12/04/2025
Paceļosim nedaudz šajā pasaulīgajā pieredzē, ar mūsu Dievišķo dabu.🙂 Jo mēs visi esam, kā Gars no Varenā Gara, vai vienkārši Dieva bērni šajā dzīvības ilūzijas pieredzē.
Mēs pārsvarā pavadām visu savu dzīvi vienā apziņas līmenī, pilnībā neapzinoties, ka esam iesprostoti,un apziņas apvāršņi ir tas, cik plaši mēs spējam izzināt būšanu par cilvēku. Diena pēc dienas domas un emocijas virpuļo, tiek pieņemti lēmumi, attiecības sākas un beidzas, un tomēr, zem visa tā, kaut kas neredzams liek viņiem atkārtot tos pašus modeļus. Tas šķiet kā brīvā griba, tas šķiet kā apzinātība, bet tā nav. Pārsvarā cilvēku dzīve norit šaurā psiholoģiskā būrī, ko radījusi evolūcija, pastiprinājusi sabiedrība un kas tiek kļūdaini uzskatīts par pilnīgu cilvēka pieredzi. Šīs neredzamās lamatas ir izdzīvošanas apziņa — darbības sistēma, kas labi kalpoja mūsu senčiem, bet tagad mūs tur pieķēdētus pie bailēm, kārībām un bezgalīgiem emocionālu reakciju cikliem.
Apziņa nav statiska; tā attīstās, tā paplašinās. Ir plašāki līmeņi, kurus lielākā daļa cilvēku nekad nesasniedz — ne tāpēc, ka tie būtu nepieejami, bet tāpēc, ka neviens mums nekad nav teicis, ka tie pastāv. Iztēlojies, ka veids, kā tu domā, jūti un redzi pasauli, ir tikai viens slānis no plaša spektra. Aiz ego, aiz pastāvīgās izdzīvošanas un emociju vilkmes, pastāv apziņas sfēras, kur ciešanas izzūd, saikne padziļinās, un pašas realitātes daba šķiet atšķirīga.
Lai šis raksts tev kalpo kā karte. Kopā mēs izsekosim sešiem galvenajiem apziņas līmeņiem — no instinktīvajām tieksmēm, kas dominē mūsu sugā, līdz pat smalkajiem sirds centrētās, Dievišķās un neduālās apziņas stāvokļiem, kurus tikai daži jebkad piedzīvo. Šī nav tikai filozofija vai garīga poēzija; šie līmeņi veido visu — kā tu piedzīvo mīlestību, kā tu pārdzīvo, kā tu meklē jēgu. Tie nosaka neredzamās sienas tavā dzīvē un tur atslēgu uz nākamajiem apvāršņiem.
Šodien mēs apskatīsimies, kur lielākā daļa cilvēku apstājas, kur tu, iespējams, vēl esi iestrēdzis, un kas gaida aiz tava prāta horizonta. Jo, kad tu saproti šos posmus, tu tos vairs nevarēsi neredzēt, un tas, kas reiz šķita kā visa pasaule, sāks šķist kā pirmā istaba daudz lielākā mājā.
Laipni lūgts "Aiz realitātes". Sāksim pie pamatiem — pie līmeņa, kurā gandrīz visi dzīvo, to neapzinoties: izdzīvošanas apziņa.
Cilvēka apziņa nesākās ar sapņiem par apgaismību vai lieliem filozofiskiem jautājumiem; tā sākās ar izdzīvošanu. Pirmais apziņas līmenis ir neapstrādāts, automātisks un sens, radīts nevis pašrefleksijai, bet vienam mērķim — palikt dzīvam. Šajā posmā apziņa ir saplūdusi ar ķermeņa instinktiem; izsalkums, sāpes, bailes un iekāre diktē katru darbību. Smadzeņu senākās struktūras — smadzeņu stumbrs un limbiskā sistēma — vada visu procesu. Katrs drauds tiek pārspīlēts, katrs potenciālais ieguvums šķiet pārspīlēti nepieciešams.
Izdzīvošanas apziņa uzturēja mūsu senčus dzīvus brutālā pasaulē, kur katra diena nozīmēja cīņu par pārtiku, izvairīšanos no plēsējiem un pajumtes nodrošināšanu. Reaģē vispirms — domā vēlāk. Lai gan pasaule ir mainījusies, šī darbības sistēma joprojām klusībā darbojas fonā, un daudziem tā joprojām dominē.
Tā ir iemesls, kāpēc, kad kāds tevi apdzen satiksmē, tava sirds sāk sisties it kā dzīvība būtu apdraudēta. Tā ir iemesls, kāpēc cilvēki dzenas pēc bagātības vai statusa, it kā viņu izdzīvošana no tā būtu atkarīga. Šis apziņas līmenis ir primitīvs, bet pārliecinošs; tas zina, kā pārņemt prāta vadību.
Cieši saistīts ar to ir otrais līmenis — emocionālā apziņa. Kad pamata izdzīvošanas vajadzības ir apmierinātas, emocijas iegūst varu. Šeit pasaule tiek filtrēta caur vēlmes, dusmu, greizsirdības un baiļu izjūtām. Prāts vairs nereaģē tikai uz fiziskiem draudiem, bet arī uz iedomātiem — uztvertiem apvainojumiem, sociālu noraidījumu, bailēm no neveiksmes. Emocionālais prāts izriet no atmiņām un traumām, turot indivīdu ieslēgtu reaktivitātes ciklos. Psiholoģija tieši norāda uz šo loku; limbiskā sistēma, īpaši amigdala, pastāvīgi skenē briesmas, reālas vai iedomātas, un aktivizē ķermeni, pirms saprāts spēj iejaukties. Emocionālā atmiņa nostiprina šīs reakcijas, radot modeļus, kas atkārtojas bezgalīgi — dzenoties pēc mīlestības, baidoties no zaudējuma, nepieciešamība pēc apstiprinājuma. Evolūcija veidoja šo jutīgumu, jo piederība savai ciltij, vai grupai reiz nozīmēja izdzīvošanu; noraidījums no cilts bija bojāeja. Šī saikne joprojām pastāv šodien, lai gan draudi ir mainījušies; skarbs komentārs, auksts skatiens, ieraksts sociālajos medijos — tie izraisa tās pašas senās ķēdes, kas reiz reaģēja uz plēsējiem tumsā. Paši zināt, kā liela daļa reaģē uz kritiku sociālajos medijos, aizstāvoties, attaisnojoties, vai reaģējot ar pretuzbrukumu.
Lielākā daļa cilvēku pavada visu savu dzīvi šeit — iesprostoti starp izdzīvošanas instinktiem un emocionālām vētrām. Lēmumi kļūst par reakcijām, nevis izvēlēm. Attiecības pārvēršas par cīņas laukiem, kurā saduras nepiepildītas vajadzības un neizrunātas bailes. Identitāte veidojas ap šiem modeļiem, līdz emocionālais "es" sāk šķist kā vienīgais es, kas pastāv.
Un traģēdija ir tajā, ka tas šķiet normāli. Ikdienas trauksme. Pastāvīgā vēlme pēc vairāk. Klusās bailes zaudēt to nelielo drošību, ko esam uzkrājuši. Tas viss šķiet kā cilvēka daba.
Taču tikai nedaudzi saprot — šie ir tikai pirmie apziņas slāņi, radīti izdzīvošanai, nevis piepildījumam.
Šīs atziņas atnākšana ir pirmais pagrieziens. Sākt pamanīt, cik bieži mūsu rīcību virza bailes no zaudējuma, nepieciešamība pēc atzinības, bezapzināti emocionāli cikli. Tā ir plaisa sienā. Jo līdz brīdim, kamēr to nepamana, no tā nevar izkļūt.
Bet aiz šīs reaktīvās pasaules slēpjas kas pilnīgi citāds — apziņas forma, kas ne tikai reaģē, bet analizē, domā un uzdod jautājumus.
Daudzi uzskata — te sākas patiesā brīvība.
Un tas mūs ved pie nākamā posma — racionālās apziņas.
Un te ir klusā patiesība: ja tu esi šeit un lasi šo, visticamāk, tu jau esi šķērsojis šo posmu. Vajadzība jautāt, analizēt un meklēt dziļākas struktūras ir tas, kas velk cilvēkus ārpus emocionālās apziņas uz intelektuālo sfēru.
Bet arī šim līmenim ir savi griesti. Racionālais prāts izceļas problēmu risināšanā, bet cieš, kad sastopas ar jautājumiem, uz kuriem nevar sniegt loģiskas atbildes: kāpēc mēs ciešam, par ko ir pati dzīve, ko nozīmē nāve, kur patiesībā sākas un beidzas apziņa.
Filozofija, psiholoģija un eksistenciālā zinātne visi spiežas pret to pašu sienu. Lai cik ass būtu intelekts, tas nespēj izloģiskot ceļu ārpus sevis. Un tā slazds kļūst ciešāks.
Intelektuālā meistarība šķiet kā spēks, bet tā klusi nostiprina ego. Tā saasina robežas starp sevi un bezgalīgo dzīvības apziņu, ieslēdzot indivīdu pārliecībā, ka domāšana ir vienīgā esamība.
Daudzi, kas šeit nonāk, pārstāj meklēt. Viņi būvē karjeras, identitātes un veselus dzīves ceļus, balstoties uz zināšanām un skepsi. Noslēpums kļūst neērts. Atklātība šķiet vājums. Sirds atkāpjas. Emocijas tiek analizētas, nevis justas. Savienojums līdzcilvēkiem kļūst nosacīts – balstīts uz kopīgām idejām, nevis uz kopīgu esamību.
Bet aiz šī līmeņa gaida nākamais pagrieziens. Tāds, ko nevar piespiest ar domāšanu.
Ir punkts, kur intelekts izsīkst. Atbilžu meklēšana kļūst tukša. Zināšanas vairs nesniedz piepildījumu.
Kas paceļas nākamais, nav vēl asāka domāšana, bet uztveres maiņa – robežu mīkstināšanās, kuras kādreiz šķita neapstrīdamas.
Šeit apziņa pārvietojas no prāta uz sirdi. Stāvoklī, kur empātija vairs nav tikums, ko praktizē, bet dabiska atbilde, sajūtot dziļu saistību ar citiem.
Tiesāšana, un vērtēšana izplēn. Līdzjūtība aizvieto aprēķinu. Cilvēki vairs nav idejas vai lomas, bet atspulgi no tā paša esības avota.
Sirds centrētā apziņa maina visu.
Ciešanas vairs nav kāda cita problēma. Panākumi zaudē jēgu, ja tie atstāj citus aizmugurē. Lēmumi sāk plūst no saiknes, nevis pašlabuma.
Daudzas garīgās tradīcijas šo sauc par īstās atmodas sākumu – nevis zināšanu krāšanu, bet ego sienu nojaukšanu.
Daudziem šī pāreja šķiet kā atgriešanās mājās – pēc ilga ceļojuma caur troksni un ambīcijām. Tā iezīmē izolācijas beigas un piederības sākumu – ne grupai vai pārliecībai, bet dzīvībai pašai.
Un tomēr, aiz sirds vēl retāk atveras vēl plašāka dimensija – kosmiskā apziņa.
Šeit atšķirtības sajūta, kas veidojusi visus iepriekšējos posmus, sāk sabrukt. Pasaule vairs neparādās kā objektu kolekcija, bet kā vienots pieredzes lauks.
Nav ārpuses, nav “cita”. Ir tikai Apziņa, kas apzinās sevi caur neskaitāmām formām.
Tie, kas pieredzējuši mistiskus stāvokļus, apraksta biežus kopīgus elementus: ego robežu izšķīšana, pārņemošs miers un dziļa sajūta par piederību kaut kam bezgalīgi plašam, bet vienlaikus intīmam.
Šajos brīžos nav nekā, ko sasniegt. Nav identitātes, ko sargāt. Laiks izšķīst. Telpa kļūst bez attāluma. Visums šķiet dzīvs, apzināts un savstarpēji saistīts.
Un pirmo reizi prāts pārstāj meklēt, jo vairs nav kur iet.
Šeit mēs varam runāt par vienotības posmu – neduālo apziņu.
Stāvoklis, kur pat atšķirība starp Es un Visumu izzūd. Paliek tikai apzināšanās bez centra. Nav vērotāja – tikai vērošana. Nav piedzīvotāja – tikai pieredze.
Tas nav laimīgs bēgšanas ceļš vai atlīdzība par labu uzvedību. Tā ir klusā, satraucošā atziņa, ka “Individuālais Es” vienmēr bija tikai garāmejoša doma.
Visa identitātes struktūra – atmiņas, vēlmes, bailes – sāk izgaist. Vārdi zaudē spēku to aprakstīt, jo valoda pieder nošķirtības pasaulei.
Neduālā apziņa nav mainīts stāvoklis – tā ir tas, kas paliek pāri, kad visi stāvokļi izzūd.
Tikai daži sasniedz šo līmeni. Bet pati tā eksistence izmaina ceļu ikvienam, kas to sajūt. Jo, kad šī iespēja kļūst zināma, vecās spēles – statuss, izdzīvošana, pārliecība – zaudē savu tvērienu.
Kas reiz šķita kā virsotne, atklājas kā tikai pakāpiens.
Pēc šī punkta nav kartes. Nav tehniku. Nav soļu. Tikai klusa vilkme – uz to, kas vienmēr bijis tepat, zem trokšņa.
Un tomēr, viena patiesība reti tiek izrunāta:
Sasniedzot augstāku apziņu, tas nenozīmē, ka tur paliec.
Šie atmošanās mirkļi – caur meditāciju, psihodēliskiem līdzekļiem vai pēkšņu uztveres maiņu – šķiet mūžīgi, kad tie notiek. Robežas izšķīst. Viss iegūst jēgu.
Bet prāts, ķermenis un pasaule mūs velk atpakaļ. Dzīve turpinās. Rēķini joprojām jāmaksā. Strīdi notiek. Vecas rētas atveras. Un lēnām, nemanot, mēs slīdam no vienotības atpakaļ šķirtībā. No plašuma atpakaļ izdzīvošanā.
Tāda ir apziņas daba. Tā kustas ciklos – paplašināšanās, saraušanās. Skatījums, aizmirstība. Neviens posms nav garantēts. Neviens līmenis nav pastāvīgs.
Un tieši šeit slēpjas smalkākais slazds.
Daudzi, kas uz mirkli uzlūkojuši virsotnes, sāk sajaukt atmiņu par transcendenci ar pašu transcendenci. Viņi valkā savu garīgo pieredzi kā ordeni, pārliecināti, ka ir pacēlušies pāri cilvēka būtībai.
Vārdi kā “atsevišķums”, “vienotība” vai “apgaismība” kļūst par vairogiem, nevis patiesībām. Ego pārradās – šoreiz ietērpies garīgā valodā.
To sauc par apvedceļu ar iemeslu. Tā vietā, lai veiktu grūto, pazemīgo integrācijas, un kalpošanas darbu, prāts peld virs dzīves, izvairoties no sērošanas, ignorējot dusmas, slēpjot spriedumu aiz klusa smaida.
Bet īsta transcendence neatmet zemākos līmeņus. Tā atgriežas pie tiem atkal un atkal.
Atšķirība ir tajā, kā tu tos pieredzi, un izdzīvo, kad atgriezies.
Vai tu reaģē no bailēm? Vai atbildi ar apziņu?
Vai tu satiec dzīvi ar kontroli? Vai ar pieņemošu klātbūtni?
Izaugsmes mērs nav, cik ilgi tu vari palikt kosmiskā mierā.
Tas ir, cik godīgi tu satiec mirkļus, kas tevi velk atpakaļ uz leju.
Vai tu spēj nest vienotības atmiņu iekšā konfliktā, zaudējumā, klusajās ikdienas rutīnās, kas agrāk šķita bezjēdzīgas?
TAS ir īstais darbs. Ļaut paplašinājumam aizsniegt vietas, ko tu labprātāk izvairītos redzēt. Palikt atvērtam ne tikai tad, kad ir viegli, bet kad viss tevī grib aizvērties.
Neviena mistiska pieredze, neviena filozofija, neviena prakse tevi nepadara neievainojamu cilvēka būtībai.
Un tas nav trūkums.
Tā ir dizaina daļa.
Apziņa nav taisns kāpiens. Tā ir spirāle. Atgriešanās. Katru reizi redzot nedaudz skaidrāk. Nesot nedaudz vairāk gaismas.
Kaut kur šajā ceļā kļūst skaidrs: apziņas ceļš nav par galamērķa sasniegšanu.
Nav virsotnes, ko iekarot. Nav pēdējā līmeņa, kur viss nostājas savās vietās.
Prāts to vēlas – noteiktību. Bet tas, kas patiesībā atklājas, ir daudz dzīvāks, daudz mazāk prognozējams.
Mēs ceļamies. Mēs krītam. Mēs atveramies. Tad atkal aizveramies. Dažas dienas šķiet plašas, bezgalīgas. Citas saraujas, līdz pasaule atkal šķiet maza.
Nekas no tā nav kļūda. Nekas nav pierādījums, ka esi pazaudējies. Tas vienkārši ir plūdums, kas kustas caur tevi.
Un varbūt tas ir būtiskākais punkts.
Izaugsme nav mērāma ar to, cik augstu tu kāp.
Tā ir mērāma ar to, cik dziļi tu esi gatavs atgriezties pasaulīgumā, ar savu Dievišķumu.
Satikt katru sevis slāni – jā, pat tos, ko solīji sev nekad vairs neredzēt – ar klātbūtni, nevis pretestību.
Jo katru reizi, kad tu atgriezies, tu atnes kaut ko jaunu:
Mazliet vairāk apzinātības, vairāk pieņemošas mīlestības, vairāk žēlsirdības, un miera. Mazliet mazāk baiļu, mazāk vainošanas, tiesāšanas, un sodīšanas.
Un lēnām, gandrīz nemanot, tava dzīve sāk mainīties.
Atšķirtības ilūzijas kļūst plānākas. Stāsti, kam reiz ticēji, zaudē savu svaru.
Parādās vairāk vietas — klusumam. Savienojumam ar visu dzīvo apziņu, kā bezgalīgu, un absolūtu Dievišķu esību. Visam šim dīvainajam un skaistajam esamības piedzīvojumam, būt ar Dievišķu dabu pasaulīgā pieredzē🙂.
Ar mīlestību,
Andis❤️
