Sistēmiskā terapija un supervīzija

14/04/2026

PERSONĪBAS BRIEDUMA NOZĪME ATTIECĪBĀS

Vīrieša un sievietes attiecību līkloči pieder pie mūžseniem jautājumiem. Ir daudz dažādu aspektu, kuriem ir nozīme. Šoreiz par vienu, bet ļoti jaudīgu faktoru, kuram attiecību veidošanās sākumā nepievēršam pienācīgu uzmanību, bet ar laiku tas kļūst aizvien svarīgāks, varbūt pat vissvarīgākais. Runa ir par pesonības briedumu.

Personības briedumu ir grūti aprakstīt, jo tas ietver daudz dažādus aspektus. Jūtas un mīlestība romantiskajās attiecībās spēlē lielu lomu, bet diemžēl ar to ir par maz. Attiecības nav tikai izklaide, tā ir arī kopīga ikdiena: kaut kur ir jādzīvo, kaut kas ir jāēd, bērni ir jābaro, jāapģērbj, jāaprūpē, jāizvadā uz skolu un pulciņiem, jārisina vesela rinda praktisku jautājumu. Pāriem ir jāpārrunā un jārisina dažādi jautājumi un tas ne vienmēr ir viegli, īpaši tad, ja mums ir atšķirīgs redzējums. Tā mēs mācāmies sadzīvot, pielāgoties, sadarboties, mums ir jākļūst par komandu. Ja uzņemamies atbildību un esam gatavi mācīties, atalgojums ir pieredze un briedums.

Personības briedumu raksturo vairāki lielumi, uzskaitīšu dažus:
- sasaiste ar realitāti- spēja objektīvi vērtēt situāciju un nedzīvot ilūzijās;
- sevis apzināšanās (spēja saprast savas emocijas, domas un uzvedību);
- emociju regulācija un emocionālā inteliģence (spēja saprast un respektēt citu cilvēku jūtas);
- spēja uzņemties atbildību, pieņemt un īstenot lēmumus, savās neveiksmēs nevainojot citus cilvēkus vai apstākļus;
- stabilas vērtības un morāle;
- izpratne par veselīgām attiecībām un prasme tās veidot;
u.c.

Personības briedums izpaužas attieksmē, līdzsvarotībā, apzinātībā, darbībā. Briedums nāk ar gadiem, bet gadi šeit nav izšķirošais. Svarīga ir attieksme, man ir svarīgs cilvēks, kuru esmu izvēlējies, es gribu lai viņš/a labi justos ar mani kopā. Diez vai būtu pareizi vērtēt, kurš ir vairāk vai mazāk nobriedis, jo briedums izpaužas dažādos aspektos un prasmēs. Un tomēr, reizēm ir skumji vērot, kur viens no partneriem izmisīgi cenšās par abiem, uzlabot attiecības un panākt pārmaiņas, kamēr otrs necenšas vai ir pārstājis censties. Lai attiecības varētu pastāvēt ilgtermiņā, vīrietim un sievietei ir jābūt gataviem kopīgi augt un mācīties.

30/03/2026

KĀDS IR 11. BAUSLIS?

Sākšu ar anekdoti no veciem krājumiem.

Reiz pie kāda mācītāja uz sarunu atnāca čigāns. Nekas nav zināms, par ko tieši viņš ir vēlējies runāt ar garīdznieku. Zināms tikai tas, ka mācītājs kaut kādā ziņā bija nešpetns un gribēja pārbaudīt viesa izpratni par ticības lietām, uzdodot jautājumu: “Kāds ir 11. Bauslis?”. Uz ko čigāns gudri atbildēja: “Tev nebūs savu tuvāko uzskatīt par muļķi!”

Katram cilvēkam ir svarīgi justies nozīmīgam un svarīgam. Tikai jautājums ir, kā to panākt? To varētu panākt ar dzīvi, attieksmi pret cilvēkiem un darbu. Ar laiku iemantot cieņu un atzinību, bet tas ir garš un darbietilpīgs ceļš. Ir arī īsāks ceļš. Gluži kā tajā sakāmvārdā, kurš cels sunim asti, ja ne pats. Mēs varam paši sevi pacelt, ar un reizēm bez iemesla. Un tas bieži notiek uz citu rēķina. Mēs varam paaugstināties, iedomāties, ka esam kaut kādā ziņā īpaši, noniecinot citus, uzskatot viņus par mazāk gudriem nekā esam mēs paši. Cik šāda paša astes celšana ir vērta, to lai katrs izpriež priekš sevis. Tā būtu medaļas viena puse. Otrā pusē ir tie, uz kuru reķina ir notikusi šī pašcildināšanās performance. Tie, kuri sajūtas neērti, muļķīgi, pazemoti. Sajusties muļķīgi un būt muļķim nav viens un tas pats.

Lai gan Bībelē nav 11. Baušļa, tajā ir liela gudrība. Nevajag līdzcilvēkus uzskatīt par muļķiem! Nevienam nepatīk, ja kāds spodrina savas spalvas uz citu rēķina.

23/03/2026

BĒRNU JAUTĀJUMS

Jūtīgs temats. Sākšu ar personisko pieredzi. Varbūt kādam noder. Man (mums ar sievu) ir 2 bērni, nu jau lieli. No šodienas perspektīvas raugoties, būtu gribējies vairāk bērnus, bet- slikta plānošana, likās, ka laika vēl ir daudz, bet tas izslīdēja caur pirkstiem. Tagad mūsu bērni ir lieli, paši ar visu tiek galā. Kopā pavadītais laiks nu jau kļuvis par atmiņām. Atmiņu ir daudz, dažas iespiedušās dziļāk un rada siltas jūtas. Tu ienāc pa durvīm un Tev pretī skrien divi mazi ķipari priecīgi skandinādami: “Tēti, tēti, atvedi kaut ko?” Un tad tu paņem viņus savās rokās un nes abus vienlaicīgi, katru savā padusē. Tas nav viegli, pieņemt un apzināties, ka mana loma viņu dzīvēs mazinās. Taču tam tā ir jābūt. Viņiem ir savas dzīves, savi mērķi. Esmu priecīgs un pateicīgs, ka man ir bijusi tā laime un privilēģija, piedzīvot savu ģimeni un bērnus. Jā, un man joprojām patīk bērni, pusaudži un jaunieši, jo viņos var just šo lielo dzīves enerģiju, vēlmi atklāt un izzināt, prieku par dzīvi (ja vien viņus nenomāc vecāku strīdi vai citi nelabvēlīgi apstākļi).

Vai toreiz, kad bērni ienāca mūsu dzīvē, es biju tam psiholoģiski un garīgi gatavs? Noteikti, nē. Bet mēs piedzimstam par vecākiem, kad viņi ir ceļā. Mēs mācamies būt par pietiekami labiem vecākiem, bet tas nenāk bez grūtībām un izaicinājumiem. Vai sociāli, ekonomiski, politiski tie bija labvēlīgi laiki un apstākļi, lai radītu bērnus? 90 gadu beigas un 00 gadu sākums. Laikam tomēr nē. Protams, kaut kādā ziņā bija labāk, jo nebija ārēja apdraudējuma un kara. Bet ja gribās baidīties, vienmēr var atrast kādu iemeslu. Un es nedomāju, ka es ar to būtu kaut ko izdarījis Latvijas labā. Es to darīju sevis dēļ. Ģimene un bērni tās vispirms ir attiecības un tikai pēc tam izdevumi. Un man ir uz ko atskatīties, jo es neesmu dzīvojis tikai sev. Tā nu mums katram ir jāvelta laiks, lai saprastu, kas mums laimei ir vajadzīgs. Ārējie apstākļi ne vienmēr traucē, bet reti kad ir pilnīgi labvēlīgi. Tā nu mums jāmācās būt laimīgiem, neskatoties uz apstākļiem…

17/03/2026

“MAN LAIKAM VAJAG SEVI LAUZT!”

Iespējams, ka būsiet dzirdējuši kādu izsakām šādu domu vai varbūt pat paši līdzīgi domājuši vai jutušies. Šajā izteikumā ir kāds vārds, pret kuru man laika gaitā ir izveidojusies spēcīga reakcija. Tas ir vārds “lauzt”, manī tas izraisa spēcīgas asociācijas. Personīgi man šis vārds nepatīk, jo tas rosina mani domāt par vardarbību. Par vardarbību pret citiem un par vardarbību pret sevi. Vienīgais, manuprāt, kur vārds “lauzt” labi iederētos ir medicīniska situācija, kad kauls pēc lūzuma ir nepareizi saaudzis. Tad tas, protams, ir jālauž un “jāsaliek” pareizi, jo šādā situācijā vingrošana un fizioterapija nepalīdzēs.

Lai gan vārds “lauzt” manī izraisa negatīvas asociācijas, tas apraksta personas nepieciešamību mainīties. Bieži vien šī doma nāk no ārpuses, jo kāds cits nav gatavs samierināties ar mūsu attieksmi vai reakcijām. Mums “nevajag sevi lauzt”, bet mums noteikti vajag mainīties, mums kā personībām vajag augt, psiholoģiski un garīgi nobriest. Patiesībā jau mēs visi maināmies. Maināmies ik brīdi. Pārmaiņas notiek katru dienu. Tikai tās ir tik niecīgas, ka mēs paši tās nepamanām. Bez tam, nav garantijas, ka šo pārmaiņu rezultātā mēs kļūstam labāki, iejūtīgāki, saprotošāki. Ar laiku varam kļūt arī neiecietīgāki, ciniskāki, nesavaldīgāki. Te mums jāpiegriež uzmanība cilvēkiem, kas mums ir emocionāli nozīmīgi. Ja manas attieksmes un reakcijas man nozīmīgiem cilvēkiem sagādā nepatīkamus mirkļus vai pat ciešanas, tad man tās ir jāmaina. Ja es to nedaru, pieaug risks šos cilvēkus ar laiku zaudēt.

09/03/2026

NAV LAIKA DZĪVOT

Mūsu eksistence norisinās noteiktos apstākļos. Šie apstākļi nerada mūsu eksistenci, bet to nodrošina. Fizisko, emocionālo, sociālo u.c. vajadzību apmierināšana paņem lielāko daļu mūsu dzīves laika un enerģijas. Un te nu rodas jautājums, vai eksistences priekšnosacījumu radīšana un nodrošināšana arī ir pati dzīve, vai dzīve ir vēl kaut kas vairāk. Kas ir dzīve un ko nozīmē dzīvot, par to cilvēki lauzījuši galvas no senseniem laikiem.

Te tad nu arī doma: “Nav laika dzīvot!”. Jo visu to lietu nodrošināšana, kuras uzskatām par dzīvei nepieciešamām, paņem tik daudz laika. Tā nu mēs strādājam, lai varētu dzīvot, un atpūšamies no darba, lai atkal varētu strādāt. Dzīve pārvēršas par nemitīgu skrējienu. Jo ātrāk skrienam, jo mazāk esam spējīgi pamanīt un pieslēgties tam, kas notiek apkārt. Un dzīvojam mēs, iespējams, tikai nedēļas nogalēs vai dažas nedēļas gadā, kad mums izdodas izrauties no ikdienas rūpju un pienākumu virpuļa.

Vai Tev ir laiks dzīvot? Un ko Tev nozīmē dzīvot?

11/11/2025

ŽETONS PAR DROSMI

Zvana mobilais telefons. Otrā galā runā cilvēks, meklē speciālista konsultāciju. Balss ir satraukta. Taču tā nav vienmēr. Ne vienmēr zvanītāja balsī ir nolasāms satraukums, bet tas tur ir, īpaši tajās dzīves situācijās, kad kaut ko darām pirmo reizi.

Reizēm psihologiem, psihoterapeitiem un citiem palīdzošo profesiju pārstāvjiem ir grūti iedomāties, kā tas ir, meklēt palīdzību. Jo ne vienmēr mums pašiem ir šāda pieredze.

Reizēm domāju, kā tas man būtu bijis , nonākt pie domas, ka man vajadzīga palīdzība no ārpuses? Domāju, ka man būtu bijis ļoti grūti nonākt līdz šādam lēmumam, varbūt pat neiespējami. Laikā, kad sāku mācīties sistēmisko ģimenes terapiju, mani informēja, ka būs nepieciešama pašpieredze- noteikts stundu skaits individuājā psihoterapijā. Pirmā pieredze bija interesanta, bet tas būtu atsevišķs stāsts. Nebija izmisuma, nekāda vajadzība nespieda, un tomēr bija ārējs faktors, kas mani uz to mudināja. Pilnīgi noteikti, ka es ieguvu no šī procesa.

Šeit vēlos izteikt atzinību visiem tiem, kuri ir pietiekami drosmīgi, ieraudzīt savas problēmas un meklēt tām risinājumu. Problēmu risināšana vai nerisināšana vienmēr kaut ko maksā. Ja es risinu savas problēmas, es pats par to maksāju. Ja nerisinu, par to maksā citi, jo viņiem ir jāsamierinās, ka es tāds esmu un negribu būt citādāks. Taču temats nemaz nav vienkāršs, jo ir daudz dažādu aspektu. Kuram gan no mums ir viegli atzīt, vispirms pašiem sev, ka kādā jautājumā mums ir vajadzīga palīdzība? Kuram ir viegli atzīt, ka vismaz daļa no problēmām, kuras piedzīvojam, ir mūsu pašu radītas? Atzīt, ka es ar kaut ko netieku galā pats saviem spēkiem un man man ir vajadzīga palīdzība, - tā nav vienkārša doma. Gribās šai domai pretoties. Kā netieku galā? Es ar visu tieku galā. Man viss kārtībā. Es visu kontrolēju, lai gan… patiesībā nekontrolēju pilnīgi neko! Ir iespējams diezgan ilgi dzīvot pārliecībā, ka es ar visu tieku galā. Tik ilgi, kamēr situācija tiešām sasniedz kulmināciju. Diemžēl attiecību jautājumos (un ne tikai) lietu vilcināšanai bieži ir katastrofālas sekas. Pēc manas pieredzes, cilvēki lielākoties meklē pāra konsultāciju apmēram pusgadu vai gadu par vēlu.

Jā, es netieku galā ar kādu situāciju. Jā, man pietrūkst zināšanu un prasmu, bet… neviens nerisinās manas problēmas manā vietā. Ja Tu izvēlies iet pie psihologa/psihoterapeita, Tu pats risināsi savas problemas un speciālists Tev palīdzēs un tevi atbalstīs. Jo, jebkura veida psiholoģiskā palīdzība labi strādā, ja tā ir brīvprātīga, un ja klients/pacients ir motivēts. Neviens, pat vislabākais psihologs/ psihoterapeits nevar atrisnāt Tavas problēmas Tavā vietā, ja Tu pats nevēlies tās risināt. Jā bet arī šim ir risinājums- kolekcionēt terapeitus, kuri man “atkal nevarēja palīdzēt!”

Lai drosmīgi!

28/10/2025

IEMĀCĪTIES BRAUKT PA CEĻU

Iespējams, ka būsiet pamanījuši, ka cilvēkiem ir raksturīgi krist galējībās. Un te es nedomāju, ka tas būtu raksturīgs “tiem tur” cilvēkiem, bet man nē. Es sevi pieskaitu pie grupas. Iespējams, ka pie galējībām noved pārlieku liela centība. Nepietiek, ka mēs kaut ko izdarām labi, to vajag izdarīt ļoti labi. Un tā rodas pārcentība. Ne vienmēr, bet šad un tad nākas atzīt, ka esam atkal “pāršāvuši pār strīpu”. Nu ko, tagad situācija ir jālabo! Viss, ko es darīju līdz šim, izrādījās nepareizi. Turpmāk es visu darīšu pareizi! Lapni lūgti nākamajā grāvī! Grāvji ir galējības, kurās mēs nonākam, pārmērīgi izceļot kādu vienu realitātes aspektu. Svārsta princips. Tā darbību var ieraudzīt indivīda dzīvē un arī sabierdības procesos. Svārsts virzās no vienas puses uz otru, sasniedz maksimumu un uzsāk kustību pretējā virzienā. Tā ari mēs braucam no viena grāvja nākamajā. Vai tas nebūtu jauki, reiz iemācīties braukt pa ceļu. Tas nozīmētu atrast ceļu kaut kur pa vidu starp galējībām. Tas būtu svarīgi, cik var dzīvoties pa grāvjiem? Ir jāmeklē zelta vidusceļš, lai gan šeit nevēlos apgalvot, ka tas vienmēr atrodas tieši pa vidu.

Viss it kā ir vienkārši. Ir skaidrs, ka ir jābrauc pa ceļu, pa līdzenu virsmu, kas pielāgota, lai par to pārvietotos ar transporta līdzekli. Bet galu galā nekas nav vienkārši, jo… ņemam jebkuru jautājumu un tā interpretācijā ir iespējams spektrs no pilnīga nozīmīguma nolieguma līdz pārspīlētam tā izcēlumam. Realitātes apraksts tikai tad būs pilnīgs, ja tajā iekļausim abus pretpolus.

Varbūt taisnība ir vecajam labajam Aristotelim, kas savā darbā “Nikomaha ētika” par tikumu runā kā par kaut ko, kas atrodas starp diviem pretpoliem, pārpīlējumiem, pārmērībām. Tādā veidā drosme atrodas kaut kur pa vidu starp gļēvumu un pārgalvību, dāsnums starp skopumu un izšķērdību, u.c. Mūsu udevums ir atrast pareizo līdzsvaru. Tikums ir mērenībā (lat. “in medio stat virtus”- vidū atrodas tikums). Realitāte ir sarežģīta un viens veids, kā uz to var paraudzīties, ir pretstatu pāri, kas rada spriedzes jeb pateisības lauku, kurā mēs dzīvojam un pieņemam savus lēmumus. Cik nu tas iespējams, izvairīsimies no galējībām un vienpusīgiem spriedumiem.

11/08/2025

PĀRMETUMS KĀ KOMUNIKĀCIJAS INSTRUMENTS

Pārmetumi. Noteikti, ka savā dzīvē esam nonākuši abās lomās: mēs kādam esam pārmetuši un mums kaut kas ir ticis pārmests.

Daži vārdi par to, no kā rodas pārmetumi un kāds ir to mērķis?- Pārmetumi rodas no neapmierinātības. Cilvēks ir neapmierināts, jo… kaut kas nav noticis tā, kā viņš/viņa to bija vēlējies un iedomājies. Mums rodas negatīvas emocijas un tās meklē izpausties. Pārmetums rodas it kā kā dabiski, mēs vēlamies par savu neapmierinātību informēt tos, kuri mums šo diskomfortu ir radījuši.

Kā cilvēki parasti reaģē uz pārmetumiem?- Viņi cenšas tos nedzirdēt, cenšās sevi pasargāt no cita cilvēka negatīvo emociju uzplūdiem. Pat arī jau kaut ko esam darījuši nepareizi un paši to atzīstam, neviens no mums nevēlās kļūt par negatīvo emociju konteineru jeb miskasti. Pat arī, ja atzīstam savu atbildību, pārmetumi ir nepatīkami. Kur nu vēl visas tās situācijas, kur citi mūs vaino ne pa tēmu.

Tātad, no iepriekš teiktā izriet, ka pārmetumam ir viena centrālā funkcija, informēt “pāridarītāju” par to, ka viņš/viņa mums ir sagādājis nepatīkamas emocijas. Pārmetums parasti liek slikti justies tam, kuram tas ir izteikts, jo viņš/viņa jūtas vainots. Pamatoti vai nepamatoti, tas jau ir cits jautājums.

Un tagad par pārmetumu kā komunikācijas instrumentu. Pārmetums labi (ari tas ir jautājums) izpilda vienu funkciju- notiek negatīvo emociju izlāde, kas, kā nu kuru reizi, dažreiz kā augsta duša, citreiz kā samazgu spainis nogāžas pār mūsu oponenta galvām. Diemžēl, notiek izlāde, bet nenotiek (vai notiek daļēji) negatīvo emociju noārdīšana un pārstrāde. Ir ļoti iespējams, ka pārmetējs ieiet garšā un ar zināmu regularitāti atkārto pārmetumu atkal un atkal. Smagākos gadījumos to var salīdzināt ar vemšanu, kuru cilvēks nekontrolē un nevar apturēt. Tādā veidā pārmetums kļūst par "regulāru pērienu, strostēšanu vai kaunināšanu". Pārmetuma izteicēji bieži cer, ka pārmetuma saņēmējs izdarīs pareizos secinājumus un tā vairs nedarīs. Taču pārmetums kā pārmaiņu aģents ir ļoti problemātisks. Tas gan norāda, kas ir darīts nepareizi, bet nenorāda uz to, ko vajag darīt citādāk. Bez tam, negatīvas emocijas, vainas apziņa un diskomforts, ko izjūt pārmetuma saņēmējs, nav labs pārmaiņu motivators.

Noslēgumā. Pārmetums ir neefektīvs komunikācijas instruments, es pat teiktu kontrproduktīvs, tas pārmetuma saņēmējam rada negatīvas emocijas un tās, savukārt, nostiprina problemātisko uzvedību. Ja gribat kaut ko mainīt savās attiecībās uz labu, jāmeklē citi produktīvāki veidi, piemēram, "Tas, ko Tu darīji, mani sāpināja vai aizsskāra, lūdzu turpmāk nedarīt to, bet darīt to ..." Regulāri pārmetumi "saindē" attiecību gaisotni, pārmetumu saņējam rada bailes un vēlēšanos izvairīties no nevajadzīgiem konfliktiem.

06/08/2025

ES ESMU, es esmu

Ir vasara. Un ceru, ka katram no mums ir bijusi iespēja piedzīvot šajā laikā kādus skaistus notikumus, sastapt un iepazīt jaunus cilvēkus. Vasara ir labs laiks dažādiem pasākumiem brīvā dabā un ir plašs piedāvājums.

Šoreiz vēlējos izteikties par kādu izteikumu, kurš vienā vai citā veidā parādās pasākumu nosaukumos vai programmās. Tas ir izteikums: “Es esmu”, bez precizējuma vai ar precizējumu, ka tā ir norāde uz cilvēka būtību. Šeit piedāvāju savu personisko redzējumu, kas citiem nav saistošs, bet varbūt kādam būs noderīgs. Uzskatu, ka, ja mēs lietojam izteikumu “Es esmu” attiecībā uz cilvēku, bez atrunas, bez precizējuma, mēs lietojam to neprecīzi un tas ir maldinošs. Paskaidrošu kāpēc.

Izteikums "Es esmu" man atsauc atmiņā kādu notikumu, kas ir aprakstīts Bībelē, Vecajā Derībā. Iziešanas grāmatā (2. Mozus grāmata) ir atrodams stāsts par degošo ērkšķu krūmu. Manā izpratnē tas ir ļoti interesants teksts, kurā ir aprakstīta teofānija- pieredze, kurā mirstīgais piedzīvo, ka viņu uzrunā Dievs. Mozus novēroja interesantu parādību, kas piesaistīja viņa uzmanību- ērķšķu krūms dega, bet nesadega. Šajā stāstā Dievs kā pieredzējis reklāmists piesaistīja Mozus uzmanību ar neparastu parādību. Kad Mozus pienāca tuvāk, DIevs viņu uzrunāja no degošā krūma. (Neiegrimšu detaļās, izlasiet paši 2. Mozus grāmata 3. nodaļa). Tagad par svarīgāko: Dievs sacīja Mozum, ka viņam ir jāatgriežas Ēģiptē un jāuzņemas tautas vadoņa loma un jāīsteno misija, Israēla tauta jāizved ārā no verdzības. Kādā brīdī Mozus jautā Dievam, ko lai es saku israēļiem, kas mani ir sūtījis. Tas nav jautājums tikai par Dieva vārdu, bet par misijas leģitimāciju. Kāds ir Tavs vārds? Un Dievs atbildēja (3:14): “ES ESMU, KAS ES ESMU!” Viņš teica: “Tā saki Israēla dēliem: ESOŠAIS mani pie jums ir sūtījis!” Par šo notikumu un izteikumu ir sarakstītas grāmatas.

“ES ESMU, KAS ES ESMU!”- Vispirms šie vārdi norāda uz to, ka "būt" tā ir Dieva būtība. Viņš IR, Viņš nav pakļauts laikam un pārmaiņām, Viņš ir mūžigs, pastāvīgi esošs. Dievs lieto izteikumu “ES ESMU” bez paskaidrojuma jeb Viņš to izskaidro pats ar sevi, jo nav augstākas autoritātes, uz ko atsaukties. Tā es izprotu šo izteikumu. Kāds varbūt ieraudzīs vēl dziļākus slāņus.

Jaunajā Derībā mēs atrodam Jēzus izteikumus, kas sākas ar vārdiem “Es Esmu”. Šeit pieminēšu vienu. Tas atrodams Jāņa Evanģēlijā 14:6 Jēzus viņam sacīja: “ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība. Neviens nenāk pie Tēva kā vien caur mani”. Ko šajā izteikumā nozīmē “Es esmu”? Tieši to pašu, ko sacīja Dievs pie ērķšu krūma. Jēzus bija ceļš, patiesība un dzīvība; Viņš ir ceļš, patiesība un dzīvība un Viņš būs ceļš, patiesība un dzīvība. Viņš visos laikos IR ceļš, patiesība un dzīvība tiem, kas vēlās iepazīt Tēvu, visu lietu Radītāju.

Cilvēks nevar (kurš gan to var aizliegt) uz sevi attiecināt “ES ESMU, KAS ES ESMU!”, jo tas neatbilst patiesībai. Būšana nav mūsu būtība. Cilvēka būtība ir ierašanās, attīstība, novecošana un nāve. Cilvēka būtība ir pāriešana no viena eksistences stāvokļa citā, cilvēka būtība ir pārmaiņas un iznīcība. (Ja vien neejam Atmana un Brahmana filosofijā un caur saplūšanu ar kaut ko Augstāku nepiedēvējam sev to, kas pašiem nepiemīt). Ja runājam par savu būšanu, tad mūsu būšana šajā pasaulē ir dāvāna. Nevienam jau nevar liegt, attiecināt izteikumu “Es esmu” uz sevi. Bet ir svarīgi, kādā nozīmē mēs to lietojam. “Es esmu”, tas ir pareizs izteikums attiecībā uz šo mirkli. “Es esmu” - tas ir mans prieks, mana šī mirkļa unikalitātes un manas dzīvības apzināšanās brīnums. Es priecājos par to, ka “es esmu”. Es esmu šajā brīdī. Es esmu dzirkstele, es neesmu liesma. Es esmu dzīvs, es varu piedalīties dzīvības radīšanā, bet es neesmu dzīvības avots.

Priecājos un pateicos, ka “es esmu”, ka “Tu esi” un “Mēs esam”. Mēs esam ceļā un kādu daļu no šī ceļa mēs varam nostaigāt kopā.

30/07/2025

TĀ NAV TAVA DARĪŠANA!

Ir tik daudz lietas, kas notiek visapkārt un kaut kādā veidā iespaido manu dzīvi. No vienas puses, ir labi izrādīt interesi par to, kas notiek visapkārt, bet jautājums, cik daudz? Kā lai saprot, vai šie notikumi attiecas uz mani vai nē? Ja raugāmies uz pasauli kā veselumu, tad ir skaidrs, ka viss, kas notiek pasaulē ir savstarpēji saistīts un atstāj uz mums kaut kādu iespaidu. Daudzas lietas mani iespaido, bet ne visas attiecas uz mani.

Vai tas, ko X teica par Y ir svarīgi? Ja Tu, tavi draugi vai radi neesi ne X, ne Y, tas nav svarīgi, jo tas uz Tevi neattiecas. Tas var TevI iespaidot, bet tas uz Tevi neattiecas. Tā nav Tava darīšana, jo Tu to nevari ietekmēt. Bet ja kāda slavenība X par kādu citu slavenību Y pateica kaut ko, vai Tev tas ir svarīgi? Nē, nav. Varbūt interesanti, bet ne svarīgi. Tas neattiecas uz Tevi, tā nav Tava darīšana. Bet ja kāds prezidents X, Y vai Z kaut ko sacīja vai izdarīja kaut ko, kas iespaido mūsu visu dzīves? Ko tad? Labi, Tu esi satraucies, gribi atrast vainīgo, varbūt gribi lamāties. Ok. Ko tieši Tu vari izdarīt, lai lietas mainītu?

Mēs dzīvojam informācijas laikmetā. Ir daudz nevajadzīgas informācijas, ar kuru tiek piesārņotas mūsu smadzenes un kuras apstrādei tiek izniekots mūsu smadzeņu resurss. Vai visa šī informācija Tev ir vajadzīga vai nē? Uz to es nevaru atbildēt, tas katram ir jāizlemj pašam. Vai šī informācija mani iespaido?- Jā. Kā šī informācija mani iespaido? Ja pozitīvi, tad turpinu to darīt. Ja negatīvi, jāierobežo informācijas patēriņš! Vai infromācija ir interesanta un izklaidējoša?- Iespējams. Vai tā attiecas uz mani?- Nē. Vai es varu un gribu to kaut kā iespaidot?- Nē. Tātad- tā nav mana darīšana, jo es tur neko nevaru izdarīt. Es nevaru pārveidot lielo pasauli ap sevi, bet esmu atbildīgs par mazo pasauli, kurā dzīvoju es un man nozīmīgie cilvēki. Mana mazā pasaule- tā ir mana darīšana!

3 pārdomu jautājumi:
Vai tas mani iespaido un kā?
Vai tas attiecas uz mani?
Vai es varu to ietekmēt ar savu rīcību?

04/06/2025

Uzrakstīju žurnālam "Ārsts" rakstu par Pāru terapiju. Būtu vēl daudz ko piebilst, bet sanāca šādi. Ievērtējiet, ja tēma ir aktuāla. Te būs saite uz resursu: https://arsts.lv/jaunumi/sandis-ratnieks-paru-terapija

SANDIS RATNIEKS- theologian (minister), non medical psychotherapist systems approach, couple and family therapist, supervisor and coach.

03/06/2025

CILVĒKS IR PLĒSOŅA

Šis ieraksts ir turpinājums tēmai: DZĪVOT SASKAŅĀ AR SAVU DABU. Kā jau rakstīju, dzīvniekiem ir vieglāk būt laimīgiem un dzīvot saskaņā ar savu dabu. Atšķirībā no cilvēkiem, dzīvniekiem nav “jāatklāj” un “jādefinē” sava daba. Viņi vienkārši dzīvo.

Kāda tad ir cilvēka daba? Kas mēs esam? - Jocīgs jautājums. Mēs esam cilvēki. Bet, kas ir cilvēks? Kas raksturo cilvēka dabu? Ko nozīmē būt cilvēkam? Problēma, manuprāt ir tā, ka uz šo jautājumu var dot ļoti daudz atbildes un katra no tām savā ziņā būs pareiza. Cilvēks ir daudzdimensionāls, viņa personībai ir daudz slāņu un nianšu. Te jau rodas terminoloģisks juceklis: vai cilvēkam ir viena iedaba jeb daba, kas manifestējas dažādos veidos, vai vairākas dabas? Pieņemsim, ka ir daudzas dabas (identitātes) un daudz dažādu raksturojumu. Šoreiz par vienu.

Cilvēks ir plēsoņa. Cilvēks ir agresīvs dzīvnieks. Agresivitātei ir sava funkcija, bet par to citreiz. Domājot par šo tematu, mani nedaudz uzjautrina raksti par tēmu bīstamākie dzīvnieki pasaulē. Te būs viena saite: https://www.sciencefocus.com/nature/what-animals-kills-the-most-people. Bīstamākie ir lauva, behemots, … u.c. Lieciet mierā dzīvniekus! Visbīstamākais dzīvnieks pasaulē ir … ? - cilvēks. Dzīvnieks nogalina, jo jūtas apdraudēts vai ir izsalcis. Cilvēks var nogalināt dažādu iemeslu dēļ: vieni iemesli ir cēlāki par citiem- aizstāvot savu zemi, ģimeni, u.c.; citi mazāk cēli- afekta stāvoklī, atriebības dēļ, dzērumā, sava prieka pēc, … . Vēl viens īpašs cilvēka raksturojums: cilvēks var nogalināt ideoloģisku apsvērumu dēļ- vispirms cilvēks tiek dehumanizēts, viņš/a patiesībā nemaz nav cilvēks, viņš/a ir “tārps”, “atkritums”, u.t.t. Zeme ir jāatbrīvo no šādiem radījumiem. “Voila!”, es patiesībā neesmu slepkava, es esmu nācijas atbrīvotājs. Redziet, cik viegli ir sagrozīt patiesību un atspoguļot to sev vēlamā gaismā.

Cilvēks ir plēsoņa. Un šis plēsoņa mājo katrā no mums. Briesmīgākais radījums ir cilvēks. Tikai te rodas jautājums: vai plēsoņa ir mūsu īstā un vienīgā daba, vai tā ir daba jeb programma nr. 15 vai nr. 20. Bet ko darīt, ja plēsoņa ir loma nr. 1, 2, 3, 4 vai 5? Te nu varam domāt par to, cik liela nozīme sabiedrības dzīvē ir izglītošanai un audzināšanai, lai mēs varētu dzīvot vienā sabiedrībā, iemācoties atpazīt un kontrolēt savus impulsus.