dažkārt viņi arī piesaista partnerus, kuri apzināti vai neapzināti meklē mātes rūpes savā partnerī, jo šī dinamika abām pusēm kaut kādā ziņā ir pazīstama.

Sistēmiskajā darbā viens no svarīgākajiem soļiem ir ļoti vienkāršs, bet vienlaikus arī dziļš - atgriezties savā vietā. Atgriezt vecākiem to, kas pieder viņiem, un paņemt savu vietu kā bērnam. Tas nenozīmē atteikties no saviem vecākiem vai kļūt vienaldzīgam. Tas nozīmē atjaunot kārtību, kurā katrs nes savu.

Ja, lasot šo, tu sevī kaut ko atpazīsti, vari pamēģināt vienkāršu iekšēju vingrinājumu.

Iedomājies, ka tu stāvi pretī savai mātei un mierīgi, ar cieņu saki:
"Tu esi mana māte, un es esmu tava meita.
Tev jau ir sava māte, un man nav jāuzņemas rūpes par tevi kā tavai mātei.
Es nevaru aizstāt vai kompensēt to, ko tu neesi saņēmusi no savas mammas.
Es esmu bērns, un man ir manas bērna vajadzības."

Dažkārt šādi vārdi var atvērt ļoti dziļu iekšēju kustību, jo tad var atļauties beidzot nolikt ne savu smagumu un sākt pilnīgi citādākas attiecības ar savu dzīvi.

Santa Leiboviča

06/03/2026

Mazie veiksmīgu attiecību noslēpumi no Berta Helingera
Vācu filozofs un psihoterapeits Berts Helingers par stipru un uzticības pilnu attiecību noslēpumiem pārī saka sekojošo:

Ko būtiski iegūt vīrietim no sievietes un sievietei no vīrieša partnerattiecībās?
Attiecību pamatā pārī ir atšķirības starp vīrieti un sievieti. Lai kļūtu par sievieti, sievietei ir vajadzīgs vīrietis. Savukārt vīrietim, lai viņš kļūtu par vīrieti, ir vajadzīga sieviete. Būt vīrietim ir jēga tikai tad, ja Tavā dzīvē ir sieviete. Būt sievietei ir jēga tikai tad, ja ir vīrietis. Jo vīrietis un sieviete viens otru papildina.
Vīrietis vēlas sievieti, jo viņam kā vīrietim sievietes trūkst. Sieviete vēlas vīrieti, jo viņai kā sievietei pietrūkst vīrieša. Tāpēc labas attiecības pārī sākas ar atziņu, ka katrs kā dāvanu pieņem to, kas viņam trūkst.

Vīrietis dāvanā no sievietes saņem to, kas viņam kā vīrietim pietrūkst. Sieviete saņem no vīrieša dāvanā to, kas viņai kā sievietei pietrūkst. Tādējādi mīlestības piepildījums dabiskajā, sākotnējā izpratnē ir iespējams, pateicoties savstarpējai vajadzību atzīšanai un gatavībai dot otram to, kas viņam pašam pietrūkst, un pieņemt to, kas pietrūkst tev. Tas ir pāra attiecību pamatā.

Šī apmaiņa tiek izjaukta, kad viens partneris uzvedas tā, it kā viņam nekas nebūtu vajadzīgs, “atsēdinot” otru, sakot kaut ko apmēram šādu: "Paskatīsimies, kas Tev vajadzīgs. Varbūt es Tev to iedošu." Šī pozīcija grauj attiecības pārī, jo, kad viens ienes savas vajadzības, bet otrs izliekas, ka viņam tādu nav, un viņam vispār neko nevajag, tas spēcīgi bojā attiecības.

Labu partnerattiecību kamertonim būtu jābūt: “Es Tevi mīlu, es Tevi ņemu;
Es pieņemu Tevi par savu vīru un dodu sevi par sievu.
Es pieņemu Tevi par savu sievu un dodu sevi par vīru.
Šāda attieksmē ir dziļa samierināšanās. Viss pārējais, arī balanss došanā un ņemšanā starp vīrieti un sievieti veidojas uz šī pamata.

Apmaiņa, jeb došana un ņemšana partnerattiecībās
Attiecības pārī veidojas, kad vīrietis un sieviete atzīst viens otru kā atšķirīgus, bet tajā pašā laikā līdzvērtīgus partnerus. Kad viņi rīkojas kā līdzvērtīgi viens pret otru.

Partnerattiecības ir veiksmīgas, kad notiek pastāvīga apmaiņa dodot un ņemot. Viens dod, otrs ņem, ar mīlestību kaut ko pievieno tam, ko saņem, un atdod. Otrs atkal kaut ko pievieno – jo viņam tas patīk – un atdod. Pateicoties apmaiņai, pastāvīgai kompensācijai ar nelielu “pieaugumu”, attiecības pārī attīstās un aug.

Kad viens partneris ir spiests dot vairāk un tiek lūgts dot vairāk, nekā viņš saņem, attiecības ir apdraudētas. Tas liek mīlestībai sarukt. Piemēram, gadās, ka vienam no laulātajiem ir bērni no iepriekšējās laulības, un tie tiek ievesti jaunajā ģimenē.

Bērnu vecāks sagaida, ka jaunais partneris parūpēsies par bērniem – neskatoties uz to, ka tie nemaz nav viņa bērni. Un izrādās, ka jaunajam partnerim ir jādod vairāk, nekā viņš saņem. No viņa tiek gaidīts vairāk nekā viņš saņem. Šajā gadījumā tiek pārkāpta vienlīdzība un līdztiesība.

Ir tikai viens veids: jāatjauno līdzsvars. Tas ir iespējams tikai tad, ja tas, kurš vairāk prasa, novērtē to, ko tas saņem.

Ja viņš atsakās no prasības: "Tu man esi parādā" un atzīst: "Es Tev esmu parādā."
Ja viņš to novērtē, ar mīlestību. Tas ir tas, kas var atjaunot līdzsvaru.

Partnerattiecības prasa līdzsvaru ne tikai labajā, bet arī sliktajā. Mēs cenšamies līdzsvarot ne tikai labo, bet arī slikto. Ja viens partneris sāpina otru, vienalga kāda iemesla dēļ, otrais mēdz sāpināt pirmo. Un viņam tas jādara, pretējā gadījumā tiek izjaukts līdzsvars. Bet viņš sāpina pirmo ar mīlestību, kas nozīmē sāpināt viņu nedaudz mazāk, nekā tu biji sāpināts. Tad atkal iespējama labu lietu apmaiņa.

Šie ir mazie veiksmīgu partnerattiecību noslēpumi no Berta Helingera.

06/03/2026

06/03/2026

🔆Šīs lapas nosaukums ir nedaudz mainījies.

Turpmāk tā saucas “Brīvība Būt. Psihoterapija un sistēmiskie sakārtojumi.”

Šī nav būtiska virziena maiņa, drīzāk precizējums, kas labāk atspoguļo manu darbu un pieeju. Savā praksē strādāju ar cilvēkiem, kuri meklē dziļāku izpratni par sevi, savām attiecībām un dzīves stāstu.

Dažkārt mēs nesam sev līdzi pieredzes, kas radušās ģimenē, attiecībās vai agrīnā dzīves posmā, un tās turpina ietekmēt mūsu izvēles, attiecības un sajūtu par sevi.

Savā darbā apvienoju psihoterapiju, sistēmiskos sakārtojumus un IoPT pieeju – identitātes orientētu darbu ar psihotraumu. Šīs pieejas palīdz ieraudzīt apslēptās sistēmiskās dinamiskas, atpazīt agrīno traumu ietekmi un pakāpen*ski atgūt kontaktu ar savu patieso būtību.

Terapijas telpa ir vieta, kur iespējams apstāties, paskatīties uz savu dzīvi dziļāk un sastapt sevi patiesāk – ar cieņu pret savu pieredzi, savām saknēm un savu dzīves ceļu.

Strādāju ar pieaugušajiem Jelgavā un arī online.
Uz tikšanos klātienē vai ēterā!

Santa Leiboviča

04/03/2026

Pieaugusi tuvība nav par to, ka otram cilvēkam mani jāpieņem visās manās izpausmēs. Tā ir infantīla prasība.

Sagaidīt un pieprasīt, lai mani ieņem jebkādu, – tas ir bērna skatījums uz attiecībām. Pieaugusi, nobriedusi partnerība NEparedz, ka otrs kalpo par mierinātāju, aukli, visu vajadzību nolasīšanu un nodrošināšanu vai glābēju.
Tāda izejas pozīcija neparedz, ka kādam otram sevi vai jādzīvo, apkalpojot manas – pieauguša cilvēka – emocionālās, psiholoģiskās, fiziskās vajadzības.

Vēlme vienmēr ar visu dalīties un saņemt beznosacījuma uzklausīšanu, sapratni un 100 % uzmanību – tas ir maza bērna iekšējais bads. Tā ir nevajadzības trauma, pamestības un vientulības kompensēšana caur otru cilvēku.

Vēlme panākt, lai otrs ļauj pilnībā sevī izkust, saplūst un izveidot simbiozi bez robežām, ir mēģinājums otrā atrast sen pazaudēto mātes figūru.

Saplūst ar otru un nekad vairs nepazaudēt šo kontaktu. Atļaut sevi adoptēt un pastāvīgi pieskatīt, lai otrs nekad nenoliktu zemē vai kaut uz mirkli (psiholoģiski, emocionāli, fiziski) neatstāj. Šī ideja kļūst par apsēstību, izmisīgu velmi piespiest otru cilvēku pastāvīgi apliecināt manu svarīgumu viņa dzīvē.

Vajadzība kļūt par otra elpu, ādu, turpinājumu atklāj, cik cilvēks vēl ir mazs savā iekšējā psiholoģiskajā portretā. Tik mazs, ka vēl joprojām gaida, lai viņu adoptē, auklē, pieskata un savāc. Bet pats sevi nav spējīgs ne savākt, ne mīlēt, ne darīt mazāk vientuļu.

No tejienes greizsirdība, paniskas bailes būt pamestam vai netikt izvēlētam, izmisīga vajadzība otram uzspiest sevi un izsist uzmanību no otra.

Lai cilvēks spētu mīlēt, viņa iekšējam briedumam jābūt sasniegušam pietiekamu pabeigtību un iekšējo stabilitāti. Tikai tad, kad man pašam sevis ir gana, es varu ar sevi dalīties.

Psiholoģiski ievainots bērns, neatkarīgi no fiziskā vecuma, spēj tikai ņemt, prasīt, pieprasīt un dusmoties par to, ka nesaņem to, ko uzskata par sev pienākošos.

Ievainots bērns ir tukšs. Vientuļš. Pamests. Neizvēlēts. Viņš saasināti reaģē uz katru vārdu, skatienu, pauzi. Visa iekšējā struktūra strādā uz viena uzdevuma – panākt, lai Tu mani izvēlies. Lai Tu atbrauc pakaļ. Lai Tu mani savāc un aizved sev līdzi.

Šādā stāvoklī cilvēks neredz objektīvi savā priekšā partneri.
Viņš caur savu pieķeršanās objektu cīnās ar savu māti, kuru reiz pazaudēja, kad pats bija mazs, ievainots un bezpalīdzīgs. Katrs otra cilvēka uzmanības stariņš kļūst par cerību, - man beidzot atnāca pakaļ, mani vairāk nekad neatstās, pamestības trauma beidzot ir dziedināta..

Nav iespējams uzbūvēt veselīgu partnerību, kamēr cilvēks nav apjautis, kas viņam liedz būt mierā pašam ar sevi.

Otrs var uz brīdi aizvērt kādu iekšējo vajadzību. Taču, ja cilvēks neiemācās to aizvērt patstāvīgi, viņš padara partneri par atbildīgo un vainīgo. Un te sākas atkarīgās attiecības.

Dusmas atkarībā slēpj vienu jautājumu:
Ja tu vari mani padarīt laimīgu uz mirkli, kāpēc tu atsakies to darīt vienmēr?

Atkarīgā slēptais uzdevums ir panākt, lai otrs turpina kalpot – dot laimi, apmierinājumu, labsajūtu. Tiek izmantota iežēlināšana, atgrūšana, manipulācija, klusēšana, agresija vai pat atteikšanās no sevis. Viss, lai tikai dabūtu to, ko pats sev nedod.

Patiesībā nav nekā tāda, ko otrs var iedot, bet ko cilvēks pats sev iedot nespēj.

Atkarīgās attiecībās viss tiek pieprasīts no otra – uzmanība, mīļums, cieņa, klātbūtne, vērtības sajūta. Taču psiholoģiskais briedums nozīmē, ka cilvēks spēj sevi cienīt, balstīties uz iekšēju spēku un apmierināt savas pamatvajadzības pats. Viņš spēj pastāvēt autonomi – ar vai bez otra. Otra klātbūtne nav viņa dzīves jēgas avots.

Jo iekšēji nobriedušāka personība, jo mazāks svarīgums tiek piešķirts citiem kā eksistenciālam balstam. Tā nav vienaldzība. Tas ir iekšējs miers.

Mātes uzdevums ir mīlēt bērnu bez nosacījumiem, piedot, skraidīt pakaļ, vienmēr būt gatavai. Partneris to nevar un nedrīkst uzņemties.

Reizēm, pirms satikt savu Dvēseles cilvēku, cilvēkam pašam sevi jāadoptē. Jāapčubina savs iekšējais bads. Jāpārsien bērnības rētas. Jāatgriež sev sajūta, ka esmu svarīgs un vērtīgs. Jānostājas stingri uz savām kājām un jāiedod sev vieta uz šīs Zemes.

Tikai tad blakus var nostāties tikpat dziedināta un drosmīga dvēsele.

Iekšējo briedumu raksturo miers, skaidrība un spēja saglabāt vērtīguma un veseluma sajūtu pat tad, ja kāds mani neizvēlas.

Ja cilvēks zaudē līdzsvaru, kad kāds neatbild, neatbrauc vai nedod garantijas, tas nozīmē, ka viņa pašvērtība atrodas otra rokās. Bet tur, kur pašvērtība ir atdota citam, nevar būt līdzvērtīga partnerība. Tur ir centieni panākt bērna–mātes dinamiku jeb svarīgais un atkarīgais..

Līdzvērtīgā partnerībā katrs nes atbildību par sevi – par savām emocijām, izvēlēm un rīcību. Kā arī spēju apmierināt savas vajadzības. Un tikai no šādas vietas var sākties īsta tuvība.

Kristīne Pabērza

03/03/2026

Par līdzjūtības pret sevi nozīmi

Ir bērni, kuri aug sajūtā, ka viņus neredz. Ka viņu asaras ir “pārspīlētas”, dusmas “nepieņemamas”, bet bailes “izdomātas”.

Šo bērnu jūtas tiek pārsauktas citos vārdos: jūtīgums kļūst par spītību vai aizvainojamību, veselīgas robežas par egoismu, pašcieņa vai vēlme tikt sadzirdētam par augstprātību.

Un kādā brīdī bērns iemācās: manai iekšējai pasaulei nevar uzticēties. Ja jau tie, kuriem vajadzēja mani redzēt un atbalstīt, saka, ka es jūtu nepareizi, tad drošāk ir pārstāt sevī klausīties.

Un tā sākas attālināšanās no sevis.

Vēl vairāk - mēs iemācāmies runāt ar sevi tā, kā ar mums runāja- noliedzot, noniecinot, pamācot. Mēs kļūstam bargi pret savu ievainojamību un dažkārt pat vardarbīgi pret sevi - ar iekšēju kritiku, nepārtrauktu prasību būt labākiem, stiprākiem, klusākiem, ērtākiem, veiksmīgākiem.

Un tad šodien, pieaugušā vecumā, mēs brīnāmies, kādēļ es nesaprotu, ko jūtu, ko gribu? Kādēļ ignorēju nogurumu, pārkāpju savas robežas, palieku attiecībās, kurās sāp?

Kādreiz tas bija izdzīvošanas mehānisms, bet šodien es varu sākt izvēlēties kaut ko citu- līdzjūtību pret sevi, kuru iespējams es nepazinu, bet varu apzinātu sevī audzēt...

Līdzjūtība pret sevi sākas tad, kad mēs pārstājam sevi kritizēt, noniecināt un pāraudzināt. Kad apstājamies un sakām: ja es tā jūtu, tātad tam ir iemesls. Ja man sāp, tad sāpes ir pelnījušas uzmanību. Ja esmu apmaldījies, tad tas nav mans vājais raksturs, bet iespējams aiz tā slēpjas kāds stāsts.
Līdzjūtība nav sevis žēlošana. Tā ir attiecību atjaunošana ar sevi un bieži arī pirmais lielais solis, lai pārtrauktu vardarbības ķēdi- vispirms jau sevī.

Foto Adīna Siliņa mākslas darbs 🙏✨️

25/02/2026

Kas ir emocionāli nepieejams partneris? Kā to atpazīt otrā vai sevī?

Vai esi kādreiz satikusi partneri, kurš kādu iemeslu dēļ attiecībās izvairījies no dziļas emocionālas tuvības un intimitātes? Šāds partneris attiecībās var šķist noslēgs, atturīgs un grūti sasniedzams, tā it kā starp Tevi un viņu būtu neredzama nepārvarama distance, kas mijas ar tuvākiem brīžiem. Varbūt pati esi sastapusies ar grūtībām un bailēm, tiklīdz saproti, ka attiecības kļūst tuvākas, izjūti pastiprinātu trauksmi un nepieciešamību pēc neatkarības un distances?

Šeit dažas pazīmes, kas varētu raksturot emocionāli nepieejamu partneri:

- Grūtības runāt par savām jūtām un emocijām – izvairīšanās no atklātām sarunām par attiecībām un savām vajadzībām;
- Bažas par pārāk lielu tuvību – nepieciešamība saglabāt kontroli pār attiecībām, saglabāt distanci;
- Izvairīga attieksme attiecībā uz ilgtermiņa saistībām,
- Pretrunīgi vēstījumi–interese un uzmanība var mīties ar attālināšanās periodiem (nāc šurp- ej prom).

Emocionāli nepieejams partneris cilvēkam, kurš meklē dziļu emocionālu saikni attiecībās var sagādāt neizpratni un sāpes.

Kādēļ mēs izvēlamies emocionāli nepieejamus partnerus?

Ja gadījumā esi nonākusi pie atziņas, ka atkal un atkal nonāc attiecībās ar emocionāli nepieejamu partneri, noteikti jau esi uzdevusi sev jautājumu, kādēļ tā notiek, un, ko ar to darīt?

🔍 Vispirms, kādēļ tā notiek?

Mēs visi tiecamies pēc dziļākas saiknes un tuvības, tā ir dabīga cilvēka kā sociālas būtnes vajadzība. Tomēr paradoksāli, ka dažkārt tie, kuri ilgojas pēc dziļām attiecībām, pievelk partnerus, kuri nevēlas vai nespēj būt emocionāli pieejami. Un tam var būt vairāki skaidrojumi, un, viens no populāriem psiholoģiskajiem skaidrojumiem balstās piesaistes teorijā, kuras pamatlicējs ir britu psihiatrs un psihoanalītiķis Dž.Boulbijs. Jebkurā gadījumā, kā jau Tu saprati, saknes sniedzas bērnībā piedzīvotajā, jo attiecības ar vecākiem un agrākās pieredzes veido mūsu priekšstatus par mīlestību un “normālu” tuvības modeli.

Ja bērnībā esam piedzīvojuši vecāku emocionālu nepieejamību, tad kā pieaugušie mēs neapzināti atkārtojam šo modeli, jo tas ir pazīstams un šķiet "normāls".

Mēs katrs attīstām savu piesaistes modeli, kas nosaka, kā mēs veidojam attiecības. Te būs trīs piesaistes pamatveidi:

- Drošā piesaiste –cilvēki ar drošo piesaistes veidu jūtas komfortabli tuvās attiecībās, prot izrādīt emocijas un pieņemt otra tuvību. Viņi uzticas partneriem un nebaidās no emocionālas saiknes. Šāda piesaiste bieži veidojas ģimenēs, kur bērniem bija emocionāli atbalstoši un pieejami vecāki.

- Trauksmainā piesaiste – cilvēki ar trauksmaino piesaisti nereti baidās no pamešanas un tādēļ tiecas pēc pārāk ciešas saiknes. Viņiem ir tendence idealizēt partnerus un darīt visu, lai "nopelnītu" mīlestību. Visbiežāk tieši šīs grupas pārstāvji ir tie, kuri pieķeras emocionāli nepieejamiem partneriem, cerot, ka spēs viņus mainīt un iegūt to tuvību, pēc kuras tik ļoti ilgojas.

- Izvairīgā piesaiste – cilvēki ar šādu piesaisti izvairās no tuvības un emocionālas atkarības. Viņiem var būt grūti izrādīt jūtas un uzticēties citiem. Viņi mēdz meklēt attiecības, bet, kad tās kļūst pārāk tuvas, jūtas nospiesti un vēlas distancēties.

Bieži cilvēki ar trauksmaino piesaisti tiecas pēc partneriem ar izvairīgo piesaisti – un tas rada neveiksmīgu attiecību dinamiku. Kā tā izpaužas? Viens ir atturīgs, praktiski nerunā par to, ko jūt, izvairās no saistībām, kamēr otrs partneris sāk justies nedroši un sāk pastiprināti meklēt apliecinājumus un apstiprinājumu no partnera, kas, savukārt, izvairīgās piesaistes pārstāvi var likt vēl vairāk palielināt distanci.

Kādēļ mēs izvēlamies emocionāli nepieejamus partnerus?

- atkārtojam bērnības scenārijus – ja bērnībā vecāki bija emocionāli nepieejami, varam neapzināti atkārtot šo modeli attiecībās, cerot beidzot saņemt to mīlestību un tuvību, pēc kuras ilgojāmies bērnībā.
- ilūzija par romantiku – Holivudas scenāriji mums liek domāt, ka "īstajai" mīlestībai jābūt emocionāli intensīvai un izaicinošai, līdzīgai amerikāņu kalniņiem, kur ir gan pozitīvu gan negatīvu emociju pārpilnība. Salīdzinājumā, stabilas un mierīgas attiecības var šķist "garlaicīgas".
- galu galā, emocionāli nepieejams partneris var likties pievilcīgs, jo bieži ir visai pašpietiekams, harizmātisks un šķiet neatkarīgs. Viņa noslēpumainība un neparedzamība izraisa vēlmi viņus "iekarot".

✨ Ko darīt, ja pamani savu tendenci pievilkt nepieejamus partnerus?

Pirmais solis uz pārmaiņām - apzinātība. Izpēti, kā Tava vilkme pēc emocionāli nepieejama partnera var būt saistīta ar Tavu pagātnes pieredzi. Te var noderēt arī sava piesaistes modeļa izpēte (internetā iespējams atrast gan vairāk informāciju, gan testus). Mācies iepazīt sevi, stiprināt savu pašapziņu un būt laimīga/-s arī bez attiecībām. Esot labā kontaktā ar sevi būs vieglāk izdarīt apzinātu izvēli un neuzķerties uz emociju kalniņiem. Lai izveidotu laimīgas un stabilas attiecības, mums vispirms ir jāstrādā ar sevi. Tikai tad varam piesaistīt partneri, kurš spēj un vēlas veidot patiesi tuvas un uzticības pilnas attiecības.

✨ Ko darīt, ja saproti, ka pati/-s esi emocionāli nepieejams partneris?

Pirmais solis ir sev vispār atzīties, ka Tev varētu piemist tendence izvairīties no patiesas tuvības. Pieņem, ka tam visticamāk ir pamatoti iemesli, kas slēpjas Tavā attiecību pieredzē, kad tuvība ir šķitusi bīstama vai nepatīkama.

Ieguldi laiku sevis izprašanā un attīstībā – psihoterapija vai koučings var palīdzēt izprast, kādēļ izvairies no tuvības, un iemācīties veselīgākas stratēģijas attiecībās. Pārdomā, kas ir tas, ko Tu patiesi vēlies no attiecībām?

Lai gan emocionāla nepieejamība var šķist kā labs veids kā sevi pasargāt no nevēlamas pieredzes, tā bieži vien liedz izbaudīt patiesi piepildītas un laimīgas attiecības.

🌿 Pārmaiņas prasa laiku. Nevienam neizdodas mainīties vienā dienā, taču ar apzinātu darbu un pacietību iespējams veidot dziļākas un piepildītākas attiecības ilgtermiņā. 🌿

foto no Marek Pavlik

24/02/2026

To, kas norisinās pusmūžā, daži dēvē par “krīzi”, bet tā tas nav. Tas ir laiks, kad cilvēks atskārst, ka izmisīgi vēlas sākt dzīvot tā, kā patiesi vēlas, nevis kā pieņemts dzīvot. Tas ir laiks, kad Visums izaicina cilvēku atteikties no pielāgošanās citu cerībām un sākt pieņemt sevi tādu, kāds viņš patiesībā ir.
Pusmūža sasniegšana noteikti ir viens no svarīgākajiem cilvēka mūža posmiem, bet atskārsmi var dāvāt arī citi nozīmīgi dzīves notikumi: laulība; šķiršanās; atveseļošanās; pārcelšanās; pieaugušu bērnu aiziešanā savā dzīvē; pensionēšanās; zaudējums vai trauma; darbs, kas patērē visus dvēseles spēkus.
Modinātāja zvans Visumā atskan ik pa laikam. Tikai mēs bieži pasteidzamies pārtraukt zvana signālu.

R.Brauna

23/02/2026

Kad dzīvē viss kārtībā, bet iekšā tukšums

Ir brīži, kad Tu kā cilvēks ārēji dzīvo sakārtotu dzīvi, varētu teikt pat dzīvi, par kuru citi tikai sapņo, strādā, plāno, dari visu “pareizi”, bet iekšēji ir sajūta, ka kaut kas būtisks trūkst. Sajūta, ko varētu aprakstīt kā iekšējo tukšumu vai iekšējā piepildījuma trūkumu.

Domājot par šiem stāvokļiem nāk prātā Ērika Fromma aprakstītās piecas eksistenciālās vajadzības, kas raksturīgas cilvēkam kā apzinātai būtnei un kuru piepildījums ir būtisks:

1.Vajadzība pēc saistības.
Cilvēkam ir svarīgi būt attiecībās, kur iespējama rūpes, līdzdalība un atbildība, nezaudējot savu individualitāti. Praksē bieži redzams, cik ļoti sāp situācijas, kur attiecības pastāv formāli, bet tajās nav patiesa kontakta.

2.Vajadzība pārvarēt pasīvu eksistenci. Fromms to saistīja ar spēju radīt - idejas, mākslu, darbu, attiecības, bērnus. Radīšana ļauj piedzīvot sevi kā aktīvu savas dzīves dalībnieku. Ja šī iespēja tiek ilgstoši apspiesta, uzkrātā enerģija var kļūt destruktīva.

3.Vajadzība pēc saknēm.
Mums ir svarīgi just piederību un stabilitāti. Taču piederība, kas balstīta simbiotiskā saplūšanā vai atkarībā, kavē personības briedumu. Šeit bieži parādās spriedze starp lojalitāti izcelsmes ģimenei un spēju veidot savu ceļu.

4. Vajadzība pēc identitātes.
Spēja sevī piedzīvot skaidru “es esmu”. Identitāte, kas balstīta vienīgi lomās vai pielāgošanās mehānismos, ir trausla. Iekšējs balsts rodas, kad cilvēks sāk atšķirt savas patiesās izvēles no automātiskām reakcijām.

5.Vajadzība pēc orientācijas un jēgas. Cilvēkam nepieciešama uzskatu un vērtību sistēma, kas palīdz saprast pasauli un savu vietu tajā. Tikpat nozīmīga ir spēja sevi veltīt kādam mērķim, kas pārsniedz individuālās intereses.

Šīs idejas, manuprāt, joprojām ir ļoti aktuālas, jo palīdz ieraudzīt, ka iekšējais tukšums un nemiers nav nejaušs, bet gan drīzāk var tikt vērtēts kā signāls tam, ka kāda no šīm dziļajām vajadzībām palikusi bez vērības.

Ja Tev pazīstama iekšejā tukšuma sajūta, iespējams ir vērts sev pajautāt- kurā jomā es šobrīd izjūtu vislielāko trūkumu? Kuras vajadzības šobrīd nav apmierinātas? Kur esmu attiecībās bez kontakta? Kur mana dzīve kļuvusi par ārēju izpildījumu bez radošās klātbūtnes?

17/10/2025

Traumas trīs līmeņi

Kad runājam par psihotraumu, mēs bieži domājam par to, kas noticis ar mani - konkrēta dzīves situācija, vai ko esam piedzīvojuši attiecībās, bērnībā.
Tā ir individuālā trauma - mana personīgā pieredze, mana ķermeņa un psihes reakcija uz notikušo.
Taču bieži vien mēs sevī nesam "ne savas" traumas, ko pavada nespēja izskaidrot savas reakcijas noteiktās situācijās.

Ir saucamās ģimenes jeb transģeneratīvās traumas, kuras tiek mantotas no iepriekšējām paaudzēm. Neizrunāti notikumi, zaudējumi, izslēgti cilvēki, emocionālās nastas, kuras kāds reiz nespēja nest. Tas viss turpina dzīvot ģimenrs sistēmā un reizēm izpaužas mūsu dzīvē kā sajūta, ka nesaprotu, kādēļ tā daru, kādēļ ar mani tā notiek.

Piemēram, sieviete, kura attiecībās ar vīriešiem rīkojas noteiktā veidā, piemēram, izjūt milzīgas dusmas, sistēmiskajā skārtojumā var konstatēt, ka tas saistīts ar iepriekšējās paaudzēs piedzīvoto netaisnību no kāda dzimtas vīrieša, un ka dusmas ir "mantotas" vai, piemēram, kāda cita sakārtojumu dalībniece konstatē, ka ar plaušam saistīts veselības simptoms, kuru sevī nes kopš noteikta vecuma, ir kā atgādinājums par ģimenē iepriekšējās paaudzēs notikušo traģēdiju ar bojā gājušu bērnu tajā pašā vecumā, kurš miris no plaušu karsoņa, bet par kuru neviens nerunā, jo tas ir bijis pārāk smagi. Neidzīvotās skumjas pārceļo uz nākamajām paaudzēm ar neredzamu lojalitātes spēku.

Kā saprast, ka sevī nesu ģimenes jeb transģeneratīvo traumu?
* Tie ir dzīves scenāriji, kuri atkārtojas no paaudzes, paaudzē.
* Tu jūti smagumu, vainas izjūtu, kaunu, vai intensīvas reakcijas uz maznozīmīgi notikumiem.
* Ģimenes vēsturē ir "neatlaisti" pārdzīvojumi, notikumi par kuriem nerunā.
* Specīgs iekšējais dzinulis uzņemties citu emocionālās nastas, glābt kādu.
* Neizskaidrojamas ķermeņa reakcijas.
* Nepamatota trauksme, panika, elpas trūkums bez reala apdraudējuma.
* Sajūta, ka dzīvo dzīvi, kas līdz galam nav tava.
Kopumā no iepriekšējām paaudzēm mantotās traumas var raksturot šādi: “tas neatbilst man, bet es tā joprojām rīkojos”.

Un ir vēl kolektīvā trauma - tas, kas pieder mūsu tautai, kultūrai, vēsturei. Karš, izsūtīšanas, bailes, pielāgošanās, tas viss dzīvo mūsu ķermeņos, valodā, veidā, kā audzinām bērnus un uztveram pasauli. Sistēmiskajos sakārtojumos nereti sanāk pieskarties arī šim līmenim. Kā mēs varam piedzīvot šo? Piemēram, kad sākās karš Ukrainā, daudziem apziņā "uzpeldēja" vecvecāku stāsti un reakcijas bija dažādas. Kāds bija panikā (kaut reāla apdraudējuma uz to brīdi nebija), kāds steidza krāmēt somu, iepirkt pārtikas rezerves u.c.

Sistēmiskie sakārtojumi uz traumatisko pieredzi ļauj skatīties plašāk- arī no ģimenes un lielākas sistēmas perspektīvas. Tas palīdz redzēt, kas patiesībā tiek nests un kur ir robeža starp “mans” un “pieder sistēmai”.

Ja jūti, ka kāda tēma dzīvē atkārtojas vai ir sajūta, ka nes kaut ko, kas nav līdz galam “tavs” - sistēmisko sakārtojumu vakari, kuri notiek reizi mēnesī, Jelgavā, ir vieta, kur to var ieraudzīt citādi.❤️🙏

Tuvākā iespēja šovakar!
✨ Sistēmisko sakārtojumu vakars Jelgavā
🗓️ 17. oktobrī | 17:00–21:00
📍 Art Place Jelgava
💶 Dalība – 35 €, sakārtojums – 75 €

Nākamie datumi:
21.novembris un 19.decembris

Santa Leiboviča
sistēmkonsultante un transpersonālās psihoterapijas speciāliste