Daces Ivaskas privātprakse "Dzīves Pārmaiņu Darbnīca"

14/06/2022

Es gribu nejust
(bailes, dusmas, kaunu, vainu, skumjas, sēras, aizvainojumu).
Diemžēl cilvēki bieži maldīgi uzskata, ka just mazāk nenozīmē justies labāk.
Jūtas tik un tā paliek.
Tās izpaužas:
- neapzinātā uzvedībā,
- skrienošās domās galvā,
- uzmanību novērsošā uzvedībā,
- nesavaldīgumā,
- emocionālā ēšanā vai neēšanā.
Apspiežot negatīvās emocijas tiek apspiestas arī pozitīvās un var iestāties “emocionālais tukšums”.

Cilvēki tiktāl apspiež savas jutās, kamēr tās pārvēršas klīniskā simptomā – trauksmē, panikas lēkmēs, gastrītā, galvas sāpēs, vēdera sāpēs, aritmijā. Simptoms brīdina, aicina pievērst uzmanību. Vēršoties pie ārsta visbiežāk atrod tikai funkcionālus traucējums un ārsts iesaka mazināt stresu, dzīvot mierīgāk, apmeklēt psihologu vai psihoterapeitu.

Cilvēki bieži netic, ka apspiestas jūtas var radīt ķermeniskus simptomus un turpina tās ignorēt. Tomēr jūtas, jeb emocijas, rodas mūsu smadzenēs - orgānā, kas regulē visu citu orgānu sistēmu darbību. Jūtas nav ēteriskas, bet bioķīmiskas reakcijas. Neizreaģējot jūtas, uzkrājas to radītie neiromediatori, kas ietekmē citu orgānu darbību. Šādam procesam ilgstot gadiem, orgānu sistēmas “nogurst” un funkcionālie traucējumi pārvēršas organiskos - attīstās slimības.

Tik tiešām, just bailes, dusmas, kaunu, vainu, skumjas nav patīkami, tomēr tās ir bāzes emocijas, kas mums dotas, lai mūs aizsargātu. Psihoterapija palīdz izprast negatīvo jūtu cēloņus, pieņemt, izdzīvot tās un būt līdzjūtīgam pret sevi. Neapspiežot negatīvās emocijas arī pozitīvo emociju intensitāte kļūst izteiktāka.

Just ir dzīvot!

06/06/2022

Cilvēki domā, ka viņi terapijā atklās kaut ko par savu pagātni un tad to pārrunās. Tas tā patiešām arī notiek, tomēr terapeiti ļoti lielā mērā strādā ar tagadni. Mēs palīdzam klientam izprast, kas notiek viņu sirdīs un prātos, atpazīt, kādi uzskati, emocijas, un to radītās uzvedības aptur viņu dabīgo spontanitāti un tādejādi ierobežo spējas pašapliecināties, veidot attiecības, izdarīt izvēli par labu sev, justies droši un citas.

Terapijā, mēs palīdzam klientam iegūt jaunas atklāsmes, pārskatīt iesakņojušās pārliecības un izmēģināt jaunas uzvedības, lai pēc tam tās pielietotu dzīvē. Tad dzīve mainās...

30/03/2022

Darbs online, skola online, attiecības online, terapija online - dzīve online.

Es tā dzīvoju. Dzīve online ir arī mana realitāte.

Manuprāt nav tik svarīgi klātienē vai online, svarīgi ir palikt kontaktā - tikties ar cilvēkiem, sarunāties, kopā strādāt, mācīties, priecāties, skumt, raudāt, dusmoties, muzicēt, spēlēt spēles, just līdzi, uzklausīt, atbalstīt, mīlēt.

Iespējams tāpēc mani aizkustināja Natalie Morales 2021.gada mazbudžeta kinolente "Language lessons", kuras varoņu saskarsme notiek online un kurā ir tik daudz pazīstama no manas online dzīves realitātes.

09/02/2022

Šķiet tik pašsaprotami, ka skatoties spogulī tur redzam savu reālo (īsto) ES. Taču tā notiek retāk kā mums šķiet.
Ir neciešami sāpīgi, ja uztvertais ES tik ļoti atšķiras no ideālā ES.
Spied uz saites un atbildi https://poll.app.do/uztvertais_es
vai arī tu šinī attēlā atpazīsti sevi?

17/01/2022

Praksē no klientēm reizēm dzirdu jautājumu: “Vai esmu līdzatkarīga?” Ja tevi interesē uzzināt, kas ir līdzatkarība un kā tā izpaužas, lasi tālāk.

Ar terminu līdzatkarība psihologi apzīmē disfunkcionālas attiecības, kas rodas personai esot tuvās attiecībās ar atkarīgu personu. Ja sākotnēji to attiecināja uz personām esošām tuvās attiecībās ar vielu atkarīgām personām (alkoholiķi, narkomānu), tad mūsdienās šo jēdzienu lieto, attiecinot uz jebkurām attiecībām, kurās iesaistīta fiziski vai emocionāli sev palīdzēt nespējīga persona, tai skaitā uz:
- pieaugušiem, kurus audzinājuši alkoholiķi vecāki,
- pieaugušiem, kas auguši hroniska stresa pilnā ģimenes vidē (pārlieku kontrolējoši, neatsaucīgi vecāki),
- uz vecākiem ar bērniem ar uzvedības problēmām,
- personām, kas rūpējas par hroniski slimiem cilvēkiem,
- personām strādājošām palīdzošās profesijās (piem, sociālie darbinieki, veselības aprūpē strādājošie, u.c.).

Līdzatkarīgs cilvēks ir ļāvies citas personas uzvedības ietekmei un vienlaikus viņam ir nepārvarama tieksme kontrolēt šīs personas uzvedību. Līdzatkarīgais “spēlē dievu” kontrolējot tos, kurus vēlas glābt no destruktīvas uzvedības. Rezultātā līdzatkarīgais, rūpējoties par citiem, aizmirst parūpēties par sevi un pazaudē savu “Es”. Līdzatkarīgo labi raksturo salīdzinājums ar hameleonu, jo kā hameleons viņš pielāgojas un, lai izpatiktu citiem, pazaudē sevi.

Attiecībās līdzatkarīgais jūtās iesprostots, kaut arī saprot, ka tās ir neveselīgas.
Līdzatkarīgam ir pārmērīga tieksme nonākt ekstrēmās aktivitātēs, strādāt pārāk daudz, svārstīties no rūpēm par sevi līdz pašdestrukcijai, gan emocionāli, gan darbībās.

Līdzatkarīgai personai piemīt sekojošas personības pazīmes:
- zems pašnovērtējums,
- zema emociju ekspresija,
- vēlme kontrolēt savu vidi un citus,
- pašaizliedzība,
- mazohistiska uzvedība
- vājas robežas attiecību kontekstā,
- pārspīlēta vajadzība pēc citu novērtējuma,
- bailes no pamešanas,
- pārmērīga paļaušanās uz citiem
- noliegums.

Koncentrējas uz citiem, līdzatkarīgais cilvēks atstāj novārtā sevi, apspiež un noliedz savas jūtas. Ilgtermiņā tas var novest pie psiholoģiskās veselības traucējumiem (trauksme, depresija, panikas lēkmes u.c), somatiskām sūdzībām (neiroveģetatīvas disfunkcijas, galvas sāpes, citas somatiskas sūdzības) un sociālās disfunkcijas.

Vairāk par līdzatkarību vari lasīt Melodijas Bītijas grāmatā “Pārtraukt līdzatkarību”.

Ja netiec skaidrībā, kā sev palīdzēt, piesakies uz konsultāciju.

Daces Ivaskas privātprakse "Dzīves pārmaiņu darbnīca".

10/10/2021

"Dzīvo tā it kā tev jau būtu viss tas ko tu vēlies!"

Aizkustinoši sirsnīgs stāsts par emancipētas mūsdienu sievietes ceļu pie savas sievišķības.

Par to kā rīkojamies, fantazējam, rīkojamies, nepadodamies, rīkojamies, neapstājamies, rīkojamies, nesamierināmies, rīkojamies ... par mums - mūsdienu Skārletām - izmisušām, mīlestību alkstošām, mīlēt gribošām, par princi uz baltā zirga sapņojošām...

Annas Melikjan vizuāli, muzikāli estētiski noformētais un intelektuāli baudāmais mini seriāls "Nezhnost" 2020. https://www.imdb.com/title/tt13812290/. Turpat 3,5 h ekrānlaika ar ko veldzēties tumšajos rudens vakaros.

Nezhnost: With Viktoriya Isakova, Evgeniy Tsyganov, Temur Arshba, Konstantin Khabenskiy.

27/01/2021

Ik pa laikam sastopos ar jautājumu - kā paaugstināt pašapziņu? Vai tas ir iespējams? Atbildi radu psiholoģijas pētījumos.

Pašapziņa ir tieši saistīta ar pašvērtējumu. Vienkāršojot, ja sevi vērtēju kā labu cilvēku un labās rakstura īpašības manā pašvērtējumā ņem pārsvaru pār nepilnībām - tad mana pašapziņa ir augsta un no tā izrietoša pārliecība par sevi arī. Savukārt, ja pašvērtējumā nepilnības ņem pārsvaru par labām rakstura īpašībām, tad pašapziņa ir zema un pārliecība par sevi arī. Taču nevienam cilvēkam nepiemīt visos aspektos zema pašapziņa, tāpat kā nevienam cilvēkam nepiemīt visos aspektos augsta pašapziņa.

Augsta pašapziņa ir :
• Sajūta, ka esmu labs
• Stipra pašpaļāvība un sevis cienīšana
• Savas dzīvē uzskatīšana par vērtīgu un vienreizīgu
• Spēja cienīt citus
• Patstāvība pieņemot lēmumus un neatkarība no citu viedokļa
• Spēja samierināties ar neveiksmēm un vilšanos

Pašapziņa un pašvērtējums veidojas bērnībā no bērna pārliecības, ka vecāki viņu mīl, bērns ir tiem svarīgs, viņam tiek izvirzītas samērīgas prasības un vecākiem ir tīkama bērna sabiedrība. Pašapziņa veidojas ģimenē, nostiprinās sākumskolā, turpmākas dzīves laikā līdz 60 gadiem turpina nedaudz pieaugt un vecumā pēc 60 gadiem atkal nedaudz samazināties. Tomēr jāatzīmē, ka pieaugums pieaugušā vecumā ir neliels (tiem, kas prot tulkot statistiku - vidēji nepārsniedz ½ no standartnovirzes). Pētījumi liecina, ka lielāks pašapziņas pieaugums pieaugušā vecumā ir iespējamas tikai nopietnas intervences rezultātā - dzīves notikuma, kas izmaina dzīves uztveri vai mērķtiecīgas psihoterapijas iespaidā.

Labā ziņa - pašapziņa dzīves laikā līdz 60 gadu vecumam nedaudz pieaug. Sliktā ziņa – izmaiņas ir nelielas. Ja vēlies pieauguma tempu palielināt – dodies pie psihoterapeita.

09/01/2021

Kāpēc laime romantiskās attiecībās ir tieši atkarīga no pieņemošām mīlestības pilnām aprūpes attiecībām bērnībā?

Tāpēc, ka vispirms cilvēks identificējas ģimenē, tad vienaudžu grupā, tad pie pretējā dzimuma un visos šajos identitātes formēšanās posmos meklē mīlestību. Jo lielāka neveiksme sākotnējos posmos, jo lielākas cerības tiek liktas un nākošo.

Ja ne ģimene, ne vienaudžu grupa nebūs sniegusi sapratni, pieņemšanu un mīlestību, jo vairāk (lasi - pārāk daudz) tā visa cilvēks gaidīs no romantiskā partnera un garantēti piedzīvos vilšanos.

Bērns, kuru sirsnīgi mīlēja un apskāva vecāki, kļūstot par pieaugušo, nebūs gatavs epizodisku romantisku mirkļu dēļ “pārdot dvēseli velnam” dzīvojot kopā ar vardarbīgu, pazemojošu ar jebkādu atkarību sirgstošu partneri.

03/01/2021

Pirms gada seminārā dzirdēju frāzi, kas iespiedās atmiņā: “Daudziem cilvēkiem galvā dzīvo paškritiķis, kas nenoguris apšauba paveikto, skandinot: “Tu varēji, labāk, muļķe(-is) , neveiksminiece(-ks), saņemies, utt””. Toreiz pasmējos un nodomāju, cik trāpīgi, es ar sava pašķritiķa tekstus lieliski pazīstu. 😊

Nesen uzdūros pētījumam, kas secina, ka regulāra pašķritika izraisa hronisku stresu un var novest līdz depresijai un vientulībai un man kļuva saprotamāki noteikti manas dzīves notikumi.

Diemžēl, mūsu sabiedrībā valda uzskats, ka būt paškritiskam ir labi, paškritika motivē darboties intensīvāk, tātad virza un attīsta. Tomēr tas ir maldīgs uzskats, jo hronisks stress, ko iekšējais paškritiķis uztur ir iekšējos resursus iznīcinošs un izdegšanu veicinošs un doma par izaugsmes motivāciju ir iluzora. Iekšējais pašķritiķis darbojas kā rīkste vai pātaga, baidot, sodot un izdzenot. Paškritika ir kā nezāle, kas kļūdas pēc uztverta par kultūraugu.

Ko darīt? Kā tikt vaļā no iekšējā paškritiķa?
Izrādās psihologu ieteikums ir šāds:
1. Atpazīt - mans paškritiķis man parasti saka……
2. Apzināties - kad tas atkal notiek ….. “atkal tās nezāles lien manā dārzā” 😊
3. Sēt un kultivēt labvēlīgas attieksmes pret sevi “kultūraugus” sakot “Ar mani viss kārtībā”, “Jā, man šobrīd grūti, bet es tikšu galā”, “Jā, man ne vienmēr ir taisnība, un ne viss ko daru izdodas, jo esmu cilvēks un varu kļūdīties.”
4. Runāt ar sevi kā ar labāko draugu vai mīlamu bērnu ar līdzcietību un mīlestību
5. Atrasties starp cilvēkiem, kas atbalsta.

Novēlu sev un citiem, kas vēlas tikt vaļā no iekšējā paškritiķa, spēju vairot līdzcietību un mīlestību pret sevi.

31/10/2020

27/10/2020

Mums sievietēm (un arī vīriešiem) ir brīnišķigi amuleti pret bailēm novecot – daudzum daudzie skaistumkopšanas līdzekļi. Un lai arī daudzi no tiem darbojas kā placebo, no psihoģijas viedokļa tajā nav nekā slikta.

Jo vairāk mēs esam kontaktā ar nemīlamo ķemeņa daļu (pieskaramies, iemasējam tajā krēmu), jo vairāk rūpējamies par to, jo vairāk pieņemta tā tiek.

Tā nu “skaistuma industrija” ar panākumiem pārdod mums pārliecību par sevi, iepakojot to burciņās un tūbiņās pildītās ar cerību iegūt kontroli par laika plūsmu.

18/10/2020

Neesat aizdomājušies, cik ļoti jau nu mūsdienās dažādu diētu kultūra ar rituāliem, tabu un ierobežojumiem atgādina reliģiju?
Piemēram, grēks apēst konfekti vai kūkas gabalu, kas pēc tam jāizpērk sporta zālē, jo savādāk neizbēgt no soda pāris gramu “liekā” svara veidā.

Patiesi, “diētu” pasaulei ir gana daudz līdzību ar reliģisku sektu 😊:
- rituāli – 30 pietupieni, 30 izklupieni, 30 presītes utt., kas uz laiku atbrīvo no vainas sajūtas par apēsto maltīti.
- maģiskais objekts – ēdiens, kas vai nu palīdz vai nepalīdz ceļā uz apgaismību (ideālo svaru)
- priesteri – dažādu tievēšanas metožu popularizētāji,
- pielūgšanas vietas – interneta forumi, blogi, kur ikviens var saņemt atbildi: “Cik daudz drīkst apēst avenes?” un “Ko darīt, ja ļoti gribas..?”
- bezgalīga tabu rinda: neēst pēc sešiem, badoties 16 stundas, ogļhidrāti tikai no rīta, olbaltumvielas tikai vakarā un tā bez gala.
Pārkāpjot tabu, kļūsti par grēcinieku, kas rada vainas sajūtu. Vainas sajūta transformējas sajūtā “esmu resna”, savukārt velēšanās no šis sajūtas atbrīvoties izpaužas rituālos.

Ķermeņa izskatam it kā būtu jāliecina par to, cik daudz grēkus(ciešot, badojoties, trenējoties, atsakoties no dzīves baudām) tā saimnieks ir izpircis. Tā nu sanāk, ka ķermeņa kults ir jauna reliģija.

Es neiebilstu ne pret reliģiju, ne pret veselīgu uzturu, ne sportošanu. Es iestājos par veselīgu dzīves veidu, par tiesībām ikvienam justies labi savā ķermenī, mīlēt to ar visām tā tauku krociņām, gadu atstātām krunciņām, tādu kāds tas ir.

/Iedvesmojoties no J.Lapinas

03/10/2020

Šeit ir mājīgi 🏠🛋🧸

03/10/2020

Konsultācijas notiek klusajā centrā, vēsturiskā nama Eksporta ielā 5. mansarda birojā. Nama centrālās, Eksporta ielas ieejas durvis šobrīd remontā, ieeja namā no pagalma puses.

03/10/2020

Pabeidzot 3 gadu psihoterapijas apmācības programmu Rīgas Geštalta Institūtā esmu ieguvusi Geštaltpraktiķa sertifikātu un sākusi konsultēt klientus. Supervizore Daiga Auziņa. Šobrīd turpinu apmācību un plānoju iegūt psihoterapijas speciālista sertifikātu 2021.gada rudenī.