04/03/2026
Pieaugusi tuvība nav par to, ka otram cilvēkam mani jāpieņem visās manās izpausmēs. Tā ir infantīla prasība.
Sagaidīt un pieprasīt, lai mani ieņem jebkādu, – tas ir bērna skatījums uz attiecībām. Pieaugusi, nobriedusi partnerība NEparedz, ka otrs kalpo par mierinātāju, aukli vai glābēju. Tā neparedz, ka kādam jāziedo sevi vai jādzīvo, apkalpojot otra – pieauguša cilvēka – emocionālās vajadzības.
Vēlme vienmēr ar visu dalīties un saņemt beznosacījuma uzklausīšanu, sapratni un 100 % uzmanību – tas ir maza bērna iekšējais bads. Tā ir nevajadzības trauma, pamestības un vientulības kompensēšana caur otru cilvēku.
Vēlme panākt, lai otrs ļauj pilnībā sevī izkust, saplūst un izveidot simbiozi bez robežām, ir mēģinājums otrā atrast sen pazaudēto mātes figūru.
Saplūst ar otru un nekad vairs nepazaudēt šo kontaktu. Atļaut sevi adoptēt un pastāvīgi pieskatīt, lai otrs nekad nenoliktu zemē vai kaut uz mirkli (psiholoģiski, emocionāli, fiziski) neatstāj. Šī ideja kļūst par apsēstību, izmisīgu velmi piespiest otru cilvēku pastāvīgi apliecināt manu svarīgumu viņa dzīvē.
Vajadzība kļūt par otra elpu, ādu, turpinājumu atklāj, cik cilvēks vēl ir mazs savā iekšējā psiholoģiskajā portretā. Tik mazs, ka vēl joprojām gaida, lai viņu adoptē, auklē, pieskata un savāc. Bet pats sevi nav spējīgs ne savākt, ne mīlēt, ne darīt mazāk vientuļu.
No tejienes greizsirdība, paniskas bailes būt pamestam vai netikt izvēlētam, izmisīga vajadzība otram uzspiest sevi un izsist uzmanību no otra.
Lai cilvēks spētu mīlēt, viņa iekšējam briedumam jābūt sasniegušam pietiekamu pabeigtību un iekšējo stabilitāti. Tikai tad, kad man pašam sevis ir gana, es varu ar sevi dalīties.
Psiholoģiski ievainots bērns, neatkarīgi no fiziskā vecuma, spēj tikai ņemt, prasīt, pieprasīt un dusmoties par to, ka nesaņem to, ko uzskata par sev pienākošos.
Ievainots bērns ir tukšs. Vientuļš. Pamests. Neizvēlēts. Viņš saasināti reaģē uz katru vārdu, skatienu, pauzi. Visa iekšējā struktūra strādā uz viena uzdevuma – panākt, lai Tu mani izvēlies. Lai Tu atbrauc pakaļ. Lai Tu mani savāc un aizved sev līdzi.
Šādā stāvoklī cilvēks neredz objektīvi savā priekšā partneri.
Viņš caur savu pieķeršanās objektu cīnās ar savu māti, kuru reiz pazaudēja, kad pats bija mazs, ievainots un bezpalīdzīgs. Katrs otra cilvēka uzmanības stariņš kļūst par cerību, - man beidzot atnāca pakaļ, mani vairāk nekad neatstās, pamestības trauma beidzot ir dziedināta..
Nav iespējams uzbūvēt veselīgu partnerību, kamēr cilvēks nav apjautis, kas viņam liedz būt mierā pašam ar sevi.
Otrs var uz brīdi aizvērt kādu iekšējo vajadzību. Taču, ja cilvēks neiemācās to aizvērt patstāvīgi, viņš padara partneri par atbildīgo un vainīgo. Un te sākas atkarīgās attiecības.
Dusmas atkarībā slēpj vienu jautājumu:
Ja tu vari mani padarīt laimīgu uz mirkli, kāpēc tu atsakies to darīt vienmēr?
Atkarīgā slēptais uzdevums ir panākt, lai otrs turpina kalpot – dot laimi, apmierinājumu, labsajūtu. Tiek izmantota iežēlināšana, atgrūšana, manipulācija, klusēšana, agresija vai pat atteikšanās no sevis. Viss, lai tikai dabūtu to, ko pats sev nedod.
Patiesībā nav nekā tāda, ko otrs var iedot, bet ko cilvēks pats sev iedot nespēj.
Atkarīgās attiecībās viss tiek pieprasīts no otra – uzmanība, mīļums, cieņa, klātbūtne, vērtības sajūta. Taču psiholoģiskais briedums nozīmē, ka cilvēks spēj sevi cienīt, balstīties uz iekšēju spēku un apmierināt savas pamatvajadzības pats. Viņš spēj pastāvēt autonomi – ar vai bez otra. Otra klātbūtne nav viņa dzīves jēgas avots.
Jo iekšēji nobriedušāka personība, jo mazāks svarīgums tiek piešķirts citiem kā eksistenciālam balstam. Tā nav vienaldzība. Tas ir iekšējs miers.
Mātes uzdevums ir mīlēt bērnu bez nosacījumiem, piedot, skraidīt pakaļ, vienmēr būt gatavai. Partneris to nevar un nedrīkst uzņemties.
Reizēm, pirms satikt savu Dvēseles cilvēku, cilvēkam pašam sevi jāadoptē. Jāapčubina savs iekšējais bads. Jāpārsien bērnības rētas. Jāatgriež sev sajūta, ka esmu svarīgs un vērtīgs. Jānostājas stingri uz savām kājām un jāiedod sev vieta uz šīs Zemes.
Tikai tad blakus var nostāties tikpat dziedināta un drosmīga dvēsele.
Iekšējo briedumu raksturo miers, skaidrība un spēja saglabāt vērtīguma un veseluma sajūtu pat tad, ja kāds mani neizvēlas.
Ja cilvēks zaudē līdzsvaru, kad kāds neatbild, neatbrauc vai nedod garantijas, tas nozīmē, ka viņa pašvērtība atrodas otra rokās. Bet tur, kur pašvērtība ir atdota citam, nevar būt līdzvērtīga partnerība. Tur ir centieni panākt bērna–mātes dinamiku jeb svarīgais un atkarīgais..
Līdzvērtīgā partnerībā katrs nes atbildību par sevi – par savām emocijām, izvēlēm un rīcību. Kā arī spēju apmierināt savas vajadzības. Un tikai no šādas vietas var sākties īsta tuvība.
Kristīne Pabērza
