02/05/2024
😠Par dusmām.➡️Pārdomu raksts no mūsu speciālistes Jolantas Motes psihodrāmas prakse
"Dusmas ir mūsu robežsargi, kas signalizē, ka kāds ielaužas mūsu robežās.
Nevis vienkārši grib vai draud ielauzties – tad mēs jūtam bailes. Dusmas ir tad, kad iebrukums jau notiek. Kad kāds mums dara kaut ko, kas mums nepatīk, sāpina, ievaino – fiziski vai ar vārdiem, emocionāli.
Ja iebrucēji ir svešinieki, tad tas ir vienkāršāk – pretoties svešiniekiem visās sabiedrībās ir pieņemts un ir pareizi. Trakāk ir, ja iebrūk savējie, kam mūs jāmīl, nevis jāuzbrūk – dabiski mēs to negaidām, neticam, noraidām, mēdzam iekšēji noliegt tādu iespēju.
Iebrukums var būt gan fizisks aizskārums, gan emocionāls – rodas dusmas un vilšanās arī vecākos, bērnos, dzīves biedrā vai labākajā draugā.
Ja mēs savas dusmas nepieņemam, tad arī neapzināmies tās ar prātu, tāpēc nesaprotam, kāpēc un ko jūtam. Bet mēs jūtam! Jo dusmas ir jūtamas – sirds sit, elpa smaga, sarkani vai bāli vaigi, acis spīd vai samiedzas, gribas fiziski izpausties – mukt vai uzbrukt.
Tomēr bieži kaut kad esam iemācīti, ka atklāti dusmoties nav glīti. Citreiz ir situācijas, kurās nejūtamies pietiekoši spēcīgi iesākt un uzvarēt strīdu. Citreiz gribam patikt visiem un iepriecināt visus apkārtējos... Tāpēc izvēlamies risinājumu – sastingstam. Kādreiz pasmejamies, kādreiz sakožam zobus, kādreiz izliekamies nedzirdam un neredzam.
Vienreiz sastingstam, otrreiz, sasprindzinājums krājas, kļūst smagi. Un mēs iemācāmies to nejust – dissociējamies.
Bet sasprindzinājums krājas, asinis necirkulē, ap nospiestajiem asinsvadiem rodas mikro iekaisumi, ar kuriem nu jau jācīnās imūnsistēmai. Un līdz ar to tai var nepietikt resursu apkarot visus iebrucējus, tā var palaist garām slimības izraisošas baktērijas, vīrusus, nepamanīt ļaundabīgo šūnu attīstību. Un mēs saslimstam.
Vēl trakāk. Ja mēs sākam dusmoties paši uz sevi par to, ka nespējām adekvāti izpaust savas dusmas un paši aizsargāt savas robežas, mēs eventuāli varam iedzīvoties autoimūnās saslimšanās. Tās mēdz būt hroniskas – kamēr neiemācāmies sevi aizsargāt. Un kamēr nenoticam tam, ka spējam paši sevi aizsargāt.
Tāpēc veselības pasargāšanai vissvarīgākais ir rūpēties par savu imunitāti – kustēties, veselīgi ēst, labi gulēt un patiesi, brīvi izpausties. Apzināties, pieņemt un brīvi izpaust emocijas, tai skaitā, dusmas.
Emocionālo, mentālo veselību nevar atdalīt no fiziskās. Tās nav iespējams atdalīt, jo arī smadzenes un mūsu nervu sistēmas atrodas ķermenī iekšā. Visas kopā, cieši saistītas.
Holistiski.
Labā ziņa ir tāda, ka to visu var iemācīties un trenēties.
Palīdzēs terapija.
Dusmojos. Ko darīt?
Viegli ir pateikt – dusmas jāizpauž veselīgi. Kā tad to lai izdara?
Divi populārākie veidi, kā cilvēki ikdienā dusmojas, ir – vai nu apspiež savas dusmas, slēpjoties aiz smiekliem, klusēšanas, noslēgšanās sevī (kas ved pie depresijas, pārēšanās, citām atkarībām un hroniskām saslimšanām), vai arī kliedz, sit, "uzsprāgst", kļūstot naidīgi un agresīvi (kas bojā sirds un asinsvadu sistēmu, draudot ar insultu).
Bet ko tad darīt?
Veselīgas dusmu izpausmes ir jāmācās.
Dusmas ir mūsu robežu sargi. Tātad to mērķis ir paziņot sev un apkārtējiem, ka esam dusmīgi, un pasargāt sevi nākotnē.
Pirmais solis vienmēr ir apzināties, sajust faktu – reālo darbību, kas mūs sadusmoja, reālā laikā. Un skaidri pateikt, ka esam dusmīgi par šo konkrēto faktu. Viņš/viņa man pateica vai izdarīja to un to, un es tagad esmu dusmīga. Jo tuvāk notikumam, jo labāk. Vislabāk uzreiz, kamēr viss notiek.
Nepievienot teiktajam savas fantāzijas par to, ko otrs cilvēks gribēja/domāja/nemīl/neciena utt. Vienkārši paziņot par faktu – šī rīcība mani sadusmoja.
Un tālāk mums ir jānodrošinās, ka nākotnē mūs šāda rīcība vairs neapdraudēs.
Ja mūs sadusmojis nenozīmīgs svešinieks, tad mēs varam apņemties turpmāk atpazīt un uzmanīties līdzīgās situācijās. Apsolīt sev vienmēr doties prom no situācijām, kas sadusmo – vai arī apzināti, godīgi pret sevi, palikt un pieciest.
Ja mūs sadusmojis tuvs cilvēks, tad varam mēģināt vienoties, lai viņš vairāk tā nedara. Un viss.
Mēs nevaram ietekmēt vai atbildēt par otra cilvēka rīcību. Mēs varam to tikai ņemt vērā un saprast, kā mums pašiem turpmāk sevi pasargāt no sāpināšanas.
Kā varam uzmanīties, brīdināt par robežu tuvošanos. Kā būt godīgiem pret sevi un nezaudēt pašcieņu? Vai turpināt attaisnot un paciest? Vai turpināt draudzēties, vai vairāk nē?
Ha. Bērni to brīnišķīgi pieprot. Protams, situācijas ir tik dažādas. Dzīve mēdz būt sarežģīta.
Vēl paliek dusmu fiziskā puse.
Ir situācijas, kad uzreiz nevaram skaidri izrunāties, mums neizdodas laikus noreaģēt, nav resursu sevis aizstāvēšanai atklātā strīdā. Tad mēs varam atrast aktīvu fizisku nodarbi, lai vēlāk atbrīvotos no sasprindzinājuma un atlaistu dusmas.
Bet. Ja vienatnē sitam spilvenu, boksa maisu vai žņaudzam dvieli, vai plēšam papīrus, vai aurojam, vai rokam zemi, vai vingrojam, vai meditējam utt., ir svarīgi pašiem sev vārdos noformulēt, par ko konkrēti ir dusmas – kura cilvēka kura darbība kurā situācijā mūs sadusmoja. Un kā mēs tajā brīdī jutāmies.
Tas ļaus mūsu prātam nākamreiz atļaut mums reaģēt ātrāk un aizstāvēt sevi uzreiz, kad dusmas radīsies. Kādreiz var atklāties, ka konkrētā dusmu epizode izvelk uz āru vēl citas, kas sasaistītas tai pašā ķēdītē...
Tik vienkārši un reizē sarežģīti tas ir.
Palīdzēs terapija."
