22/04/2024
Ikdienas darbā, satiekot ļoti daudz cilvēku, regulāri terapeitiskajā telpā ienāk tēma par līdzjūtīgu attieksmi pašam pret sevi. Piedzīvoju, ka cilvēkiem ir ļoti sāpīgi, ir liels emocionāls jūtīgums, kad tiek skarta šī tēma. Bieži vien cilvēka atrunas ir tādas, ka tas ir egoisms un līdz ar to arī rūpes un laipna izturēšanās pašam pret sevi ir kaut kas nepieņemams, pat nosodāms. Bet akceptējams un pieņemams ir tas, ka pāri saviem spēkiem un iespējām jārūpējas par citiem, pat ziedojot savu veselību un labsajūtu - tas ir labi un jādara. Diemžēl šajā rūpēs par citiem cilvēks aizmirst un pazaudē pats sevi, kas nereti pat noved līdz morālam izsīkumam, lielam emocionālajam jūtīgumam un arī veselības problēmām, bet tas vistiešākajā veidā ir saistīts ar to, ka cilvēks nepaskatās uz savām emocionālajām un ķermeniskajām vajadzībām, kad tiek atlicināts pavisam maz laika, lai atjaunotos, atpūstos.
Ir sāpīgi to piedzīvot un dzirdēt, jo šie cilvēki patiesībā pārdzīvo un jūtas patiešām savā izsīkumā slikti, bet baidās to atzīt. Līdzko runāju par to, ka varbūt ir jāpavērš arī saudzīgāks skatiens pašam pret sevi, kaut vai plānojot atpūtas brīžus, tā novēroju dziļu pretestību, trauksmi, jo tas ir kaut kas absolūti nesaprotams un slikts – meklēt laiku arī sev, parūpēties par savām vajadzībām.
Līdz ar to parasti tas ir ļoti lēns un saudzīgs ceļš pašam pie sevis, kad cilvēks sāk pieņemt to, ka viņš ir tikpat vērtīgs kā visi citi, ka ir pelnījis un DRĪKST justies labi, ka drīkst par sevi rūpēties, spraust veselīgas robežas un tāpēc viņš nav slikts cilvēks, ja ir svarīgas paša vajadzības un labsajūta.
Nereti cilvēkam ir grūti pieņemt, ka līdzjūtība pret sevi varētu būt tikpat svarīga kā līdzjūtība pret citiem cilvēkiem.
Grāmatā “Līdzjūtība pret sevi” šai tēmai padziļināti ir pievērsusies psiholoģe Kristīne Nefa. Padalos ar dažām domām:
Paša sirdī izjustās sāpes nespēj cilvēku aizkustināt, jo mēdzam neatzīt, ka tādas vispār eksistē. Mums māca, ka nevajag žēloties, ka mums visu jāspēj panest un izturēt. Un līdz ar to, nonākot grūtā situācijā, mēs visai reti apzināmies, cik nomākti un smagi mēs tajā brīdī jūtamies.
Līdzjūtība pašam pret sevi patiesībā ietver vēlēšanos būt veselam un tā ir tendēta drīzāk uz rīcību nolūkā uzlabot savas dzīves situāciju, nevis uz pasivitāti. Tas nozīmē to, ka cilvēks saprot – arī manis pašas problēmas ir svarīgas un katrā ziņā to vērtas, lai tām pievērstu uzmanību.
Ļaujoties līdzjūtībai pret sevi, stingri sasietais negatīvā pašvērtējuma mezgls sāk raisīties vaļā, atdodot vietu rimtai sevis pieņemšanai.
Līdzjūtība pret sevi kalpo kā miera osta, kā patvērums no sabangotā un bezgalīgā pozitīvo un negatīvo pašvērtējumu okeāna. Pasmeļot no mūsu iekšējās labestības dzīlēm, atzīstot, ka neviens no mums nav pati pilnība, mēs sākam sajusties drošāki, pieņemtāki un dzīvīgāki.
Cilvēkam mēdz būt spēcīgā vēlēšanās sevi kritizēt un pavisam mulsinoši ir domāt par sevi labas domas. Lielākā daļa mūsu kritizējošo domu norisinās iekšējā dialoga formā. Tajos brīžos, kad mūsu iekšējais dialogs kļūst skarbs un bezjūtīgs un nepastāv nekāda sociāla cenzūra, mēs nereti sarunājamies ar sevi īpaši cietsirdīgā formā.
Līdzjūtība jau galu galā ir viena un tā pati, neatkarīgi no tā, vai tā vērsta uz mums pašiem, vai arī uz līdzcilvēkiem.
Vislabākais veids kā neitralizēt sevis kritizēšanu, ir to izprast, just tai līdzi un pēc tam tās vietā likt labestīgu vērtējumu. Atļaujoties izjust līdzjūtību pret sevi to ciešanu dēļ, kuras esam pieredzējuši, atrazdamies sava pašnosodījuma varā, mēs stiprinām sevī vēlmi tapt dziedinātiem.
Līdzjūtība pret sevi ietver laipnību pret sevi. Tai arī nepieciešams, lai mēs dzīvē izjustu saikni ar pārējiem cilvēkiem, nevis savu ciešanu dēļ justos izolēti un atsvešināti. Un svarīgi ir neignorēt savas sāpes, bet arī tās nepārspīlēt.
Līdzjūtība pret sevi paplašina redzesloku un palīdz pieņemt visus dzīves aspektus – gan sliktos, gan labos.
