Dr. Linda Rubene-Kesele - ārsts psihiatrs

24/01/2026

JAUNA PUBLIKĀCIJA
Pēcdzemdību depresija Latvijā

Ar prieku dalos, ka ir publicēts mūsu pētījums par depresīvu simptomu izplatību un ar tiem saistītajiem faktoriem sievietēm pēcdzemdību periodā Latvijā.

Šis ir pirmais šāda veida klīniskais pētījums Latvijā, kas veikts ambulatorajā pēcdzemdību aprūpē un sniedz reālu ieskatu tajā, ar ko sievietes saskaras 4-6 nedēļas pēc dzemdībām. Pētījums balstīts uz skrīninga instrumentiem (PHQ-9 un EPDS) un aptver lielu, daudzveidīgu pēcdzemdību sieviešu grupu.

Ko parāda rezultāti?

• Klīniski nozīmīgu depresīvu simptomu izplatība pēcdzemdību periodā Latvijā ir salīdzināma ar citām Eiropas valstīm.
• Vislielākais risks pētījuma grupā bija saistīts ar iepriekšējiem psihiskās veselības traucējumiem un ķeizargriezienu.
• Interesanti, ka pirmās dzemdības šajā pētījumā parādījās kā aizsargājošs faktors pēcdzemdību depresijas kontekstā.
• Sociodemogrāfiskie faktori (vecums, izglītība, ienākumi) neizskaidroja depresīvo simptomu risku, kas uzsver citu - klīnisko un psihiskās veselības - faktoru nozīmi.

Kāpēc tas ir svarīgi Latvijai?

Šie dati palīdz pārvietot sarunu no “vai pēcdzemdību depresija pie mums vispār ir problēma” uz “kā, kam un kur visefektīvāk palīdzēt”. Tie uzsver nepieciešamību pēc:
• sistemātiska skrīninga pēcdzemdību periodā,
• ciešākas sadarbības starp dzemdniecības un psihiskās veselības aprūpi,
• un tālākas, ilgtermiņa izpētes Latvijas kontekstā.

Liels un sirsnīgs paldies visiem kolēģiem - Marijai Lazarevai (šī raksta galvenajai autorei), Ļubovai Renemanei, Silvijai Cīparei, Vinetai Vinogradovai, Līvai Ķīsei un Elmāram Rancānam, ar kuriem kopā strādājām pie šī pētījuma - par profesionālo ieguldījumu, pacietību un kopīgo mērķi uzlabot perinatālās psihiskās veselības aprūpi Latvijā. Šis darbs nebūtu iespējams bez komandas.

📄 Publikācija pieejama atvērtā piekļuvē: https://www.mdpi.com/2077-0383/15/3/946

23/01/2026

Ilgtermiņa antipsihotiskās terapijas jautājums šizofrēnijā bieži raisa sarežģītas un emocionāli piesātinātas diskusijas – gan klīniskajā darbā, gan pacientu un viņu tuvinieku vidū. Šis plaši citētais sistemātiskais pārskats un meta-analīze apkopo randomizētu pētījumu datus par antipsihotisko medikamentu turpināšanu salīdzinājumā ar terapijas pārtraukšanu pacientiem stabilā stāvoklī.

Galvenais secinājums ir skaidrs: antipsihotiskās terapijas pārtraukšana ir saistīta ar būtiski augstāku recidīva risku, kā arī ātrāku un biežāku psihotisku simptomu atgriešanos. Vienlaikus pētījums neignorē blakņu un ilgtermiņa risku nozīmi, bet palīdz precīzāk iezīmēt cenu, kāda var būt terapijas pārtraukšanai.

Klīniskajā praksē šie dati kalpo kā stabils zinātnisks pamats kopīgai lēmumu pieņemšanai: sarunām par terapijas ieguvumiem, riskiem, devas izvēli, ārstēšanas ilgumu un nepieciešamo atbalstu. Mūsdienu psihiatrijā jautājums reti ir “lietot vai nelietot”, bet gan – kā, cik ilgi un kādam pacientam terapija ir vispiemērotākā.

Leucht, S., Tardy, M., Komossa, K., Heres, S., Kissling, W., Salanti, G., & Davis, J. M. (2012). Antipsychotic drugs versus placebo for relapse prevention in schizophrenia: A systematic review and meta-analysis. The Lancet, 379(9831), 2063–2071. https://doi.org/10.1016/S0140-6736(12)60239-6

22/01/2026

Kāpēc psihiatriskās diagnozes tik bieži pārklājas?

Agrāk tika domāts, ka katram psihiskam traucējumam varētu būt sava, skaidri nošķirta bioloģiska bāze, kas to pilnībā nodala no citiem traucējumiem. Tomēr pēdējo desmitgažu ģenētiskie pētījumi šo priekšstatu būtiski mainījuši.

Šajā ierakstā aplūkots viens no nozīmīgākajiem pētījumiem psihiatrijas ģenētikā - Psychiatric Genomics Consortium veikta genoma mēroga analīze, kurā tika analizēti desmitiem tūkstošu pacientu dati ar pieciem biežiem psihiskiem traucējumiem: šizofrēniju, bipolāriem afektīviem traucējumiem, depresiju, UDHS (ADHD) un autiskā spektra traucējumiem.

Pētījuma rezultāti parādīja būtisku ģenētisku pārklāšanos starp vairākiem no šiem traucējumiem, īpaši starp šizofrēniju, bipolāriem traucējumiem un depresiju. Tas nozīmē, ka daļa bioloģiskās “ievainojamības” nav unikāla vienai konkrētai diagnozei, bet ir kopīga dažādiem psihiskiem stāvokļiem.

Svarīgi uzsvērt, ka šis pētījums nesaka, ka diagnozes būtu nederīgas vai “neīstās”. Diagnozes joprojām ir nepieciešamas klīniskajā praksē, ārstēšanas plānošanā un komunikācijā. Taču tas parāda, ka diagnozes ir klīniskas vienošanās, nevis stingras bioloģiskas robežas dabā.

Praksē tas nozīmē:
– ārstiem - lielāku elastību domāšanā un gatavību ilgtermiņā pārskatīt diagnozi, sekojot simptomu gaitai, nevis tikai nosaukumam;
– pacientiem - mazāk stigmas un mazāk sajūtas, ka diagnoze pilnībā definē cilvēku.

Tieši tāpēc mūsdienu psihiatrijā arvien vairāk runājam par simptomiem, trajektorijām un individuālu pieredzi, nevis tikai par diagnožu kategorijām.

Cross-Disorder Group of the Psychiatric Genomics Consortium. (2013). Identification of risk loci with shared effects on five major psychiatric disorders: A genome-wide analysis. The Lancet, 381(9875), 1371–1379. https://doi.org/10.1016/S0140-6736(12)62129-1

20/01/2026

Šis ieraksts balstīts uz vienu no nozīmīgākajām meta-analīzēm - 50 gadu pētījumu apkopojumu, kurā analizēti desmitiem tūkstošu dalībnieku un visi līdz tam zināmie suicīda riska faktori. Pētījums “Risk factors for suicidal thoughts and behaviors: A meta-analysis of 50 years of research” (Joseph C Franklin et al. Psychol Bull. 2017 Feb).

Ko pētījums darīja?
Tajā tika analizēts, cik labi dažādi individuāli riska faktori (piemēram, depresija, iepriekšēji mēģinājumi, vielu lietošana, demogrāfiski faktori u.c.) spēj prognozēt suicidālas domas un uzvedību konkrētam cilvēkam.

Ko tas atklāja?
– Pat spēcīgākie zināmie riska faktori prognozē suicīdu vāji individuālā līmenī.
– Lielākajai daļai cilvēku ar riska faktoriem suicīds nenotiek.
– Daļa suicīdu notiek bez “klasiska” riska profila.

Ko pētījums neatrada?
– Tas neatrada drošu veidu, kā paredzēt, kurš konkrētais cilvēks izdarīs suicīdu.
– Tas neapstiprina, ka suicīdu var precīzi paredzēt vai pilnībā kontrolēt - ne ģimenes loceklis, ne ārsts.

Ko tas nozīmē klīniskajā praksē?
Psihiatrijas mērķis nav “paredzēt suicīdu”, bet samazināt risku, stiprināt drošību un sniegt palīdzību, balstoties uz pieejamo informāciju, empātiju un nepārtrauktu kontaktu.

Ko tas nozīmē pacientiem un tuviniekiem?
Vainas sajūta pēc zaudējuma ir cilvēciska un saprotama, taču tā nenozīmē, ka situācija bija paredzama vai kontrolējama. Neviens cilvēks nav pilnībā atbildīgs par cita cilvēka lēmumu.

Šī izpratne ir būtiski mainījusi gan klīnisko, gan juridisko domāšanu un palīdz mums būt godīgākiem, līdzjūtīgākiem un reālistiskākiem gan pret pacientiem, gan pašiem pret sevi.

16/01/2026

Psychotherapy versus pharmacotherapy for depression (Cuijpers et al 2008 un 2013)

Kas tika pētīts?
➡️ metaanalīzes, kurās salīdzināja
– psihoterapiju,
– farmakoterapiju,
– abu kombināciju
depresijas (un citu traucējumu) ārstēšanā.

Ko autori gribēja noskaidrot?
Ļoti praktisku jautājumu: vai psihoterapija un medikamenti atšķiras efektivitātē, ja tos salīdzina vienu pret otru? Ne ideoloģiski, bet ar datiem.

Šie pētījumi palīdz atturēties no mākslīgās pretnostatīšanas “psihoterapija pret medikamentiem”.

Galvenie rezultāti:
– psihoterapija un antidepresanti vidēji ir līdzvērtīgi efektīvi,
– kombinēta ārstēšana (terapija + medikamenti) bieži ir efektīvāka, īpaši vidēji smagas un smagas depresijas gadījumā,
– nav viena “pareizā” ceļa visiem.

Kāpēc tas ir svarīgi ikdienā?

Psihiatriem:
– ļauj atteikties no domāšanas “vai nu-vai”,
– atbalsta elastīgu, individuālu ārstēšanas plānošanu,
– stiprina sadarbību ar psihoterapeitiem.

Pacientiem:
– mazāk spiediena izvēlēties “pareizo veidu”,
– skaidrojums, kāpēc ieteicama kombinācija,
– sajūta, ka ārstēšana var tikt pielāgota konkrētam cilvēkam.

Svarīgākais šo pētījumu vēstījums:
Depresija nav ārstējama ar vienu universālu risinājumu!
Gan psihoterapija, gan medikamenti ir reāli, efektīvi rīki.
Mūsdienu psihiatrijā jautājums vairs nav “kurš ir labāks?”, bet “kurš risinājums šobrīd vislabāk der konkrētam cilvēkam un vai kombinācija dotu lielāku ieguvumu?”. Un tieši šī elastīgā domāšana ir šo pētījumu lielākais ieguldījums.

16/01/2026

Iespēja ieklausīties lieliskos kolēģos!

15/01/2026

Cipriani et al “Comparative efficacy and acceptability of 21 antidepressant drugs for the acute treatment of adults with major depressive disorder” 2018 - viens no ietekmīgākajiem antidepresantu pētījumiem psihiatrijā

Kas tika pētīts?
– 21 antidepresants,
– vairāk nekā 500 randomizēti pētījumi,
– ~117 000 pacientu ar depresiju.

Ko autori gribēja noskaidrot?
Nevis “kurš medikaments ir ideāls”, bet:
– vai antidepresanti kopumā ir efektīvāki par placebo,
– kā tie salīdzināmi savā starpā,
– un cik labi tie ir panesami ikdienas lietošanā.

Tā galvenie rezultāti:
– visi analizētie antidepresanti bija efektīvāki par placebo,
– to efekts bija neliels līdz mērens,
– starp preparātiem bija atšķirības, bet neviena izteikta “līdera”,
– panesamība atšķīrās tikpat būtiski kā efektivitāte.

Kāpēc tas ir svarīgi ikdienā?

Psihiatriem:
– palīdz atteikties no domāšanas “šis ir labākais medikaments visiem”,
– stiprina individuālas izvēles nozīmi,
– dod zinātnisku pamatu tam, kāpēc dažkārt jāmaina preparāts.

Pacientiem:
– mazāk vilšanās, ja efekts nav dramatisks,
– reālistiskākas cerības,
– skaidrojums, kāpēc ārstēšana ir sadarbība, nevis viens pareizais risinājums.

Svarīgākais šī pētījuma vēstījums:
Antidepresanti strādā, bet ne maģiski! Tie ir rīki, kas palīdz daļai cilvēku un tie jāpielāgo konkrētam cilvēkam, nevis tikai diagnozei.

Šis pētījums pārvērš jautājumu no
“Vai antidepresanti strādā?”
uz
“Kam, kad un ar kādu prognozi tie var palīdzēt?”

Kirsch et al., Initial Severity and Antidepressant Benefits, 2008 (PLOS Medicine)

Kirša pētījums bieži tiek izmantots polarizēti, taču klīniski tas ir ārkārtīgi noderīgs. Autori analizēja FDA iesniegtos antidepresantu pētījumus un secināja, ka atšķirība starp antidepresantu un placebo pieaug līdz ar depresijas smagumu.

Ikdienas darbā šis pētījums:
– palīdz atšķirt, kad medikamentoza ārstēšana ir īpaši pamatota;
– sniedz zinātnisku pamatu diskusijai par vieglu depresiju;
– ļauj skaidrot, kāpēc dažiem pacientiem ieguvums ir ļoti jūtams, bet citiem minimāls.

Svarīgi: šis pētījums nemazina antidepresantu nozīmi, bet gan precizē indikācijas, kas ir būtiski klīniskajā darbā.

13/01/2026

STAR*D ir viens no nozīmīgākajiem pētījumiem depresijas ārstēšanā. Tas bija liels, daudzpakāpju, reālās dzīves pētījums, kurā pacienti tika ārstēti secīgi ar dažādām stratēģijām.

Ko pētījums gribēja noskaidrot?
Nevis kurš antidepresants ir labākais ideālos apstākļos, bet gan:
– kas notiek, ja pirmā ārstēšana nepalīdz,
– cik bieži sasniedzama remisija ar secīgiem ārstēšanas soļiem,
– cik “normāla” ir ārstēšanas maiņa.

Kā pētījums notika?

Visi pacienti sāka ar vienu antidepresantu.
Ja nebija pietiekama efekta, ārstēšanu mainīja uz citu vai kombinēja vairākos secīgos posmos.

Galvenie rezultāti:
– ar pirmo ārstēšanas soli remisiju sasniedza ~⅓ pacientu,
– ar katru nākamo soli vēl daļai stāvoklis uzlabojās
– kopumā remisiju sasniedza vairāk pacientu (67% visos soļos), bet ne ātri un ne lineāri,
– pacientiem, kuriem bija vajadzīgi vairāki mēģinājumi, bija arī biežāk sastopa atkārtota depresijas saasināšanās vēlāk.

Ko tas mainīja ikdienas darbā?

Psihiatriem:
– normalizēja “trial-and-error” pieeju kā zinātniski pamatotu, nevis kļūdu,
– samazināja spiedienu “trāpīt ar pirmo reizi”,
– mainīja izpratni par “rezistenci” - reakcijas trūkums uz terapiju bieži ir procesa daļa, ne diagnoze.

Pacientiem:
– mazāk vainas, ja pirmais medikaments nepalīdz,
– mazāk satraukuma par ārstēšanas maiņu,
– reālistiskākas cerības par ārstēšanas gaitu.

Šis pētījums rāda, ka daudziem terapijas maiņa nav ārstēšanas neveiksmes pierādījums, bet normāla ārstēšanas trajektorija!

Depresijas ārstēšana nav tests, kurā jāatbild pareizi ar pirmo mēģinājumu. Tā ir secīga, individuāla stratēģijas pielāgošana laika gaitā.

Un tieši šī domāšana nevis konkrēts medikaments ir STAR*D lielākais ieguldījums mūsdienu psihiatrijā.

09/01/2026

08/01/2026

Paškontrole nozīmē spēju regulēt impulsus, emocijas un rīcību. Tā ir svarīga prasme, jo bez tās mēs nespētu noturēt robežas, pieņemt lēmumus vai virzīties uz mērķiem.

Taču pārāk daudz paškontroles bieži nozīmē nevis līdzsvaru, bet pastāvīgu sevis apspiešanu:
✔️emociju ignorēšanu,
✔️vajadzību nolikšanu malā,
✔️dzīvi “kā jābūt”, nevis “kā jūtu/ir nepieciešams”.

Ilgtermiņā tas var novest pie trauksmes, izdegšanas, atsvešināšanās no sevis un sajūtas, ka nekad neesi pietiekami labs/-a.

Psihoterapijas mērķis nav maksimāla kontrole, bet elastība - spēja izvēlēties, kad kontrolēt un kad ļauties, sadzirdēt sevi un reaģēt atbilstoši situācijai, nevis tikai automātiski.

Jo dažreiz veselīgākais solis nav vairāk “savākties”, bet atlaist.

Materiāls izstrādāts informatīvos nolūkos un neaizstāj personalizētas rekomendācijas un speciālistu konsultācijas. Tas nesatur diagnozi, nav uzskatāms par ārstēšanas plānu un nav paredzēts ārkārtas situācijām. Konsultējies ar veselības aprūpes speciālistu par piemērotāko palīdzību tieši tev. Materiāls sagatavota ar mērķi stiprināt zināšanas un empātiju par psihisko veselību. Šo materiālu aizliegts pārpublicēt bez atsauces uz autoru. Pārpublicēšana citās platformās atļauta tikai ar rakstisku autora piekrišanu.

06/01/2026

Elastīga domāšana ir spēja pielāgot savas domas, skatpunktu un rīcību situācijai, neiestrēgstot vienā “pareizajā” interpretācijā vai risinājumā.

Tā izpaužas kā:
✔️Spēja redzēt vairākus skaidrojumus vienai situācijai
✔️Gatavība mainīt viedokli, kad parādās jauna informācija
✔️Alternatīvu risinājumu meklēšana, ne tikai “vai nu-vai”
✔️Spēja pieņemt nenoteiktību bez vajadzības uzreiz visu kontrolēt

Pretstats ir rigīda domāšana: “vienmēr”, “nekad”, “tā ir jābūt”, “citādi viss sabruks”.

Ikdienas piemērs:

“Ja es šodien neizdarīju visu perfekti, tas nozīmē, ka esmu slikts/-a.”
→ elastīga domāšana:
“Es izdarīju tik, cik šodien bija iespējams, un tas vēl neko nesaka par manu vērtību.”

Elastīga domāšana veicina labāku psihisko veselību! Tā mazina trauksmi, rumināciju un depresīvu noskaņojumu, palīdz efektīvāk regulēt emocijas un pielāgoties stresam. Tā veicina problēmu risināšanu, ļaujot redzēt vairākas perspektīvas un izvēlēties piemērotāko rīcību konkrētajā situācijā, samazina perfekcionismu un iekšējo spiedienu, stiprina līdzjūtību pret sevi un attiecības ar citiem, kā arī ilgtermiņā palielina psiholoģisko noturību, uzlabo dzīves kvalitāti un samazina izdegšanas risku.

Materiāls izstrādāts informatīvos nolūkos un neaizstāj personalizētas rekomendācijas un speciālistu konsultācijas. Tas nesatur diagnozi, nav uzskatāms par ārstēšanas plānu un nav paredzēts ārkārtas situācijām. Konsultējies ar veselības aprūpes speciālistu par piemērotāko palīdzību tieši tev. Materiāls sagatavota ar mērķi stiprināt zināšanas un empātiju par psihisko veselību. Šo materiālu aizliegts pārpublicēt bez atsauces uz autoru. Pārpublicēšana citās platformās atļauta tikai ar rakstisku autora piekrišanu.