Vinetas Keseles prakse

02/09/2025

Tas, ka vecāki nonāk dažādās sarežģītās dzīves situācijās un izaicinājumu priekšā, kurus ne vienmēr ir vienkārši vai vispār nav iespējams izmainīt, nenozīmē, ka vecāki nemīl savus bērnus. Arī, ja vecāki neprot, negrib vai baidās meklēt risinājumus savām problēmām - tas nenozīmē, ka viņi nemīl savus bērnus.

Tas nozīmē, ka bērni vienu dien var iesprūst turpat, kur reiz iesprūda vai cik tālu tika vai netika viņu vecāki - sāks caur sevi atstrādāt līdzīgas dzīves situācijas.

Tāpēc nav jēgas izlikties vai slēpties no tā, ko dzīve mums katram noliek priekšā. Ir jācenšas iet tam cauri.

Pavērojot bērnu uzvedību, var ieraudzīt, kas notiek viņu vecāku dzīvē un sirdīs.

Vecāki bieži atstāj mierīga, nosvērta, inteliģenta un prātīga cilvēka iespaidu. Pieaugušie ir ilgi slīpējuši savas maskas, radījuši ārējo tēlu, taču tam var būt maz sakara ar viņu patieso dabu.

Ārējais tēls ir sevis pasniegšanas veids. Taču bērni redz un jūt savus vecākus bez maskām vai cauri tām. Bērni dzīvo ar tiem vecākiem, kas ir mājās.

⸻

Kā vecāku raksturs atspoguļojas bērnos

Bērnu agresija, histērijas, neiecietīgums vai nepaklausīgums, var būt tiešs vecāku rakstura atspulgs.

Pieaugušie ir iemācījušies izlikties sabiedrībā, bet mājās viņu rūpīgi slēptā daba izlaužas cauri bērnu uzvedībā.

• Tramīgi, bailīgi, pastāvīgā trauksmē esoši vecāki nespēj iemācīt bērnam uzticēties sev un saglabāt iekšējo mieru. Viņi nepārtraukti translē, ka pasaule ir pilna draudu.

• Emocionālās saiknes trūkums var arī atspoguļoties bērna agresijā – tas ir bērna viņa mēģinājums pamodināt vecāku sirdis un pievērst uzmanību se .

• Pasīvi agresīvi cilvēki baidās no nosodījuma un neperfektuma, slēpjas aiz inteliģenta, nosvērta ārējā tēla, bet bērni šo masku caurredz un atspoguļo īsto vecāku būtību, raksturu, pašsajūtu, pat domu pasauli.

⸻

Mājās ir patiesā bilde

Bērni redz tos vecākus, kuri ikdienā ir blakus – mājās halātā un čībās, ikdienas komunikācijā ar partneri, vecākiem un pašiem ar sevi. Tieši šo uzvedību viņi kopē kā normu.

Ārēji sabiedrībā smaidīga māte, kura mājās ir pasīvi agresīva – neapmierināta ar savu statusu, nikna uz vīru, aizvainota uz māti, dusmīga par nepietiekami šiku dzīvesveidu, kritizējoša pret visiem – ar sagu iekšējās pasaules atmosfētu viņa māca bērnam, ka just pastāvīgu neapmierinātību ir norma. Nevis risināt lietas, mainīy vai izrunāt, bet klusēt un dusmoties.

Tēva iekšējā attieksme pret sevi – vai tā būtu agresija, melīgums, aizvainojums, atriebība vai mazvērtība – to vidu viņš redzēs kā uz delnas kādā no saviem bērniem.
Bērns mācās pasauli tvert tieši tā, kā to tver viņa vecāki.

⸻

Bērnu uzvedības saknes

Jā, reizēm bērna agresija vai noslēgšanās var būt saistīta ar vecuma posmu un pārejas krīzi. Tas ir pārejoši. Arī noguris var būt bērns vai apslimis un būt kaprīzāks.

Tomēr, ja bērns ilgstoši ir nesavaldīgs, manipulē, ir pasīvi vai atklāti agresīvs vai gluži pretēji – pilnībā noslēdzies –, viņš ar savu uzvedību atklāj to, ko vecāki sevī slēpj vai noliedz.

Māte, kura dusmojas, bet klusē, bieži redzēs savu dusmu atspoguļojumu meitas agresijā – pret brāli, mājdzīvnieku vai citām lietām.
Pusaudzis, kurš izjūt vecāku aukstumu, kritiku vai nevajadzības sajūtu, bieži slēps savas emocijas aiz atkarībām, tāpat kā vecāki slēpjas aiz klusēšanas.

⸻

Ceļš uz atklātību

Ar bērniem var un vajag runāt, dalīties savās sajūtās un stāstīt, kas notiek vecāku pasaulē. Bērni tāpat jūt, ka „nav labi”, ja tiek rādīta viena bilde, bet sajusta pavisam cita.

Tas, kas paliek vecāku ēnā, kļūst par bērna ēnu.

Runāšana un dalīšanās nenozīmē uzkraut bērnam atbildību vai gaidīt žēlumu. Tas nozīmē mācīt bērnam izpratni par katra atbildību – vecākiem par savu dzīvi, bērniem par viņu dzīvi.

⸻

Mīlestība, nevis labošana

Bērni caur sevi izpauž mātes un tēva neizdzīvotās sāpes, dusmas, bailes un ilgas. Tas ir veids, kā dabas spēks mudina vecākus paskatīties sevī godīgi un pārstāt izlikties.

Tāpēc bērni nav jālabo – viņi ir jāmīl.
Jālabo ir vecākiem savas ievainotās sirdis un uzkrātās dusmas.

Tas, ka katrs bērns ir savādāka psihoemocionālā tipa, rakstura un jūtības neparāda to, ka viss ir labo vai tikai slikti, lai gan šāds attaisnojums labi der priekš vecākiem, kuri apzinās savu atbildīgumu bērnu priekšā.
Arī koki visi nav vienādi, kas aug vienā mežā. Un tas nedefinē to, kāds ir koks, bet gan, kā tas jūtas vai izdzīvo.

Kā var patiesi mīlēt bērnu, ja sirdī vēl glabājas naids uz viņa tēvu vai māti? Katrs vecāks ir puse no bērna. Naids pret otru pusi ir naids pret bērnu.

Bērni atnāk vecākiem palīdzēt atcerēties mīlestību, mācîties iecietību un atvērt savas sirdis. Ne velti saka, ka bērni ir mūsu skolotāji 💛

⸻

p.s. Šī raksta būtība nav uzsvērt, ka ir viena patiesība un citas nepastāv. Pasaule ir daudzveidīga. Raksts tikai mudina ieskatīties sevī un rosina uz pārdomām.

Kristīne Pabērza

10/07/2025

🆘Bērni un pusaudži nereti iekuļas dažādās situācijās… un arī nepatikšanās. Bet ir viena lieta, kas maina visu – vai vecāks ir viņa drošais cilvēks, kam to pastāstīt?

Atgādini savam bērnam jau šodien:
📲Zvani man. Lai kas būtu noticis.
🗣Nebaidies pastāstīt. Par atklātību nesoda.
❤️Es Tevi mīlu – tieši tādu, kāds/-a tu esi.

👉Un, ja nu reiz tavs bērns vai pusaudzis ir tev uzticējies, ir ļoti svarīgi to novērtēt un vienlaikus arī nepārreaģēt ar bailēm, dusmām, uztraukšanos vai vainošanu. Klausies. Ieelpo, izelpo un centies saglabāt mieru: “Paldies, ka man uzticējies. Kopā izdomāsim, ko darīt tālāk.”

📌Tas, kā mēs reaģējam, nosaka, vai bērns nākamajā reizē uzticēsies atkal. Miers, ieinteresēta klausīšanās un ticība savam bērnam – tie ir tilti, pa kuriem viņš spēs atgriezties pie tevis tad, kad atkal būs grūti.

Un nebaidies, tavs atbalsts bērnu neizlutinās - tas darīs viņu stipru un būs kā enkurs dzīves vētrās.

10/07/2025

Seminārā piedalīsies arī basketbola kluba “VEF Rīga” padomes priekšsēdētājs un ilggadējs Latvijas vīriešu basketbola izlases kapteinis Jānis Blūms, kurš dalīsies savā pieredzē un pārdomās par sportista pašvērtējuma izaicinājumiem, emocionālo pašregulāciju un grūtību ...

01/07/2025

21/12/2023

28/04/2023

Ko darīt, ja bērnam ir histērija?
Bērnu histērijām piemīt apbrīnojama spēja vienā mirklī izvest no pacietības pat vismīlošākos vecākus. Kā tikt galā ar bērnu histērijām, vienlaikus ņemot vērā arī bērna jūtas?
Tēma ir ļoti apjomīga. Un, protams, te netiek ņemti vērā dažādi histēriju tipi. Tām ir kopīgas iezīmes, bet uzsvars būs uz histēriju veikalā.
Bērna histērija
1. Mēs esam paši labākie vecāki saviem bērniem. Vienmēr! Pat tad, ja viņiem gadās histērijas, ja viņi slimo, ja mums arī nepavisam nepatīk viņu uzvedība.
2. Visiem bērniem kaut reizi mūžā ir gadījusies histērija. Milzums faktoru var izprovocēt histērijas. No organiskajiem, tai skaitā. Vecāki var atcerēties mazuļa histērijas, kad viņš mēģina kaut ko paskaidrot un nespēj. (Tas saistīts ar to, ka Broka zonas, kas atbild arī par pašu “runas ražošanu”, ieslēdzas darbā vēlāk nekā Vernikes zonas, kas atbild par runas izpratni). Histēriju var provocēt nogurums, izsalkums, slimība. (Un tas, kam pievērš uzmanību neirologi apskatēs — tajās ir svarīgi ieklausīties). Ja mums ir darīšana ar fizioloģiju — mūsu uzdevums ir censties neitralizēt cēloni — iznest bērnu uz rokām ārā, pabarot, izmērīt temperatūru, nolikt gulēt. (Vēlreiz — ieklausīties ārsta ieteikumos).
3. Ieviešam ģimenes dāvanu dienu. Tā ir diena (reizi mēnesī, reizi 2-3 nedēļās, katrā ģimenē tā būs pa savam), kurā varam nopirkt to, kas iepriekš ierakstīts vēlmju sarakstā — tajā cenu kategorijā, ko šobrīd varam atļauties. Ja mēs ejam uz veikalu ne dāvanu dienā — atgādinām bērnam to, un sakām — šodien mēs varēsim to tikai nofotografēt un pierakstīt vēlēšanos. Bet nepirksim, vai esi gatavs tam? Un apstiprinām vienošanos ar rokasspiedienu.
4. Kad bērns vēlas kaut ko nopirkt, viņam nav obligāti nepieciešams šis priekšmets, bieži vien viņam ir svarīga pati iespēja iegūt vai atmiņas par prieku, ka tev pieder manta. Viņam bieži ir svarīgi izjust — mana vēlme ir svarīga, un tā var tikt realizēta. Tāpēc mēs varam ierosināt nofotografēt rotaļlietu.
5. Maziem bērniem ir dabiski skriet, ņemt kaut ko rociņās, vandīties pa plauktiem un jaukt visu savā ceļā. Mazulim ir svarīgi būt ratiņos, un viņa rokām jābūt aizņemtām — vai nu tām jābūt uz ratiņu stūres, vai rokās ir jābūt kādai rotaļlietai no mājām. Paņemiet uz veikalu ūdeni. Apģērbam, īpaši ap kaklu, ir jābūt atpogātam. Uz riskantām vietām, kur var gadīties spriedze, labāk vilkt apģērbu, kas nav apspīlēts.
6. Ierodoties rotaļlietu veikalā, bieži vien nepamanām, kā aktivizējas mūsu pašu “iekšējais bērns”, kurš vēlas kaut ko sev. Svarīgi sev atgādināt, ka esam pieaugušie. Citādi mēs nebūsim kontaktā un nevarēsim izsekot mūsu bērna signāliem. Rotaļlietu veikals ir vieta, kurā ir milzīgs daudzums kairinātāju. Pati par sevi tāda vieta ir provokators.
7. Bērnam līdz 7 gadu vecumam nav jēgas teikt “Paskaties, te tas maksā 70, bet interneta veikalā 40”. Te mums ir svarīgi savu pieaugušo racionalitāti nobīdīt par labu kontaktam ar bērna emocijām un vajadzībām. Iespējamais variants, bet ir svarīgi, lai tas būtu patiesi. „Man arī ļoti patika šī mašīnīte, un es ļoti, ļoti gribu tev to nopirkt, un man ir skumji, ka tieši šobrīd es to nevaru izdarīt. Tev actiņās ir asariņas, es arī esmu sarūgtināta, bet mēs nopirksim rotaļlietu te (var burtiski atvērt interneta veikala mājaslapu). Pagaidām mēs to nofotografēsim. Mums ir svarīgi, ļoti svarīgi, izrādīt cieņu pret bērna jūtām. Un nav svarīgi, cik vecs ir bērns.
8. Bērns nevar izvēlēties vairāk nekā 2 priekšmetus. Ja mēs viņam sakām: “Izvēlies visu, ko vēlies!”, mēs provocējam histēriju.
9. Tas, ko mēs gribam, spēcīgas emocijas, spēcīgas sāpes, jebkura aizrautība — tas ir dominējošs. “Dominante” var būt viena. Mēs izturam tikai vienu spēcīgu “kairinātāju”. Piemēram, bērns pieprasa “nopērc to”. “Tas” ir viņa “dominante”. Visi racionālie (un vēl jo vairāk - emocionālie) vārdi: “Nu padomā, priekš kam tev “tas”, nu tev taču ir tik daudz “to” (mašīnīšu, lellīšu...), nu ko tu ar viņu iesāksi, tu esi egoists, domā tikai par sevi - tikai pielej degvielu šai “dominantei”. Mēs varam izdarīt kaut ko neprognozējamu, piemēram, apsēsties uz grīdas blakus bērnam, pārvērst viņu par kādu citu.
10. Histērija pieprasa skatītājus un tiek skatītāju uzkurināta — svarīgi ir bērnu izvest (iznest) no skatuves. Bet, lūdzu, saudzīgi. Bērna histērijas un jebkuru “neproduktīvu” uzvedību ir neticami grūti izturēt. Mēs nonākam kortizola varā un bieži zaudējam kontroli. Es bieži esmu redzējusi, kā mamma/abi vecāki velk aiz rokas kliedzošu mazuli, un tādos brīžos es bažījos, ka viņa/viņi vēl bērnam izraus roku no locītavas, paralēli vēl sitot pa dibenu. Jūtu līdzi mammai/vecākiem — viņai/viņiem nav zināšanu par to, ka var citādi. Un viņai/viņiem bija kauns. Taču tas noteikti nepalīdz bērnam nomierināties.
11. Histērija pieprasa no mums, lai mēs kļūtu par krastiem bērna emociju bangojošajiem ūdeņiem. Un te ir svarīga mūsu stabilitāte, mūsu atgādinājums sev — es esmu liels, es varēšu sevī ietilpināt un tikt galā ar visu, kas ir bērnā. Ja bērns ļauj — viņu ir svarīgi apskaut, pieskarties, pazemināt balss skaļumu un runas tempu — daudziem bērniem — tas uzreiz kļūst par “krastiem”/robežām.
12. Visiem padomdevējiem, visiem, kas uz mums stingri skatās, kas saka “Kāds nelabs bērns, mēs tevi paņemsim pie sevis”, mēs varam pieklājīgi (bērns katru brīdi no mums mācās) pateikt “paldies” (tas ļauj mums pašiem nomierināties), es tikšu galā (tas bērnam parāda, ka mēs kontrolējam situāciju). Mūsu bērnu mēs nevienam nekad neatdosim. (Tā mēs neitralizējam vienu no bērna lielākajām bailēm.)
13. Pēc tam, kad visi ir nomierinājušies, svarīgs ir kāds ģimenes izlīgšanas rituāls.
Kontroljautājumi: ko darīt vecākiem, ja bērnam ir histērija?
Iespējamais algoritms:
1. Pašiem nostabilizēties. Pašam būt noturīgam.
2. Būt kontaktā ar bērnu. Nepārtraukt kontaktu.
3. Atcerēties, ka, ja bērnam ir histērija, viņš nedzird mūsu pamācības, draudus un notācijas. Sniegt atbalstu bērna jūtām. (Nosaukt bērna jūtas). Pastāstīt godīgi par savām jūtām (es labprāt tev iegādātos visu, kas ir uz pasaules, un man pašai šobrīd ir skumji).
4. Ja tā ir manipulācija — būt kontaktā, saklausīt vajadzību, bet likt saprast, ka manipulācija neizdosies.
5. Ja bērns ir mazs, pārfokusēt uzmanību – tā ir tāda vecāku manipulācija.
6. Tikai tad, kad kontakts ir atjaunots, pēc tam, kad bērna vajadzība ir sadzirdēta un apzināta — var uzsākt racionālu dialogu.
7. Histērijai ir inerce — tā nevar izbeigties uzreiz.
8. Pārdomāt, piedomāt pie prakses, ko darīt pēc histērijas, kad pati histērija ir pārgājusi, bet mieles visiem ir palikušas.