24/06/2025
Saule uz uz mirkli apstājas debesu vidū un šis ir dzīvības, dziedināšanas un auglības laiks. Un ko daram mēs?
Ir saulgrieži. Brīdis, kad Saule stāv augstākajā punktā, it kā apstājas uz mirkli, atskatās, ieelpo un aicina arī mūs apstāties. Paskatīties sevī. Ieklausīties zemes sirdspukstos, kas vēl joprojām skan mūsos, ja vien klusums nav aizmirsts.
Zeme ir dzīva. Viņa elpo caur rasas pilienu uz ozola lapas, caur vecmāmiņas adītu rakstu jostu, caur dziesmu, ko dzied tauta, kas vēl cer. Bet mēs – mēs steidzamies, šķeļam, tiesājam, pārvēršam dabu naudas plūsmā un cilvēku dzīves – statistikā.
Kāpēc?
Kāpēc laikā, kad gaisma ir visaugstākajā punktā un visa dzīvība tiek svētīta, mēs savās sistēmās iznīcinām? Kāpēc notiek kari, kur cilvēks nogalina cilvēku? Paejam garām raudošam cilvēkam.
Vai tā ir karma, kas nāk atpakaļ kā bumerangs no pagātnes rēgiem, ko nevēlamies dziedināt? Vai mēs dzīvojam septiņu nāvīgo grēku ēnā – lepnības, mantkārības, skaudības, dusmu, iekāres, negausības un slinkuma verdzībā?
Kur ir mūsu apziņā, kad lēmumi ved uz nāvi, nevis dzīvību? Kad izdzēšam valodas, tautas, kultūras – kā ar pirkstu vilktas līnijas uz smiltīm, ko izdzēš nākamais vilnis.
Mēs aizmirstam, ka viss, ko darām Zemei un otram, atgriežas mūsos. Mēs kļūstam tukši, smagi, nemierīgi. Un šo nemieru mēs izstarojam tālāk, radot vēl vairāk sāpes, vēl vairāk slimību. Psihosomatiski – tas ir noliegtās sirdsapziņas kliedziens, kas vairs neatrod izeju.
Un tomēr – cerība vēl ir.
Katrs mūsu rituāls, katra lūgšana un uzticēšanās Augstākajam, katrs Jāņu ugunskurs, katra nolīgotā dziesma un latviskā izšūtā zīme dvielī – tā nav tikai tradīcija. Tā ir enerģijas spirāle, kas dziedina. Tā ir ticība, ka mēs vēl varam atgriezties pie saknēm, nevis tikai pie savas tautas, bet pie cilvēka būtības.
Lai augtu un attīstītos, mums nav jārada vairāk. Mums jāsaglabā. Zemi. Tradīcijas. Cilvēcību. Mums jāsargā tas, kas ir īsts, kas nāk no dvēseles – valoda, dziesma, rokas pieskāriens, patiesas sarunas, miers. Lai mēs varētu ar tīru sirdi to nodot tālāk. Lai bērni neiemācītos no mums karot, bet dzīvot un nest mieru. Ne cīnīties par varu, bet rūpēties. Ne izdzīvot, bet zelt.
Varbūt pienācis brīdis, kad mēs, cilvēki, beidzot ņemam un apstājamies līdz ar Sauli?
Un padomājam, kas mūsos ir īsts? Un ko mēs atstājam aiz sevis?