10/10/2023
Šodien evakuēja daudzu skolu audzēkņus un darbiniekus. Daļa bērnu palēkdamies devās mājās, uztverot to kā piedzīvojumu un iespēju izsprukt no mācībām. Taču ir bērni, kuriem šādi notikumi ir liels pārbaudījums. Ir pirmklasnieki, kuriem šis ir adaptācijas periods, pielāgošanās skolas videi un noteikumiem. Ir bērni, kuriem kopš Ukrainas kara sākuma ir posttraumatiski simptomi un sākas panikas lēkmes, dzirdot sirēnas vai trauksmi. Ir bērni, kuri šādās situācijās nevar tikt mājās, jo nav transporta un vecāks nevar tikt pakaļ. Ir bērni, kam ir dzimšanas diena un kuri ieradušies skolā ar konfektēm, lai pēdējā stundā tās izdalītu un priecātos. Varbūt kādai klasei šodien bija ieplānots klases vakars vai īpaši aizraujoša dabaszinību nodarbība ar sēņu pētīšanu mežiņā pie skolas.
Mēs, pieaugušie, varam pasmīkņāt par šiem draudiem – 300 skolās pa vairākiem spridzekļiem katrā? Ar iepriekšēju brīdinājumu? Kā tad! Taču mūsu bērnam tie var būt lieli pārdzīvojumi un satraukums. Mēs zinām, ka daži bērni grūtus, sāpīgus notikumus uztver vieglāk, turpretī citiem pat šķietami nenozīmīgas grūtības var izrādīties traumatiskas. To, vai mūsu bērnam tā būs trauma, kas novedīs pie čurāšanas gultā, murgiem vai sirdsklauvēm ikreiz, kad skanēs sirēnas, nosaka ļoti dažādi faktori, kuru ietekme ir grūti izmērāma. Taču ir ļoti konkrēti sargājošie faktori, kas palīdz bērniem (un arī pieaugušajiem!) vieglāk pārvarēt grūtības. Viens no galvenajiem sargājošajiem faktoriem ir droša, stabila ģimene, kas sniedz atbalstu un izprot bērna (un pieaugušā!) emocionālās vajadzības. Ja bērnam klājas grūti skolā vai bērnudārzā, ja par viņu zobojas vai viņam nepadodas mācības, atbalstoša, iejūtīga mamma un tētis var ļoti daudz darīt, lai saudzētu bērna pašvērtējumu un emocionālo stabilitāti.
Tāpēc aicinu Jūs visus – šovakar pie vakariņu galda pajautāt visiem saviem skolēniem: „Kas jums šodien skolā notika? Vai dzirdējāt, ka daudzās skolās pārtrauktas mācības? Vai tā bija arī pie jums? Kā tas notika? Kā jūs jutāties? Ko teica un darīja citi bērni? Vai bijāt nobijušies? Kā jūs tikāt pāri satraukumam? Kāda būs sajūta, rīt ejot uz skolu?”
Viena liela daļa bērnu smiesies un teiks, ka tas bija aizraujošs piedzīvojums. Tomēr būs arī bērni, kuri teiks, ka viņiem bija bail, ka viņi raudāja. Ka viņiem bail rīt iet uz skolu. Ka viņi negrib mirt. Varbūt saruna izvērtīsies vēl tālāk. Varbūt uzzināsiet, ka jūsu bērns jau sen baidās iet uz skolu – arī bez spridzināšanas draudiem. Varbūt atklāsies, ka klasē ir kāds bērns, kurš tādās situācijās skaļi raud vai lien zem galda.
Jums šī ir iespēja parunāt par drošību. Bērni nevar pasauli padarīt drošu, viņi nevar novērst draudus, un arī jūs to nevarat, taču jūs varat radīt drošību savā bērnā. „Lai vai kas notiktu, mēs ar mammu darīsim visu, lai jūs ar brāli pasargātu. Lai vai cik nenopietni ir draudi skolā, pieaugušajiem jūsu drošība ir svarīgāka par pilnīgi visu, tāpēc jūs šodien palaida mājās. Lai vai kādas būtu grūtības, es esmu tava ģimene, es neļaušu tev darīt pāri.”
Bērni var jautāt, kāpēc tā notiek. Atbildam atbilstoši viņu vecumam. Nezīmējam šausmu ainas bērna prātā, runājam lietišķi un tikai tik daudz, cik viņiem jāzina, bet arī neizvairoties no jautājuma. Nav tik svarīgi, kādu iemeslu dēļ kāds izsaka draudus citu cilvēku (bērnu!) dzīvībām. Nav tik svarīgi, kādas būs sekas šim cilvēkam. Jūs par to neesat atbildīgi. Jūs esat atbildīgi par to, lai jūsu bērns nesalūstu grūtībās, lai ticētu labajam, lai spētu paļauties. Mūsu mērķis ir nevis vieglāka dzīve, bet stiprāki cilvēki.
Parunājiet ar saviem bērniem šovakar. Ja esat darbā, uzrakstiet īsziņu: „Kā tev iet? Kā jūties? Es tevi mīlu.”
Nav jau nekā svarīgāka.
