27/08/2025
Tu neesi nevienam neko parādā.
Ne vecākiem, kuri gaidīja, lai tu būtu citāda.
Ne sabiedrībai, kura māca, kā “pareizi” jādzīvo.
Ne vīrietim, ne bērniem, ne pasaulei, kas vienmēr prasa vēl un vēl.
Tu neesi parādā pat savām vakardienām.
Ne saviem kritieniem, ne savām kļūdām.
Tu esi parādā tikai vienai vienīgai būtnei - sev pašai.
Tas ir maigākais solījums, ko tava dvēsele reiz deva:
“Es atnākšu šeit, uz šo dzīvi, lai atcerētos, kas es patiesībā esmu.”
Tu esi sev parādā vieglumu, to elpu, kas nav sažņaugta vainas un pienākuma važās.
To sajūtu, ka tu drīksti atlaist.
Ka tu drīksti atpūsties.
Ka tu drīksti dzīvot.
Ka tu drīksti BŪT.
Tu esi sev parādā prieku.
To prieku, kas nav “nopelnīts”, bet kas vienkārši plūst cauri tev kā saule cauri logam, kā silts pieskāriens, kā smiekli, kas izlaužas bez iemesla.
Tu esi sev parādā brīvību.
Brīvību dzīvot pēc sava “jā”, nevis citu “vajadzētu”.
Brīvību būt nepilnīgai un tomēr pilnīgai vienlaikus.
Brīvību izkliegt, klusēt, mīlēt, aizvērt durvis, atvērt sirdi.
Un tu esi sev parādā atļauju būt dievišķai.
Atļauju atcerēties, ka tu esi daudz lielāka par lomu, ko tev uzlika.
Atļauju sajust, ka tavā sirdī jau mājo viss, pēc kā tu esi skrējusi.
Sieviete, tu neesi parādā nevienam.
Un šis brīdis, kad tu to dzirdi, var kļūt par vietu, kur no tevis nokrīt sen nesamais smagums.
Atceries, vienīgais solījums, kas tev jāturpina, ir šis:
"Es drīkstu dzīvot viegli. Es drīkstu dzīvot brīvi. Es drīkstu dzīvot kā gaisma, kas ESMU."
Avots: Facebook
Foto no personīgā arhīva
