13/09/2025
TĒTIS IR ĻOTI SVARĪGS
Es apzināti šajā rakstā lietoju vārdu „tētis", nevis „tēvs" - manuprāt, vārds ,,tētis" ietver vairāk mīlestības. Mīlestība ir nepieciešama katram bērnam un katram tētim.
Ikvienam no mums, dzirdot vārdus ,,tētis" vai ,,mamma", prātā rodas spilgti priekšstati. Šie priekšstati ir saistīti ar mūsu vecākiem un ar citiem tētiem un mammām, kurus esam redzējuši sev apkārt. Mamma parasti ir tā, kas dod mīlestību, maigumu, rūpes. Tētis ir tas, kurš rada drošību, aizsardzību, stabilitāti, atrodoties lielākā attālumā no bērna nekā mamma.
Pašā sākumā bērns ir kopā ar mammu, veidojot diādi, un tētis ir starpnieks starp mammu-bērnu un apkārtējo pasauli. Tētis sargā mammas-bērna diādi no apkārtējās pasaules. Tētis un mamma ir viena vesela divas dažādas sastāvdaļas - viņi abi ir vecāki, viņi abi ir ģimene. Tētis un mamma viens otru atbalsta, papildina, bet vienlaikus viņi ir arī atsevišķas personas, kas ir īpaši nozīmīgas bērna tālākajā attīstībā. Tētim un mammai ir katram sava atšķirīga loma bērna attīstībā. Tētis un mamma ir atšķirīgi. Atšķiras gan viņu domāšana, gan ķermeņa uzbūve. Tētis nevar dzemdēt bērnu. Mamma ir fiziski vājāka, bet viņa spēj izvēlēties drēbītes bērnam labāk nekā tētis. Tētis spēj spēlēt futbolu ar dēlu tā, kā to spēj darīt tikai tētis. Katrs no viņiem ir unikāls, īpašs un viņi abi ir ļoti vajadzīgi bērnam.
Kā vīrietis var kļūt par tēti?
Vai pietiek ar to, ka viņš ir sasniedzis dzimumgatavību? Vai to vīrieti vispār var saukt par tēti, kurš rada bērnu un pēc tam nepiedalās bērna audzināšanā? Kurā brīdī zēns sāk domāt, ka viņš pats kādreiz kļūs par tēti? Vai tad, kad viņš brauc ar spēļu mašīnīti, līdzīgi kā tētis brauc ar īstu mašīnu? Vai tad, kad zēns pamana, ka viņam ķermenis ir kā tētim un mamma ir savādāka? Varbūt tad, kad zēns iet uz pirmo
randiņu ar meiteni? Vai tad, kad viņš pirmo reizi ir iemīlējies?
No agras bērnības bērna prātā sāk veidoties priekšstats par to, ka viņš ir zēns. Vēlāk viņš saprot, ka zēni izaug par vīriešiem un kļūst par tētiem. Un par to, kādi ir tēti, viņš uzzina, redzot savu tēti, redzot mammas un tēta attiecības. Tātad, lai tētis varētu būt īsts tētis, viņam prātā ir jābūt priekšstatam par to, kā tēti izturas: kā viņi auklē bērnus, kā viņi spēlējas, kā palīdz pildīt skolas mājas darbus, kā tēti izturas pret savām sievām.
Vīrietim piemīt no dabas dota vēlme kļūt par tēti. Viņam ir pielāgots ķermenis bērna radīšanai. Viņam ir vēlme iekarot sievieti un radīt pēcnācējus. Tā viņš var apliecināt savu potenci un vīrišķību. Vīrietim ir vēlme mīlēt un dalīties mīlestībā ar sievieti, un šajā mīlestībā radīt bērnu, kas ir viņa patības turpinājums. Vīrietim ir vēlme dot no sevis ko vērtīgu, lai bērns aug un attīstās laimīgs. Redzot bērnu augam, tētis izjūt lepnumu par bērnu un par sevi. Vīrietim milzīgu gandarījumu dod tas, ka viņš ir varošs, spējīgs tētis.
Laikā pirms bērna piedzimšanas satiekas nākamie mamma un tētis, izlemj dzīvot kopā un veidot ģimeni. Šajā laika posmā ir svarīgi iepazīt vienam otru, izrunāt kopīgi savus nākotnes plānus, sapņus. Ir nepieciešams laiks, lai dažādās situācijās jaunais pāris pārbaudītu, kā viņi spēj sadarboties risinot vieglākas un smagākas problēmas. Nākamie vecāki sāk būvēt savā prātā māju (savstarpējo attiecību māju), kurā vēlāk varēs dzīvot arī bērns.
Ir nozīmīga savstarpējā sapratne, kopīgi mērķi dzīvē, vēlmes un spējas šos mērķus realizēt. Ja vienam vai abiem partneriem sāk gribēties bērnu, ir jāsāk par to runāt. Vēlmei pēc bērna ir jābūt abos partneros. Vēlme radīt un uzaudzināt bērnu rodas sasniedzot pietiekošu emocionālu briedumu. Tad, kad cilvēks ir spējīgs būt neatkarīgs savos spriedumos, spēj sevi nodrošināt materiāli, spēj izturēt dažādas
grūtas situācijas un atrisināt tās, tad viņam parādās vēlme mīlēt bērnu, rūpēties par bērnu, radīt bērnu. Šīs vēlmes var izjust, redzot bērnus un vecākus spēļu laukumā, vai spēlējoties ar draugu bērniem. Tad, kad nākamais tētis ir sasniedzis noteiktu briedumu, viņš vēlas bērnu, viņam ir mīlestība, ko dot, un mīlestības pilnas attiecības, kuras var kļūt par šūpuli bērnam, - tiek sperts nākamais solis un bērns tiek radīts. Problēmas rodas, ja bērns tiek radīts tad, kad vīrietis vēl nav gatavs kļūt par tēti. Tas rada ciešanas visiem - vīram, sievai un bērnam. Nākamais tēvs izjūt bailes, izmisumu, neskaidru diskomfortu. Ja šīs sajūtas kļūst pārāk neizturamas, vīrietis bēg - pie citas sievietes (būtībā pie citas mammas), bēg dzeršanā, bēg strādāt uz Īriju. Savos sirds dziļumos viņš jūtas slikts, bezpalīdzīgs, zaudētājs. Tā ir trauma vīrietim uz visu dzīvi, tā neļaus justies labam un vērtīgam, būs grūti kādreiz kļūt par tēti. Cieš bērna mamma un bērns, jo viņi tiek pamesti.
Nākamajai mammai grūtniecības laikā ir svarīgi sajust vīra mīlestību, rūpes, atbalstu. Tēta klātbūtne nodrošina mammas komfortu un līdz ar to labvēlīgus apstākļus bērna attīstībai. Ja tēta pietrūkst, pieaug risks dažādām grūtniecības un dzemdību komplikācijām. Bērns tiek traumēts ļoti dziļā bioloģiskā līmenī - ja mamma ir stresā, tad tādā pašā stresā ir bērns mammas vēderā; viņš saņem stresa hormonus, nesaņem pietiekošā daudzumā vajadzīgās barības vielas.
Bērna pirmajā dzīves gadā vecāku klātbūtne un rūpes ir īpaši vajadzīgas bērniņam. Jo mazāks bērns, jo vitāli svarīgāka ir vecāku klātbūtne. Turklāt ir nepieciešama vecāku fiziska klātbūtne. Bērnam ir nepieciešams būt fiziskā kontaktā, sadzirdēt mammas sirdspukstus, zīst krūti, izjust mammas acu skatienu. Bērnam ir nepieciešams, lai mamma un tētis viņu izjūt un saprot - vai viņš grib ēst, vai grib klēpī, vai viņš grib dzirdēt vecāku balsi. Parasti mamma pavada vairāk laika ar bērnu, bet tētis rūpējas par ģimenes
budžetu. Tētis sargā mammu un bērnu, un pozitīvā tēta ietekme bērnam tiek nodota caur mammu. Ļoti svarīgi bērnam ir sajust, ka kādu laiku tētis ir ar viņu. Zīdainīši atšķir tēti no mammas un savādāk reaģē. Šī komunikācija starp zīdainīti un tēti ir ļoti svarīga abiem. Bērns sajūt, ka ir vēl kāds, kas viņu mīl, un šis kāds nav mamma. Tētis var sajust savu bērnu, un var sākt veidoties ļoti dziļa tuvības saikne. Šī saikne starp bērnu un tēti veidojas ļoti dziļi bērna un tēta prātos.
Bērnam šajā vecumā veidojas psihes pamati. Šie psihes pamati pa pusei sakņojas ķermeņa sajūtās, pa pusei prātā. Šajā laikā bērnam nav verbālas domāšanas (viņš nedomā ar vārdiem). Viņš jūt sajūtas ķermenī, un patīkamas vai nepatīkamas izjūtas prātā. Šajā laikā tiek noteikts tas, vai prāta dziļākajos slāņos būs „ paradīze vai elle".
Ja tētis nespēj būt ar bērnu šajā laikā, tad tētim sāk veidoties izjūta, ka viņš nav labs tētis un bērnam sāk veidoties neskaidra izjūta, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā. Diemžēl šai plaisai vēlāk ir tendence paplašināties. Ja plaisa ir pamatos, tad tā aizies tālāk.
Ļoti svarīgi, lai tēti censtos būt ar bērnu un nenobītos no grūtībām. Viena no lielākajām kļūdām ir tad, ja jaunā mamma uzņemas būt ar bērnu visu laiku, un tētis nobīstas. Mammai ir jāiztur, ja tētis kaut ko uzreiz nejūt vai nesaprot. Jāiedrošina tētis kļūt par tēti.
Ja tētis jūtas izstumts no mammas-bērna attiecībām, viņā sāk pieaugt nepilnvērtības un vainas izjūtas, kuras vēlāk var izraisīt pat vecāku attiecību sabrukumu.
Laika posmā no viena līdz trīs gadu vecumam bērns ļoti aktīvi pats sāk iepazīt pasauli un sāk paust savu gribu unviedokli. Bērns ļoti bieži protestē un dara pretēji vecāku vēlmēm. Ir nepieciešama nepārtraukta vecāku klātbūtne un bērna pieskatīšana. Vecākiem nemitīgi jādomā, ļaut vai neļaut bērnam kaut ko darīt, un jādomā, ko darīt ar bērna protestiem - vai sekot viņa vēlmei, vai aizliegt kaut ko darīt. Piemēram: ko darīt, ja bērns veikalā katru reizi grib, lai viņam nopērk jaunu mantu, un situācijā, ja manta netiek nopirkta, bērns protestējot skaļi kliedz un raud.Te ir ļoti svarīga tēta kā likumdevēja loma - ko mēs varam nopirkt, ko nevaram.
Kādu rīcību bērnam atļaut, kādu neatļaut. Nozīmīgi, lai vecāki vienotos kopīgi par šiem jautājumiem, un pieturētos pie vienotas taktikas. Šajā vecumā ļoti svarīgi palīdzēt bērnam iemācīties rīkoties ar savām dusmām. Dusmas ir labas emocijas un tās ir jāmācās atbilstoši pielietot.
Vecāki ir likumdevēji, viņi atbild par bērnu, un viņi nosaka, kur bērns drīkst iet, un kur nedrīkst. Ir svarīgi, lai bērnam tiktu ļauts darīt daudz - piemēram, pastaigas laikā ļaut iet tur, kur viņš grib. Taču, protams, uz ielas iet nedrīkst. Tad, kad kaut ko nedrīkst, bērns dusmojas. Dusmoties drīkst, bet sist mammai un tētim nedrīkst. Bērnam ir jāsaprot, ka viņš ir labs un mīlēts, bet kāda viņa rīcība ir vai nu pieņemama, vai nepieņemama. Ja šajā laika posmā tēta pietrūkst, bērns var sākt just vainas izjūtu par savām dusmām, un apspiest dusmas, sevī tādā veidā kļūstot nespējīgs par sevi cīnīties. Vai arī, tieši pretēji, bērns kļūst pārmērīgi eksplozīvs un nevaldāms, nespēj apvaldīt savus impulsus. Tātad, lai bērns apzinātos savu neatkarīgo „Es" un spētu par sevi cīnīties, tēta klātbūtne ir ļoti nepieciešama.
Laika posmā no trīs līdz piecu gadu vecumam tēta loma zēna un meitenes attīstībā atšķiras. Zēnam tētis ir nepieciešams kā kāds, ar kuru konkurēt un kam līdzināties. Zēns apzinās savu dzimumu, un par viņa simpātiju kļūst mamma, un tētis ir tas, kura vietu zēns vēlētos ieņemt. „ Tēti, tu paliec mājās, mēs ar mammu iesim uz koncertu." Zēns it kā izmēģina, kā tas ir - būt vīrietim. Ir ļoti nozīmīgi, lai tētis saprastu un pieņemtu šādas zēna vēlmes, vienlaicīgi parādot, ka viņi ar mammu ir pāris. Zēnam būs jāsaskaras ar vilšanos, ka mamma izvēlas tēti kā pāri sev. Ar laiku viņš šo vilšanos pārdzīvos un sapratīs, ka viņš pats satiks kādu citu meiteni vai sievieti, kas kļūs par pāri viņam. Ir ļoti nozīmīgi, lai tētis neapvainojas uz dēlu par vēlmi tēti izstumt.
Dēlam ir ļoti svarīgi redzēt, ka tētis un mamma mīl viens otru kā vīrs un sieva. Un ka viņi abi mīl savu dēlu. Tētis zēnam ir nepieciešams kā kāds, kuram līdzināties. „ Mans tētis ir pats stiprākais." „ Es arī būšu kā tētis, un es arī apprecēšos, un man būs sieva kā tētim." Ja tēta trūkst šajā laikā, vai dēla mīlestība pret mammu tiek izsmieta, zēns sāk just, ka ar viņa vēlmēm un vīrišķību kaut kas nav kārtībā. Ja šajā laikā tētis aiziet no ģimenes, zēns var justies vainīgs, it kā viņa mīlestība pret mammu un vēlme izstumt tēti būtu izraisījusi tēta aiziešanu.
Meitai tētis ir nepieciešams kā objekts, kuru mīlēt. Ir ļoti svarīgi, ka tētis pieņem meitas mīlestību, tas dod viņai savas vērtības izjūtu. „ Tēti, es tevi ļoti mīlu." „ Paldies, meitiņ, es tevi arī ļoti mīlu." Meita var pieņemt savu sievišķību kā labu. Viņa saprot, ka tētis ir mammas vīrs, un ka viņa kādreiz satiks kādu, kurš būs tikpat labs kā tētis. Ja tētis nespēj pieņemt meitas mīlestību, tad meita sāk just, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā. Un viņa kļūs neapmierināta ar savu sievišķību - nejutīsies vērtīga kā meitene, kā sieviete.
Autors: Dr. Andris Veselovskis, psihoterapeits
