16/04/2026
Dažkārt mūsu domas ir kā lietusmākoņi - tās aizklāj debesis un liek visam izskatīties pelēcīgākam, nekā tas patiesībā ir. Perimenopauzes laikā tas jūtams īpaši - emocijas kā viļņi mētā augšup un lejup, radot sajūtu, ka esi svešiniece savā ķermenī.
Tādos brīžos ir vērts sev atgādināt, ka tu neredzi visu bildi. Tikai vienu fragmentu, iekrāsotu tumšākos toņos. Un līdzās tam vienmēr ir arī citi - gaiši, ar pateicību piepildīti mirkļi, kas joprojām silda. Reizēm pietiek ar pavisam mazu soli - uztaisīt sev garšīgu tēju, uzlikt mūziku un pavērst skatienu citā virzienā.
Nav sev jāiestāsta, ka viss ir labi. Varbūt šobrīd tiešām nav. Stīvums ķermenī ir īsts, un pārmaiņas, kas tajā notiek, arī ir īstas. Un tomēr tas nav viss stāsts.
Var palīdzēt uz mirkli apstāties un sev pajautāt:
“Vai tas, ko es domāju, ir fakts vai šī brīža sajūta?”
“Ko labu vai pietiekami labu pēdējā laikā esmu piedzīvojusi?”
“Kas ir labākais, ko šobrīd varu sniegt savam ķermenim?”
Draudzene atsūtīja IngaRose dziesmu Celebrate Me. Klausos un atgādinu sev Taryn Brumfitt vārdus: “My body is not an ornament, it is the vehicle of my dreams”.
