Sistēmiskā terapija un supervīzija

04/06/2025

Uzrakstīju žurnālam "Ārsts" rakstu par Pāru terapiju. Būtu vēl daudz ko piebilst, bet sanāca šādi. Ievērtējiet, ja tēma ir aktuāla. Te būs saite uz resursu: https://arsts.lv/jaunumi/sandis-ratnieks-paru-terapija

SANDIS RATNIEKS- theologian (minister), non medical psychotherapist systems approach, couple and family therapist, supervisor and coach.

03/06/2025

CILVĒKS IR PLĒSOŅA

Šis ieraksts ir turpinājums tēmai: DZĪVOT SASKAŅĀ AR SAVU DABU. Kā jau rakstīju, dzīvniekiem ir vieglāk būt laimīgiem un dzīvot saskaņā ar savu dabu. Atšķirībā no cilvēkiem, dzīvniekiem nav “jāatklāj” un “jādefinē” sava daba. Viņi vienkārši dzīvo.

Kāda tad ir cilvēka daba? Kas mēs esam? - Jocīgs jautājums. Mēs esam cilvēki. Bet, kas ir cilvēks? Kas raksturo cilvēka dabu? Ko nozīmē būt cilvēkam? Problēma, manuprāt ir tā, ka uz šo jautājumu var dot ļoti daudz atbildes un katra no tām savā ziņā būs pareiza. Cilvēks ir daudzdimensionāls, viņa personībai ir daudz slāņu un nianšu. Te jau rodas terminoloģisks juceklis: vai cilvēkam ir viena iedaba jeb daba, kas manifestējas dažādos veidos, vai vairākas dabas? Pieņemsim, ka ir daudzas dabas (identitātes) un daudz dažādu raksturojumu. Šoreiz par vienu.

Cilvēks ir plēsoņa. Cilvēks ir agresīvs dzīvnieks. Agresivitātei ir sava funkcija, bet par to citreiz. Domājot par šo tematu, mani nedaudz uzjautrina raksti par tēmu bīstamākie dzīvnieki pasaulē. Te būs viena saite: https://www.sciencefocus.com/nature/what-animals-kills-the-most-people. Bīstamākie ir lauva, behemots, … u.c. Lieciet mierā dzīvniekus! Visbīstamākais dzīvnieks pasaulē ir … ? - cilvēks. Dzīvnieks nogalina, jo jūtas apdraudēts vai ir izsalcis. Cilvēks var nogalināt dažādu iemeslu dēļ: vieni iemesli ir cēlāki par citiem- aizstāvot savu zemi, ģimeni, u.c.; citi mazāk cēli- afekta stāvoklī, atriebības dēļ, dzērumā, sava prieka pēc, … . Vēl viens īpašs cilvēka raksturojums: cilvēks var nogalināt ideoloģisku apsvērumu dēļ- vispirms cilvēks tiek dehumanizēts, viņš/a patiesībā nemaz nav cilvēks, viņš/a ir “tārps”, “atkritums”, u.t.t. Zeme ir jāatbrīvo no šādiem radījumiem. “Voila!”, es patiesībā neesmu slepkava, es esmu nācijas atbrīvotājs. Redziet, cik viegli ir sagrozīt patiesību un atspoguļot to sev vēlamā gaismā.

Cilvēks ir plēsoņa. Un šis plēsoņa mājo katrā no mums. Briesmīgākais radījums ir cilvēks. Tikai te rodas jautājums: vai plēsoņa ir mūsu īstā un vienīgā daba, vai tā ir daba jeb programma nr. 15 vai nr. 20. Bet ko darīt, ja plēsoņa ir loma nr. 1, 2, 3, 4 vai 5? Te nu varam domāt par to, cik liela nozīme sabiedrības dzīvē ir izglītošanai un audzināšanai, lai mēs varētu dzīvot vienā sabiedrībā, iemācoties atpazīt un kontrolēt savus impulsus.

27/05/2025

DZĪVOT SASKAŅĀ AR SAVU DABU

Lai mēs būtu laimīgi, mums ir jāmācās dzīvot saskaņā ar savu dabu. Bet kas ir cilvēka daba un ko nozīmētu dzīvot saskaņā ar to? Tas ir sarežģīts jautājums, pie kura kaut kad vēl atgriezīšos.

Man šķiet, ka dzīvnieki ir laimīgi un apmierināti ar savu eksistenci, jo dzīvo saskaņā ar savu dabu. Negribu apgalvot, ka dzīvnieku eksistence vienmēr ir droša un bezrūpīga. Bet ja dzīvnieki var dzīvot brīvā dabā un nav cilvēku apdraudēti, ja viņiem ir ēdiens, tad viņiem klājas labi.

Ņemšu par piemēru savu kaķeni. Viņa ir mājas kaķene, tā ir viņas ierastā vide. Viņa ir laimīga- viņa apguļas vannas istabā uz siltām flīzēm, izstaipās, apgriežās no viena sāna uz otru un atkal izstaipās, paspēlējas ar matu gumiju, kas nokritusi uz grīdas. Jā, reizēm viņa ir nelaimīga. Tas ir tad, kad brokastīs vistas filejas vietā viņai piedāvā vienkāršu sažuvušu desas šķēli. Bet, ja tā ir vistas fileja, tad laime ir nebeidzama. Tad seko pastaiga un godam nopelnītais miegs. Reizēm viņa noķer kādu putniņu un to saplosa. Un, lai gan patīk putniņi un man viņus ir žēl, es nevaru viņai pārmest to, ka viņa nav veģetāriete. Viņa ir plēsoņa. Tāda ir viņas daba. Kaķi vispār ir interesanti dzīvnieki, miera un labsajūtas iemiesojums. Viņus neinteresē pasaules notikumi, tikai šeit un tagad.

Jā, cilvēkam ir grūtāk būt laimīgam, jo viņam ir jāsaprot, kas viņš/a ir. Ja mēs nesaprotam, kas mēs esam, kā gan mēs varam dzīvot saskaņā ar savu dabu? Kas ir cilvēka ierastā vide? Vai tā ir pilsēta? Cilvēku raksturo zināma dualitāte: no vienas puses viņš ir daļa no dabas, no otras vēlās to pakļaut un skatās uz dabu kā objektu. Kāda ir cilvēka vieta un uzdevums zemes ekosistēmā?

20/05/2025

DIEVS un VISUMS

Sāku lasīt vienu grāmatu krievu valodā par sistēmiskajiem sakārtojumiem. Grāmatas autors runā par “Dieva formulu” un grāmatas sākuma daļa mēģina dot ievadu garīgajos priekšstatos, kurus uzskata par nozīmigiem sistēmisko sakārtojumu izpratnei. Sistēmisko sakārtojumu dalībnieki piedzīvo fenomenu, ko varētu raksturot kā pieslēgšanos kādam vienotam informācijas laukam (man šis fenomens ir pazīstams no uzstādījumiem, kā arī no psihodrāmas un ģimeņu rekonstrukcijām). Tas tiešām ir pārsteigums, cik precīzi cilvēki spēj iejusties nepazīstamu cilvēku lomās un dzīves situācijās.

No grāmatas ievada mani uzrunāja viena doma, pie kuras apstāšos, proti, kad mēs lietojam vārdu “Dievs”, ko mēs ar to domājam? Vai tad, ja lietojam vienus un tos pašus vārdus, mēs saprotam, par ko mēs runājam? Vai vārds "Dievs" un tajā ieliktā nozīme ir svarīga mūsdienu cilvēkam? Domāju, ka jā. Tas jau laikam būtu filosofisks jautājums: vai ir iespējams atbildēt uz lielajiem dzīves jautājumiem, ja vienā vai citā veidā nelietojam Dieva jēdzienu (lai kā kurš to saprastu) vai nerunājam par kādu augstāku lietu Kārtību, kuru mēs neradām, bet kurai esam pakļauti.

Grāmatas autors daudz runā par likumiem un likumībām. Vienu brīdi viņš likumus sauc par Dieva likumiem, citu brīdi par Visuma likumiem, tad runā par tiem kā par Dieva un Visuma likumiem. Jautājums par likumiem būtu jāskata atsevišķi. Šeit vairāk par Dieva jēdzienu. Šur un tur grāmatā izskan doma, ka Dievs arī ir Visums un Visums ir Dievs.

Ko Jūs par to domājat?

Viena no pirmajām domām, kas man bija- cik svarīgi, ka mums par Dievu veidojas pareizs priekšstats. Ko nozīmē pareizs priekšstats? Katram te būtu sava atbilde. Bet man šķiet svarīgi, ka mēs katrs saprotam, kur mēs atrodamies un kādas reliģiskās tradīcijas mēs pārstāvam. Galu galā: kam mēs ticam un kāpēc? Vai mēs izvēlamies kādus uzskatus piesavināt tādēļ, ka tie mums patīk, vai tur ir vēl kāda dziļāka doma par šo uzskatu patiesīgumu?

Piemēram, ja es saku: “Dievs ir galds” un Tu saki: “Dievs ir putns”, tad mēs lietojam atšķirīgas definīcijas. Un ja kāds apgalvo, ka tas ir vienalga, jo, iespējams, kādā citā pasaulē galds var būt putns un otrādāk. Ar to vēlos tikai norādīt, ka veids kā mēs runājam par lietām ir ļoti nozīmīgs, jo mēs lietojam valodu, lai radītu skaidrību nevis lielāku jucekli.

Saredzu sevi kā piederīgu rietumu kristīgajai tradīcijai. Ja Dievs ir, tad Viņš ir tāds, kā par Viņu runā kristiešu Svētie Raksti. Tādēļ nedomāju, ka pareizs priekšstats ir sapludināt dažādas reliģiskās tradīcijas un tad apgalvot, ka visas reliģijas runā par vienu un to pašu, tātad ir viens un tas pats. Tad nu jautājums: “Vai Dievs un Visums ir viens un tas pats? Citiem vārdiem: Dievs ir Visums un Visums ir Dievs? Vai abi lielumi ir tāpatīgi?

Doma par Dieva likumiem kā Visuma likumiem man šķiet saprotama. Tāpat saprotama šķiet doma, ka visuma likumi ir Dieva likumi. Bet, manuprāt, apgalvot ka Dievs ir Visums un Visums ir Dievs nav īsti pareizi. Visums ir bezpersonisks, turpretī Dievs ir personisks. Es ticu, ka Dievs radīja Visumu, kas plašākā nozīmē ir mūsu mājas. Bet Viņam pašam materiālais Visums kā mājas nav vajadzīgs, jo Viņš dzīvo citā dimensijā.

14/05/2025

PERSONĪBAS IZAUGSME SĀKAS AR ...

“Izaugsme” mūsdienās ir ļoti nozīmīgs vārds. Strauji mainīgā pasaulē attīstība kā personiskā, tā arī profesionālā plaknē ir nepieciešamība. Attīstās un aug mūsu ķermenis, jāattīstās ir arī mūsu dvēselei, prātam, inteliģencei, prasmei veidot un uzturēt attiecības. Kaut kādā ziņā var apgalvot, ka personības izaugsme un attīstība notiek visu laiku, arī tad ja par to nedomājam vai īpaši nevēlamies. Negribēta izaugsme būtu atsevišķs temats. Tā rodas pateicoties pieredzei, kuru nevēlamies iegūt. Ir pieredzes, kuras mēs varam izvēlēties, bet ir arī pieredzes, kuras atnāk pie mums. Tās jāpieņem kā dzīves dotās mācību stundas.

Šajā sakarā man patīk kāds slavens stoiķu domugrauds: “Paklausīgo liktenis ved, bet nepaklausīgo velk”. Kā mēs zinām, cilvēkam ir grūti kaut ko iemācīt, ja viņš to nevēlās. Negribētos nonākt tajā situācijā, ka mēs stūrgalvīgi pretojamies tām mācību stundām, kuras dzīve mums dod. Kādēļ gan dzīvei vajadzētu mūs locīt un lauzt? Vai nebūtu labāk, ja mēs apzinātos, ka mums šajā dzīvē vēl daudz kas ir jāapgūst un jāiemācās, un paši to vēlētos un pēc tā tiektos. Tas, manuprāt, atklāj kādu svarīgu aspektu: personiskā izaugsme ir patiesi iespējama tikai tad, ja tā ir brīvprātīga. Dzīvei mums nav jāpiespiež kaut ko saprast, bet mēs paši esam gatavi kaut ko mācīties.

Un, ja domājam par personisko izaugsmi kā par apzinātu un indivīda gribētu procesu, vai ir iespējams noteikt kādu konkrētu brīdi jeb faktoru, ko var ņemt par personiskās izaugsmes atskaites punktu? Vai vispār drīkst domāt šādās kategorijās?

Šeit vēlos padalīties ar vienu domu, kas man šķiet nozīmīga. Es domāju, ka par šādu atskaites punktu var uzskatīt brīdi, kurā cilvēks pieņem lēmumu, nevainot citus savā nelaimīgumā un neveiksmēs. Es slikti jūtos- vainīgs ir kāds cits. Man kaut kas neizdodās- vainīgs ir kāds cits. Ja kaut kas izdevās- tas ir vienīgi un tikai mans nopelns. Ja neizdevās, tad atkal vainīgs ir kāds cits. Jā, dzīve tiešām ir grūta, ja nebūtu neviena vainīgā. Vainīgo var vienmēr atrast- zvaigznes, liktenis, valdība, Dievs, vecāki, radi, darba kolēģi, kaimiņi, draugi, skauģi, nelabvēļi… Sarakstu var turpināt. Negribu noliegt faktu, ka citu cilvēku izvēles ietekmē mūsu dzīves. Jautājums ir, ko ar to darīt?

Jā, Tu esi (dažreiz, bieži, pastāvīgi) nelaimīgs un Tev ir slikti. Tā tas ir. Un Tu izvēlies nevienu nevainot. Ko Tu ar to gribi darīt? Šeit sākas jeb turpinās Tava personiskā izaugsme jau pavisam citā kvalitātē. Kad Tu pārstāj vainot citus, Tu pārstāj būt upuris. Kamēr Tu vaino, Tu esi upuris. Ko Tu gribi un vari darīt ar savu dzīvi? Tava dzīve ir tikai un vienīgi Tava atbildība.

06/05/2025

PSIHOTERAPIJAS BLAKNE

Vai psihoterapijas procesam var būt kādas negatīvas blakusparādības? - Psihoterapeiti un viņiem līdzīgie te varētu sniegt dažādas atbildes. Šeit pieminēšu vienu aspektu. Proti, ir gadījies sastapt cilvēkus, kuri bieži vien ilgstoši ir apmeklējuši individuālo psihoterapiju. Gribu cerēt un ticēt, ka tas laiks, ko cilvēki ir veltījuši darbam pie sava dzīves stāsta un pārdomām par to nav bijis veltīgs. Tagad par blakni. Blakne ir racionalizēšana. Mums katram ir savas psiholoģiskās problēmas, bet tagad mēs protam par tām vēl arī gudri runāt. Runāt ir svarīgi. Nosaukt lietas īstajos vārdos ir svarīgi. Bet vispirms ir svarīgi just, nonākt saskarē ar jūtām, kuras mūsos izraisa mūsu dzīves notikumi. Tikai tad jāmeklē īstie vārdi, ar kuriem aprakstīt savu pieredzi. Gudra runāšana par lietām var radīt ilūziju, ka mēs problēmu jau esam atrisinājuši. Tādā veidā racionalizācija var kļūt un bieži kļūst par veidu, kas palīdz nejust.

Negribu noliegt, ka mēs visi lietas racionalizējam, piešķiram lietām un parādībām racionālu skaidrojumu. Bieži vien arī tur, kur varētu to arī nedarīt. Ir cilvēku rīcības, kurām mēs varam piešķirt jēgu un nodomu, lai gan ne vienmēr tas tā ir. Ir rīcības, kuras bieži ir cilvēku nedomāšanas, ierobežojumu, ilūziju, kādreiz stulbuma vai ļaunprātības sekas.

Noslēgumā: Vispirms žetons un medālis visiem tiem, kuri apzinās, ka viņiem ir nepieciešama palīdzība no malas un kas risina savus jautājumus. Tas nav viegls darbs, tas nav ātri un nav arī lēti. Bet tie, kas šo ceļu ir gājuši, varēs apliecināt, ka tas ir bijis nozīmīgs ieguldījums apzinātākai dzīvei un eksistencei. Runājot par sevi, par savu pieredzi, par notikumiem un attiecībām, mēs risinām savas problēmas. Ar vārdiem mēs gribam izmainīt psihes struktūras, kas ir grūti aprakstāmas un definējams, bet kas liek lietām notikt pēc noteikta scenārija.

Kas ir psihoterapijas efektivitātes rādītāji?- Labs jautājums. Pēc manām domām, tā nav pārmērīga racionalizēšana, bet gan pārmaiņas personībā (autentiskāka un viengabalaināka) un dzīves kvalitātes uzlabošanās.

11/04/2025

DZĪVOT SAVU DZĪVI

Mūsu dzīve nekad nepieder tikai mums, tā nav tikai “mūsu” dzīve. Ir cilvēki, pateicoties kuriem, esam kļuvuši par to, kas esam. Mums ir attiecības, atbildības, saistības un pienākumi. Neskatoties uz to, man šķiet svarīgi, ka mēs katrs dzīvojam “savu” dzīvi. Tādēļ arī uzskatu, ka vecākiem nav jādzīvo kopā ar pieaugušiem bērniem (izņēmums ir vecāku vecums un aprūpes nepieciešamība). Mums ir jāmeklē līdzvars, jāvelta laiks attiecību kopšanai un uzturēšanai tā, lai mūsu dzīve nekļūst par klaušām, kur mēs apmierinām tikai citu cilvēku vajadzības.

Esmu priecīgs un pateicīgs, ka varu dzīvot savu dzīvi. Tā nav bijis vienmēr. Šī atziņa ir atnākusi ar laiku un kļūst aizvien nozīmīgāka. Esmu saistīts ar citiem cilvēkiem, bet neesmu pārlieku no viņiem atkarīgs. Bērni ir izauguši. Man ir sava dzīve, sava dzīves telpa, savs cilvēku loks, kurā jūtos labi. Man nav jādzīvo sveša dzīve. Man nav jāīsteno citu cilvēku sapņi un jāpiepilda viņu vēlēšanās. Es varu dzīvot savu dzīvi. Varu izvirzīt savus mērķus, sapņot savus sapņus un tos īstenot. Ne viss ir vienkārši un ne viss nāk viegli, bet daudz kas ir atkarīgs tieši no manis. Es varu padarīt savu dzīvi labāku. Tā ir mana atbildība, neviens to nedarīs manā vietā un nevienam tas arī nav jādara. Mana dzīve ir mana atbildība.

Mums tiek piedāvātas dažādas iespējas, dzīvot svešas dzīves. Tas ir liels kārdinājums, dzīvot svešu dzīvi, skatīties apkārt, salīdzināt, apskaust, just līdzi. Mēs varam lasīt, skatīties informāciju par cilvēkiem, kurus sauc par “slavenībām” (bieži gan nav skaidrs, ar ko viņi ir kļuvuši slaveni), mēs varam piedalīties citu dzīvēs, stundām, dienām vai pat mēnešiem, sekojot saviem mīļajiem šovu un filmu varoņiem. Tas ir skaisti, aizraujoši, iedvesmojoši, reizēm izklaidējošo, bet, tas ir mūsu dzīves laiks, kuru tērējam, lai dzīvotu svešu dzīvi.

Kā lai nosaka, vai es dzīvoju savu vai svešu dzīvi? - Kur atrodas tavas dzīves fokuss? Uz ko vērsta Tava uzmanība? Ko tu esi darījis vai vari šodien izdarīt, lai tava dzīve būtu labāka? Tava dzīve ir Tava atbildība. Nevienam citam cilvēkam nav pienākums, celt un veidot Tavu dzīvi.

11/04/2025

SANDIS RATNIEKS- theologian (minister), non medical psychotherapist systems approach, couple and family therapist, supervisor and coach.

09/04/2025

03/04/2025

DOMU SPĒKS

Bieži dzirdam uzskatu, ka domām ir liels spēks. Cik liels?- Pat ļoti. Mūsu domas iespaido to, kā mēs redzam realitāti un kā to skaidrojam. Domas ir svarīgas, taču tās vēl nav pati realitāte, drīzāk tās atspulgs. Mūsdienās ļoti izplatīta ir problēma, ka cilvēkiem ir daudz dažādu domu, kuras joņo un nav apturamas.

Pateicoties neirozinātnes un neiropsiholoģijas attīstībai, mēs varam vairāk ieskatīties cilvēka prātā un labāk saprast, kā tas funkcionē.

Pētījumi rāda, ka cilvēkam dienā ir ap 60 000 domu, no kurām apmēram 45 000 domas (75%) atkārtojas. Apmēram 75% no visām domām ir negatīvas domas. Un tas ir satraucoši. Negatīvas domas darbina bailes un apdraudējums (“bēdz” vai “cīnies”). Tas būtiski iespaido mūsu garīgo veselību, palielina stresu un trauksmi, samazina laimes izjūtu un dzīves kvalitāti.

Tas palīdz labāk izprast cilvēka dabu. Tā nu iznāk, ka cilvēks ir ļoti raizīgs radījums, kas vienmēr izdomās par ko satraukties un attīstīs bezgalīgus negatīvus scenārijus. Bez tam, labais ātri aizmirstās un izgaist, bet sliktais labāk paliek atmiņā.

Pievērsīsim uzmanību tam, kas notiek mūsu prātā- atpazīsim savas negatīvās domas un spēkus, kas tās darbina! Nenoliegsim negatīvā aspekta klātesamību, bet izcelsim un izkopsim pozitīvo skatījumu uz dzīvi.

Te mums var palīdzēt:
- Savu negatīvo domu atpazīšana un pārbaude
- Apzinātība- situācijas vērošana bez vērtējuma
- Pateicības praktizēšana
- Koncentrēšanās uz risinājumiem
- Fiziskās aktivitātes, u.c.