13/02/2022
Piekrītu.
Rīgas domes deputāte ANETE JĒKABSONE ŽOGOTA: Vai valsts mērķis sportā ir olimpiskā medaļa?
delfi.lv
Olimpisko spēļu laikā sportam tiek pievērsta vislielākā uzmanība. Ar Latvijas sportistu veiksmīgāko startu atspoguļojumu tiek sākts galvenais ziņu bloks teju visos medijos, visi skaita un gaida, cik medaļas kurš izcīnīs. Tā ir valsts sporta piramīdas spice, kur augstu sasniegumu sports un olimpiskās medaļas ir pati virsotne. Diemžēl pēc visa notiekošā jāsecina, ka augsti sasniegumi Latvijas sportā galvenokārt balstās uz milzu ģimenes atbalstu sportistiem vai citos gadījumos drīzāk nejaušībām un apstākļu sakritībām, nevis ir pārdomātas sporta sistēmas rezultāts.
No valstiskā viedokļa, ieguldot naudu sportā, mums ir jābūt vienam mērķim - vesela un sportiska sabiedrība. Bērniem jābūt iespējai nodarboties ar sportu, izmēģināt dažādus sporta veidus, kas veicina vispusīgu personības attīstību, uzlabo veselību un liek pamatu turpmākai dzīvei. Medaļas nav un nevar būt valsts mērķis.
Mēs nedzīvojam "aukstā kara" apstākļos, kad olimpiskajās spēlēs vajadzēja pierādīt savu pārākumu, un, ko tur liegties, tas bija vienlīdz svarīgi kā austrumu, tā rietumu pusei. Jā, šobrīd tāpat notiek Eiropas un Pasaules čempionāti, ziemas un vasaras olimpiskās spēles, bet jau sen ir pienācis laiks, kad mums uz to jāskatās tikai kā uz iedvesmas avotu, kā uz piemēru sasniegt izvirzītos mērķus un skaisto emocijām bagāto cīņu sporta laukumos un trasēs.
Sports profesionālajiem atlētiem ir tāds pats darbs kā pastniekam, programmētājam vai ārstam, tikai tas ir daudz redzamāks, un daļa no tā ir visas sabiedrības acu priekšā. Sports aizrauj tāpēc, ka mums instinktīvi patīk sacensība un patīk emocijas, ko saņemam, gan paši sportojot, gan skatoties olimpiskās spēles. BET šīs emocijas mēs valstiski radām, lai iedvesmotu sportot visu sabiedrību un virzītos uz galveno mērķi, par kuru jau runāju - sportisku, aktīvu un veselu sabiedrību.
Piramīdas pamats jebkuras valsts sporta sistēmā ir bērni. Mums jānodrošina viņiem vislabākās iespējas pavadīt brīvo laiku trenējoties un saglabāt sportu savā ikdienā pēc iespējas ilgāk. Nav noslēpums, ka par viņu laiku šobrīd cīnās joprojām milzu soļiem augošā datorspēļu industrija, dažādi sociālie tīkli un visi citi, kuri saredz jaunajā paaudzē nākamos patērētājus. Man par lielu pārsteigumu jaunā Izglītības ministrijas treneru atalgojuma reforma sper milzu soli atpakaļ šajā jautājumā. Mēs samazinām līdzekļus treneru atalgojumam!
Cilvēkiem, kuri izvēlējušies sportu aicinājuma dēļ, kuriem ir spēja aizraut jauniešus un vadīt treniņus tik interesanti, ka uz tiem nāk atkal un atkal, tiek samazinātas algas! Rīgas treneri nākamajā gadā saņems par 223 tūkstošiem eiro mazāk.
Esmu pilnīgi pret šādu lēmumu, turklāt visvairāk pārsteidz Izglītības ministrijas tuvredzība - ievest reformu, nepadomājot, kādas būs reālās sekas un kā tas izskatīsies dzīvē, nevis uz papīra. Treneri ir mūsu lielākā bagātība. Bez trenera skrejceļam, bumbai, grozam un vārtiem nav nekādas vērtības. Treneri būs izšķirošais faktors, vai starp tiem tūkstošiem jauno sportot gribētāju, kas katru gadu aiziet uz savu pirmo treniņu, izaugs tie daži, kas iedvesmos nākamo paaudzi nolikt malā telefonu un sākt sportot. Aicinu Izglītības ministriju pēc iespējas ātrāk pārskatīt jaunos noteikumus, lai finansējums sporta skolām netiktu samazināts.
Pašvaldībām un sporta skolām jau tā ir izaicinājums katru speciālistu noturēt. Lūdzu, nepadariet šo uzdevumu neiespējamu! Turklāt Rīgas dome, tāpat kā pārējās pašvaldības, nemaz netika aicināta piedalīties diskusijā par šo jautājumu, tikām informēti par visu, kad lēmumi jau bija pieņemti. Par sporta skolu darbu atbild pašvaldība, savukārt Izglītības ministrija nodrošina treneru atalgojumu. Pēdējās izmaiņas gan nerada sajūtu, ka strādājam kopā, jo pašvaldībām tagad steidzami jādomā, kā kompensēt līdzekļu trūkumu, lai darbs neapstātos. Saku to ne tikai Rīgas vārdā, jo zinu, ka problēma visur ir vienāda.
Tāpēc olimpiskās spēles skatos ar dalītām jūtām. No vienas puses, mēs kā valsts lepojamies ar savas sporta piramīdas spici - olimpiskajiem atlētiem, no otras puses, mēs nerūpējamies par šīs piramīdas pamatiem. Tāpēc mani nepārsteidz, ka Latvija saviem sportistiem par olimpiskajām medaļām maksā 5 reizes vairāk, nekā ASV, un uz visas pasaules fona esam dāsnāko prēmiju maksātāju t**a galvgalī. Tas tāpēc, ka šādas sistēmas ietvaros tas tiešām ir brīnums, ja kāds izcīna olimpisko medaļu, un tad, protams, vieglāk ir atrast naudu budžeta ailītē "neparedzētiem gadījumiem".
