09/11/2025
STAMBULAS KONVENCIJA, “GENDER” IDEOLOĢIJA UN MŪSU BĒRNU NĀKOTNE
Mīļie draugi!
Mēģināšu paust savu viedokli par pēdējā laika notikumiem mūsu sabiedrībā.
Rakstu šo kā ārsts un kā tēvs, kā cilvēks, kurš mīl Latviju un savu tautu. Pēdējos gados mūsu valstī notiek process, ko es sauktu par apziņas pārveidošanu – ar starptautisku līgumu un “modernu” ideoloģiju palīdzību pamazām tiek mainīta izpratne par dzimumu, ģimeni un bērnu audzināšanu.
Par ko patiesībā ir Stambulas konvencija?
Oficiāli – par vardarbības pret sievietēm novēršanu un cīņu ar ģimenes vardarbību.
Pret vardarbību es esmu simtprocentīgi.
Kā ārsts un vīrietis es uzskatu, ka vardarbībai nav dzimuma – varmākas ir gan starp vīriešiem, gan starp sievietēm, un likumam jāaizsargā ikviens cietušais, nešķirojot pēc dzimuma vai orientācijas.
Taču Stambulas konvencijā ir ietverts arī kas cits:
- definīcija “gender” kā sociāli konstruētas lomas un identitātes,
- prasība šo skatījumu ieviest “visu līmeņu izglītības programmās”,
- uzraudzības mehānisms (GREVIO), kas vērtē arī izglītības saturu un politiku.
Latvija konvenciju ratificēja 2023. gada 30. novembrī, tā Latvijā stājās spēkā 2024. gada 1. maijā.
Un tikko Saeima jau nobalsoja par izstāšanos, kas izraisīja milzīgas politiskas un sabiedriskas kaislības.
Tas vien jau parāda, ka konvencija nav “neitrāls tehnisks dokuments”, bet ideoloģiski ļoti uzlādēts politisks instruments.
Kāpēc man tas nav pieņemami kā ārstam un vecākam?
Kopā ar kolēģiem ārstu un juristu es pirms dažiem gadiem sagatavoju un parakstīju Ārstu atklāto vēstuli Saeimai. Tajā mēs paudām satraukumu par divām lietām:
1. Medicīniskie un psiholoģiskie riski bērniem, kurus ļoti agrā vecumā konfrontē ar sarežģītiem dzimumidentitātes un seksualitātes jautājumiem.
2. Mēģinājumi normalizēt un romantizēt tās parādības, kuras medicīnā ilgus gadus tika skatītas kā traucējumi vai vismaz augsta riska stāvokļi, kas prasa rūpīgu, individuālu pieeju – nevis masu propagandu skolās.
Kā ārsts saprotu, cik trausla ir bērna psihika. Mazs bērns vairāk dzīvo instinktos un emocijās, nevis nobriedušā izvēlē.
Tāpēc jebkura seksuāla tematika bērnībā ir vai nu:
- godprātīgi pasargājama,
- bezatbildīgi ignorējama,
- vai arī ļaunprātīgi izmantota manipulācijai.
!!! TIEŠI ŠEIT SĀKAS MANS KATEGORISKAIS “NĒ” !!!
Ko es nevēlos redzēt Latvijas skolās?
Skolai ir jāmāca gudrība, nevis jāievieš identitātes eksperimentus. Bērnam vajag skolotāju, nevis eksperimentātoru-provokatoru. Es nevēlos, lai mūsu bērnus skolās māca cilvēki, kuri paši demonstratīvi provocē ar savu izskatu vai uzvedību, pārkāpjot robežu starp personīgu izvēli un pedagoga pienākumu būt par emocionāli un psiholoģiski drošu piemēru. Bērna apziņa ir ļoti elastīga un viegli ietekmējama, tāpēc skolā skolotājam jābūt nevis provokatoram, bet paraugam – cilvēkam, kurš palīdz bērnam augt, nevis mulsina viņa priekšstatus par sevi un pasauli.
Es nevēlos Latviju, kur:
- 4. klases bērniem stāsta par “panseksuālām, demiseksuālām, aseksuālām identitātēm” un liek jau agrā vecumā definēt savu “seksuālo identitāti”.
- mācību materiālos bērnam piedāvā izvēlēties, vai viņš ir “cisdženders, transdženders, kvīrs vai bezdzimuma būtne”.
- pirmsskolas grāmatās bērnam skaidro, ka “ir meitenes ar peņiem un zēni ar vulvām”, un šīs idejas tiek pasniegtas kā pašsaprotama norma, nevis kā pieaugušu cilvēku individuāla un daļēji slimīga dzīves situācija.
Es redzu, kā daļa šādu materiālu reāli pastāv un ir tikuši piedāvāti skolām un skolotājiem. Sabiedrības spiediena dēļ tie reizēm “pazūd no acīm”, bet ne vienmēr no aprites.
Es uzskatu:
- ja kāds pieaugušais – jebkuras orientācijas – izmanto savu autoritāti, lai bērnu seksualizētu, iedrošinātu agrā vecumā eksperimentēt ar savu ķermeni vai gatavotu viņu, kā pats teiktu, “atbrīvotai seksualitātei”, tas ir krimināli noziedzīgi un amorāli;
- tas nav “progresīvs uzskats”, tā ir robežu pārkāpšana attiecībā pret bērnu, kas prasa kriminālo atbildību, jo te nav runa par to, vai pieaugušais ir heteroseksuāls, homoseksuāls utt – te ir runa par bērna neaizskaramību.
Bioloģiskais dzimums nav ideoloģija
Es ticu un pamatojos uz bioloģiju:
- cilvēks piedzimst kā vīrietis vai sieviete,
- ir objektīvi, ģenētiski un anatomiski kritēriji,
- ir ārkārtīgi reti medicīniski izņēmumi (interseksuālisma gadījumi), kas prasa mierīgu, smalku, profesionālu pieeju ārstniecisko iestāžu kuluāros, nevis politiskus lozungus bērnu dārzos, skolās, geju parādos.
Es nepiekrītu tam, ka pēc definīcijas dzimums ir tikai “sociāli konstruētas lomas” un ka jebkura šaubu brīža dēļ pusaudzi jāstumj hormonālās terapijas vai ķirurģisku iejaukšanos virzienā.
Vēl jo vairāk – to redz arī speciālisti Somijā, Zviedrijā un citās valstīs, kur agrā “dzimuma maiņas” prakse bērniem ir stipri ierobežota vai apturēta, jo riski izrādījušies lielāki par ieguvumiem.
Mans secinājums:
- pieaugušiem cilvēkiem – jā, viņi paši atbild par savām izvēlēm un dzīves stilu;
- bērniem – jābūt maksimālai aizsardzībai no ideoloģiskiem eksperimentiem.
Es neesmu “par sievu sišanu”!
Vēl viena manipulācija, kas mani dziļi skar:
“Ja esi pret Stambulas konvenciju – tātad esi par vardarbību pret sievietēm.”
Tas ir lētākais demagoģijas līmenis.
Esmu ārsts, kas ikdienā redz cilvēku sāpes.
Es kategoriski esmu pret vardarbību – gan mājās, gan sabiedrībā, gan pret sievietēm, gan pret vīriešiem, gan pret bērniem.
Es esmu pret to, ka zem cīņas ar vardarbību izkārtnes tiek iebīdīta pavisam cita ideoloģiska pakete – “gender” koncepts, izglītības satura pārņemšana, valodas un jēdzienu dekonstruēšana (“māte/tēvs” u.tml.).
Es uzskatu, ka Latvijas Krimināllikumā jau šobrīd ir visi nepieciešamie instrumenti, lai sodītu par vardarbību un aizsargātu cietušos. Problēma ir izpildē, resursos un institūciju darbā, nevis terminoloģijā.
Ko es vēlos Latvijai?
Es vēlos Latviju, kur:
- Pastāv ģimene kā sievietes un vīrieša savienība, kas rada un audzina bērnus.
- Bērni skolā mācās lasīt, rakstīt, domāt, mīlēt savu zemi un kultūru, cienīt savas tradīcijas, nevis definēt savu “seksuālo identitāti” 10–12 gadu vecumā.
- Likums ir vienāds – aizsargā katru cietušo, neatkarīgi no dzimuma, orientācijas, rases vai ticības, bet nepieļauj, ka kāda ideoloģija kļūst “svētāka” par veselo saprātu.
- Starptautiski līgumi netiek izmantoti, lai apietu Satversmi, vecāku tiesības un nacionālo suverenitāti.
Ko darīt?
Mans aicinājums nav virzīts uz naidu, bet aicina uz domāšanu un sarunu:
- runāsim ar mieru, bet bez bailēm nosaukt lietas vārdos;
- iestāsimies par to, lai bērnu izglītību nosaka vecāki un sabiedrība, nevis ideoloģijas spiediens “no augšas”;
- prasīsim politiķiem skaidras atbildes: kāpēc tieši šis līgums un šī ideoloģija, nevis reāla palīdzība cietušajiem, veselībai, izglītībai un demogrāfijai.
Es neienīstu nevienu cilvēku.
Bet es konsekventi iebilstu pret ideoloģiju, kas:
- izšķīdina jēdzienu “vīrietis” un “sieviete”,
- ieiet bērnu apziņā, pirms viņiem vispār ir nobriedusi identitāte,
- konfliktē ar Latvijas kultūru, Satversmi un veselā saprāta principiem.
Tāpēc es saku:
MŪSU BĒRNI UN BĒRNU BĒRNI NAV POLITISKS EKSPERIMENTS!!!
Viņiem ir tiesības augt skaidrā, drošā, mīlošā vidē, kur pieaugušo debates par dzimumu teorijām neuzspiež viņiem izvēles, ko viņi vēl nespēj izprast.
Ar cieņu –
Dr. Pāvels Naumovs
ārsts, Latvijas pilsonis, tēvs, vectēvs
