Sistēmiskā terapija un supervīzija

11/08/2025

PĀRMETUMS KĀ KOMUNIKĀCIJAS INSTRUMENTS

Pārmetumi. Noteikti, ka savā dzīvē esam nonākuši abās lomās: mēs kādam esam pārmetuši un mums kaut kas ir ticis pārmests.

Daži vārdi par to, no kā rodas pārmetumi un kāds ir to mērķis?- Pārmetumi rodas no neapmierinātības. Cilvēks ir neapmierināts, jo… kaut kas nav noticis tā, kā viņš/viņa to bija vēlējies un iedomājies. Mums rodas negatīvas emocijas un tās meklē izpausties. Pārmetums rodas it kā kā dabiski, mēs vēlamies par savu neapmierinātību informēt tos, kuri mums šo diskomfortu ir radījuši.

Kā cilvēki parasti reaģē uz pārmetumiem?- Viņi cenšas tos nedzirdēt, cenšās sevi pasargāt no cita cilvēka negatīvo emociju uzplūdiem. Pat arī jau kaut ko esam darījuši nepareizi un paši to atzīstam, neviens no mums nevēlās kļūt par negatīvo emociju konteineru jeb miskasti. Pat arī, ja atzīstam savu atbildību, pārmetumi ir nepatīkami. Kur nu vēl visas tās situācijas, kur citi mūs vaino ne pa tēmu.

Tātad, no iepriekš teiktā izriet, ka pārmetumam ir viena centrālā funkcija, informēt “pāridarītāju” par to, ka viņš/viņa mums ir sagādājis nepatīkamas emocijas. Pārmetums parasti liek slikti justies tam, kuram tas ir izteikts, jo viņš/viņa jūtas vainots. Pamatoti vai nepamatoti, tas jau ir cits jautājums.

Un tagad par pārmetumu kā komunikācijas instrumentu. Pārmetums labi (ari tas ir jautājums) izpilda vienu funkciju- notiek negatīvo emociju izlāde, kas, kā nu kuru reizi, dažreiz kā augsta duša, citreiz kā samazgu spainis nogāžas pār mūsu oponenta galvām. Diemžēl, notiek izlāde, bet nenotiek (vai notiek daļēji) negatīvo emociju noārdīšana un pārstrāde. Ir ļoti iespējams, ka pārmetējs ieiet garšā un ar zināmu regularitāti atkārto pārmetumu atkal un atkal. Smagākos gadījumos to var salīdzināt ar vemšanu, kuru cilvēks nekontrolē un nevar apturēt. Tādā veidā pārmetums kļūst par "regulāru pērienu, strostēšanu vai kaunināšanu". Pārmetuma izteicēji bieži cer, ka pārmetuma saņēmējs izdarīs pareizos secinājumus un tā vairs nedarīs. Taču pārmetums kā pārmaiņu aģents ir ļoti problemātisks. Tas gan norāda, kas ir darīts nepareizi, bet nenorāda uz to, ko vajag darīt citādāk. Bez tam, negatīvas emocijas, vainas apziņa un diskomforts, ko izjūt pārmetuma saņēmējs, nav labs pārmaiņu motivators.

Noslēgumā. Pārmetums ir neefektīvs komunikācijas instruments, es pat teiktu kontrproduktīvs, tas pārmetuma saņēmējam rada negatīvas emocijas un tās, savukārt, nostiprina problemātisko uzvedību. Ja gribat kaut ko mainīt savās attiecībās uz labu, jāmeklē citi produktīvāki veidi, piemēram, "Tas, ko Tu darīji, mani sāpināja vai aizsskāra, lūdzu turpmāk nedarīt to, bet darīt to ..." Regulāri pārmetumi "saindē" attiecību gaisotni, pārmetumu saņējam rada bailes un vēlēšanos izvairīties no nevajadzīgiem konfliktiem.

06/08/2025

ES ESMU, es esmu

Ir vasara. Un ceru, ka katram no mums ir bijusi iespēja piedzīvot šajā laikā kādus skaistus notikumus, sastapt un iepazīt jaunus cilvēkus. Vasara ir labs laiks dažādiem pasākumiem brīvā dabā un ir plašs piedāvājums.

Šoreiz vēlējos izteikties par kādu izteikumu, kurš vienā vai citā veidā parādās pasākumu nosaukumos vai programmās. Tas ir izteikums: “Es esmu”, bez precizējuma vai ar precizējumu, ka tā ir norāde uz cilvēka būtību. Šeit piedāvāju savu personisko redzējumu, kas citiem nav saistošs, bet varbūt kādam būs noderīgs. Uzskatu, ka, ja mēs lietojam izteikumu “Es esmu” attiecībā uz cilvēku, bez atrunas, bez precizējuma, mēs lietojam to neprecīzi un tas ir maldinošs. Paskaidrošu kāpēc.

Izteikums "Es esmu" man atsauc atmiņā kādu notikumu, kas ir aprakstīts Bībelē, Vecajā Derībā. Iziešanas grāmatā (2. Mozus grāmata) ir atrodams stāsts par degošo ērkšķu krūmu. Manā izpratnē tas ir ļoti interesants teksts, kurā ir aprakstīta teofānija- pieredze, kurā mirstīgais piedzīvo, ka viņu uzrunā Dievs. Mozus novēroja interesantu parādību, kas piesaistīja viņa uzmanību- ērķšķu krūms dega, bet nesadega. Šajā stāstā Dievs kā pieredzējis reklāmists piesaistīja Mozus uzmanību ar neparastu parādību. Kad Mozus pienāca tuvāk, DIevs viņu uzrunāja no degošā krūma. (Neiegrimšu detaļās, izlasiet paši 2. Mozus grāmata 3. nodaļa). Tagad par svarīgāko: Dievs sacīja Mozum, ka viņam ir jāatgriežas Ēģiptē un jāuzņemas tautas vadoņa loma un jāīsteno misija, Israēla tauta jāizved ārā no verdzības. Kādā brīdī Mozus jautā Dievam, ko lai es saku israēļiem, kas mani ir sūtījis. Tas nav jautājums tikai par Dieva vārdu, bet par misijas leģitimāciju. Kāds ir Tavs vārds? Un Dievs atbildēja (3:14): “ES ESMU, KAS ES ESMU!” Viņš teica: “Tā saki Israēla dēliem: ESOŠAIS mani pie jums ir sūtījis!” Par šo notikumu un izteikumu ir sarakstītas grāmatas.

“ES ESMU, KAS ES ESMU!”- Vispirms šie vārdi norāda uz to, ka "būt" tā ir Dieva būtība. Viņš IR, Viņš nav pakļauts laikam un pārmaiņām, Viņš ir mūžigs, pastāvīgi esošs. Dievs lieto izteikumu “ES ESMU” bez paskaidrojuma jeb Viņš to izskaidro pats ar sevi, jo nav augstākas autoritātes, uz ko atsaukties. Tā es izprotu šo izteikumu. Kāds varbūt ieraudzīs vēl dziļākus slāņus.

Jaunajā Derībā mēs atrodam Jēzus izteikumus, kas sākas ar vārdiem “Es Esmu”. Šeit pieminēšu vienu. Tas atrodams Jāņa Evanģēlijā 14:6 Jēzus viņam sacīja: “ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība. Neviens nenāk pie Tēva kā vien caur mani”. Ko šajā izteikumā nozīmē “Es esmu”? Tieši to pašu, ko sacīja Dievs pie ērķšu krūma. Jēzus bija ceļš, patiesība un dzīvība; Viņš ir ceļš, patiesība un dzīvība un Viņš būs ceļš, patiesība un dzīvība. Viņš visos laikos IR ceļš, patiesība un dzīvība tiem, kas vēlās iepazīt Tēvu, visu lietu Radītāju.

Cilvēks nevar (kurš gan to var aizliegt) uz sevi attiecināt “ES ESMU, KAS ES ESMU!”, jo tas neatbilst patiesībai. Būšana nav mūsu būtība. Cilvēka būtība ir ierašanās, attīstība, novecošana un nāve. Cilvēka būtība ir pāriešana no viena eksistences stāvokļa citā, cilvēka būtība ir pārmaiņas un iznīcība. (Ja vien neejam Atmana un Brahmana filosofijā un caur saplūšanu ar kaut ko Augstāku nepiedēvējam sev to, kas pašiem nepiemīt). Ja runājam par savu būšanu, tad mūsu būšana šajā pasaulē ir dāvāna. Nevienam jau nevar liegt, attiecināt izteikumu “Es esmu” uz sevi. Bet ir svarīgi, kādā nozīmē mēs to lietojam. “Es esmu”, tas ir pareizs izteikums attiecībā uz šo mirkli. “Es esmu” - tas ir mans prieks, mana šī mirkļa unikalitātes un manas dzīvības apzināšanās brīnums. Es priecājos par to, ka “es esmu”. Es esmu šajā brīdī. Es esmu dzirkstele, es neesmu liesma. Es esmu dzīvs, es varu piedalīties dzīvības radīšanā, bet es neesmu dzīvības avots.

Priecājos un pateicos, ka “es esmu”, ka “Tu esi” un “Mēs esam”. Mēs esam ceļā un kādu daļu no šī ceļa mēs varam nostaigāt kopā.

30/07/2025

TĀ NAV TAVA DARĪŠANA!

Ir tik daudz lietas, kas notiek visapkārt un kaut kādā veidā iespaido manu dzīvi. No vienas puses, ir labi izrādīt interesi par to, kas notiek visapkārt, bet jautājums, cik daudz? Kā lai saprot, vai šie notikumi attiecas uz mani vai nē? Ja raugāmies uz pasauli kā veselumu, tad ir skaidrs, ka viss, kas notiek pasaulē ir savstarpēji saistīts un atstāj uz mums kaut kādu iespaidu. Daudzas lietas mani iespaido, bet ne visas attiecas uz mani.

Vai tas, ko X teica par Y ir svarīgi? Ja Tu, tavi draugi vai radi neesi ne X, ne Y, tas nav svarīgi, jo tas uz Tevi neattiecas. Tas var TevI iespaidot, bet tas uz Tevi neattiecas. Tā nav Tava darīšana, jo Tu to nevari ietekmēt. Bet ja kāda slavenība X par kādu citu slavenību Y pateica kaut ko, vai Tev tas ir svarīgi? Nē, nav. Varbūt interesanti, bet ne svarīgi. Tas neattiecas uz Tevi, tā nav Tava darīšana. Bet ja kāds prezidents X, Y vai Z kaut ko sacīja vai izdarīja kaut ko, kas iespaido mūsu visu dzīves? Ko tad? Labi, Tu esi satraucies, gribi atrast vainīgo, varbūt gribi lamāties. Ok. Ko tieši Tu vari izdarīt, lai lietas mainītu?

Mēs dzīvojam informācijas laikmetā. Ir daudz nevajadzīgas informācijas, ar kuru tiek piesārņotas mūsu smadzenes un kuras apstrādei tiek izniekots mūsu smadzeņu resurss. Vai visa šī informācija Tev ir vajadzīga vai nē? Uz to es nevaru atbildēt, tas katram ir jāizlemj pašam. Vai šī informācija mani iespaido?- Jā. Kā šī informācija mani iespaido? Ja pozitīvi, tad turpinu to darīt. Ja negatīvi, jāierobežo informācijas patēriņš! Vai infromācija ir interesanta un izklaidējoša?- Iespējams. Vai tā attiecas uz mani?- Nē. Vai es varu un gribu to kaut kā iespaidot?- Nē. Tātad- tā nav mana darīšana, jo es tur neko nevaru izdarīt. Es nevaru pārveidot lielo pasauli ap sevi, bet esmu atbildīgs par mazo pasauli, kurā dzīvoju es un man nozīmīgie cilvēki. Mana mazā pasaule- tā ir mana darīšana!

3 pārdomu jautājumi:
Vai tas mani iespaido un kā?
Vai tas attiecas uz mani?
Vai es varu to ietekmēt ar savu rīcību?

04/06/2025

Uzrakstīju žurnālam "Ārsts" rakstu par Pāru terapiju. Būtu vēl daudz ko piebilst, bet sanāca šādi. Ievērtējiet, ja tēma ir aktuāla. Te būs saite uz resursu: https://arsts.lv/jaunumi/sandis-ratnieks-paru-terapija

SANDIS RATNIEKS- theologian (minister), non medical psychotherapist systems approach, couple and family therapist, supervisor and coach.

03/06/2025

CILVĒKS IR PLĒSOŅA

Šis ieraksts ir turpinājums tēmai: DZĪVOT SASKAŅĀ AR SAVU DABU. Kā jau rakstīju, dzīvniekiem ir vieglāk būt laimīgiem un dzīvot saskaņā ar savu dabu. Atšķirībā no cilvēkiem, dzīvniekiem nav “jāatklāj” un “jādefinē” sava daba. Viņi vienkārši dzīvo.

Kāda tad ir cilvēka daba? Kas mēs esam? - Jocīgs jautājums. Mēs esam cilvēki. Bet, kas ir cilvēks? Kas raksturo cilvēka dabu? Ko nozīmē būt cilvēkam? Problēma, manuprāt ir tā, ka uz šo jautājumu var dot ļoti daudz atbildes un katra no tām savā ziņā būs pareiza. Cilvēks ir daudzdimensionāls, viņa personībai ir daudz slāņu un nianšu. Te jau rodas terminoloģisks juceklis: vai cilvēkam ir viena iedaba jeb daba, kas manifestējas dažādos veidos, vai vairākas dabas? Pieņemsim, ka ir daudzas dabas (identitātes) un daudz dažādu raksturojumu. Šoreiz par vienu.

Cilvēks ir plēsoņa. Cilvēks ir agresīvs dzīvnieks. Agresivitātei ir sava funkcija, bet par to citreiz. Domājot par šo tematu, mani nedaudz uzjautrina raksti par tēmu bīstamākie dzīvnieki pasaulē. Te būs viena saite: https://www.sciencefocus.com/nature/what-animals-kills-the-most-people. Bīstamākie ir lauva, behemots, … u.c. Lieciet mierā dzīvniekus! Visbīstamākais dzīvnieks pasaulē ir … ? - cilvēks. Dzīvnieks nogalina, jo jūtas apdraudēts vai ir izsalcis. Cilvēks var nogalināt dažādu iemeslu dēļ: vieni iemesli ir cēlāki par citiem- aizstāvot savu zemi, ģimeni, u.c.; citi mazāk cēli- afekta stāvoklī, atriebības dēļ, dzērumā, sava prieka pēc, … . Vēl viens īpašs cilvēka raksturojums: cilvēks var nogalināt ideoloģisku apsvērumu dēļ- vispirms cilvēks tiek dehumanizēts, viņš/a patiesībā nemaz nav cilvēks, viņš/a ir “tārps”, “atkritums”, u.t.t. Zeme ir jāatbrīvo no šādiem radījumiem. “Voila!”, es patiesībā neesmu slepkava, es esmu nācijas atbrīvotājs. Redziet, cik viegli ir sagrozīt patiesību un atspoguļot to sev vēlamā gaismā.

Cilvēks ir plēsoņa. Un šis plēsoņa mājo katrā no mums. Briesmīgākais radījums ir cilvēks. Tikai te rodas jautājums: vai plēsoņa ir mūsu īstā un vienīgā daba, vai tā ir daba jeb programma nr. 15 vai nr. 20. Bet ko darīt, ja plēsoņa ir loma nr. 1, 2, 3, 4 vai 5? Te nu varam domāt par to, cik liela nozīme sabiedrības dzīvē ir izglītošanai un audzināšanai, lai mēs varētu dzīvot vienā sabiedrībā, iemācoties atpazīt un kontrolēt savus impulsus.

27/05/2025

DZĪVOT SASKAŅĀ AR SAVU DABU

Lai mēs būtu laimīgi, mums ir jāmācās dzīvot saskaņā ar savu dabu. Bet kas ir cilvēka daba un ko nozīmētu dzīvot saskaņā ar to? Tas ir sarežģīts jautājums, pie kura kaut kad vēl atgriezīšos.

Man šķiet, ka dzīvnieki ir laimīgi un apmierināti ar savu eksistenci, jo dzīvo saskaņā ar savu dabu. Negribu apgalvot, ka dzīvnieku eksistence vienmēr ir droša un bezrūpīga. Bet ja dzīvnieki var dzīvot brīvā dabā un nav cilvēku apdraudēti, ja viņiem ir ēdiens, tad viņiem klājas labi.

Ņemšu par piemēru savu kaķeni. Viņa ir mājas kaķene, tā ir viņas ierastā vide. Viņa ir laimīga- viņa apguļas vannas istabā uz siltām flīzēm, izstaipās, apgriežās no viena sāna uz otru un atkal izstaipās, paspēlējas ar matu gumiju, kas nokritusi uz grīdas. Jā, reizēm viņa ir nelaimīga. Tas ir tad, kad brokastīs vistas filejas vietā viņai piedāvā vienkāršu sažuvušu desas šķēli. Bet, ja tā ir vistas fileja, tad laime ir nebeidzama. Tad seko pastaiga un godam nopelnītais miegs. Reizēm viņa noķer kādu putniņu un to saplosa. Un, lai gan patīk putniņi un man viņus ir žēl, es nevaru viņai pārmest to, ka viņa nav veģetāriete. Viņa ir plēsoņa. Tāda ir viņas daba. Kaķi vispār ir interesanti dzīvnieki, miera un labsajūtas iemiesojums. Viņus neinteresē pasaules notikumi, tikai šeit un tagad.

Jā, cilvēkam ir grūtāk būt laimīgam, jo viņam ir jāsaprot, kas viņš/a ir. Ja mēs nesaprotam, kas mēs esam, kā gan mēs varam dzīvot saskaņā ar savu dabu? Kas ir cilvēka ierastā vide? Vai tā ir pilsēta? Cilvēku raksturo zināma dualitāte: no vienas puses viņš ir daļa no dabas, no otras vēlās to pakļaut un skatās uz dabu kā objektu. Kāda ir cilvēka vieta un uzdevums zemes ekosistēmā?

20/05/2025

DIEVS un VISUMS

Sāku lasīt vienu grāmatu krievu valodā par sistēmiskajiem sakārtojumiem. Grāmatas autors runā par “Dieva formulu” un grāmatas sākuma daļa mēģina dot ievadu garīgajos priekšstatos, kurus uzskata par nozīmigiem sistēmisko sakārtojumu izpratnei. Sistēmisko sakārtojumu dalībnieki piedzīvo fenomenu, ko varētu raksturot kā pieslēgšanos kādam vienotam informācijas laukam (man šis fenomens ir pazīstams no uzstādījumiem, kā arī no psihodrāmas un ģimeņu rekonstrukcijām). Tas tiešām ir pārsteigums, cik precīzi cilvēki spēj iejusties nepazīstamu cilvēku lomās un dzīves situācijās.

No grāmatas ievada mani uzrunāja viena doma, pie kuras apstāšos, proti, kad mēs lietojam vārdu “Dievs”, ko mēs ar to domājam? Vai tad, ja lietojam vienus un tos pašus vārdus, mēs saprotam, par ko mēs runājam? Vai vārds "Dievs" un tajā ieliktā nozīme ir svarīga mūsdienu cilvēkam? Domāju, ka jā. Tas jau laikam būtu filosofisks jautājums: vai ir iespējams atbildēt uz lielajiem dzīves jautājumiem, ja vienā vai citā veidā nelietojam Dieva jēdzienu (lai kā kurš to saprastu) vai nerunājam par kādu augstāku lietu Kārtību, kuru mēs neradām, bet kurai esam pakļauti.

Grāmatas autors daudz runā par likumiem un likumībām. Vienu brīdi viņš likumus sauc par Dieva likumiem, citu brīdi par Visuma likumiem, tad runā par tiem kā par Dieva un Visuma likumiem. Jautājums par likumiem būtu jāskata atsevišķi. Šeit vairāk par Dieva jēdzienu. Šur un tur grāmatā izskan doma, ka Dievs arī ir Visums un Visums ir Dievs.

Ko Jūs par to domājat?

Viena no pirmajām domām, kas man bija- cik svarīgi, ka mums par Dievu veidojas pareizs priekšstats. Ko nozīmē pareizs priekšstats? Katram te būtu sava atbilde. Bet man šķiet svarīgi, ka mēs katrs saprotam, kur mēs atrodamies un kādas reliģiskās tradīcijas mēs pārstāvam. Galu galā: kam mēs ticam un kāpēc? Vai mēs izvēlamies kādus uzskatus piesavināt tādēļ, ka tie mums patīk, vai tur ir vēl kāda dziļāka doma par šo uzskatu patiesīgumu?

Piemēram, ja es saku: “Dievs ir galds” un Tu saki: “Dievs ir putns”, tad mēs lietojam atšķirīgas definīcijas. Un ja kāds apgalvo, ka tas ir vienalga, jo, iespējams, kādā citā pasaulē galds var būt putns un otrādāk. Ar to vēlos tikai norādīt, ka veids kā mēs runājam par lietām ir ļoti nozīmīgs, jo mēs lietojam valodu, lai radītu skaidrību nevis lielāku jucekli.

Saredzu sevi kā piederīgu rietumu kristīgajai tradīcijai. Ja Dievs ir, tad Viņš ir tāds, kā par Viņu runā kristiešu Svētie Raksti. Tādēļ nedomāju, ka pareizs priekšstats ir sapludināt dažādas reliģiskās tradīcijas un tad apgalvot, ka visas reliģijas runā par vienu un to pašu, tātad ir viens un tas pats. Tad nu jautājums: “Vai Dievs un Visums ir viens un tas pats? Citiem vārdiem: Dievs ir Visums un Visums ir Dievs? Vai abi lielumi ir tāpatīgi?

Doma par Dieva likumiem kā Visuma likumiem man šķiet saprotama. Tāpat saprotama šķiet doma, ka visuma likumi ir Dieva likumi. Bet, manuprāt, apgalvot ka Dievs ir Visums un Visums ir Dievs nav īsti pareizi. Visums ir bezpersonisks, turpretī Dievs ir personisks. Es ticu, ka Dievs radīja Visumu, kas plašākā nozīmē ir mūsu mājas. Bet Viņam pašam materiālais Visums kā mājas nav vajadzīgs, jo Viņš dzīvo citā dimensijā.

14/05/2025

PERSONĪBAS IZAUGSME SĀKAS AR ...

“Izaugsme” mūsdienās ir ļoti nozīmīgs vārds. Strauji mainīgā pasaulē attīstība kā personiskā, tā arī profesionālā plaknē ir nepieciešamība. Attīstās un aug mūsu ķermenis, jāattīstās ir arī mūsu dvēselei, prātam, inteliģencei, prasmei veidot un uzturēt attiecības. Kaut kādā ziņā var apgalvot, ka personības izaugsme un attīstība notiek visu laiku, arī tad ja par to nedomājam vai īpaši nevēlamies. Negribēta izaugsme būtu atsevišķs temats. Tā rodas pateicoties pieredzei, kuru nevēlamies iegūt. Ir pieredzes, kuras mēs varam izvēlēties, bet ir arī pieredzes, kuras atnāk pie mums. Tās jāpieņem kā dzīves dotās mācību stundas.

Šajā sakarā man patīk kāds slavens stoiķu domugrauds: “Paklausīgo liktenis ved, bet nepaklausīgo velk”. Kā mēs zinām, cilvēkam ir grūti kaut ko iemācīt, ja viņš to nevēlās. Negribētos nonākt tajā situācijā, ka mēs stūrgalvīgi pretojamies tām mācību stundām, kuras dzīve mums dod. Kādēļ gan dzīvei vajadzētu mūs locīt un lauzt? Vai nebūtu labāk, ja mēs apzinātos, ka mums šajā dzīvē vēl daudz kas ir jāapgūst un jāiemācās, un paši to vēlētos un pēc tā tiektos. Tas, manuprāt, atklāj kādu svarīgu aspektu: personiskā izaugsme ir patiesi iespējama tikai tad, ja tā ir brīvprātīga. Dzīvei mums nav jāpiespiež kaut ko saprast, bet mēs paši esam gatavi kaut ko mācīties.

Un, ja domājam par personisko izaugsmi kā par apzinātu un indivīda gribētu procesu, vai ir iespējams noteikt kādu konkrētu brīdi jeb faktoru, ko var ņemt par personiskās izaugsmes atskaites punktu? Vai vispār drīkst domāt šādās kategorijās?

Šeit vēlos padalīties ar vienu domu, kas man šķiet nozīmīga. Es domāju, ka par šādu atskaites punktu var uzskatīt brīdi, kurā cilvēks pieņem lēmumu, nevainot citus savā nelaimīgumā un neveiksmēs. Es slikti jūtos- vainīgs ir kāds cits. Man kaut kas neizdodās- vainīgs ir kāds cits. Ja kaut kas izdevās- tas ir vienīgi un tikai mans nopelns. Ja neizdevās, tad atkal vainīgs ir kāds cits. Jā, dzīve tiešām ir grūta, ja nebūtu neviena vainīgā. Vainīgo var vienmēr atrast- zvaigznes, liktenis, valdība, Dievs, vecāki, radi, darba kolēģi, kaimiņi, draugi, skauģi, nelabvēļi… Sarakstu var turpināt. Negribu noliegt faktu, ka citu cilvēku izvēles ietekmē mūsu dzīves. Jautājums ir, ko ar to darīt?

Jā, Tu esi (dažreiz, bieži, pastāvīgi) nelaimīgs un Tev ir slikti. Tā tas ir. Un Tu izvēlies nevienu nevainot. Ko Tu ar to gribi darīt? Šeit sākas jeb turpinās Tava personiskā izaugsme jau pavisam citā kvalitātē. Kad Tu pārstāj vainot citus, Tu pārstāj būt upuris. Kamēr Tu vaino, Tu esi upuris. Ko Tu gribi un vari darīt ar savu dzīvi? Tava dzīve ir tikai un vienīgi Tava atbildība.

06/05/2025

PSIHOTERAPIJAS BLAKNE

Vai psihoterapijas procesam var būt kādas negatīvas blakusparādības? - Psihoterapeiti un viņiem līdzīgie te varētu sniegt dažādas atbildes. Šeit pieminēšu vienu aspektu. Proti, ir gadījies sastapt cilvēkus, kuri bieži vien ilgstoši ir apmeklējuši individuālo psihoterapiju. Gribu cerēt un ticēt, ka tas laiks, ko cilvēki ir veltījuši darbam pie sava dzīves stāsta un pārdomām par to nav bijis veltīgs. Tagad par blakni. Blakne ir racionalizēšana. Mums katram ir savas psiholoģiskās problēmas, bet tagad mēs protam par tām vēl arī gudri runāt. Runāt ir svarīgi. Nosaukt lietas īstajos vārdos ir svarīgi. Bet vispirms ir svarīgi just, nonākt saskarē ar jūtām, kuras mūsos izraisa mūsu dzīves notikumi. Tikai tad jāmeklē īstie vārdi, ar kuriem aprakstīt savu pieredzi. Gudra runāšana par lietām var radīt ilūziju, ka mēs problēmu jau esam atrisinājuši. Tādā veidā racionalizācija var kļūt un bieži kļūst par veidu, kas palīdz nejust.

Negribu noliegt, ka mēs visi lietas racionalizējam, piešķiram lietām un parādībām racionālu skaidrojumu. Bieži vien arī tur, kur varētu to arī nedarīt. Ir cilvēku rīcības, kurām mēs varam piešķirt jēgu un nodomu, lai gan ne vienmēr tas tā ir. Ir rīcības, kuras bieži ir cilvēku nedomāšanas, ierobežojumu, ilūziju, kādreiz stulbuma vai ļaunprātības sekas.

Noslēgumā: Vispirms žetons un medālis visiem tiem, kuri apzinās, ka viņiem ir nepieciešama palīdzība no malas un kas risina savus jautājumus. Tas nav viegls darbs, tas nav ātri un nav arī lēti. Bet tie, kas šo ceļu ir gājuši, varēs apliecināt, ka tas ir bijis nozīmīgs ieguldījums apzinātākai dzīvei un eksistencei. Runājot par sevi, par savu pieredzi, par notikumiem un attiecībām, mēs risinām savas problēmas. Ar vārdiem mēs gribam izmainīt psihes struktūras, kas ir grūti aprakstāmas un definējams, bet kas liek lietām notikt pēc noteikta scenārija.

Kas ir psihoterapijas efektivitātes rādītāji?- Labs jautājums. Pēc manām domām, tā nav pārmērīga racionalizēšana, bet gan pārmaiņas personībā (autentiskāka un viengabalaināka) un dzīves kvalitātes uzlabošanās.

11/04/2025

DZĪVOT SAVU DZĪVI

Mūsu dzīve nekad nepieder tikai mums, tā nav tikai “mūsu” dzīve. Ir cilvēki, pateicoties kuriem, esam kļuvuši par to, kas esam. Mums ir attiecības, atbildības, saistības un pienākumi. Neskatoties uz to, man šķiet svarīgi, ka mēs katrs dzīvojam “savu” dzīvi. Tādēļ arī uzskatu, ka vecākiem nav jādzīvo kopā ar pieaugušiem bērniem (izņēmums ir vecāku vecums un aprūpes nepieciešamība). Mums ir jāmeklē līdzvars, jāvelta laiks attiecību kopšanai un uzturēšanai tā, lai mūsu dzīve nekļūst par klaušām, kur mēs apmierinām tikai citu cilvēku vajadzības.

Esmu priecīgs un pateicīgs, ka varu dzīvot savu dzīvi. Tā nav bijis vienmēr. Šī atziņa ir atnākusi ar laiku un kļūst aizvien nozīmīgāka. Esmu saistīts ar citiem cilvēkiem, bet neesmu pārlieku no viņiem atkarīgs. Bērni ir izauguši. Man ir sava dzīve, sava dzīves telpa, savs cilvēku loks, kurā jūtos labi. Man nav jādzīvo sveša dzīve. Man nav jāīsteno citu cilvēku sapņi un jāpiepilda viņu vēlēšanās. Es varu dzīvot savu dzīvi. Varu izvirzīt savus mērķus, sapņot savus sapņus un tos īstenot. Ne viss ir vienkārši un ne viss nāk viegli, bet daudz kas ir atkarīgs tieši no manis. Es varu padarīt savu dzīvi labāku. Tā ir mana atbildība, neviens to nedarīs manā vietā un nevienam tas arī nav jādara. Mana dzīve ir mana atbildība.

Mums tiek piedāvātas dažādas iespējas, dzīvot svešas dzīves. Tas ir liels kārdinājums, dzīvot svešu dzīvi, skatīties apkārt, salīdzināt, apskaust, just līdzi. Mēs varam lasīt, skatīties informāciju par cilvēkiem, kurus sauc par “slavenībām” (bieži gan nav skaidrs, ar ko viņi ir kļuvuši slaveni), mēs varam piedalīties citu dzīvēs, stundām, dienām vai pat mēnešiem, sekojot saviem mīļajiem šovu un filmu varoņiem. Tas ir skaisti, aizraujoši, iedvesmojoši, reizēm izklaidējošo, bet, tas ir mūsu dzīves laiks, kuru tērējam, lai dzīvotu svešu dzīvi.

Kā lai nosaka, vai es dzīvoju savu vai svešu dzīvi? - Kur atrodas tavas dzīves fokuss? Uz ko vērsta Tava uzmanība? Ko tu esi darījis vai vari šodien izdarīt, lai tava dzīve būtu labāka? Tava dzīve ir Tava atbildība. Nevienam citam cilvēkam nav pienākums, celt un veidot Tavu dzīvi.

11/04/2025

SANDIS RATNIEKS- theologian (minister), non medical psychotherapist systems approach, couple and family therapist, supervisor and coach.

09/04/2025