27/11/2023
Kamēr valsts vēl neapmaksā hospisa aprūpi (plānots, ka pakalpojums “Paliatīvās aprūpes mobilās komandas pakalpojumi pacienta dzīvesvietā” būs pieejams no 1.janvāra) Hospiss Māja mirstošos cilvēkus aprūpē, patiecoties Hospiss LV ziedotājiem.
Uz jautājumu, kāpēc “Hospiss Māja” aprūpe ir tik dārga, varam atbildēt: lielāko daļu no izmaksām veido aprūpētāju (arī medmāsu, ārstu, sociālā darbinieka, psihologu, kapelāna) alga. “Hospiss Māja” lauž sterteotipu, kāds valda sabiedrībā, ka aprūpētājs ir cilvēks no sabiedrības zemākajiem sociālajiem slāņiem, visbiežāk – zemā atalgojuma dēļ, kas nemotivē šajā profesijā iesaistīties cilvēkus ar augstākiem standartiem. Pārliecinājāmies par to, kad, veicot darbinieku atlasi, uz darba pārrunām pārsvarā ieradās cilvēki ar acīm redzamām alkohola atkarībām, iepriekš sodīti, mazturīgi un attīstīties nemotivēti cilvēki. Tomēr izdevās atrast aprūpētājas, kas atbilda prasībām, ir iejūtīgas, godprātīgas, inteliģentas, empātiskas un sirsnīgas, un uzskatām, ka viņas ir pelnījušas par savu darbu saņemt pienācīgu atalgojumu.
Jo aprūpētāja nav tikai “pamperu mainītāja” (arī tāds ir stereotips), bet reizēm arī psihologs, kapelāns, un pavārs – viss vienā. Jā, pat gatavo ēst, kā arī uztur kārtībā pacienta apkārtējo vidi, lai ģimene un pacients šajā sarežģītajā situācijā būtu komfortā (bez pārspīlējumiem). Viņa dzīvo pacienta ritmā, pieskaņojas tam. Mūsdienās, kad nevienam nav laika, aprūpētāja higiēnu veic divas, pat trīs stundas. Jo gulošam cilvēkam tas prasa daudz spēka, tāpēc neviens viņu nesteidzina. Aprūpētāja kļūst par mirstošā uzticamības personu, kurai uztic gan savus dzīvesstāstus, gan lielākās bailes.
Un to nevar pārvērtēt.
Taču šis darbs nav nekāda medusmaize. Tas ir gan fiziski (pacienta pozicionēšana, ikdienas higiēnas veikšana, cita aprūpe), gan emocionāli smagi. Ne tikai tāpēc, ka bieži jāsaskaras ar nāvi, kas jebkuram ir pārdzīvojums, it sevišķi, ja esi aprūpējis cilvēku ilgstoši. Ne visi mirstošie pirms nāves ir jauki un mīlestības pilni. Nevairosim mītu par ideālo nāvi, ka aprūpētāja pie mirstošā gultas lasa dzeju, vai, fonā skanot klasiskajai mūzikai, masē plaukstas. Ne visi mēs esam eņģeļi ikdienā, cilvēku raksturi ir dažādi, un pirms nāves arī cilvēka sliktās īpašības izpaužas vēl spilgtāk. Uz aprūpējām dažkārt tiek kliegts, viņas tiek rupji lamātas un klaji izmantotas, piemēram, sūtot uz veikalu pēc cigaretēm. Aprūpētājas dažkārt ir kā emociju miskastes, kurās tiek izmests viss liekais, kas gadu gaitā sakrājies – dusmas un seni aizvainojumi, kas tagad gāžas laukā. It kā aprūpētāja, kas ieradusies palīdzēt, būtu vainīga par viņa slimību. Ir vajadzīgs liels iekšējais spēks, lai apzinātos, ka bailes un situācijas nepieņemšana liek cilvēkam tā uzvesties. Jābūt psihiski līdzvarotam un jāspēj saglabāt psihoemocionālu stabilitāti. “Hospiss Māja” darbinieki novērojuši, ka mirstošā cilvēkā miers ir tikai tad, kad viņš godīgi – no visas sirds un dvēseles – pieņem notiekošo, proti, nāvi. Un otrs novērojums – to vienmēr vieglāk pieņem ticīgi cilvēki, kuri zina, ka ar nāvi nekas nebeidzas, ka viņi aizies citā dimensijā un dvēsele turpinās dzīvot, bet cilvēkiem, kuriem tādas pārliecības nav, ir milzīgas bailes par nezināmo. Un viņi vairāk “trako”.
Tāpat aprūpētājām nereti “jācīnās” ar tuviniekiem, kuri ignorē profesionāļu ieteikumus, piemēram, situācijās, kad pacients atsakās ēst. Tuvinieki mirstošo ēdina ar varu, kas tiek uzskatīta par vardarbību. Tiek ignorēts pats galvenais hospisa aprūpes noteikums: mirstošais cilvēks ir galvenais, mēs esam šeit, lai palīdzētu viņam. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka vairākas aprūpētājas pārtraukušas darba attiecības paaugstinātas emocionālās spriedzes dēļ. Ikdienas darbs paaugstināta stresa apstākļos, regulāra līdzestība mirstošam cilvēkam, bieža dažādu smaguma pakāpju nāves pieredze cilvēku psihoemocionāli izdedzina.
Gluži tāpat kā uzskatām, ka jebkurš ir pelnījis nomirt cieņpilni, uzskatām, ka hospisa aprūpētājas dara ļoti svētīgu un smagu darbu, un tāpēc mums ir svarīga ne tikai mirstošā (un viņu tuvinieku), bet arī aprūpētāju labsajūta, tāpēc par viņām rūpējamies, maksājam adekvātu atalgojumu, lai ar tīrāko sirdsapziņu varētu teikt: “jā, es gribētu, lai viņa man ir līdzās dzīves pēdējās dienās.”
*
Uzskatāms piemērs par “Hospiss māja” aprūpētāja lomu, ir kādas 66 gadus vecas sievietes aprūpe mēneša garumā, kuras dzīvība izdzisa aizvadītajā nedēļā, 22.11.agrā rītā, sava dēla klātbūtnē. Sieviete dzīvoja viena, viens dēls – jūrnieks, tāpēc regulāri prom, otram dēlam – sava ģimene. Kad sievieti ar onkoloģisku saslimšanu pēdējā stadijā, praktiski gulošu, mazkustīgu, izrakstīja no slimnīcas, protams, aktuāls kļuva jautājums – kur/kā tālāk? Saprotams, ka viena šādā situācijā viņa nevarēja dzīvot, bet strikti gribēja būt tikai un vienīgi savās mājās. Dēli ļoti respektēja mātes gribu, lai gan sieviete bija ar ļoti šerpu raksturu. Šis bija viens no retajiem gadījumiem “Hospiss Māja” pieredzē, kad galvenās rūpes par mirstošo uzņemas vīrietis, konkrēti – sievietes dēls, kurš, lai gan ar ģimeni dzīvo atsevišķi, bija līdzās mammai – kā viņa gribēja! Tieši dēlam visvairāk vajadzēja aprūpētājas atbalstu, pat ne tik daudz fizisku, bet – emocionālu. Šajā situācijā aprūpētāja bija teju kā psihologs, mediators, jo ģimenē bija sarežģītas attiecības, arī starp brāļiem bija dziļš konflikts, bet aprūpētājas sarunas ar katru brāli atsevišķi lika viņiem uz situāciju paskatīties citādi. To apliecina rīts pēc mammas nāves, kad brāļi, kuri savā starpā lāga nesarunājās, uz tikšanos “Hospiss māja” atbrauca kopā un “runāja vienā valodā – kā brāļi”.
Lai gan aprūpētājas pienākumos ir aprūpe astoņas stundas diennaktī, viņa atbild uz telefona zvaniem kaut nakts laikā. Arī šajā gadījumā dēls zvanīja aprūpētājai naktī, un pēc viņa stāstītā bija skaidrs, ka mātei sācies miršanas process. Tieši aprūpētājas profesionalitāte, pacietīgi skaidrojot, kādi procesi notiek, ļāva vīrietim saglabāt mieru, nevis bailēs un panikā saukt ātro palīdzību. Jā, mēs šo uzskatām par aprūpētāju “augstāko pilotāžu” – spēt cilvēkam, kurš pirmo reizi saskaras ar nāvi, izskaidrot notiekošo tā, lai viņš nenobītos. Tādejādi mamma nomira tā, kā gribēja – mājās, dēla klātbūtnē, nevis ātrās palīdzības mašīnā, kā, visticamāk būtu noticis, ja dēls būtu zvanījis ātrajai palīdzībai, nevis aprūpētājai. Uzreiz pēc notikušā, četros no rīta, aprūpētāja ar taksometru brauca pie apjukušā vīrieša, lai palīdzētu viņam atrast mammas skapī nepieciešamās drēbes, sakārtot viņas ķermeni, sazvanītu brāli, morgu... Jo aprūpētājs ir kā ģimenes loceklis, kuram uzticas, un kurš turpina atbalstīt tuviniekus arī pēc klienta nāves.
*
Pateicoties ziedotājiem, mūsu aprūpētājas: Olga, Solvita, Tatjana, Baiba, Svetlana, Dale, var darīt šo svētīgo, bet smago darbu.
Atbalsti - ziedo:
Hospiss LV
REĢ. NR. 40008291781
AS SWEDBANK
HABALV22
LV45HABA0551047755702
AS SEB BANKA
UNLALV2X
LV12UNLA0055001828236
