20/02/2025
Nāc ciemos – vieta, kur atrodas mūsu kabinēts Rīgas centrā, ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis - Mārtiņa Pagasta nams Bruņinieku ielā 36.
Bijušajā saimnieka dzīvoklī nama otrajā stāvā pašlaik atrodas Denisa Bočkova – Masāžas un fizio studijas īpašnieka fizioterapijas kabinets. Dzīvoklī daudz kas ir “dzīvs” vēl šodien, un tas ir īsts arhitektūras, būvgaldniecības, dekoratīvās un tēlotājas mākslas brīnums.
Mārtiņš Pagasts bija pazīstams galdniekmeistars. 1896. un 1898.g. viņš savā Bruņinieku ielas zemesgabala dziļumā pēc toreizējā Rīgas pilsētas arhitekta Reinholda Šmēlinga projektiem uzcēla divas galdniekdarbnīcu ēkas. Patiesībā tā bija pamatīgi aprīkota fabrika, kas atbilstoši savai sākotnējai funkcijai darbojās vēl piecdesmitajos gados. Un tad drīz vien M.Pagasts uzcēla arī lielu dzīvojamo namu, kura projektu 1902.gadā izstrādāja Reinholda Šmēlinga dēls Aleksandrs, arī pazīstams arhitekts, un 1904.gadā ēku iesvētīja.
Tas bija laiks, kad senāko vēsturisko stilu formās tērpto 19.gs. eklektismu nomainīja jauns stils — jūgendstils. Tieši tad arī radās tā apbūve, kuras dēļ Rīgu pamatoti dēvē par jūgendstila metropoli.
Ievads šajā brīnumvidē nojaušams jau kāpņu telpā ar smalkajiem kokā grieztajiem paneļiem un greznajām dzīvokļu ieejas durvīm. Taču pašas efektīgākās tās ir saimnieka dzīvoklim. Aiz tām ienācēju sagaida izsmalcināti grezna priekštelpa. Uz sienām mijkārtojas eleganti koka profilējumi un spoguļi ar smalkiem plauktiņiem virs tiem. Un kasetētie koka griesti ir īsts būvgaldniecības meistarstiķis. Vēl pārsteidzošāka formu spēle koka griestos ir kabinetā, kas atrodas pa labi no priekštelpas, bet kabineta kamīns ir tikpat kā skulptūra no bezgala dažādiem zaļganbrūniem keramikas podiņiem. Arī kabineta durvis ir vesels mākslas darbs, kura klasisko formu pamatkompozīcijā veikli ieausti plastiski jūgendstila rotājumi. Tikpat krāšņas durvis no priekštelpas ved uz kabinetam pretējā pusē esošo zāli.
Zāle ir jauns pārsteigums — te vairs nav nekā no smagnēji piesātinātās kabineta klasikas. Pilna vaļa ļauta jūgendstilam ar tā smejošajām vai raudošajām maskām, apļiem, līniju vijumiem, ziediem un lapām griestu veidojumos un gaišu, modīgi zaļgano krāsu priekam fantastisku augu stilizējumos ziedošajā podiņu krāsnī.
Savukārt zāli ar plaši atveramām, kokgriezumiem izšķērdīgi rotātām daudzvērtņu durvīm varēja telpiski saplūdināt ar ēdamtelpu, kuras dziļumā stāvēja stikla baseins — akvārijs, bet plašajos logos aiz tā bija krāsainas vitrāžas. Tas laika gaitā gan no ēdamtelpas pazudis, tomēr skaista tumšzaļu podiņu krāsns, filigrāni koka pilastrojumi uz sienām un kasetējums griestos ir joprojām, turklāt lielākoties pilnīgi oriģinālajā apdarē — vietām ar dabīgo koka tekstūru, vietām ar veiklu tās imitāciju eļļas krāsā. Sliktākā stāvoklī, bet oriģināli saglabāti ir visi griestu gleznojumi, toties nevainojami izskatās divas abpus akvārija nišai sienās iestrādātās gleznas. Vienā redzama idealizēta sapņu zeme ar ūdeņiem, mežiem un kalniem, otrā — gluži reāla Mārtiņa Pagasta dzimtā pilsēta Valmiera, kāda tā izskatījās 20.gs. sākumā. Viss, kas dzīvoklī un arī visā mājā taisīts no koka, tapis, protams, turpat saimnieka darbnīcās.
Pēc nacionalizācijas, galdniekmeistara dzīvoklī ierīkoja aģitpunktu, kas tur atradās vēl piecdesmitajos gados. Pēc tam dzīvoklī ievācās dažādi kantori. Vispirms viena otru nomainīja divas būvorganizācijas, Ģeoloģijas pārvalde. Katrs “saimnieks” iebūvēja pa kādai starpsienai, šo to notriepa ar laku vai krāsu un promiedams paņēma līdzi pa kādam spogulim, misiņa rokturim vai kādai koka detaļai. Taču piemineklis joprojām ir autentisks un trūkstošo vai bojāto itin viegli iespējams perfekti atjaunot.
