15/09/2025
💛 OTRO DZEMDĪBU STĀSTS 💛
“Vēlos Tev uzrakstīt un pateikties par Tavu darbu, jo bez Tevis un Elpas kursa abas manas dzemdību pieredzes noteikti būtu citādākas. Man meitiņa piedzima 2021. gadā, kad arī izgāju pie Tevis Elpas kursu. Jau toreiz likās, ka dzemdības bija ļoti harmoniskas un mierīgas, satiku savu princesīti pēc aptuveni 12h gara dzemdību procesa. Bet tikko piedzīvoju savas 2. dzemdības, pirms kurām šaubījos, vai iet kursu atkārtoti, vai tomēr uzticēties sev un ķermenim, ka tās zināšanas ko Tu sniedzi vēl būs saglabājušās muskuļu atmiņā. Izlēmu vairāk fokusēties uz gaidību jogu un iegurņa pamatnes nostabilizēšanu, paralēli pildot Tavus elpas vingrinājumus no 3 gadu veciem nodarbību pierakstiem. Te tālāk padalīšos ar savu 2.dzemdību stāstu:
Jau vairāk nekā 2 nedēļas man bija Brakstona Hiksa kontrakcijas. Jau nez cik reizes jau biju nobriedusi, ka šoreiz ir klāt tā īstā diena. Tāpēc šis vakars, kurā velk vēderu bez tālākas darbības mani jau vairs nepārsteidza. Tāpat jau pāris nedēļas ik dienas dzēru aveņu lapu un raspodiņu tējas, lai mīkstinātu dzemdes kakliņu.
Šis vakars tomēr likās nedaudz citādāks, sāpes vairāk koncentrējās muguras lejas daļā, līdzīgi kā pirms MR. Plus mani nepameta sajūta, ka jāiet nokārtoties, bet bez rezultāta vairākkārt staigāju uz tualeti šurpu turpu. Aicināju vīru nākt gultā un pasnaust kopā, parunājāmies par tām viltus kontrakcijām, viņš man pamasēja muguriņu, iemigu. Pamodos pēc nepilnām 10min ar slapjuma sajūtu – laikam jau, ka nogājuši ūdeņi.
Skrēju uz tualeti skatīties, vai tiešām nav gļotu korķis un tiešām pēc ūdeņu daudzuma un konsistences tomēr vairāk likās kā augļūdeņi. Zvanīju uzreiz vecmātei ap plkst 23:55 un norunājām, ka vērosim, kad un vai sāksies kontrakcijas, jo par regulārām tās tajā brīdī nosaukt nevarēja.
Kaut arī jau visu vakaru sāpes bija un velkoša sajūta brīžiem bija pat izteikti stipra - tāda, kad prasās jau izelpot sāpi, vēl aizvien pastāvēja variants, ka dzemdības var sākties turpmāko 24h laikā pēc ūdeņu noiešanas. Sazvanījām vīramāti, lai brauc pie meitas un pēc vecmātes ieteikuma mēģināju aiziet vēl pagulēt, vērot ķermeni un dot ziņu, kā mums iet. Ātri vien sapratu, ka tiešām būs arī jābrauc uzreiz, jo kontrakciju intensitāte strauji pieauga, miegs vairs nenāca un kontrakcijas jau bija ik pa 6min un diezgan intensīvas.
Zvans vecmātei, ka brauksim uz dzemdību vietu uzreiz. Jau dodoties prom no mājas vīramāte teica, lai steidzamies, ka man jau biežas kontrakcijas un smagi jāelpo, kaut man pašai vēl likās, ka te nekas tik ātri nebūs, ka tik neaizsteidzam par ašu. Viņa gan jau visu pēdējo trimestri man vairākkārt brīdināja, ka 2.dzemdības ir ļoti straujas, lai nečammājamies. Kaut kā man līdz galam tam negribējās ticēt.
Aizbraucām diezgan mierīgi, visu ceļu (nepilns 1h brauciens) kontrakcijas izelpoju ar 1:3 elpu, tuvojoties dzemdību iestādei sāka palikt grūtāk, vilka cirkšņu rajonu un sāku masēt augšstilbus, lai izelpojot ir vieglāk. Ļoti gribējās kustēties un ļauties kontrakcijai, bet mašīnā tas bija grūti. Visu ceļu kontrakciju biežums turējās ap 3-4min starplaiku. Tāpēc vēl domāju, ka mums priekšā būs visa nakts (ar meitu tā man bija uz aptuveni 6-7cm) tagad cerēju, ka vismaz 5cm atvērums būs. Vīrs saka, lai dodu ziņu, kad paliek grūtāk.
Noteicu – ka tad, kad sākšu izelpot ar skaņu – ar meitu tas bija ap tiem 7cm. Pagaidām vēl tīri mierīgi, starp kontrakcijām jokojam un noskaņojamies. Atbraucām ap plkst 02:09. Tad vecmāte klausās tonīšus - viss lieliski. Un atvērums - šeku reku - jau 9cm. Es pārsteigumā noelsos - kā? Vēl pat knapi sāka palikt grūti. "Tevi daba būs pasaudzējusi, " viņa pasmejas un aicina mani doties jau uz sagatavoto karsto vannu. Iekārtojos, vīrs atskaņo manu sagatavoto mūzikas playlisti. Pļāpājam trijatā un jūtu, ka jau gribās spiest.
Pāris kontrakcijas vēl izelpoju, parunājam par to, vai iespējams bērniņu piedzemdēt bez spiešanas, tikai ar elpu, bet vecmāte iedrošina - ja ir sajūta, jāspiež, spied. Tā nu es spiedu, jo tā sajūta, ka gribas kakāt palika tikai intensīvāka. Kādas 2-3 kontrakcijas spiedu, ar sisināšanas elpu gāja vislabāk un jau skatos bērniņš ir laukā, vēl tikai kājiņas un vecmāte jau saka - ķer savu mazulīti. Viņam bija nabassaite ap kaklu aptinusies diezgan cieši, bet citādi mazulis piedzima tik brīvi, viegli un skaisti, kā man pat sapņos nevarēja ienākt prātā. 02:50 jau turēju pateicīga mazulīti savās rokās.
Vecmāte iztausta dzemdi un tik nosaka, ka tā jau izskatās, kā nedzemdējušas sievietes dzemde. Viss lieliskā tempā savelkas atpakaļ, zīdīšana ļoti palīdz ķermenim atkopties milzu tempā. Tikai sāpīgi gan. Kurš to būtu domājis, ka atsāpes var būt tik sāpīgas. Brīžiem likās, ka varētu pa sienām rāpot. Ar kontrakcijām vismaz bija skaidrs mērķis un prognozējama intensitāte – a te, neko nevar saprast.
Vecmāte tik nākamajā dienā man teica, ka ir sievietes, kas pēc 3. dzemdībām skaidri apgalvo, ka atsāpes patiesi ir visnepatīkamākā daļa un daudz neprognozējamākas par kontrakcijām. Tā nu tagad ir pagājušas 4 dienas un tikai tagad beidzot arī atsāpes ir pierimušas. Es ļoti nevēlējos dzert nekādus atsāpinošos medikamentus, centos izelpot sāpi tāpat kā dzemdībās, bet tas nepavisam nebija viegli. Ja dzemdības bija ļoti skaistas, maģiskas un nepiespiestas, atsāpes man nāca kā negaidīts un nevēlams pārsteigums.”
