21/01/2024
Parakstos zem katra vārda ❤️
Runājam ar kolēģēm par spiedienu uz zīdīšanas veicinātājām un entuziastēm. Tēma ir emocionāla un nereti ir trigeris māmiņām, kurām zīdīšanu nav sanācis īstenot tā kā gribējies.
Trigeri ir individuāli un veidojas no katra cilvēka unikālās pieredzes un traumām. Ja kaut kas trigero - iemesls parasti ir meklējams pašā cilvēkā.
Protams, izņēmumi ir tieša agresija pret mammām, kuras nezīda. Tas ir manīts, piemēram, AMF (Atsaucīgo Māmiņu Forums), kur reizēm nezīdošas mammas burtiski nosoda un kaunina, apsaukā, pazemo. Tas NAV pieļaujami un par to gan ir jārunā, veicinot iecietību un empātiju, informējot sabiedrību par dažādiem iemesliem, kuru dēļ zīdīšana var neizdoties.
Cita lieta ir, kad neitrāla, zinātniski pamatota vai vienkārši pozitīva informācija par zīdīšanu tiek uztverta kā agresija vai nosodījums.
***
Ja parasts posts par piena sastāvu un priekšrocībām vai kādas mammas pozitīva pieredze par patīkamu laiku zīdot tiek uztverts kā personisks uzbrukums vai nosodījums un trigerē vainu, sāpes, pārdzīvojumus, tad tas ir iemesls nevis veidot agresīvas kampaņas pret zīdīšanas veicināšanu (kas pie zemās Latvijas zīdīšanas statistikas ir ļoti vajadzīga), bet pievērsties savai mentālajai veselībai.
Spēcīgs emociju uzplūdums, dziļi pārdzīvojumi un atgriešanās smagajās sajūtās, kas bija posmā, kad sievietei zīdīšana neizdevās, var būt daļa no posttraumatiskā stresa sindroma reakcijas (PTSS).
Piespiedu zīdīšanas pārtraukšana, zīdīšanas traucējumi un neizdošanās var radīt sievietei traumu. To tā sauc par breastfeeding trauma un tā ir tēma, kura mūsdienās tiek aktīvi pētīta. Ir arī tāda lieta kā breastfeeding grief jeb zīdīšanas sēras, kas var piemeklēt jebkuru sievieti, kura kādu iemeslu dēļ ir bijusi spiesta pārtraukt zīdīšanu agrāk nekā to vēlētos.
Nezīdīšanas trauma var izpausties kā vainas, zaudējuma, trausluma, neizdošanās sajūtas, trauksme, šoks, greizsirdība un rūgtums, sajūta, ka dzīve ir sagrauta, emocionāls sabrukums, sajūta, ka esi overwhelmed utt. Sieviete var piedzīvot pat flešbekus, uzmācīgas domas un murgus.
To visu var trigerot sastapšanās ar traumas iemeslu, kas atgādina par notikumiem. Šajā gadījumā tā var būt jebkura, pat pilnīgi nevainīga informācija par zīdīšanu, bildes, pieredzes stāsti, fakti.
***
Ko tādos gadījumos darīt?
Viens variants ir izolēties no jebkā, kas trigero. Tas gan nav diez ko produktīvi, jo nerisina problēmas iemeslus un ir ļoti grūti, jo zīdīšana tiek pieminēta arvien vairāk, īpaši atrodoties sociālajos tīklos.
Otrais variants - trigeroties un agresīvi uzbrukt informācijas avotiem. Arī tas nekā nepalīdz. Kaut gan agresijas izlāde var likt justies labi uz īsu brīdi. Īpaši, ja izdodas atrast tam atbalstītājus.
Trešais variants - vērsties pie mentãlãs veselības speciālista un sākt strādāt ar savu
traumu. Tas var būt ilgi un grūti, var nākties atkal izdzīvot šos notikumus un emocijas,
pakļaut sevi pārdzīvojumiem, bet ilgtermiņā šis darbs var sniegt atvieglojumu un atbrīvot
no iekšējās vainas sajūtas, neitralizēt trigerus vai iemācīt mehānismus kā ar tiem tikt galã veselīgi.
***
Ja saskati, ka Tevi visur nosoda un kaunina, ja neitrāli ārsta jautājumi par mazuļa ēdināšanu, svešu cilvēku pieredze, foto vai faktuāla informācija par zīdīšanu sāpina un liek justies slikti, saudzē sevi un vērsies pie psihoterapeita vai psihologa, kas specializējas nezīdīšanas traumās. PEP mammas var būt labs pirmais solis, ja neesi īsti gatava uzreiz atklāties terapeitam, bet vēlies tomēr sākt par to runāt.
Trauma response rada neizturamas emocijas, ar tām ir grūti sadzīvot un vēl grūtāk ir sākt ar tām strādāt terapijā. Daudz vieglāk ir dusmoties un uzbrukt citiem.
Diemžēl nezīdīšanas trauma ir tēma, par kuru runā maz un mammas nav informētas, ka tāda vispār eksistē, kas pagrūtina palīdzības meklēšanu.
Kopumā vēroju, ka tiek normalizēts justies slikti. No vienas puses tā arī ir, jo ir tikai normāli izjust spēcīgas emocijas par to, ka nav izdevies zīdīt, ja sieviete ir to ļoti vēlējusies. Zīdīšana ir ļoti emocionāls process un diemžēl zīdīšanas neizdošanās rada tieši emocionālus pārdzīvojumus.
No otras puses, manuprāt, nav normāli veicināt to, ka sievietes tā arī turpina ar to slogu dzīvot. Nav arī normāli vainot visu sabiedrību un mēģināt apklusināt zīdīšanas veicinātājus, lai mazinātu trigerošanu.
***
Zīdīšanas veicināšana ir vajadzīga, lai vairāk sieviešu sasniegtu savus zīdīšanas mērķus. Mēs zinām, ka virs 90% sieviešu uzsāk zīdīt uzreiz dzemdību nodaļā, tātad tas ir svarīgi un vairums sieviešu to vēlas. Laikam ejot, šis skaitlis sarūk, jo sievietes nesaņem palīdzību zīdīšanas problēmu atrisināšanai. Tāpēc par to visu IR jārunā un IR jāveicina pasākumi, kas palīdzēs sievietēm zīdīt tik ilgi, cik viņas to grib.
Diemžēl motivācija publiski runāt par zīdīšanu samazinās, kad tiek saņemta agresija un atklāts heits, personiski uzbrukumi un apvainojumi. Teksti, ka piena mammas ir tupas deras, ka zīdīšanas konsultantes ir sektantes, ka zīdīšanas veicinātājiem ir jāiet ieskrieties (un rupjāk), neliecina par autoru mentālo stabilitāti. Šī agresija ir sarkanai karogs tam, ka cilvēkam ir netarisināta trauma, kas pati nekur nepazudīs.
Neskatoties uz daudzajiem aicinājumiem klusēt, lai nesāpinātu mammām, kurām zīdīšana nav izdevusies, arī zīdīšanas veicināšana nekur nepazudīs. Klusēt nevar, jo ir daudzas jaunās un topošās mammas, kurām var izdoties, ja viņas izlasīs īsto informāciju, satiks īsto palīgu, ja viņu atbalsta personas uzzinās vairāk par zīdīšanu un netraucēs ar aplamiem padomiem, kā arī mediķi vairāk izpratīs zīdīšanas nozīmi un izglītosies kā palīdzēt savām pacientēm.
***
Diemžēl ir manīti pat it kā mentālās veselības speciālisti, kuri tā vietā, lai runātu par nezīdīšanas traumu un mudinātu sievietes vērsties terapijā, nodarbojas ar populismu un veido kampaņas, kas aicina vienkārši beigt runāt par zīdīšanu, lai nevienai sievietei nesāp. Tam tad būtu jānotiek uz citu sieviešu rēķina, kurām zīdīšana vēl tikai priekšā un viņas nav pelnījušas uzzināt par to vairāk. Nedaudz tāda “lai nevienai netiek” sajūta.
Kā jau minēju, īslaicīgi tas protams palīdz, jo sniedz tai mirklī atvieglojumu, rada kopības sajūtu un sievietes it kā saņem atbalstu savās sāpēs. Tomēr drīz parādās nākamais raksts, sižets, podkāsts, projekts un PTSS atgriežas, emocijas uzkarst un viss sākas no jauna, jo iemesls trigeriem jau nav atrasts un atrisināts.
Tā var trigeroties un iekrist agresijā mūžīgi. Manā pieredzē ir bijusi saruna ar sievieti, kuras nezīdīšanas traumas saknes meklējamas 20 gadus senā pagātnē un pārdzīvojumi nekur nav pazuduši.
***
Tāpēc saudzējat sevi. Ja kaut kas sāp, tas nav jāpacieš. Kā nav jācieš krūtsgalu sāpes zīdot, tā arī nav jāsakož zobi pie emocionālām sāpēm. Saka, ka laiks dziedē, bet ne vienmēr. Dažreiz vajag rīkoties pašām savas mentālās veselības labā.
Noteikti nevajag speciāli būt tur, kur ir daudz trigeru. Nevajag palikt piena grupās, ja katrs posts sāpina. Un piena atbalsta grupas nav jālikvidē, jo kādām mammām tā nav patīkamas. Nav jāpārtrauc izplatīt informāciju par zīdīšanu, jo kādām mammām tas ir trigeris. Trigeri ir jārisina pašām un mūsdienās ir pietiekami daudz iespēju to darīt - terapija, psihologs, pašpalīdzības grāmatas, pašrefleksija, PEP mammas atbalsts.
Katra mamma ir pelnījusi atbalstu un kvalitatīvu, patiesu informāciju par visām bērnkopības tēmām - tai skaitā gan zīdīšanu, gan arī nezīdīšanu. Katra mamma ir burvīga māmiņa savam bērnam, neatkarīgi no ēdināšanas veida - mīlestība tomēr nerodas vēderā, bet gan sirdī. ❤️❤️❤️
