Santa Latkovska geštaltterapeits, karjeras konsultants

14/04/2026

Mani fascinē Sadhguru doma, ka ikviens ēdiens ir labs. Visu izšķir tas, kā mēs pret to attiecamies un kā to uzņemam. Ēdiena svētīšana pirms tā ēšanas rada labu nodomu un signalizē ķermenim, - gatavojies, tūlīt saņemsi ko labu un vērtīgu.

Šodien izmēģināju šo vienkāršo ēšanu ar rokām. Neslēpšu, lietoju arī n**i. Secinājums? Teikšu atklāti:
😃bauda un prieks no ēdiena bija daudz lielāks,
🤝izjutu to daudz labāk (jo sataustīju),
😋ticu, ka mans ķermenis to asimilēs daudz vieglāk.
Kā geštaltterapijā saka - veidoju kontaktu. Ēšana tomēr ir kontakta māksla. Ak, šīs smalkās kundzes un kungi!🍴

19/03/2026

Kā Jūs reaģējat, kad "nobrūk" plāni? Esmu novērojusi, ka to daru vismaz divos veidos. Ja tas ir bijis kas svarīgs, sākumā izjūtu vilšanos, skumjas un bezspēcību.

Pēc tam ieslēdzas protests, aizkustinājums, uzbudinājums, un prāts mēģina kaut ko "saremontēt". Parādās cerība: "Nevar būt! Var būt kaut kas tomēr izdodas?!" Tam seko liela rosīšanās un izeju/variantu meklēšana.

Ja nav iespējams risinājums, proti, tomēr nevar atgūt sākotnēji iecerēto, iestājas atkārtota vilšanās, skumjas, bet arī samierināšanās un pieņemšana - ir savādāk nekā bija iecerēts.

Pēc tām var sekot jauns impulss, ideja, iecere, piemēram, sevi iepriecināt ar tasi kafijas, jo uzradies neplānots brīvais laiks☺️. Viens geštalta cikls ir noslēdzies, un var rasties jauns.

Tipiska terapeitiskā darba shēma zaudējumu un sēru gadījumā.
Interesanti ir tas, ka citā ""plānu maiņas" gadījumā, tik ātri nonākam pie pēdējās - jaunu intenču fāzes, ka divas vidējās - protestu un samierināšanos, pat nepamanām.

Tas ir kā lakmusa papīrītis, kas izgaismo mūsu sākotnējo ieceru, nodomu, vēlmju nozīmīgumu. Jo svarīgāks, būtiskāks, cerību un nodomu pilnāks mums kaut kas ir bijis, jo ilgāk paliekam pirmajās trijās zaudējuma pieņemšanas fāzēs. Turklāt... mēdzam tām pieķerties un atgriezties tajās vēl un vēl, tā iestrēgstot, zaudējot kustīgumu un spēju virzīties dzīvē uz priekšu, proti, dzīvot tālāk.

Ja jūti sevī iestrēgumu, sazināmies!

17/03/2026

No malas var likties, ka šis nu gan nav tas cilvēks, kurš mokās ar zemu pašapziņu vai pašvērtību. Tomēr paveroties dziļāk, aiz spožajiem selfijiem un šķietamās labklājības var slēpties izmisīgs sauciens: "pamaniet mani, es arī te esmu, mīliet mani!".

Pašapziņa un pašvērtējums nav kaut kas tāds, ar ko mēs piedzimstam kā ar acu krāsu.Tie drīzāk ir kā dārzs, kas tiek stādīts bērnībā un pēc tam visu mūžu kopts, vai reizēm – nolaists😌. Tie ir divi dažādi procesi, kas veidojas esot kontaktā ar citiem.

Pašapziņa, jeb "Kas es esmu?", ir cilvēka izpratne par sevi. Tā sāk formēties bērnībā, apkopojot informāciju par savām īpašībām, spējām un lomām, kuru iegūstam saskarsmē ar svarīgiem citiem: vecākiem, radiem, draugiem, skolas biedriem, skolotājiem, vēlāk kolēģiem. Mēs vērojam citu reakcijas, uztveram citu mums adresētos vārdus, skatienus, ķermeņa valodu. Ja citi smejas par mūsu jokiem, sākam sevi identificē kā "jautru". Ja citi nozīmīgie saka vai dod mājienus: "tu esi stulbs, sliņķis, nekam nederīgs", mēs sākam tam ticēt.

Pašvērtējums, jeb, "cik vērts es esmu?", tā ir mūsu attieksme pret sevi, - filtrs, caur kuru es vērtēju savu "pienācīgumu". Arī tas sāk formēties agrīnā bērnībā kontaktā ar svarīgiem citiem un attīstās visas dzīves gaitā, turklāt ir mainīgs. Ja vecāki sniedz beznosacījuma mīlestību, bērnam izveidojas bāzes sajūta: "Es esmu vērtīgs tāpēc, ka esmu." Ja mīlestība ir jānopelna ar labām atzīmēm vai uzvedību, pašvērtējums kļūst nestabils, rodas vainas sajūta, pārmēru centība, augstas prasība pret sevi (vēlāk arī citiem), sajūta, ka atzinība ir neaizsniedzama. Jo tam, kura dēļ cenšamies, kam iztopam, patiesi, nekad nav gana, tas nekad nav apmierināms.

Neizbēgamā sevis salīdzināšana ar citiem ir bērnībā ieliekti "pamati" ar frāzēm:"Tavs brālis (māsa, kaimiņu Jānis) gan tik labi..., bet tu..." vai "tev jābūt labākajam, skaistākajai, gudrākajam...", uz kuriem bieži vien tiek "būvēta" mūsu visa tālākā dzīve: nemitīgā tieksmē pēc labākas mašīnas nekā kaimiņam, augstākā amata, lielākajiem sasniegumiem. Nereti tā ir vēlme pierādīt, ka esmu vērtīgs un vērtīgāks. Digitālajā laikmetā salīdzināšanās ir īpaši bīstami, jo mēs salīdzinām savu "aizkadru" ar citu cilvēku "reklāmas rullīti" sociālajos tīklos.

Kas palīdz uzlabot pašvērtējumu un pašapziņu? Savu panākumu un prasmju apzināšanās. "Es protu ...", "es varu", " man sanāk/izdodas..." rada pamatotu pašpārliecību. Un nevis tāpēc, lai citiem kaut ko pierādītu, bet tāpēc, ka man to vajag, vai es no tā gūstu prieku.

Svarīgi atcerēties, ka pašvērtējums nav statisks. Tas var mainīties atkarībā no apkārtējo attieksmes, dzīves posma, veselības stāvokļa vai pat noguruma līmeņa.
Galvā mītošā kritiķa (kompleksu rādītāja) "savaldīšana" atbalstošā terapeitiskā vidē, var palīdzēt nonākt pie sapratnes, ka kļūdīšanās nedefinē mūs kā cilvēku, un, ka mūsos ir daudz kas vērtīgs jau tagad.

03/03/2026

Agrāk, kad slimoju, bija sāpīgi, lūdzos, kaut tas ātrāk beigtos. Tagad pret slimību un sāpēm izturos savādāk. Var būt tāpēc, ka slimoju daudz mazāk. Var būt slimoju mazāk, ka tāpēc. Kad deguns tek, knapi var paelpot, visu aizdeguni dedzina, galvu spiež tā, ka padomāt neko nevar, ir pienācis īstais brīdis pabūt šeit un tagad - vienatnē ar sevi. Tad var labi sajust katru sāpīgo diskomforta vietiņu, sadzirdēt savu iekšējo nevarīgā cietēja balsi, saprast, cik labi ir vienkārši elpot. Tieši tad visi "vajag" un "obligāti" var beidzot atlaist savus grožus, bet "gribās-negribās" (dzert, gulēt, izšņaukt, čurāt, kaut ko skābu) var beidzot kļūt pamanāmi.

Es guļu un domāju, vai tiešām tikai caur sāpēm un ciešanām (fiziskām, emocionālām, mentālām) spējam tā īsti un patiesi pietuvoties un piekļūt sev? Tad jau var būt, ka tieši sāpes un ciešanas ir vislielākā svētība mums cilvēkiem...
Un tad pēkšņi atceros, ka jau kādu laiku esmu gribējusi tā kārtīgāk izgulēties, vairāk pievērsties savām vajadzībām un tikt vaļā no ""sū*iem", kas maisās pa galvu.

Par to, kas sāp, vienmēr ir vērts padomāt un parunāt. Tas palīdz atklāt patieso un to, ko iepriekš sev esi aizliedzis.
Piesakies sarunai!

26/02/2026

Man pašai visvairāk palīdzēja tas, ka saņēmos drosmi runāt par savu slimību savā terapijā. Tagad varu brīvi kā terapeits runāt ar citiem par viņa slimību un atveseļošanos. Zinu, cik tas var būt svarīgi - izrunāties. Pievienojies! Priecāšos pabūt kopā!

Darbošanos atsāk klātienes sociālā un psiholoģiskā atbalsta grupa onkoloģijas pacientiem
Dzīve ar onkoloģisku saslimšanu ir izaicinošs posms – pilns jautājumu, neskaidrības, emociju un pārmaiņu. Bet Tu neesi viens.
Tiek uzsākta psiholoģiskā atbalsta grupa onkoloģijas pacientiem, kur drošā un atbalstošā vidē būs iespēja:
✨ dalīties pieredzē ar cilvēkiem līdzīgā situācijā
✨ saņemt profesionālu psiholoģisku atbalstu
✨ mācīties stresa un trauksmes mazināšanas tehnikas
✨ stiprināt iekšējos resursus un cerību
Pirmā tikšanās notiks 26. februārī plkst. 11.00
Grupu vadīs “Dzīvības koka” mentore un geštaltterapeite Santa Latkovska – sertificēts speciālists ar pieredzi darbā onkoloģijas jomā. Tikšanās notiks nelielā, konfidenciālā grupā, kur katra dalībnieka stāsts un pieredze tiek uzklausīts ar cieņu un sapratni.
Norises vieta: Pulkveža Brieža ielā 4, Rīgā
📅 Laiks: katru ceturtdienu no 11.00 – 13.30, līdz maijam.
📩 Pieteikšanās un informācija par dalības maksu, rakstot īsziņu vai zvanot pa tālruni: 29993780. Vietu skaits ir ierobežots. Piesakies jau tagad!
Atbalstā ir spēks. Kopā ir vieglāk. Sagaidīsim pavasari kopā! 💛
Dzīve pēc vēža turpinās

14/02/2026

Cilvēks nereti noliedz savas problēmas, vai tajās vaino citus. Tas ir viegli un ērti, jo viņš jūt un zin, ka problēmas risināšana ir sarežģīta un liks justies slikti. Vainīgā atrašana vai problēmas noliegšana visu šķietami atvieglo. Tas ir veids, kā uz laiku varam "aizbēgt" no problēmas, sajust mirklīgu atvieglojumu, bet, būsim godīgi pret sevi, tas nerisina problēmu.

Ir tik daudz veidu, kā mēs cilvēki pamanāmies aizbēgt - tā ir jebkura veida atkarība, ko piekopjam: alkohola, narkotiku, azartspēļu, kārtējo jauno kurpju, saldumu, soctīklu skrullēšanas..., - viss, kas nedod piesātinājumu, velk vēl un vēl. Zem tā visa maskējas neatrisinātas problēmas. Un tā kā cilvēks neapzinati jūt, ka problēma - galvenā figūra, netiek risināta, atkal iestājas neapmierinātība, un viss "riņķa dancis" sākas no jauna: neapmierinātība - tās noliegums - glābiņa (aizvietotāja) meklēšana- piesātinājuma trūkums - vilšanās- neapmierinātība -...

Faktiski tas ir fenomens, ko dēvē par izvēli: turpināt riņķa danci, vai kļūt drosmīgākam, apņemties un sākt risināta problēmu. Tikai tad, kad problēma ir atrisināta, proti, geštalts ir aizvērts, cilvēks patiesi izjūt apmierinājumu, gandarījumu, lepnumu par sevi un ir LAIMĪGS.

10/02/2026

Laime nav problēmu neesamībā, laime un gandarījums ir spējā tās atrisināt.

08/02/2026

Ko Tu saproti ar jēdzienu mīlestība? Vai esi kādreiz sev jautājusi vai jautājis, ko Tev nozīmē mīlēt? Kā Tu zini, ka Tu mīli, vai Tevi mīl, kā Tu to atpazīsti? Kā un kur savā ķermenī Tu to izjūti?

Domājot par mīlestību, esmu sapratusi, ka ķermeniski to izjūtu, kā veselumu, vieglumu visā ķermenī un katrā šūnā. Mentāli, kā mierpilnumu, priekpilnumu un gandarījumu. Emocionāli to izjūtu kā kokteili, kurā ietilpst ieinteresētība, vēlme saprast, atvērtība, labvēlība, pieņemšana, atbalsts un vēl šis tas. Mīlēt sevi, manā uztverē, ir šādi attiekties pret sevi, arī tad, ja ir grūti, negribās, vai kas cits, šķietami, ir prioritārāks. Pabarot sevi, kad gribas ēst, bet nav laika, nolikt sevi gulēt, kad nāk miegs, bet vēl kas svarīgs darāms, apģērbt sevi silti, lai arī tas nav stilīgi,, izvest sevi pastaigā, kad lietus un vēji sitas logā, iepriecināt sevi ar kādu gardumu, iemīļotu nodarbi, tikšanos, visbeidzot, aizvest sevi uz toaleti, kad vajag, nevis vilkt garumā - atpazīt un censties apmierināt savas vajadzības ķermeniskās, emocionālās, mentālās, tās neignorējot vai nenoliedzot. Mīlēt sevi, manuprāt, ir darīt sev labu, arī tad, ja tas ir grūti, sarežģīti, laikietilpīgi, neērti, prasa piepūli fizisku, emocionālu, garīgu. Un neviens nav solījis, ka tas būs viegli.

Kā Tu izproti sevis mīlēšanu? Padalies!

15/01/2026

Kāpēc piedot un aizmirst ir grūti? Tāpēc, ka piedošana nav tikai prāta lēmums, bet arī emocionāls un ķermenisks process – vienots vesels. Kad kāds mums nodara pāri, tiek ievainotas mūsu vajadzības justies droši, būt pamanītam un cienītam, tātad, - ar mani nerēķinās. Smadzenes to uztver kā apdraudējumu un cenšas mūs pasargāt no iespējamās atkārtotas sāpināšanas, tāpēc atgādina par notikušo.

Dusmas, sāpes, vilšanās vai kauns, ko piedzīvojam caur pāridarījumu, dzīvo ne tikai domās, bet arī ķermenī. Jo cilvēks ir vienots vesels. Tāpēc frāze: “esmu piedevis, bet joprojām sāp” ir ļoti cilvēcīga.

Mēģinot aizmirst sāpīgo, nereti mēģinām apspiest ar to saistītās emocijas. Taču tas, kas nav līdz galam izdzīvots, – geštalts nav pabeigts, tas paliek fonā – kaut kur “iespiests stūrī”, un pie pirmās izdevības atgriežas priekšplānā: domās, sapņos vai ķermeņa reakcijās, kā figūra.

Mēdz būt arī tā, ka piedošana tiek sajaukta ar attaisnošanu. Cilvēkam šķiet, ka viņš ir piedevis, ja otra rīcībai ir atradis attaisnojumu vai samierinājies ar notikušo. Tomēr tas nav tik vienkārši. Jā, attaisnojums ir sameklēts, tomēr brūce ir bijusi un rēta palikusi, un tā atgādina par ievainojumu allaž, kad to ieraugam, vai kad kāds vai kaut kas mums par to atgādina. Tieši tā pat, kā tas ir ar fiziskajām rētām mūsu ķermenī. Ir teiciens, ka laiks visu dziedē. Un tā tas ir, ja neļaujam sevi ievainot atkal, un katrreiz, uzlūkojot brūci, neatsaucam atmiņā iekšējo smagumu. Bet tam ir vajadzīga disciplīna un iekšējais spēks, pateikt sev – PIETIEK!

Katrā ziņā svarīgi ir zināt, ka piedošana nav obligāta, ka ar varu piedot nav iespējams, ka dažreiz dziedinošāk ir vispirms atzīt sāpes, nevis steigties neproduktīvi piedot. Sāpes aizmirst nav mērķis. Mērķis ir, lai atmiņas vairs nesāp.

Sāpes “apstrādāt” Tev var palīdzēt jebkurš terapeits. Atceries - Tu neesi “vāja” vai “iestrēdzis” – Tu esi cilvēks, kuram ir bijis sāpīgi. Tu neesi viens!

02/01/2026

Droši raksti man vēstuli par to, kā Tev klājas. Dažreiz pietiek ar savu domu sakārtošanu un uzlikšanu īstajā brīdī uz papīra, lai iekšējās brīnumainās parvērtības sāktos.💖💫

14/12/2025

Katrā no mums ir liesma. Mēs, kā sveces, izstarojam gaismu. Reizēm tā mēdz spīdēt īpaši spoži. Tas ir tad, ja cilvēkiem, kas ir mums apkārt, atrodas telpa un laiks, lai par to priecātos:"Redz, kā Tev padodas, tik labi sanāk!", "Tu esi malacis! ". Svarīgi, lai mūs ieskauj šādi cilvēki, nevis tie kuri nopūš mūsu liesmu. Tādus Tu arī, noteikti, pazīsti un zini. Tāpēc, rūpējies par savu liesmu, sargā to, lai nopūtēji tai nekad nepiekļūst klāt! 🫶

09/12/2025

Dažreiz noder iedrošinošs vārds, citreiz, ka kāds ir vienkārši blakus - redz, dzird, jūt un līdz ar Tevi nopūšas.