02/02/2026
PALDIES MAMMAI PAR ATĻAUJU DALĪTIES!💕
Gribu padalīties arī ar savu dzemdību stāstu. 39+0 man tika veikta US pārbaude un secināja, ka mazulis ir mazs gestācijas laikam (2500g). Ļāva staigāt līdz 41+0, taču regulāri bija jābrauc uz tonīšiem un pārbaudēm - mazulis visās pārbaudēs jutās ļoti labi, arī visas analīzes man labas. Tuvojoties 41+0 (ierosināšanas datumam) nāca virsū pamatīgs stress un uztraukums, jo katru dienu gāju gulēt ar cerību, ka viss sāksies dabiski, bet nekā… Darīju visu no dabiskajām ierosināšanas metodēm, taču nekas nestrādāja. Dienu pirms noteiktās ierosināšanas sazinājos ar vecmāti un lūdzu, lai ļauj vēl pastaigāt 2 dieniņas (līdz 41+2), kaut gan iekšēji vairs ļoti neticēju, ka viss var pats no sevis sākties… Vecmāte piekrita nogaidīt līdz 41+2 ar piebildi, ka paši uzņemamies atbildību un tad arī tika nolikts jaunais ierosināšanas datums.
Vakarā pirms ierosināšanas sakrāmēju koferi, taču vīram pateicu, lai nekrāmē savas mantas vakarā, ka no rīta būs laiks, jo ierosināšana tikai 10:00.
Tā nu iegāju vannā, paskatījāmies ar vīru TV un gājām gulēt. Biju jau pilnībā noskaņojusies ierosināšanai, tapēc viegli iemigu.
2:00 naktī pamodos no vēl nebijušām sāpēm, bet sākotnēji līdz galam nespēju noticēt, ka tas tiešām notiek. Momentā modināju vīru un teicu, ka ļoti jocīgi jūtos un ir stpras sāpes. Vīrs uzreiz samērīja kontrakciju garumus (tās jau ar pirmo kontrakciju bija ļoti spēcīgas, minūti garas un 2-3 min pārtraukumu. Pēc 15 min sajutu paukšķi kreisajā sānā un sapratu, ka aigļūdeņi nogājuši. Uzreiz zvanījām vecmātei un izstāstījām situāciju, viņa lika 30 min nogaidīt un lēnām krāmēt mantas. Pārelpojot ar pauzèm tiku līdz mašīnai un ar vīru devāmies uz slimnīcu (ceļā 10 min). Slimnīcā ieradāmies ap 4iem, kur mūs sagaidīja vecmāte. Vecmāte veica pārbaudi un secināja, ka ir 2cm atvērums, bet uzreiz lika nolikt istabiņā mantas un doties uz dzemdību zāli. Tā nu sākumā iekāpu vannā, bet tas galīgi neko nelīdzēja, jo kontrakcijas tik spēcīgas un garas, ka vienkārši jutu, ka nespēju atslābināties. Viss ķermenis drebēja. Kāpu ārā no vannas un vecmāte apskatīja, ka tie paši 2cm atvērums… Es protams pārdzīvoju, bet jau jutu, ka tik stiprās sāpēs nespēju atslābināties iegurnī un ka nekas īsti neveras vaļā, tapēc nebiju pārsteigta. Ierosināju vecmātei ideju par epidurālo, lai varu kaut uz mirkli atpūsties un atgūt spēkus, tā jau pēc 15min saņēmu epidurālo un beidzot varēju pat pasmaidīt vīram un pajokot, jo kontrakcijas kļuva nesāpīgākas. Spēka nebija pārāk daudz, taču centos ieņemt vertikālas pozas un kustināt gurnus. Pēc laika atkal kontrakcijas kļuva pamatīgi sāpīgas, taču pārbaudot atvērumu bija jau 5cm. Tad nu saņēmu vēl vienu epidurālās devu + oksitocīnu un pēc nepilnas stundas jau bija 7-8cm atvērums. Vecmāte teica, ka viss strauji veras vaļā, lai lēnām ceļos kājās un gatavojos izstumšanai. Prieks man bija nereāls, jo sapratu, ka tagad tik palikusi izstumšana. Tā nu pec 10 min sēdos uz dzemdību galda un sākās izstumšanas fāze, kas man likās, ka ilgst mūžību (taču realitātē ilga 30 min). Bēbis pa milimetram virzījās uz priekšu un tāpēc man šķita, ka nekas nenotiek, kas manī palēnām radīja spēku izsīkumu un sajūtu, ka netikšu galā. Pēc katras spiešanas likās, ka vairs nespēju, taču beigās kaut kā spēju sakopot spēkus un 11:07 pasaulē nāca mans pirmdzimtais dēls ! Jāpiemin, ka svars pārbaudēs bija ar milzīgu kļūdu un dēls piedzima 3,322 kg smags un brašs.
Jau tagad esam mājās, mācamies viens otru, pupojamies un mīļojamies!
Šī dzemdību pieredze man māca nekad nebeigt ticēt un klausīt savai iekšējai balsij līdz pēdējam!
Gribu pateikt milzīgu paldies par Tavu kursu, tas man salika visu pa plauktiņiem un atņēma bailes par dzemdībām!
Dzemdību laikā ļoti palīdzēja kontrakcijas izelpot uz “ū”, arī ķemmītes spiešana kontrakcijas laikā bija ļoti palīdzoša un līdz pat dzemdību beigām ķemmīte bija manā rokā!
Dzemdību laikā pat paspēju ieskatīties tavos dzemdību pozu video - šķiet, ka tieši pēc vertikālajām pozàm viss sāka veiksmīgi virzīties uz priekšu.
