29/03/2025
Publicēju atkārtoti.
Šis stāsts tapa pirms vairākiem gadiem.
Saglabājot konfidencialitāti, es nedalos ar dzemdību stāstiem.
Šis ir vienīgais.
MANS DZEMDĪBU STĀSTS
Sieviete Mirdzošā
Viņa atnāca pie manis mirdzošām acīm - "es tevi izvēlējos!". Arī viss ķermenis mirdzumā - zem sirds gaidīts mazulis.
Būt mīlestībā ar viņu ir viegli - smaids ir patiess un dvēsele vaļā. Mīlestība katrā kustībā. Uzticība un ļaušanās.
Milzīgs spēks un vienlaikus trauslums.
Spēku attīstot, apzinājām resursus un atklājām vēl daudz jaunu. Sievietes trauslumu lolojot, kopā mācījāmies ļauties aprūpei.
Reizēm mirdzumu pastiprināja aizkustinājuma asara, īpaši brīdī, kad runājām par Sievietes saikni ar dzimtu un pateicību viņas māmiņai.
Jautājumu bija daudz, aiz katra - neziņa, neliels uztraukums vai bailes. Rūpīgi visiem izgājām cauri.... Vieglums, pārliecība un joprojām nezūdošais mirdzums.
Un tad sekoja apbrīnojami pārdomāts dzemdību plāns... ar to Sieviete, šķiet, uzrunāja augstākos spēkus un tapa sadzirdēta.
Ārsta prognozētais dzemdību datums Sievietei pagāja rosībā un vēlmē pabūt ģimenes lokā. Protams, tad no dzemdību vēstnešiem ne miņas. Un tā vajadzēja. Ģimene bija sapulcējusies kuplā skaitā un deva Sievietei vēl papildus spēku.
Taču pamazām tuvojās arī datums, kad ārsti vēlētos dzemdības ierosināt. Taču Sieviete Mirdzošā gribēja dabiskas dzemdības.
Sarunās un nedalītā uzmanībā Sieviete turpināja veidot saikni ar mazuli, taču konkrēts dzemdību datums joprojām neiezīmējās.
Sievietes rakstītajā dzemdību plānā arī datuma nebija.
Nācās šo datumu izdomāt.
Sieviete, joprojām mirdzošām acīm, uzklausīja manus ieteikumus, taču, kad pieminēju vannu, godīgi atzina, ka viņai nepatīk... Ko darīt?
Mans risinājums - rebozo lakati. Jā, Sieviete uzreiz piekrita.
Absolūta paļāvība un mierīgs smaids. Miers, atslābums, labsajūta. Laiks tikai sev un mazulim. Klusas sarunas. Mājupceļš.
Tajā pašā vakarā biju jau devusies pie miera, kad atnāca ziņa - sāpīte. Iešot dušā.
Un tad sekoja zvans - braucam!
Sieviete Mirdzošā ienāca slimnīcas uzņemšanas telpā un no viņas staroja milzīgs spēks un pārliecība. Nekas nebija jāsaka, viņa pati visu zināja. Ticēja sev un savam ķermenim. Kustējās, ieņēma pozas un elpoja.
Sieviete Mirdzošā turpināja plaukt kā liela roze. Viņa bija stipra savā pārliecībā un sāpes pagāja gaišās domās par gaidāmo mazuli, dodot viņam daudz dzīvinoša skābekļa.
Citiem nemanot, noteicu atvērumu... Tiešām?
Pilns atvērums - vecmāte iepleta acis un mīļi pasmaidīja, šķiet, apburta ar Sievietes Mirdzošās dabisko skaistumu.
Pienāca brīdis, kad Sieviete nolēma uzticēties vecmātei, ļaujot maigi atbrīvot augļūdeņus.
Tad sekoja milzīgs darbs. Esot blakus, palīdzēju ar klātbūtni, mīļiem vārdiem un Sievietei vēlamām darbībām... pati tik ļoti procesā iekšā... Sievietes mirdzums kļuva varens, taču viņa ļāvās vecmātes prasmīgajai vadībai. Vecmātes pieredze nepievīla.
Jau bija saskatāma mazuļa galviņa ar skaistiem pagariem matiņiem. Vēl nedaudz...
Mazulīte uzreiz nokļuva uz māmiņas krūtīm. Izzinot jauno pasauli, viņa iepleta acis, parādot tās kā divas tumšas, mirdzošas pērles. Raudāja, stāstot par piedzīvoto. Jā, bija grūti. Taču māmiņas glāsti, vārdi, siltums, sirdspuksti un smarža deva gaidīto mierinājumu.
Māmiņa pati pārgrieza nabassaiti...
Nakts atlikusī daļa Sievietei pagāja, glāstot mazuli, dodot viņai krūti ar māmiņas pienu, klusi dziedot un lolojot meitiņu.
Tā Sieviete Mirdzošā atdzima par Māmiņu. Joprojām mirdzošu.
Paldies Tev, mīļā, ka uzticējies un atļāvi būt Tavai dūlai.
Mīlestībā
Inga 🌻