16/01/2022
Dienas un nakts ritums pamazām nosveras pretim gaismai, pagarinot dienu par trīs minūtēm. Tas vieš atkal cerību, gan sirdī, gan prātā. Pavisam cilvēcīgi gribas sapņot un iztēlē zīmēt jaunus mērķus un vīzijas. Arī tad, ja dzīves vektors ir paredzams un stabili nemainīgs, ar "labas" rutīnas pieskaņu. Tomēr šodien nemieru iekšējā pasaulē vieš daudzi kolektīvās telpas ārējie faktori- iespējami tuvie kara draudi, joprojām dzīvā pandēmijas klātesamība, un kur tad vēl savstarpējās nesaskaņas cilvēku vidū - agresija, vēlme pazemot un noniecināt vienam otru, uztverot to par normu. Tā vien šķiet, ka daudzie " padomijas " gadi mūsu psihē atstājuši nospiedumu, kas neļāva brīvi izpausties indivīdam. Toties tagad demokrātijas aizsegā šī "ēnā" mītošā vajadzība izpaužas galējībā , ko var attiecināt uz morāles vērtību krīzi. Gan darbā, gan savstarpējās attiecībās ģimenēs, sev tuvu cilvēku un klientu dzīvēs, tiek nonivilēti tādi jēdieni kā cieņa, uzticēšanās, saistības un atbildība, drošības pamati. Atmostamies un sapurināmies vienīgi brīžos, kad jāziedo cēliem, labiem mērķiem, kad jāpalīdz grūtībās nonākušiem bērniem- Ziemassvētkos un citās akcijās. Paldies Dievam, ka tā, un tas liek domāt, ka mūsos ir potenciāls. Bet kāpēc tas notiek tikai kampaņveidīgi, kāpēc nespējam būt iejūtīgi un empātiski ikdienā...?
Tādēļ šodien vēlos uzrunāt jūs par līdzestību iepretim veiksmes un panākumu tēmai , kur šodien, manuprāt, ieguldam parāk daudz. Jau iepriekš savos ierakstos minēju, ka ciešam no pārāk dominējošās patriarhālās, maskulīnās pasaules ietekmes, attālinoties no feminīnās, sievišķās, emociju un jūtu pasaules. Kā labu atklājumu šis krīzes laikā var minēt cilvēka psiholoģisko, mentālo problēmu atzīšanu par nozīmīgām , kam iepriekš netika veltīta pienācīga uzmanība.
Tomēr joprojām ir pietiekami daudz cilvēku, kuru jūtas neliecina par pietiekami labu Es un Patību. Tādēļ viņiem nākas vienmēr no jauna pierādīt un attaisnot savu eksistenci ar noteikta līmeņa panākumu aktivitātēm, ko var salīdzināt, izmērīt ar citu sasniegumiem. Junga analītiķe Verena Kast par šo fenomenu saka: "Ja esamība nav laba, tad vismaz, lai sasniegumi ir labi". Tādēļ tik bieži sabiedrībā tiek pieļauts, ka nenovērtē un devalvē citu cilvēku sasniegumus, ka pazemina citu pašvērtību caur sevis paaugstināšanu jeb "inflāciju", samazinot attiecībās esošo cilvēku enerģiju. Junga analītiskajā psiholoģijā to var interpretēt kā pasaules funkcionēšanu tēva kompleksā, kur valda fundamentāla neaizsargātība, vērstība uz panākumiem un pārmērīgām prasībām. Nostaļģija pēc pozitīvā mātes kompleksa nenozīmē ilgas pēc "paradīzes" vai kādas emocionālas ilūzijas, bet gan drīzāk to jāsaprot kā centienus piedzīvot visdažādākās dzīves telpas un izjūtas, kam ir pietiekami liela nozīme un eksistences tiesības, emocionāla jeb jūtu piepildīta līdzestība.
Bieži savā psihoterapijas praksē nākas uzdot jautājumu: kāpēc cilvēki šodien nereti zaudējuši spēju just, kādēļ viņi izturās tā, it kā sirdis būtu aizslēgtas. Te jātgriežas pie analītiķa D.E.Kalšeda uzstāšanās 2019.gada starptautiskās analītiskās psiholoģijas kongresā Vīnē. Viņs uzsvēra, ka ir pietiekami daudz traumu, kuru dēļ cilvēki savā attīstības ceļā jau agrīni pārrāvuši ķermenisko saikni ar jūtām un iekapsulējušies psiholoģiskās aizsardzībās. Un tas nenozīmē, ka bērnam noteikti jāpiedzīvo fiziska vardarbība, novārtā pamešana vai deprivācija. Var tikt pieredzēta, piemēram, vecāku audzināšana, kur no bērna tiek sagaidīti panākumi un rezultativitāte jeb nosacījumu mīlestība: "Tu būsi labs un saņemsi mūsu pozitīvu attieksmi, ja sasniegsi, darīsi utt.". Izaug cilvēki, kas var būt pietiekami spējīgi ārējā pasaulē, bet emocionāli apdalīti, nabadzīgi, jūtoties sveši savā ķermenī. Pietiekami labi vecāki iepazīstina mazuli gan ar viņa psihi, gan ķermeni. Pretējā gadījumā bērnu sirdis "tiek salauztas, pirms tās parādās" ( Kalšeds). Emociju pasaule tiek ignorēta un netiek ņemts vērā, ka bērniņa jūtas ir logs uz dzīvi. Var jau būt, ka dažādos šīsdienas medijos pat pārlieku daudz tiek runāts par bērna- mātes attiecībām un aprūpi, tomēr ne vienmēr pietiekami uzsver mātes (vecāku) savstarpējo noskaņotību uz bērniņu. Par optimālu prieka, intereses un zinātkāres afektu nostiprināšnās un iesakņošanās nozīmi bērna attīstībā. Tas prasa tiešām patiesas uzmanības izrādīšanu bērnam, nevis, piem., formālu klātesamību, klusēšanu, nekustīgas sejas mīmikas rādīšanu, telefona ekrāna rullēšanu ..Negatīvie stresa afekti rodas ātri, jo mazulis pats nespēj regulēt savas emocijas, to dara viņa aizsardzības. Ja aprūpētājs ir nevērīgs, neieinteresēts, norūpējies un savu problēmu pārņemts, ārēji izslēdzas veselīgas piesaistes instinkti, to vietā stājas aizsardzības. Iekšēji atslēdzas saikne starp ķermeni un prātu. Cilvēkam ar šādu pieredzi pieaugot, nepieciešams jauns pārdzīvojums. Nevar izmainīt pašu vēsturi, bet var izmainīt psihes reakciju uz vēsturi, mīkstinot aizsardzības, bet paliekot drošā attiecību telpā. Pieaudzis cilvēks var novērot un pievērst uzmanību savām neapzinātām pozām, žestiem, piefiksēt, kādas konkrētas emocijas tiek izjustas konkrētā ķermeņa daļā, nodarboties ar progresējošu relaksāciju, sapņu un iztēles tēlu analīzi . Kalšeds saka, ka jāizdzer rūgtais pārdzīvojumu kauss līdz dibenam, lai ietu tālāk.
Domājot par līdzcilvēku, klientu pieredzēm, nākas secināt, ka pārdzīvots ļoti daudz, ka tik daudz neapzinātā iekapsulējies ķermenī ,iesaldētās aizsardzībās ( piem., bēdas, ciešanas), ka traucēta ir spēja just. Un to šodien jūtam ik uz soļa. Veģetatīvās distonijas, trauksmes, depresijas. Nepieciešama mūsu kolektīva dziedināšana, kļūstot apzinātākiem pret saviem afektiem,jūtām, kas nāk ne tikai no individuālām, ģimenes, kultūras, bet arī arhetipiskām dzīlēm. Kalšeds Vīnes konferences uzstāšanos beidza ar vārdiem: "Mēģinot dziedināt savu spēju just, mēs tiecamies apzināt sirdi"!
Šo arī novēlu ikvienam Jaunajā gadā, lai kopīgi kā sabiedrība kļūtu līdzestīgāki, nobriedušāki un labāki.
Un vēl. Ieraksts manas ģimenes hronikā: 2021. gadā īsi pirms Ziemassvētkiem mana krustmeita, kura jau 20 gadus ir ratiņkrēslā, laida pasaulē meitiņu. Šis ir stāsts par to, ka gandrīz nekas dzīvē nav neiespējams, par to, ka grūtības un ierobežojumi var spēcināt. Tagad viņai stāstu par šis netveramās bērna-vecāku saiknes nozīmību mazā cilvēciņa dzīvē, par jūtu atspoguļošanas vērtību, par emociju un ķermeņa ciešās mijiedarbības nepieciešamību, cerot, ka viss būs labi...
Foto no personīgā arhīva.
