LIFE ART

24/12/2025

Viltus mērķi

Viltus mērķi ir viltīgi tieši tāpēc, ka izskatās kā “mani”, bet ķermenis un enerģija jau zina, ka tā nav.

1. Galvenais indikators — ķermeniskā cena par virzību
Ja mērķis ir “tavs”, ķermenis neprasa pastāvīgu kompensāciju.

Viltus mērķa pazīmes:

* smagums krūtīs vai saules pinumā bez acīmredzama iemesla

* fona spriedze, ko nākas apslāpēt ar kafiju, cukuru, nikotīnu, prokrastināciju

* sajūta “jāsaņemas līdz galam”, “jāpaciešas”, “pēc tam kļūs vieglāk”

* pēc rīcības neiestājas miers, tikai īslaicīgs atvieglojums

Patiesais virziens ne vienmēr ir viegls, taču tas neprasa vardarbību pret ķermeni.

2. Pastāvīga nepieciešamība sev un citiem skaidrot
Viltus mērķi gandrīz vienmēr pavada iekšējs PR.

Ja tu:

* regulāri sev atkārto “kāpēc man to vajag”

* skaidro savus soļus citiem, pat ja viņi nejautā

* stiprini lēmumu ar argumentiem, loģiku, prognozēm

— tas nozīmē, ka mērķis pats neturas; to nākas uzturēt ar prātu.
Patiesam virzienam aizsardzība nav vajadzīga.

3. Ieslēdzas gaidīšanas režīms uz nākotni
Ļoti precīzs marķieris.

Viltus mērķis vienmēr dzīvo formātā:
“Lūk, kad sanāks / nonākšu / sasniegšu — tad sākšu dzīvot.”

Parādās:

* gaidas uz punktu “pēc tam”

* sajūta, ka īstā tagadne it kā nepastāv

* dzīve pārvēršas par sagatavošanos

Patiesa kustība neiznes dzīvi nākotnē — tā notiek jau tagad.

4. Enerģija kļūst “šaurāka”
Pievērs uzmanību nevis enerģijas daudzumam, bet tās kvalitātei.

Pie viltus mērķa:

* enerģija plūst šaurā kūlītī

* parādās ieciklēšanās

* pazūd spontanitāte

* viss pārējais šķiet “traucējošs”

Tas līdzinās tunelim — svārsta režīmam.
Ejot savu ceļu, enerģija izkliedējas plašāk, elpa kļūst brīvāka, uzmanība — plūstoša.

5. Pastiprinās tēls “par ko man jākļūst”
Viltus mērķi gandrīz vienmēr ir saistīti ar sevis tēlu:

* veiksmīga

* pareiza

* realizēta

* nozīmīga

Ja mērķis prasa kļūt par kādu, nevis vienkārši kustēties un dzīvot — tas ir spēcīgs signāls.
Patiesais virziens neprasa jaunu personības tēlu.

6. Pēc godīgas pauzes mērķis “nosēžas” vai sabrūk
Pamēģini vienkāršu testu:

Uz dažām dienām pārstāj spert jebkādus soļus mērķa virzienā

Neanalizē, nenoniecini — vienkārši noņem piepūli

Skaties, kas notiek iekšēji

Ja mērķis:

* sāk izraisīt trauksmi, vainas sajūtu

* prasa steidzami “atgriezties”

* sabrūk bez uzmanības barošanas

— tas neturējās uz tevi.
Patiesais vai nu mierīgi pagaida, vai turpina dzīvot pats no sevis.

7. Īsākais marķieris
Visu var reducēt līdz vienai frāzei:

Viltus mērķis atņem klātbūtni.
Patiesa kustība to pastiprina.

Ja procesā tu kļūsti:

* klātesošāks

* dzīvāks

* mazāk saspringts

* mazāk “tēls”

— virziens ir pareizs.

(tulkots teksts)

10/12/2025

USA TODAY BESTSELLER 📖 Michelle’s new book, Dear Friend, is out now!
A daily companion with 365 reflections to help you cultivate self-love, clarity, and inner peace.
👉Order your copy here: https://amzn.to/3Us9eqg

10/12/2025

padalīšos ar internetā atrastu eksperimentu... starpcitu, lasīju, ka tāda tipa eksperiments tika veikts ar telpaugiem kādā universitātē...

Iepazīstieties ar laimīgo ābolu (pa kreisi) un skumjo ābolu (pa labi).
Tās ir viena ābola divas puses.

20. maijā es katru no tām ieliku vienādos traukos.

Nākamās sešas nedēļas “laimīgais ābols” kopā ar mani dziedāja, dejoja, smējās un meditēja.
Es ar mīlestību ar viņu runāju un pateicos par viņa ābolaino varenību.

Tikpat ilgu laiku “skumjajam ābolam” es teicu kaudzi nejauku lietu.
Es viņu saucu par smirdošu, bezjēdzīgu augļa gabalu, vainoju viņu par ietekmi uz manu cukura līmeni un burtiski ņirgājos par viņu.
Es arī liku viņam klausīties Metallica un skatīties ziņas.

Es ļāvu eksperimentam turpināties tik ilgi, cik tas bija iespējams, līdz “skumjais ābols” sāka kļūt par veselības apdraudējumu.

Tas, ko redzat fotoattēlā, ir rezultāts.
Jūsu vārdi, emocijas un nodomi, visticamāk, ir daudz spēcīgāki, nekā jūs domājat.
Viss ir enerģija.

✍️ Lara Potgieter

P.S. Kurš grib pamēģināt atkārtot šo eksperimentu? Pēc tam salīdzināsim rezultātus 😏

06/12/2025

No psiholoģijas viedokļa termins "toksisks cilvēks" nav klīniska diagnoze, bet gan apzīmējums uzvedības kopumam, kas sistemātiski pārkāpj citu robežas, manipulē un emocionāli iztukšo apkārtējos.

Bieži vien pirmais signāls nav konkrēta rīcība, bet gan tieši tava intuīcija un fiziskās sajūtas. Ķermenis bieži reaģē ātrāk nekā prāts spēj izanalizēt situāciju.

Lūk, galvenās pazīmes, kas palīdzēs atpazīt šādu cilvēku, sadalītas pēc tā, kā jūties tu, un kā uzvedas viņi.

* Tava iekšējā "signalizācija" (Kā jūties tu?)
Pirms analizē otra rīcību, pievērs uzmanību savām reakcijām. Toksiskās attiecībās tava nervu sistēma bieži atrodas paaugstinātā gatavībā.

* "Staigāšana uz pirkstgaliem": Tu nepārtraukti kontrolē savus vārdus un rīcību, lai neizraisītu otra neapmierinātību, dusmas vai klusēšanas sodu. Tu jūties kā "sapieris", kurš baidās kļūdīties.

* Emocionālais izsīkums: Pēc komunikācijas ar šo cilvēku tu jūties "izsūkts", noguris vai nomākts, pat ja saruna bijusi parasta.

* Apjukums un sevis apšaubīšana: Tu bieži pieķer sevi domājam: "Vai es tiešām esmu traks/a?", "Varbūt es pārspīlēju?", "Varbūt tā tiešām bija mana vaina?".

* Fiziski simptomi: Tavs ķermenis var reaģēt ar sasprindzinājumu plecos, galvassāpēm vai vēdera sāpēm brīdī, kad šis cilvēks ienāk telpā vai piezvana.

* Manipulatīva komunikācija (Ko viņi dara?)
Toksiski cilvēki izmanto specifiskas komunikācijas stratēģijas, lai iegūtu kontroli vai izvairītos no atbildības.

* Gaslighting (Realitātes sagrozīšana): Šī ir psiholoģiska manipulācija, kurā cilvēks liek tev apšaubīt savu atmiņu vai uztveri.

Piemērs: "Es neko tādu neteicu, tu izdomā," vai "Tu esi pārāk jūtīgs/a, tas bija tikai joks."

* Pasīvā agresija: Tā vietā, lai tieši izteiktu vajadzības, viņi izmanto klusēšanu, smagus nopūtas, divdomīgus komplimentus vai sarkasmu.

Piemērs: "O, tu uzvilki šo kleitu? Drosmīga izvēle cilvēkam ar tavu figūru."

* Projekcija: Viņi piedēvē tev savas negatīvās īpašības vai rīcību. Ja viņi ir greizsirdīgi, viņi apvainos greizsirdībā tevi. Ja viņi melo, viņi turēs aizdomās tevi.

* Emocionālā inteliģence un robežas
Veselīgās attiecībās pastāv savstarpēja cieņa un empātija. Toksiskās attiecībās šis balanss ir izjaukts.

Empātijas trūkums: Viņiem ir grūti vai neiespējami patiesi iejusties tavā situācijā. Ja tev sāp vai esi bēdīgs, viņi var ātri novērsties vai pat sadusmoties, ka tu "bojā garastāvokli".

Nespēja atvainoties: Toksisks cilvēks gandrīz nekad neuzņemas atbildību. Ja viņi atvainojas, tas parasti ir ar nosacījumu.

Piemērs: "Piedod, ka es kliedzu, bet tu mani novedi." (Tas pārvērš atvainošanos par apsūdzību).

* Robežu necienīšana: Viņi ignorē tavu "nē". Ja tu palūdz kaut ko nedarīt, viņi to uztver kā izaicinājumu vai personīgu apvainojumu, nevis kā normālu lūgumu.

* Drāmas trīsstūris: Viņi bieži ieņem "Upura" lomu ("Visi ir pret mani, man nekad neveicas"), lai panāktu, ka tu viņus glāb vai žēlo, tādējādi novēršot uzmanību no viņu sliktās uzvedības.

* Nevienmērīgums (Salds un skābs)
Tas ir iemesls, kāpēc no šādām attiecībām ir grūti izkļūt. Ja viņi būtu briesmīgi 100% laika, tu aizietu uzreiz.

Periodiska apbalvošana: Viņi var būt ļoti šarmanti, dāsni un mīļi, bet tam seko pēkšņs aukstums vai kritika. Tu paliec attiecībās, gaidot to "labo" cilvēku atgriežamies, bet "labie brīži" kļūst par cenu, ko maksā par ciešanām.

Svarīga piebilde: Mēs visi dažreiz varam rīkoties toksiski (būt noguruši, aizkaitināti, netaisnīgi). Atšķirība ir tāda, ka veselīgs cilvēks spēj reflektēt, atzīt kļūdu un mainīt uzvedību. Toksisks cilvēks to dara hroniski un problēmu redz tikai citos.

02/11/2025

"Es redzēju, kā dvēseles izvēlas sāpes."

Viņš nerunāja mīklaini. Viņš to aprakstīja mierīgi, kā pašsaprotamu lietu.

"Pirms dzimšanas es redzēju telpu, kur dvēseles stāvēja rindā. Un katra pati izvēlējās, kurp doties. Ne tur, kur vieglāk. Bet tur, kur sāpīgāk. Tur, kur ir lielākas iespējas pamosties."

Viņš stāstīja, ka redzējis, kā dažas dvēseles dodas pie mīlošiem vecākiem — “lai atpūstos”.

Bet citas — pie atkarīgiem, aukstiem, salauztiem.

"Tās gāja kā ugunī," viņš teica. "Jo tieši tur dzimst spēks. Dvēsele izvēlas nevis komfortu, bet izaugsmi."

Viņš teica, ka, kad viņam parādīja viņa paša dzīvi, viņš saprata, kāpēc bija uzaudzis tik skarbā ģimenē.
"Es domāju, ka mani sodīja. Bet izrādījās — mani gatavoja."

Neirofiziologi pierakstīja viņa stāstu kā tipisku “pieredzi uz robežas starp dzīvību un nāvi”, taču viņa vārdi neiederējās medicīniskajos skaidrojumos.

Viņš nerunāja par gaismām un tuneļiem. Viņš runāja par sāpju jēgu.

"Kad es ieraudzīju, kā viss patiesībā ir iekārtots, es sapratu, ka nav nejaušu vecāku. Nav nejaušu dzīvju. Ir tikai uzdevumi."

Viņš aprakstīja, ka katra dvēsele pirms iemiesošanās redz visus iespējamos ceļus.
Un tomēr izvēlas to, kur ir grūtāk. Jo tieši tur ir iespēja atcerēties, kas tu esi.

Pēc atgriešanās viņš vairs nesūdzējās par pagātni.

Viņš teica: "Tagad es zinu, kāpēc piedzimu tajā ģimenē. Es atnācu, lai iemācītos mīlestību, kuras tur nebija."

Un piebilda: "Kad dvēseles izvēlas sāpes, viņas nemeklē ciešanas. Viņas meklē spēku mīlēt — pat tad, kad viss sabrūk."

Viņš sāka palīdzēt bērniem no bērnunamiem.
"Varbūt tie, kas izvēlējās grūtu sākumu, vienkārši ir paši drosmīgākie no mums."

Zinātnieki viņa stāstu nosauca par "pēctraumatiskā apgaismības fenomena" piemēru.

Bet viņš tikai pasmaidīja: "Saucat to, kā gribat. Bet, ja jūs būtu redzējuši to zāli, jūs saprastu — sāpes nav sods, bet plāns. Un neviens tur nenonāk nejauši."

Reizēm vissmagākie likteņi ir vienkārši dvēseļu līgumi, kuras izvēlējās ne vieglumu, bet atmodu.

Avots: interneta dzīles

29/10/2025

24/09/2025

Vienkāršs Voice Dialogue vingrinājums personīgajai izaugsmei

Kad strādājam ar personīgo izaugsmi, mēs bieži sastopamies ar saviem iekšējiem paterniem (trigeriem) un aklajām zonām – to, ko paši sevī neredzam, bet kas atkārtojas mūsu ikdienā. Voice Dialogue metode māca, ka ikvienā no mums dzīvo dažādas "iekšējās balsis" jeb subpersonības – dažas ir skaļas un labi zināmas, citas klusē, jo tās esam atstūmuši jeb “disowned selves”.

Viens no interesantiem veidiem, kā atklāt šos atstumtos aspektus, ir spēle "Atrodi atstumto Es". Tas ir vienkāršs, bet spēcīgs vingrinājums, ko vari izmēģināt pats vai kopā ar citiem.

Kā to darīt?
1. Pievērs uzmanību, kas tevi kaitina

Padomā par cilvēkiem, kas izraisa spēcīgu reakciju – dusmas, aizkaitinājumu, nepatiku vai pat nosodījumu. Tas var būt jebkurš: draugs, mamma, brālis, kaimiņš, politiķis vai kāda slavenība.

2. Pieraksti

Uzraksti šī cilvēka vārdu un konkrēti – kas tieši tevi kaitina? Vai tā ir viņa skaļā balss, egoisms, pasivitāte, vēsums, pārāk liela enerģija?

3. Meklē atkārtojumus

Uzdod sev jautājumu: "Vai ir vēl citi cilvēki, kas mani kaitina tieši šādā veidā?" Ja jā, tad vari viņus sagrupēt – piemēram, "pārāk dominējošie", "pārāk emocionālie", "vienmēr klusie".

4. Paskaties uz sarakstu

Vai redzi vienu galveno tipu vai vairākas grupas? Tā ir norāde uz taviem disowned selves – daļām, kuras tu esi atstūmis, bet kuras tik un tā spoguļojas citu uzvedībā.

5. Pajautā sev:

"Vai tas varētu būt atstumts mans aspekts?"
Voice Dialogue idejā katra īpašība, kas mūs provocē citos, norāda uz enerģiju, ko esam apspieduši sevī.

6. Reflektē

Padomā, ko šie "atstumtie Es" varētu tev iemācīt.

Ko es iegūtu, ja atļautu sev būt nedaudz skaļākam, drošākam, emocionālākam vai mierīgākam?

Vai šis aspekts, ja to integrētu, dotu vairāk līdzsvara manā dzīvē?

Kāpēc šis vingrinājums ir vērtīgs?

Tas palīdz saprast savus trigerus – kāpēc konkrēti cilvēki izraisa tik spēcīgas reakcijas.

Tas atklāj iekšējo daudzveidību – ka mēs paši esam gan tas, ko pieņemam, gan tas, ko noliedzam.

Tas dod iespēju integrēt jaunas kvalitātes – piemēram, ja mani kaitina pārlieku pašpārliecināti cilvēki, varbūt tas nozīmē, ka man pašam vajadzētu attīstīt lielāku pārliecību par sevi.

Atstumtās daļas ir kā spogulis – jo vairāk mēs redzam, kas mūsos ir atstāts malā, jo pilnīgāki un brīvāki kļūstam. Tā vietā, lai cīnītos ar kaitinošajiem cilvēkiem pasaulē, mēs atgūstam daļiņas no sevis, kas līdz šim bija paslēptas.

23/09/2025

Atsvešināšanās, ko piedzīvo māte, kad atlaiž pieaugušu bērnu, ir daudzslāņains un bieži vien dziļš emocionāls process.
Tas nav pēkšņa saišu saraušana, bet gan pakāpen*ska mātes un bērna attiecību maiņa, bērnam kļūstot patstāvīgam.
Šeit ir pārskats par to, ko šī atsvešināšanās var ietvert:
Emocionālās izmaiņas;
Zaudējuma un sēru sajūta:
Lai gan tas ir dabisks dzīves posms, mātes var piedzīvot zaudējuma sajūtu, kas līdzinās sērām.
Tā var rasties no ikdienas mijiedarbības izmaiņām, apziņas, ka vairs neesi primārā aprūpētāja, un no tā, ka bērna dzīve vairs nav cieši saistīta ar mātes ikdienu. Tā sauktais “tukšā ligzda sindroms” ir šī izpausme.
Kontroles un uztraukumu atlaišana:
Mātes bieži vien daudzus gadus ir rūpējušās par bērna drošību un labsajūtu.
Atlaišana nozīmē atteikšanos no kontroles un uzticēšanos pieaugušā bērna izvēlēm, pat ja tās atšķiras no viņas vēlmēm. Tas var radīt trauksmi un bažas.
Identitātes pārdefinēšana:
Daudzām mātēm būt par māti ir būtiska identitātes daļa.
Kad bērni kļūst neatkarīgi, rodas nepieciešamība pārskatīt savu lomu un dzīves jēgu ārpus aktīvās mātes lomas. Tas var būt pašatklāsmes brīdis, bet arī radīt neskaidrības.
Jauktas emocijas:
Šis process ietver gan skumjas un ilgas pēc pagātnes, gan lepnumu un prieku, redzot, kā bērns attīstās.
Var būt atvieglojums par lielāku personīgo laiku, bet arī sāpes par zaudēto ikdienas tuvību.
Emocionālais attālums (veselīgs vs. neveselīgs):
Veselīga atsvešināšanās nozīmē veselīgu emocionālo robežu izveidošanu, ļaujot pieaugušajam bērnam dzīvot savu dzīvi, vienlaikus piedāvājot atbalstu, ja tas nepieciešams.
Neveselīga atsvešināšanās var izpausties kā emocionāla nepieejamība, vienaldzība vai priekšlaicīga attālināšanās, kas kaitē attiecībām.
Uzvedības un attiecību izmaiņas:
Pāreja no aprūpētājas uz atbalstītāju:
Mātes loma mainās – no tiešas aprūpes uz emocionālu atbalstu, padomiem (ja tiek prasīti) un drošības sajūtas sniegšanu. Attiecības kļūst “pieaugušais–pieaugušais”.
Robežu ievērošana:
Veselīgas atsvešināšanās pamatā ir pieaugušā bērna personīgās telpas, lēmumu un dzīvesveida respektēšana. Tas var būt izaicinoši pēc gadu ilgām ciešām saiknēm.
Mazāka tieša iesaiste:
Ikdienas saziņa un klātbūtne dabiski mazinās, kad bērns veido savu dzīvi.
Jaunas saiknes formas:
Attiecības nemazinās, tās transformējas. Tās var kļūt retākas, bet dziļākas, balstītas uz kopīgām interesēm un savstarpēju cieņu.
Psiholoģiskie aspekti:
Piesaiste un teorija:
Šī teorija skaidro, kā vecāku un bērna saikne attīstās laika gaitā.
Veselīga atsvešināšanās nozīmē drošu piesaisti, kur bērns jūtas brīvs būt patstāvīgs, zinot, ka vecāks joprojām ir drošs balsts.
Attīstības posmi:
Gan māte, gan bērns pārdzīvo jaunus dzīves posmus. Māte var sākt pievērsties saviem mērķiem, kamēr bērns kļūst neatkarīgs.
Individuālās atšķirības:
Šis process katrai mātei ir atšķirīgs. To ietekmē personība, attiecību tuvums, atbalsta sistēma un pašas intereses.
Izaicinājumi:
Palīdzība vs. atkarības veicināšana:
Mātēm var būt grūti atrast līdzsvaru starp atbalstu un pieļaujamo robežu, lai neierobežotu bērna izaugsmi.
Grūtības “palaist bērnu”:
Emocionāli sarežģīti ir skatīties uz pieaugušo bērnu, kurš reiz bija mazais, kuru viņas audzināja.
Sabiedrības gaidas:
Dažkārt sociālās normas vai personīgās cerības apgrūtina lomas maiņas pieņemšanu.
Atsvešināšanās, ko piedzīvo māte, ir sarežģīta emocionāla un attiecību pārkārtošanās.
Tā ir nepieciešama, lai pieaugušais bērns pilnībā ieietu savā dzīvē, saglabājot mīlošas, bet mainītas attiecības ar māti.
Veselīga atsvešināšanās veicina neatkarību, cieņu un attīstās līdz ar abu pušu vajadzībām.
“Dzīve ir līdzsvars starp turēšanu un atlaišanu.”
— Rumi
Personiski:
Es šobrīd pati eju cauri šim procesam, un, godīgi sakot, tas ir viens no vissmagākajiem, ko jebkad esmu piedzīvojusi.
Esmu praktizējusi atsvešināšanos daudzus gadus.
Lielā mērā man ir nācies palaist katru, kuru esmu mīlējusi.
Bet nekas, NEKAS, nevar sagatavot māti tam, kā veselīgi un ar mīlestību atsvešināties no sava bērna.
Sarunā ar vīru teicu: “Es jūtos apmaldījusies. Mātes loma ir mana identitāte jau vairāk nekā 25 gadus. Es nezinu, kas es esmu. Un tas ir mulsinoši.”
Viņš atbildēja: “Varbūt jautājums nav par to, kas tu esi, bet par to, par ko tu vēlies kļūt.”
Visām mammām:
Ja tu to jau piedzīvo vai tas vēl tikai priekšā – tu neesi viena.
Katra sajūta, ko izjūti, ir PATIESA un nozīmīga.
Vienīgais ceļš uz dziedināšanu ir ļaut sev sajust.
Lai svētīta tava skaistā mammas sirds.
Ar dziļu cieņu noliecos jūsu visu priekšā par šo kopīgo izaicinājumu — būt mātei.
“Vienas no vissmagākajām lietām, ko māte jebkad piedzīvos, ir vērot, kā viņas sirds staigā apkārt ārpus viņas ķermeņa un cerēt, ka pasaule pret to būs maiga.”
/Monique Satonin/
/Sacred Divine Feminine/

23/09/2025

17/09/2025

Sieviete ar augstu kortizola līmeni nevar mīlēt, pat ja cenšas. Tā ir fizioloģija

1. Tas nav sarežģīts raksturs — tā ir izdzīvošanas fizioloģija.
Kad organismā paaugstinās kortizola līmenis, tiek atslēgts viss, kas nav kritiski svarīgs izdzīvošanai: empātija, maigums, seksualitāte, siltums. Ķermenis sūta skaidru signālu: “Tagad nav laiks mīlēt — tagad ir jāizdzīvo.” Tas ir bioķīmisks mehānisms, kurā mīlestība nav iespējama.

2. Ķermenis runā skaļāk par vārdiem.
Seklas ieelpas, trauksmains miegs, saspringta žokļa muskulatūra, sāpes krūtīs un mugurā — no malas var šķist, ka viņa vienkārši “pārgurusi”. Patiesībā viņa jau sen vairs nav kontaktā ar sevi. Augsts kortizola līmenis ir arī “vainas hormons”. Kamēr tas dominē, smadzenes dzīvo režīmā “briesmas jebkurā brīdī”. Ķermenis saka: tuvība = risks.

3. Viņai nav resursu jūtām, kamēr nav drošības.
Un runa nav par vārdiem, bet par darbiem, atmosfēru un ritmu. Nervu sistēma netic “es esmu tev blakus”, ja partneris sēž telefonā, neredz viņas trauksmi vai izsmej, kad viņa ir saspringta. Viņa neatvērsies no pārliecināšanas — tikai no sajūtas, ka vairs nav jātur aizsardzība. Kad kortizola līmenis krītas, viņā atmostas maigums. Līdz tam — vienīgi kontrole un distance.

4. Augsts kortizols liedz arī seksuālo baudu.
Šādā stāvoklī organisms bloķē dopamīnu un oksitocīnu — prieka un pieķeršanās hormonus. Vietā, kur būtu vēlme, ir nogurums. Kur būtu fantāzija, ir aizkaitinājums. Kur būtu bauda, ir tikai vēlme “lai ātrāk beidzas”. Pat ja blakus ir pats ideālākais partneris, kamēr sievietē dominē trauksme, viņš viņai šķitīs lieks.

5. Visbiedējošākais ir emocionālais nejūtīgums.
Partneris var sākt domāt, ka viņa vairs nemīl. Bet patiesībā viņa nejūt neko. Kortizols ir emocionālās nejūtības hormons. Ja sievieti ilgstoši nedzird, netur, nejūt, ķermenis pats “izrauj kontaktdakšu”. Ne dusmu dēļ, bet pārslodzes dēļ. Un tu vari būt tas, kurš atgriež viņai sajūtas. Vai arī tas, kurš galīgi tās izslēdz.

Avots: M. Severenjuks

13/09/2025

Kā runāt par pašnāvības domām?

Saruna ar cilvēku, kurš piedzīvo pašnāvības domas, var likties mazliet biedējoša. Daudzi baidās pateikt ko nepareizu – un tāpēc labāk nesaka neko. Bet klusēšana var radīt vēl lielāku vientulības sajūtu. Patiesībā runāt un būt blakus dažreiz ir svarīgāk nekā atrast “pareizos vārdus”.

❌ Dažkārt mēs pasakām frāzes, kas, pat ja izskan ar labiem nodomiem, var ievainot vēl vairāk, piemēram, “Saņemies”, “Tas pāries”, “Citiem taču ir sliktāk”. Tās liek justies nesaprastam, atstumtam un vēl vairāk noslēgties sevī.

✅ Taču ir frāzes, kas palīdz: “Es redzu, ka Tev ir grūti”, “Tu man esi svarīgs”, “Kā es varu Tevi atbalstīt?”, “Pastāsti vairāk”. Šie vārdi nedod gatavas atbildes, bet rada drošības sajūtu – sajūtu, ka neesi viens.

Runāt par pašnāvības domām: nozīmē klausīties, nevis vērtēt, būt blakus, nevis censties “salabot” un atvērt telpu, kur otra cilvēka sāpes tiek ņemtas nopietni.

Atceries – Tev nav jābūt psihologam vai speciālistam, lai atbalstītu. Pietiek ar to, ka Tu esi cilvēks, kas godīgi un ar līdzjūtību pasaka: “Es Tevi dzirdu. Tu man esi svarīgs.”

🕊️ Ja emocijas kļūst par daudz – piezvani un ļauj kādam Tevi uzklausīt.

📞 Diennakts vienotais krīzes tālrunis: 116123
📞 Diennakts krīzes tālrunis: 67222922 | 27722292

#116123