Psihoterapijas prakse

Psihoterapijas prakse SERTIFICĒTS PSIHOTERAPIJAS SPECIĀLISTS

PIETEIKŠANĀS KONSULTĀCIJAI: TERPRAKSE@GMAIL.COM

PSIHOTERAPIJA UN KONSULTĀCIJAS

Savu uzdevumu saredzu tajā, lai palīdzētu cilvēkam izpaust savu unikalitāti, iemācīties dzīvot harmonijā ar sevi, citiem cilvēkiem un apkārtējo pasauli. Strādāju ar individuāliem klientiem, pāriem, ģimenēm, bērniem un jauniešiem. Regulāri piedalos dažādās apmācību programmās lektora statusā, vadu terapijas grupas un supervīzijas. Profesionālās intereses: ģimenes psihoterapija un pāru terapija, ind

ividuālā psihoterapija, lietišķās konsultācijas, supervīzija, pētījumi psihoterapijas sfērā. Mūsu kopīgā darba mērķis ir kvalitatīvas un efektīvas izmaiņas Jūsos mērķu sasniegšanā maksimāli īsā laikā. Mani pakalpojumi palīdzēs Jums pašiem nopietni uzlabot savu dzīvi. Lai pieteiktos uz psihoterapiju vai konsultāciju lūgums rakstīt e-pasts: info@domine.lv


Vadu individuālās konsultācijas un sniedzu profesionālu psiholoģisko palīdzību:

• ja ir depresijas vai izdegšanas pazīmes, nomāktība, nespēks, trūkst dzīvesprieka;
•. ja ir trauksme, panikas lēkmes, veģetatīvā distonija;
• ja ir emocionālās problēmas (ēšanas vai miega traucējumi, trauksme, vainas sajūta, kauns, skumjas, dusmas);
•. ja ir nepieciešama emocionālā stāvokļa līdzsvarošana pēc tuva cilvēka zaudēšanas un attiecību pārtraukšanas;
• ja ir vēlēšanās labāk sevi iepazīt, saprast un pieņemt, būt saskaņā ar sevi, atklāt un izmantot savu iekšējo spēku un resursus;
• ja ir zems pašvērtējums (piemēram, grūtības izteikt savu viedokli, bailes uzsākt ko jaunu, grūtības pieņemt lēmumus, tieksme kontrolēt, apspiest emocijas, sava izskata nepieņemšana utt.);
•. ja ir nepieciešama uzvedības un attiecību veidošanas modeļa maiņa;
•. ja ir nepieciešams atbrīvoties no psihotraumām, negatīvām vecāku programmu sekām;
•. ja ir nepieciešama palīdzība psihosomatisko saslimšanu gadījumos;
• ja ir grūtības un sarežģījumi attiecībās (ģimenē, ar bērniem, ar partneri, kolēģiem darbā, vecākiem, draugiem, ar pretējā dzimuma pārstāvjiem utt.);
• ja ir nepieciešams darbs ar iedzimtām problēmām un ģimenes uzskatiem (ģimenes mītiem);
• ja kāds dzīves notikums ir atstājis ilgstošas un nevēlamas emocionālas sekas;
• ja ir grūtības nodibināt tuvas attiecības ar citiem cilvēkiem;
• ja pārdzīvoti zaudējumi (šķiršanās, tuvinieku nāve, ieilgušas sēras utt.);
• ja ir vēlēšanās saprast, kā ģimenes un dzimtas emocionālais mantojums ietekmē pašreizējo dzīves situāciju;
• ja Jums ir vēlēšanās saprast, ko vēlaties un tuvināties saviem dzīves mērķiem;
• ja ir vēlēšanās sevi izpaust, atraisīt savas spējas; saprast, kas dzīvē ir svarīgs, kas ir svarīgs citiem cilvēkiem;
•. ja ir vēlme atbrīvoties no kaitīgiem ieradumiem, visdažādākajām atkarībām, līdzatkarības (starppersonu konfliktu, strīdus situāciju risināšana);
•. labklājības rašana dažādās dzīves sfērās: veselībā (psihiskā, fiziskā, garīgā), mīlestībā, seksā, savstarpējās attiecībās, darbā, finansēs.

07/04/2026

Tu vari sarūpēt skaistus svētkus… un vakarā pati justies iztukšota.
Tu vari izdarīt visu.

Saplānot.
Sagādāt.
Pagatavot.
Uzklāt.
Atbildēt visiem.
Būt laipna.
Būt klātesoša.

Un no malas viss izskatīsies labi. Pat ļoti labi.

Būs galds.
Būs cilvēki.
Būs sarunas.
Būs sajūta, ka diena ir izdevusies.
Ka viss notiek tā, kā vajag.

Un tomēr tu vari vakarā palikt viena ar sajūtu, kuru ir grūti nosaukt vārdā.
Ar sajūtu, ka tevī kaut kā pietrūkst.
Nevis ārēji.
Iekšēji.

Tas ir tas, ko daudzi sev negrib atzīt.
Problēma ne vienmēr ir tajā, ka dzīvē kaut kā trūktu. Dažreiz viss ir it kā labi. Ir māja. Ir partneris. Ir ģimene. ir bērni. Ir svētki. Ir plāni. Ir forma, kuru no malas varētu apskaust.

Bet nav tās sajūtas, ka tu pa īstam brīvi elpo.
Nav tās sajūtas, ka tevi kāds patiesi uzrunātu.
Nav tās sajūtas, ka šī diena tev kaut ko iedod, nevis atkal tikai prasa no tevis ieguldīties.
Nav tās sajūtas, ka tu drīksti vienkārši būt, nevis visu laiku kaut ko uzturēt.

Un tad cilvēks dara to, ko viņš prot vislabāk.
Aizpilda.
Dienu.
Klusumu.
Nogurumu.
Tukšumu.
Ar darīšanu.
Ar rūpēm par citiem.
Ar pienākumiem.
Ar skaistu kārtību.
Ar korektu mieru attiecībās.
Ar to ārējo, kas izskatās viss pārliecinošāk.

Un tas kādu laiku strādā. Tiešām.
Cilvēks var ilgi dzīvot arī tā.
Var būt stiprs.
Var funkcionēt.
Var būt tas, kurš visu velk.
Var būt tā sieviete, par kuru citi saka — viņa ar visu tiek galā ļoti labi.

Bet psihe beigās vienalga pasaka patiesību.
Ne uzreiz.
Bet skaidri.
Ar tukšuma sajūtu.
Ar aizkaitināmību.
Ar smagumu, kuru nevar racionāli izskaidrot.
Ar sajūtu, ka pat skaistā dienā tevī nav prieka sajūtas.

Un svētki to izgaismo īpaši asi.
Jo svētki apstādina.
Tie palēnina.
Tie atņem tempu.
Tie atņem troksni, aiz kura ikdienā vēl var noslēpties.
Tie atņem attaisnojumus.

Darba dienā to vēl var nepamanīt.
Var skriet.
Var risināt.
Var nogurt.
Var vakarā sev pateikt, ka tā vienkārši bija gara diena.
Bet svētkos paliek mazāk tā, aiz kā paslēpties.

Un tad pēkšņi kļūst redzams, kas tevi patiesībā uztur.
Vai arī — neuztur.
Vai tev pietiek ar tradīciju?
Vai tev pietiek ar to, ka viss izskatās pareizi?
Vai tev pietiek ar kopā būšanu, kurā nav īstas satikšanās?
Vai tev pietiek ar attiecībām, kurās nav skaļa konflikta, bet nav arī siltuma?

Un te ir neērtā patiesība.
Daudzi cilvēki necieš no tā, ka viņiem dzīvē nekā nebūtu.
Viņi cieš no tā, ka pārāk ilgi dzīvo no tā, kas viņus pa īstam neatjauno.
No darīšanas bez tuvības.
No miera bez saiknes.
No kopā būšanas bez kontakta.
No dzīves, kas ārēji izskatās pilna, bet iekšēji jau sen ir tukša.

Ar laiku tas sāk graut ne tikai pašsajūtu.
Tas sāk sašūpot identitāti.
Tu vairs nejautā: "Kas man patiesībā ir vajadzīgs?"
Tu sāc jautāt ko citu: "Ko vēl man izdarīt, lai beidzot kļūtu vieglāk?"

Un tas ir ļoti svarīgs lūzuma punkts.
Jo pirmajā jautājumā tu vēl esi kontaktā ar sevi.
Otrajā tu atkal mēģini sevi "apkalpot".
Atkal noturēt.
Atkal sarūpēt.
Atkal izturēt.
Atkal pielāgoties.
Atkal uzlikt skaistu formu tur, kur patiesībā pietrūkst dzīvas saiknes.

Un kādā brīdī tu pamani kaut ko ļoti skumju.
Tu esi kļuvusi par sievieti, kura prot sarūpēt dzīvi citiem, bet vairs neprot sev pajautāt, kā viņai pašai pietrūkst.
Tu proti noorganizēt.
Proti noturēt.
Proti būt laba.
Proti būt stipra.
Bet vairs neproti sev nemelot.

Neproti nosaukt vārdā to, ka ar korektu kopā būšanu tev nepietiek.
Ka ar skaistiem svētkiem tev nepietiek.
Ka ar to, ka “viss taču ir labi”, tev nepietiek.

Jo tev nevajag vēl vienu dienu, kas tikai labi izskatās.
Tev vajag to, kas pa īstam atjauno.
Tuvību.
Klātbūtni.
Satikšanos.
Mieru, kurā nav jātēlo.
Sajūtu, ka tu neesi viena pati tajā visā, ko nes.

Tāpēc svētki dažreiz nevis nomierina, bet satricina.
Ne tāpēc, ka ar tevi kaut kas nebūtu kārtībā.
Bet tāpēc, ka tie izgaismo to, ar ko ikdienā tu vēl spēji samierināties.

Un tas ir svarīgi.
Jo šī sajūta nav kaprīze.
Tā nav izlaidība vai nepateicība.
Tā ir norāde.
Norāde, ka ar ārēju pilnību nepietiek, ja iekšēji tu jau sen dzīvo no tā, kas palīdz tikai izturēt.

Tu vari sarūpēt skaistus svētkus. Bet, ja tajos nav tā, kas tevi pa īstam atjauno un piepilda, tad tukšuma sajūta vienalga paliks.

Padod šo tālāk kādam, kuram šodien tas ir jādzird!

Kura no šīm sajūtām tev ir pazīstama? Uzraksti komentārā.
__________

Kaspars Justs
Sertificēts psihoterapijas speciālists

07/04/2026

Pēc Lieldienām visgrūtākais nav atgriezties ikdienā. Visgrūtākais ir izlikties, ka šīs dienas Tev neko neparādīja.

Jo parādīja.

Varbūt ne vārdos.
Varbūt ne vienā lielā atklāsmē.
Varbūt tikai tajā sajūtā, kas uz brīdi apklusināja visu pārējo.

Bet Tu redzēji.

Redzēji, cik noguris patiesībā esi.
Redzēji, cik maz Tevī palicis īsta miera.
Redzēji, cik daudz Tavā dzīve vēl turas uz pienākuma apziņas.
Varbūt redzēji arī to, cik ilgi jau dzīvo tā, it kā viss būtu kārtībā, lai gan iekšēji sen vairs tā nejūties.

Svētki to izdara.

Ne tāpēc, ka pēkšņi atnes kaut ko pilnīgi jaunu.
Bet tāpēc, ka uz brīdi pazūd troksnis.

Ikdienā vēl var skriet. Vēl var risināt.
Vēl var visu norakstīt visu uz darbu, nogurumu, bērniem, pienākumiem, grafiku.
Vēl var sev iestāstīt, ka šis ir tikai grūtāks posms un drīz viss atkal nostāsies savās vietās. Ka drīz atkal viss būs labi.

Vēl var dzīvot tā, it kā nekas būtisks nenotiktu. Bet svētkos tas vairs tik labi nesanāk.

Jo pēkšņi ir vairāk klusuma.
Vairāk laika.
Vairāk kopā būšanas.
Un mazāk vietu, kur paslēpties.

Tieši tad izlien ārā tas, ko ikdienā vēl izdodas aizbīdīt malā. Izlikties neredzam.

Cik viens jūties attiecībās.
Cik ilgi sevi nes ar pēdējiem spēkiem.
Cik bieži saki “normāli”, lai nebūtu jāpasaka “man ar to vairs nepietiek”.

Un te ir tā patiesība, no kuras lielākā daļa cilvēku bēg:

cilvēku ne vienmēr salauž pati ikdiena. Viņu salauž tas, ka viņš atkal un atkal atgriežas dzīvē, kurā sen vairs nejūtas dzīvs.

Tieši tāpēc pēc svētkiem ir smagi. Ne tikai tāpēc, ka rīt atkal būs darbs. Bet tāpēc, ka Tu jau zini, pie kā atgriezīsies.

Pie sarunām, kurās sevi apspied.
Pie attiecībām, kurās daudz kas vēl turas, bet maz kas pa īstam ir dzīvs.
Pie ritma, kurā atkal kļūsi funkcionāls un pēc pāris dienām gandrīz vairs neatcerēsies, ko šajās brīvdienās sajuti.
Pie tā ierastā sevis, kas visu izdara, visu notur, visu pavelk, bet sev sen vairs nepajautā, kā patiesībā jūtas.

Un tad viss sākas no jauna.

Tu sev saki: nekas īpašs.
vienkārši svētku noskaņa.
vienkārši pārdomas.
vienkārši jūtīgāka diena.

Bet tā nav tikai jūtīgāka diena.

Tā ir diena, kurā Tev uz brīdi vairs neizdevās sevi apslāpēt.

Varbūt Tu sajuti, cik ļoti esi noguris no tā, ka ārēji viss turas, bet iekšēji nekas neatjaunojas.
Varbūt sajuti, ka Tev pietrūkst nevis vēl vienas brīvas dienas, bet dzīvas saiknes.
Varbūt pirmo reizi senā laikā sev godīgi atzini, ka ar “viss jau nav tik slikti” Tev vairs nepietiek.

Un pēc tam vairs nav iespējams godīgi teikt, ka Tu neko neredzi.

Tu redzi.

Redzi, kur sevi atstāj pēdējo.
Redzi, kur vēl sauc par mieru to, kas patiesībā ir sastindzis nogurums.
Redzi, kur vēl sauc par dzīvi to, ko patiesībā jau sen tikai izturi.

Pēc šādām dienām cilvēks vairs nevar būt tik nevainīgs pret savu dzīvi kā agrāk.

Jautājums vairs nav par to, vai svētki Tev kaut ko atklāja.

Jautājums ir par to, ko Tu ar to darīsi.

Ne rīt uzreiz.
Ne skaļi.
Ne ar lieliem solījumiem.

Bet kaut kur ļoti konkrēti.

Vai Tu beidzot pateiksi to sarunu, kuru sevī nēsā jau mēnešiem?
Vai beidzot atzīsi, ka ar ārēji sakārtotu dzīvi Tev nepietiek?
Vai apstāsies pietiekami ilgi, lai saprastu, ko Tu vairs negribi nest sev līdzi?
Vai arī atkal kļūsi par cilvēku, kurš visu saprot, bet neko nemaina?

Jo arī tā notiek. Ar saprašanu vien dzīve nemainās.

Cilvēku maina brīdis, kad viņš vairs negrib dzīvot pret to, ko jau ir ieraudzījis.

Un tas ir sāpīgs brīdis.

Jo pārmaiņas gandrīz nekad nesākas ar iedvesmu.
Tās sākas ar nogurumu no saviem meliem.
Ar punktu, kurā vairs negribas maksāt ar sevi par to, lai ārēji viss izskatītos kārtībā.
Ar brīdi, kad kļūst neizturami atkal atgriezties tajā pašā, kas Tevi lēnām dzēš ārā.

Dažreiz Lieldienas neatnes mieru. Tās parāda robežu.

Robežu starp dzīvi, kuru Tu vēl vari izturēt, un dzīvi, kuru vairs negribi saukt par savējo.
Robežu starp attiecībām, kas vēl tur formu, un attiecībām, kurām beidzot vajag patiesību.
Robežu starp cilvēku, kurš visu panes, un cilvēku, kurš beidzot sāk sevi dzirdēt.

Tāpēc šodien svarīgākais nav skaisti pavadīt pēdējo brīvdienu.

Svarīgākais ir nepamest to, ko svētki Tev atsedza.

Nepaskriet tam garām.
Nenovelt to atkal uz noskaņojumu.
Neaizstumt to atpakaļ tur, kur viss lēnām apklust un atkal kļūst “normāli”.

Jo tieši tur sākas pārmaiņas. Ne tajā, ka viss uzreiz kļūst citādi.
Bet tajā, ka Tu vairs negribi atgriezties dzīvē, kurā pats sev neesi līdz galam klāt.

Pēc Lieldienām visgrūtākais nav atgriezties ikdienā. Visgrūtākais ir atkal kļūt par cilvēku, kurš redz patiesību — un tomēr izvēlas dzīvot tā, it kā nekas nebūtu noticis.

Ja jūti, ka robeža ir sasniegta un Tev vairs nepietiek ar 'viss ir kārtībā' – esmu šeit, lai palīdzētu Tev atrast ceļu atpakaļ pie sava dzīvuma.

Raksti man ziņu uz e-pastu: terprakse@gmail.com, ja jūti, ka ir pienācis laiks sarunai.

_____

Kaspars Justs
Sertificēts psihoterapijas speciālists

07/04/2026

PIRMĀ DIENA PĒC SVĒTKIEM IR VISGRŪTĀKĀ — UN NE TĀPĒC, KA JĀATGRIEŽAS DARBĀ.

Pirmā diena pēc Lieldienām ir diena, kad visvieglāk nodot to, ko svētkos sev atzini un atpazini.

Ne jau svētkos tas notiek.

Ne pie klāta galda.
Ne brīdī, kad viss uz īsu laiku palēninās.
Ne tajā pēcpusdienā, kad pēkšņi sajūti vairāk, nekā ikdienā sev atļauj just.

Tas notiek šodien.

Kad jāceļas.
Kad telefonā jau mirgo ziņas.
Kad jāatbild, jāplāno, jābūt atkal normālai.
Kad dzīve bez lielas ceremonijas aicina atpakaļ tajā pašā ritmā, no kura svētkos uz brīdi izkāpi.

Tieši šodien kļūst skaidrs, vai tas, ko sevī ieraudzīji, bija tikai noskaņojums.

Vai patiesība.

Jo svētkos daudz kas kļūst redzams.

Tas, ko darba dienās apklusina steiga.
Tas, ko aizsedz pienākumi.
Tas, ko var nejust, kamēr dari, velc, noturi.

Svētki neatnes jaunu dzīvi. Tie tikai uz brīdi noņem troksni.

Un tad Tu ieraugi.

Cik nogurusi patiesībā esi.
Cik maz Tevī palicis īsta miera.
Cik daudz Tavā dzīvē vēl turas kopā tikai tāpēc, ka Tu to turi.
Cik bieži Tu saki “viss labi”, lai nebūtu jāpasaka: man ar šo vairs nepietiek.

Varbūt Tu ieraudzīji arī ko smagāku.

Ka attiecībās vēl ir forma, bet siltuma jau sen ir par maz.
Ka mājās vēl viss notiek, bet Tu pati sevī vairs neesi klāt.
Ka dzīve ārēji izskatās sakārtota, bet iekšēji sen jau balstās uz vienu un to pašu cenu.

Uz Tevi.

Uz Tavu piekāpšanos.
Uz Tavu klusēšanu.
Uz Tavu prasmi savākties tieši tajā brīdī, kad gribētos sabrukt.

Un tad pienāk šodiena. Pirmā parastā diena pēc.

Diena, kurā viss grib atgriezties vecajās sliedēs.

Atkal būs darbs.
Atkal cilvēki, kuriem no Tevis kaut ko vajag.
Atkal būs tā Tu, kura visu izdara, visu saprot, visu notur.
Atkal būs kārdinājums sev pateikt: nu labi, pietiek domāt, jādzīvo tālāk.

Tieši tur arī viss lūst.

Ne lielos lēmumos.
Ne skaļās sarunās.
Ne skaistās apņemšanās.

Daudz klusāk.

Brīdī, kad Tu pamani — es atkal tūlīt iešu pa veco ceļu.

Atkal nepateikšu.
Atkal norīšu.
Atkal atlikšu sevi uz vēlāku laiku.
Atkal nosaukšu par mieru to, kas patiesībā ir sastindzis nogurums.
Atkal būšu laba visiem, tikai ne sev.

Vecais vienmēr ir pazīstams. Tieši tāpēc tas ir tik bīstams.

Tas neprasa drosmi.
Tas neprasa patiesību.
Tas tikai prasa vēl vienu reizi izdarīt to pašu.

Vēl mazliet paciest.
Vēl mazliet pielāgoties.
Vēl mazliet sevi samazināt.
Vēl mazliet notēlot, ka nekas būtisks jau nav noticis.

Un no malas tiešām izskatās, ka viss turpinās normāli.

Tu esi savākta.
Pieklājīga.
Saprātīga.
Tāda, uz kuru var paļauties.

Bet iekšā Tu jau zini.

Zini, ko svētki Tev parādīja.
Zini, kur sev melo.
Zini, kur sevi atstāj pēdējo.
Zini, kur joprojām sauc par dzīvi to, ko patiesībā jau sen tikai izturi.

Un pēc tam vairs nav iespējams būt tik nevainīgai pret savu dzīvi kā agrāk.

Var, protams, turpināt. To dara daudzas.

Var ļoti daudz ko saprast un neko nemainīt.
Var ieraudzīt savu tukšumu un atkal to aizkraut ar darīšanu.
Var sajust savu vientulību un atkal izvēlēties klusumu.
Var zināt, ka tā vairs negribi, un tomēr rīt no rīta atkal izdarīt tieši to pašu.

Te ir viena patiesība, ko daudzas sievietes sev atzīst pārāk vēlu:

ne jau spēka trūkums viņas notur vecajā dzīvē. Viņas notur pieradums pašām sevi atstāt pēdējās.

Tas ir smagi. Jo no malas tas neizskatās pēc nelaimes.

No malas Tu izskaties stipra.
Līdzsvarota.
Pieaugusi.
Tāda, kura tiek galā.

Bet bieži tieši šī “tiek galā” versija Tevi visvairāk iztukšo.

Tā sieviete, kura vienmēr saprot.
Kura negrib apgrūtināt citus.
Kura vēl mazliet pacieš.
Kura atkal pielāgojas.
Kura pati sev saka: ne tagad.

Un tā Tu pamazām kļūsti par sievieti, kura visu notur, bet pati sevī vairs nedzīvo.

Tas nenotiek vienā dienā. Tas notiek klusi. Tik klusi, ka pati ilgi to nepamani.

Līdz brīdim, kad svētki noņem troksni un Tu pēkšņi sevī ieraugi:
es vairs negribu šādi.

Tur arī sākas pārmaiņas.

Ne tajā brīdī, kad esi iedvesmota.
Ne tajā brīdī, kad pēkšņi jūties stipra.
Bet tajā brīdī, kad Tev kļūst par smagu turpināt vecajā.

Kad vairs negribas maksāt ar sevi par to, lai ārēji viss izskatītos kārtībā.
Kad vairs negribas saukt par mīlestību to, kur visu laiku sevi samazini.
Kad vairs negribas saukt par mieru to, kur visu laiku sevi apklusini.
Kad vairs negribas saukt par normālu to, kas Tevi lēnām salauž.

Tieši tāpēc pirmā diena pēc Lieldienām ir svarīga.

Ne tāpēc, ka šodien viss jāmaina.
Ne tāpēc, ka šodien jākļūst par citu cilvēku.
Ne tāpēc, ka šodien jāpieņem lieli lēmumi.

Bet tāpēc, ka šodien Tu vari pirmo reizi neizvēlēties veco.

Neveikli.
Maziem soļiem.
Bez skaistas pārliecības.

Bet pa īstam.

Varbūt šodien pārmaiņa būs tikai tik liela, ka Tu sev nemelosi.
Varbūt tikai tik liela, ka Tu sevī ieklausīsies līdz galam.
Varbūt tikai tik liela, ka Tu nepateiksi “viss labi”, ja nav labi.
Varbūt tikai tik liela, ka Tu sevi šodien atkal nenoliec pēdējo.

Ar to pietiek.

Jo dzīve nemainās tajā brīdī, kad Tu skaisti noformulē vēlmi dzīvot citādi.

Dzīve mainās tajā brīdī, kad pirmajā parastajā dienā pēc svētkiem Tu vairs neizvēlies veco sevi — to, kura visu iztur, visu notur un pati sev vienmēr paliek par vēlu.

Ja Tu šodien sajuti šo robežu un Tev ir par smagu to nest vienai — esmu šeit, lai palīdzētu Tev ieraudzīt ceļu ārpus vecajām sliedēm.

Raksti man un piesakies konsultācijai: terprakse@gmail.com

_____

Kaspars Justs
Sertificēts psihoterapijas speciālists

SVARĪGI PAR ATTIECĪBĀM!
28/03/2026

SVARĪGI PAR ATTIECĪBĀM!

Ir pāri, kuri nešķiras. Bet arī kopā nejūtas pārāk labi.
No malas it kā viss izskatītās, ka ir kārtībā.

Viņi dzīvo kopā.
Runā par ikdienu.
Varbūt pat smejas.

Var būt kopīgas fotogrāfijas, kopīgi plāni, kopīgs ritms.

Un tomēr — kaut kur starp viņiem ir parādījusies distance.

Tā nav vienmēr uzreiz redzama.

Tā ienāk pamazām.

Sarunas kļūst īsākas.
Mazāk dziļas.
Mazāk personīgas.

Mazāk pieskārienu.
Mazāk skatienu, kuros ir klātbūtne.
Mazāk sajūtas, ka otrs patiešām ir “te”.

Un bieži vien neviens par to skaļi nerunā.

Ne tāpēc, ka tas nebūtu svarīgi.

Bet tāpēc, ka ir bail.

Bail aizskart.
Bail sākt konfliktu, kuru pēc tam nevarēs apturēt.
Bail dzirdēt to, ko otrs patiesībā jūt.

Un reizēm — bail pašam sev atzīt, ka kaut kas attiecībās ir mainījies.

Tāpēc cilvēki izvēlas klusēt.

Nedaudz piekāpties.
Nedaudz norīt.
Nedaudz izlikties, ka viss ir kārtībā.

Un tā attiecības pamazām sāk balstīties nevis tuvībā, bet klusēšanā.

Uz pieņēmumiem.
Uz neizrunātām vilšanām.
Uz lietām, kas “karājas gaisā”, bet netiek nosauktas vārdā.

Katrs sāk dzīvot nedaudz savā pasaulē.

Blakus — bet ne līdz galam kopā.

Un jo ilgāk tas turpinās, jo grūtāk kļūst atkal satuvināties.

Jo starp diviem cilvēkiem jau ir uzkrājies kaut kas.

Ne tikai distance.

Bet arī aizvainojumi.
Nesaprašanās.
Un dažreiz — klusa vilšanās.

Pāru terapijā bieži šis ir tas brīdis, kurā kaut kas sāk mainīties.

Ne tāpēc, ka terapeits “salabo” attiecības.

Bet tāpēc, ka pirmo reizi parādās telpa, kur abi var būt patiesi.

Kur var runāt ne tikai par to, kas notiek ārpusē —
bet arī par to, kas notiek iekšā.

Bez pārtraukšanas.
Bez aizstāvēšanās.
Bez vajadzības uzreiz visu atrisināt.

Un dažreiz tas vien jau ir milzīgs solis.

Jo ļoti bieži partneri ilgu laiku viens otru nav pa īstam dzirdējuši.

Ne tāpēc, ka negribētu.

Bet tāpēc, ka nav bijis drošas vietas, kur tas var notikt.

Un tad terapijā notiek kaut kas svarīgs.

Viens sāk runāt… un otrs pirmo reizi pa īstam klausās.

Un bieži vien zem visiem strīdiem, pārmetumiem un aizsardzības slēpjas kaut kas daudz vienkāršāks.

Sāpes.

Sajūta, ka neesi sadzirdēts.
Sajūta, ka neesi svarīgs.
Sajūta, ka esi palicis viens attiecībās.

Un, kad tas tiek pateikts — nevis kā pārmetums, bet kā patiesa sajūta —
kaut kas sāk kustēties.

Ne uzreiz. Ne ideāli.

Bet pa īstam.

Un dažreiz tieši tur sākas iespēja attiecībām atkal kļūt dzīvām.

Dažreiz attiecības nesabrūk skaļi. Tās attālinās klusumā.

_____

Ar sapratni,
Kaspars Justs
Sertificēts psihoterapijas speciālists

individuālā un pāru psihoterapija

Attiecības • Trauksme • Pašvērtība

Dažās attiecībās sieviete pamazām sāk just, ka viņa dod vairāk nekā saņem.Viņa cenšas saprast partneri.Viņa cenšas uztur...
14/03/2026

Dažās attiecībās sieviete pamazām sāk just, ka viņa dod vairāk nekā saņem.

Viņa cenšas saprast partneri.
Viņa cenšas uzturēt mieru attiecībās.
Viņa cenšas atrast kompromisus.

Bet ar laiku rodas sajūta, ka viņas centieni netiek īsti pamanīti vai novērtēti.

Tas var radīt skumjas, vilšanos vai pat vientulības sajūtu attiecībās.

Daudzas sievietes šādās situācijās sāk vēl vairāk censties. Viņas domā, ka, ja viņas būs vēl saprotošākas, vēl pacietīgākas vai vēl vairāk ieguldīs attiecībās, tad viss uzlabosies.

Bet dažreiz problēma nav centienu daudzumā.

Dažreiz problēma ir tajā, ka attiecībās nav līdzsvara.

Psihoterapijā mēs bieži pētām, kā veidojas šādi attiecību modeļi un kā sieviete var sākt labāk pamanīt savas vajadzības.

Vai tu kādreiz esi jutusi kaut ko līdzīgu?

Ar cieņu,
Kaspars Justs
psihoterapijas speciālists

- individuālā un pāru psihoterapija

📩 Lai pieteiktos konsultācijai lūgums rakstīt uz e-pastu: TERPRAKSE@GMAIL.COM

13/03/2026
05/03/2026

Bērni nekad nav vainīgi vecāku konfliktos, bet viņi vienmēr sajūt to smagumu. Kad vecāki klusē, bērni sāk kliegt. Bērns bieži kļūst par balsi tam, ko vecāki nespēj pateikt skaļi. Bērna dusmas bieži ir ģimenes neatrisinātās sāpes, kas izlaužas ārā.”
Ģimene ir kā smalks tīkls – katra balss, klusums, asara vai dusma ieaustas kopējā audumā. Un šis audums nosaka, kā jūtas visi tā dalībnieki.

👧 Piemērs no terapijas:

Vecāki atveda dēlu – viņam bija 11 gadi. Sūdzība: “Viņš kļuvis nevaldāms, rupjš, draud skolotājiem, met mantas.”
Mamma raudāja: “Es vairs nezinu, ko darīt.”
Tēvs dusmās teica: “Viņš neciena nevienu.”
Bet, kad mēs sākām dziļāk skatīties, atklājās cits stāsts.
Tēvs gadiem bija klusējis. Dusmas krājās. Māte juta tukšumu un pārmetumus, bet viņi viens ar otru to nerunāja. Un dēls – viņš bija tas, kurš šo spriedzi iznesa ārā skaļi.
Viņš kliedza viņu vietā.

Viņš meta mantas viņu aizvainojuma vārdā.
Viņš bija tas, kurš kļuva par “balssvadu” sistēmai, kurā pieaugušie nespēja runāt.

🕊 Ģimenes sistēmā nekas nav nejaušs.

Bērna “problēmas” bieži ir ģimenes neatrisināto konfliktu valoda.
Vecāku klusums pārtop bērna trauksmē.
Neizteiktas sāpes izlaužas caur bērna dusmām vai slimībām.
Lomas sajūk: bērns kļūst par mierinātāju, par glābēju vai dumpinieku.
Un tas notiek nevis tāpēc, ka bērns ir “slikts”, bet tāpēc, ka viņš neapzināti cenšas saglabāt sistēmas līdzsvaru.

✨ Terapijā šis zēns pirmo reizi varēja pateikt:

“Es bļauju, jo citādi jūs mani nedzirdat.”
Un vecāki – ar lielām grūtībām – pirmo reizi atļāvās dzirdēt viens otru.
Tikai tad bērnam vairs nebija jākļūst par “troksni”.
Kad pieaugušie atgriežas savās lomās, bērns var atgūt savu – būt bērns.

💌 Šis ieraksts ir par to, ka ģimenē mēs visi esam savstarpēji saistīti.

Ja viens nes savu sāpi viens pats, agrāk vai vēlāk kāds cits to iznesīs ārā.
Un bieži tas ir bērns.
Terapija nav par “labot bērnu”.
Terapija ir par ģimeni – lai katrs varētu atgriezties savā īstajā lomā:
pieaugušie – būt atbildīgi,
bērni – būt bērni,
un visi – būt mīlēti.

✨ Patiesība ir sāpīga, bet atbrīvojoša:

Bērna uzvedības grūtības bieži ir simptoms tam, kas notiek starp pieaugušajiem.
Tas nenozīmē, ka vecāki ir slikti. Tas nozīmē, ka bērns ir pārāk mazs, lai nestu pieaugušo nasta.
Tāpēc terapijā mēs skatāmies ne tikai uz bērnu, bet uz visu ģimeni.
Jo tikai tad, kad pieaugušie uzņemas savas lomas, bērni var atkal būt vienkārši bērni – spēlēties, augt, kļūdīties, elpot vieglāk.

💌 Varbūt arī Tu jūti, ka Tavs bērns nes to, kas īstenībā ir par smagu viņa pleciem.

Varbūt arī Tu redzi, ka ģimenes attiecībās ir kas neatrisināts, bet nezini, no kura gala sākt.
Psihoterapija nav par vainīgo meklēšanu. Tā ir par redzēšanu – kā katra loma ietekmē visu sistēmu.
Un par drosmi šo sistēmu dziedināt.

Ar cieņu un siltumu,
Kaspars justs

Psihoterapeits

📍 Klātienē Rīgā vai attālināti no jebkuras vietas pasaulē
📩 Ja sajūti, ka šīs rindas runā arī par Tavu ģimeni, droši uzraksti.

Dažkārt pietiek ar pirmo sarunu, lai sistēma sāktu dziedēt.
Kad bērns kļūst par glābēju vai mierinātāju, viņš zaudē savu bērnību.

Problēma nav bērnā – problēma ir sistēmā, kurā viņš aug.
Bērni nes ne tikai mugursomas uz skolu, bet arī vecāku konfliktus.
Ģimene ir kā trauks – ja plaisā malas, to sajūt ūdens vidū.

05/03/2026

Ir sievietes, kuras bērnībā iemācījās būt “mazās pieaugušās”.
Tās, kuras mierināja mammu, kad viņa raudāja.
Tās, kuras klusēja, lai netraucētu tēta dusmas.
Tās, kuras glāba ģimeni, lai tā nesabruktu.
Un tagad, pieaugušā dzīvē, viņas joprojām nes šo neredzamo lomu.
Viņas mīl, bet bieži vien mīl caur glābšanu.
Viņas rūpējas, bet reizēm rūpējas, līdz pašas kļūst neredzamas.
Viņas vienmēr atrod spēku, kad citi sabrūk. Bet kas viņas atrod, kad sabrūk viņas pašas?

👤 Fragments no terapijas:

Viņa ienāca kabinetā un teica:
“Es visu laiku jūtu, ka man jāglābj. Vīrs, bērni, draudzenes… Un, ja es kādu dienu to nedaru, es jūtos vainīga. It kā būtu pievīlusi.”
Kad mēs sākām runāt, kļuva skaidrs — šis “glābējas” spēks nebija viņas brīva izvēle. Tas bija bērnības izdzīvošanas veids. Viņas bērna sirds iemācījās: “Ja es rūpēšos par visiem, varbūt kāds pamanīs arī mani.”
Un tādēļ arī tagad, pieaugušā dzīvē, viņa bieži ir tā, kas velk attiecības, kas pielāgojas, kas klusē, lai tikai nebūtu strīda. Bet viņa pati? Viņas vajadzības, viņas jūtas, viņas ilgas? Tās paliek otrajā plānā.

🌱 Terapijā viņa lēnām atklāja, ka glābšana nav vienīgais veids, kā būt mīlētai.

Viņa mācījās pieredzēt, ka pat tad, ja viņa neatrisina visu, viņa joprojām ir vērtīga.
Ka viņa drīkst būt arī ievainojama, neskaidra, nogurusi — un pasaules gals nepienāk.

🕊️ Šis stāsts ir par daudzām “stiprajām” sievietēm.

Par tām, kuras no bērnības nes sevī lomu — būt glābējai.
Un par to, cik ļoti šī loma reizēm atņem viņām iespēju būt vienkārši cilvēkiem.
Terapija nav vieta, kur Tev atņems šo spēku.
Terapija ir vieta, kur Tu vari iemācīties — ka glābšana nav vienīgais veids, kā būt vajadzīgai un mīlētai.
Un ka arī Tu esi pelnījusi kādu, kurš reiz glābj Tevi.

Ar cieņu un sirsnību,
Kaspars Justs

Psihoterapeits
📍 Klātienē Rīgā vai attālināti no jebkuras vietas pasaulē
📩 Ja jūti, ka šīs rindas runā par Tevi, droši uzraksti.

Dažreiz pirmais solis ir vienkārši atzīt: “Es vairs negribu visu laiku glābt viena.”

05/03/2026

Par vīriešu vientulību runā maz.
Ne tāpēc, ka tās nav.
Bet tāpēc, ka vīrieši par to klusē.

Vīrietis var būt stiprs darbā, stabils ikdienā, mierīgs sarunās…
Un vienlaikus
pilnīgi viens savās attiecībās.

Vīrieša vientulība nav skaļa.
Tā nerada drāmu.
Tā nerada asaras.

Tā izskatās kā:

• klusēšana vakariņās
• “Viss kārtībā” ar nogurušu balsi
• vēl viena aizņemta diena, lai nebūtu jādomā
• pieskārieni, kas vairs nenotiek
• sarunas, kas paliek virspusē
• smaids, kas slēpj nogurumu
• un skatiens, kas šķiet mierīgs, bet ir tukšs

Vīrieši reti pasaka:
“Es jūtos viens.”
Viņi saka:
“Negribas strīdēties.”
“Nav jēgas runāt.”
“Tev ir savas lietas.”
“Es pats tikšu galā.”

Bet aiz tā visa ir viena patiesība:
Vīrietim pietrūkst tuvības tāpat kā sievietei — tikai viņš nezina, kā par to lūgt.

Vīrieša sirds nesāp ar vārdiem.
Tā sāp ar klusumu.

Un šis klusums attiecībās var kļūt tik biezs,
ka pat blakus cilvēkam viņš jūtas kā svešinieks.

Ne tāpēc, ka viņš nemīl.
Bet tāpēc, ka viņš ir noguris būt “stiprais”,
kad patiesībā viņš grib būt redzēts, saprasts, satverts.

Vīrieši nav mazāk jūtīgi.
Viņi vienkārši ir mazāk atļāvušies būt jūtīgi.

Un reizēm viss, kas viņus var izglābt no iekšējās vientulības,
ir viens teikums, ko kāds pasaka, skatoties tieši viņā:

“Mani interesē, kā tu patiesi jūties.”

Šis teikums atver vīrietī durvis,
kuras viņš pats sen bija aizslēdzis.

Un bieži vien —
tieši tur sākas atkal satikšanās.

Tavs terapeits,
Kaspars Justs

05/03/2026

Par vīriešu bailēm reti runā.
Bet tās ir reālas.
Tās ir dziļas.
Un tās ir klusas.

Kad vīrietis jūt, ka attiecībās zūd tuvība,
viņš to nepauž ar vārdiem.
Viņš to pauž ar:

• klusumu, kas kļūst garāks
• dusmām, kas parādās no nekurienes
• attālināšanos, kas pat viņam pašam nav saprotama
• darbu, pie kura viņš ķeras, lai nebūtu jādomā
• rutīnu, kurā viņš slēpj sāpes
• nogurumu, ko viņš pats nesaprot

Vīrietis nebaidās no konfliktiem.
Vīrietis baidās no tā, ka viņu vairs nepieņem.
Ka viņu vairs negrib.
Ka viņš vairs nav vajadzīgs.
Ka viņa vieta partnera sirdī ir kļuvusi par tukšu krēslu.

Un tās nav “vīrišķās kaprīzes”.
Tā ir viņa dvēsele, kas klusi saka:

“Es baidos, ka esmu zaudējis mūsu ‘mūs’.”

Daudzi vīrieši nepiesakās terapijai,
jo viņi domā, ka tas nozīmē atzīt vājumu.

Patiesībā tas nozīmē atzīt vēlmi cīnīties par attiecībām.
Un tas ir spēks — nevis vājums.

Terapijā es bieži redzu:
aiz vīrieša klusuma stāv nevis vienaldzība,
bet dziļas bailes pazaudēt tuvību,
ko viņš nav iemācīts nosaukt vārdā.

Vīrietis negrib zaudēt to sievieti,
pie kuras viņa sirds reiz jutās kā mājās.
Viņš grib mācīties saprast, izrunāt, atjaunot, būvēt.

Viņam vienkārši vajag vietu,
kur viņš beidzot var pateikt:

“Es nezinu, kā atgūt tuvību.
Bet es gribu pamēģināt.”

Ja tu esi vīrietis, kurš klusībā jūt šo sāpi,
zini — tu neesi viens.
Un tu neesi salauzts.

Tu esi cilvēks, kuram ir svarīgi.
Un tas ir pats vīrišķīgākais, ko var atzīt.

Ja gribi atgūt tuvību, atjaunot saikni un saprast sevi šajās attiecībās,
vari pieteikties pie manis uz terapiju.
Mēs to darīsim mierīgi, cieņpilni un bez sprieduma.

Tu vari atgūt to, ko šobrīd baidies zaudēt.

Tavs terapeits,
Kaspars Justs

05/03/2026

“Viss kārtībā,” viņa saka. Un smaida.
Nopērk pienu, izved suni, samaksā rēķinus. Atbild uz e-pastiem, ieliek bērnu zābakus siltāk žāvēties, aizved vīru uz dzimšanas dienu pie draugiem.
“Viss kārtībā,” viņa atkārto, kad jautā, kā viņai iet.
Un viņš — viņš arī saka: “Viss ir labi.”
Pabeidz darbu, pieskrūvē to plauktiņu, ieliek veļas mašīnā. Noskatās ziņas. Noliek telefonu.

Nav sūdzību.
Nav arī tuvības.
Abi saka — viss kārtībā.
Bet klusumā dzīvo tukšums.
Virsma ir gluda.

Bet dziļumā – nogrimusi vientulība, vilšanās, ilgas.
Jo reizēm attiecības sabrūk nevis ar skaļiem strīdiem, bet ar mieru. Ar pārāk daudz “nekā”.
Mēs nerunājam.
Mēs nestrīdamies.
Mēs nekliedzam.

Mēs vienkārši... vairs neesam.
Un reizēm tikai terapijas kabinetā kāds pirmo reizi pasaka:
“Es sen nejūtu, ka mēs esam kopā.”
Vai:
“Es ilgojos pēc tevis, bet baidos, ka mani noraidīsi.”

Vai arī:
“Es tik ļoti pieradu teikt, ka viss kārtībā, ka pats tam sāku ticēt.”
“Viss kārtībā,” viņa atbild, kad viņam kļūst aizdomas.
“Viss kārtībā,” viņš saka, kad viņa pavēro viņu pārāk ilgi.
Abi zina, ka tas nav taisnība.

Bet viņi ir kļuvuši par meistariem šķietamībā.
Viņi ienāca terapijas telpā apsēdušies stīvā mierā.
Viņa runāja smaidot. Viņš klusēja, bet ne dusmīgi – vienkārši mierīgi.

Viņi stāstīja, ka viss rit labi – darbs, bērni, brīvdienas.
“Dažreiz liekas, ka pietrūkst tuvības,” viņa piebilda viegli.
“Jā, bet visādi citādi ir labi,” viņš piekrītoši pamāja.
Mēs sēdējām klusumā. Un tajā klusumā, pēc vairākām minūtēm, viņa acīs uzkāpa asaras.

“Es nespēju saprast, kad tieši mēs pazudām,” viņa čukstēja.
Viņš pagriezās pret viņu – pirmo reizi tiešām paskatījās.
Un tad viņš teica vārdus, kurus nebija teicis gadiem:
“Man likās, ka tev tāpat viss ir labi. Tu nekad neko neprasīji. Un es nejautāju. Man šķita, ka, ja mēs nestrīdamies, viss ir normāli.”
Šis pāris bija dzīvojis mierā bez tuvības.

Bez konfliktiem – bet arī bez patiesas saiknes.
Klusums bija viņu vienošanās valoda.
Taču zem šī klusuma bija vientulība. Ilgas. Neizrunātas sāpes.
Abi bija pārliecināti, ka otram viss ir labi. Un abi klusībā cieta.
Terapijā viņi sāka mācīties citādākus vārdus.

Viņa mācījās teikt: “Es tevi ilgojos.”
Viņš mācījās atzīt: “Es baidos, ka neesmu tev vajadzīgs.”
Viņi sāka runāt nevis par ikdienu, bet par to, ko gadiem bija apslēpuši.

Un tā – soli pa solim – viņi atdzīvoja.
Ne jau ar perfektām sarunām.
Bet ar patiesām.
Viņi apguva drosmi būt neaizsargātiem. Un tas viņus atkal savienoja.

“Viss kārtībā” var būt visbīstamākais teikums attiecībās.
Jo tas aizver durvis patiesai tuvībai.
Bet tieši tad, kad mēs sākam atzīt, ka “nav kārtībā”, sākas ceļš atpakaļ vienam pie otra.
Ja arī tu jūti, ka attiecībās ir miers, bet nav dzīvības – tas nav jānoliedz.

To var sākt pētīt. Ar cieņu. Ar uzmanību. Un ar cerību.
Psihoterapija var palīdzēt pāriem nevis atgriezties pie tā, kas reiz bija, bet izveidot kaut ko jaunu – dzīvu, īstu un patiesu.
Ja šis teksts tevi uzrunā, ja arī tavās attiecībās ārēji ir miers, bet iekšēji – tukšums, iespējams, ir laiks nevis izlikties, bet ieklausīties. Un dot sev iespēju.

Psihoterapija var būt vieta, kur “nekā vietā” atgriežas dzīvība.

Tavs terapeits,
Kaspars Justs

Address

Riga

Website

Alerts

Be the first to know and let us send you an email when Psihoterapijas prakse posts news and promotions. Your email address will not be used for any other purpose, and you can unsubscribe at any time.

Shortcuts

Share

Category

Kvalitatīvas un efektīvas izmaiņas maksimāli īsā laikā. Konsultācijas un psihoterapija gan klātienē, gan attālināti online.

Kaspars Bērziņš ir psihoterapijas prakse vadītājs, psihoterapijas speciālists, geštaltterapeits, Smilšu spēles terapijas metodes praktizētājs, terapijas un atbalsta grupu vadītājs.

Kaspars Bērziņš ir vadītājs un pasniedzējs Integrālās psiholoģijas un psihoterapijas institūtā (IPPI) un vada Latvijas integrālās psihoterapijas asociāciju.

Psihoterapija un psiholoģiskās konsultācijas individuāli, ģimenēm un pāriem. Smilšu spēles terapija, terapijas un atbalsta grupas, garīgā vadība. Klātienē un attālināti online.

Kaspars Bērziņš regulāri piedalās dažādās apmācību programmās lektora statusā, kā arī vada Emocionālās inteliģences un apzinātības prakses kursus.