Elīna Zelčāne, PhD, geštaltterapeite

Elīna Zelčāne, PhD, geštaltterapeite Vieta, kur izzināt sevi un saņemt psiholoģisku atbalstu

16/07/2025

RSU veiktā pētījuma par pēcdzemdību depresiju Latvijā pirmie rezultāti liecina, ka jaunās māmiņas nepievērš pietiekamu uzmanību savai psihiskajai veselībai, tādējādi nodarot kaitējumu gan sev, gan mazulim.
RSU Veselības psiholoģijas un pedagoģijas katedras lektore PhD Elīna Zelčāne stāsta par vērtīgām atziņām, kas atklātas projekta “Pēcdzemdību depresijas aprūpes attīstība Latvijā” ietvaros, kura mērķis ir validēt depresijas skrīninga skalas un noskaidrot iespējamos riska faktorus pēcdzemdību depresijai, lai agrīni to konstatētu un uzlabotu ārstēšanas pieejamību.
Pētījumā konstatēts, ka daudzas sievietes ar traucējumu pazīmēm nebija vērsušās pēc palīdzības kā iemeslus minot – atbalsta trūkumu, stigmu, loģistiskas grūtības un savu vajadzību upurēšanu bērna dēļ. Šie rezultāti uzsver nepieciešamību pēc vēl lielākas ģimenes ārstu iesaistes, psihiskās veselības tēmu iekļaušanas dzemdību kursos un rutīnas skrīninga ieviešanas, lai savlaicīgi identificētu traucējumus arī tām sievietēm, kuras pašas tos neapzinās vai neuzdrošinās meklēt palīdzību.

Vairāk: https://www.rsu.lv/aktualitates/rsu-mekle-risinajumus-pecdzemdibu-depresijas-aprupes-uzlabosanai

Dāņu filosofs Sērens Kirkegors ir teicis, ka dzīve nav problēma, kas jāatrisina, bet realitāte, kas jāpiedzīvo. Tas, pro...
20/03/2025

Dāņu filosofs Sērens Kirkegors ir teicis, ka dzīve nav problēma, kas jāatrisina, bet realitāte, kas jāpiedzīvo.

Tas, protams, neatceļ faktu, ka dzīvē mums var būt daudz dažādu problēmu, kuras nākas risināt. Taču, manuprāt, šajos vārdos ielikts aicinājums nepalikt tikai pie sadzīviskās dimensijas, kurā nodarbojamies ar nepārtrauktu dzīves trūkumu novēršanu, vai tikai pie racionālās dimensijas, kurā mēģinām visu saprast un salikt pa plauktiņiem. Šķiet, Kirkegors vēlējās aktualizēt arī garīgo dimensiju, jo kā eksistenciālās filosofijas pārstāvi viņu interesēja tas, kā mēs pieredzam esamību šajā sašķeltajā un pretrunu plosītajā pasaulē.

Piedzīvot realitāti varam tad, ja vismaz uz brīdi spējam palaist vaļā kontroli un ļauties dzīves plūdumam, pieņemot eksistenci tās skarbumā un skaistumā vienlaikus.

Brīžos, kad izdodas ielikt iekavās jebkādu vērtējumu par sevi vai pasauli un vienkārši būt šajā mirklī, notiek īstā sastapšanās ar realitāti.

Man šovakar izdevās piedzīvot vienu šādu mikli.

PS. Fotogrāfijā Daugavas vecupe pie Ogres salas.

Labgadījumi un mazie ikdienas priekiVakar sarunā ar draugu secināju, ka laviešu valodā nav vārda, kurš apzīmētu negaidīt...
16/03/2025

Labgadījumi un mazie ikdienas prieki

Vakar sarunā ar draugu secināju, ka laviešu valodā nav vārda, kurš apzīmētu negaidītu, bet labvēlīgu notikumu. Mums ir vārds negadījums, taču būtu vajadzīgs arī vārds labgadījums.

Mēs mēdzam sarunās atsaukties uz dažādiem negadījumiem un nelaimes gadījumiem, bet man gribētos, lai biežāk izceļam arī labgadījumu nozīmi.

Vai tas nav labgadījums, ka laika ziņās sola apmākušos dienu, bet par spīti prognozēm uz 15 minūtēm izdodas noķert sauli? Vai tas nav labgadījums, ka veikalā ir palikusi pēdējā nocenotā "Cielaviņa", kura ir sagaidījusi tieši Tevi? Un vai tas nav labgadījums, ka par vārīties uzliktajiem rīsiem atceries tieši minūti pirms tie sākuši piedegt?

Ir arī lieli labgadījumi, ko iepretim nelaimes gadījumiem mēdzam saukt par laimīgiem gadījumiem. Es reiz radio nejauši dzirdēju dziesmu. Šī dziesma skanēja tieši tajā brīdī, kad man bija ļoti slikti, un es ilgojos pēc kāda, kurš pasniedz roku, lai palīdzētu man izkļūt no bedres. Es uzmeklēju dziesmas autoru, viņš pieskārās manai rokai, un es joprojām turu šo roku savā.

Manuprāt, izceļot un apzināti novērtējot labgadījumu un laimīgo gadījumu nozīmi savā dzīvē, mēs varam justies mazliet priecīgāki un pateicīgāki. Jo galu galā tā ir mūsu izvēle, uz ko fokusēties.

Šodien Latvijā bijia augsts atmosfēras spiediens. Manā apkaimē arī lietus un daudz pelēkās krāsas, kas radīja tādu kā dū...
06/02/2025

Šodien Latvijā bijia augsts atmosfēras spiediens. Manā apkaimē arī lietus un daudz pelēkās krāsas, kas radīja tādu kā dūmaku un smagnējuma sajūtu ne vien dabā, bet arī manās emocijās. Savu devu smaguma pievienoja hospisa pacientu apciemojums. Parasti pēc ciemošanās slimnīcā ir gandarījums, ka esmu spējusi ienest vismaz mazu prieka mirkli pacientu ikdienā, bet šodien laikam bija pārāk daudz smeldzīgu stāstu vienai dienai. Pārbraucot mājās es pati biju kļuvusi par smagu un biezu miglu, kas piesūkusies eksistenciālām skumjām. Un tad man bija jāizvēlas - palikt šajās sajūtās un turpināt sevi urdīt ar nebeidzamiem "kāpēc?" vai apzināti mainīt domāšanas fokusu.

Es izvēlējos otro variantu. Uzliku telefonā zumbu un dejoju, kamēr vaigos ieplūda siltums. Dejojot es domāju par kādu mana vecuma paziņu, ko šodien satiku slimnīcā. Viņa šobrīd ir piekalta gultai un nevar dejot. Bet, ja viņa varētu, viņa noteikti dejotu. Un es domāju, ka viņa novēlētu dejot arī man. Dejot, priecāties un ar pateicību novērtēt visu labo, ko dzīve mums dod. Lai pēcāk nav jānožēlo, ka visa dzīve bijusi vien smags darbs un sevis atstāšana novārtā. Tā nu es pievēru acis un dejoju par mums abām. Un tad es uztaisīju veselīgus un krāsainus salātus, atgādinot sev, ka zarnu trakts ir mūsu otrās smadzenes, kas pastarpināti ietekmē arī mentālo veselību. Arī tos notiesāju ar pateicību un mīlestību pret savu ķermeni. Un visbeidzot es ielaidu sirdī siltumu, pārmijot kādu vārdu ar bērniem un kopā izdzerot glāzi vitamīnu dzēriena.

Cilvēks nevar dzīvot mākslīga pozitīvisma burbulī, dažreiz ir jāļaujas skumjām, bet mums nevajadzētu dzīvot arī ar mūžīgu smaguma sajūtu. No tā, ka mēs cietīsim, tiem, kam ir grūti, nepaliks vieglāk. Pasaulei vajag prieku un krāsainību tieši tāpat kā mums pašiem.

02/02/2025

Jūs noteikti pazīstat kādu cilvēku, par kuru varat teikt, ka viņš gluži kā fēnikss spēj atdzimt no pelniem. Varbūt esat prātojuši, kāpēc daži grūtību priekšā ātrāk padodas, bet citi, par spīti piedzīv...

Vai eksistē universālas receptes, kā uzturēt labas attiecības? Es sliecos domāt, ka nē. Ir, protams, daži zelta likumi k...
24/01/2025

Vai eksistē universālas receptes, kā uzturēt labas attiecības? Es sliecos domāt, ka nē. Ir, protams, daži zelta likumi kā, piemēram, "nedari otram to, ko negribi, lai tev dara," taču vairums ieteikumu jāizvērtē konkrētā gadījuma kontekstā.

Bieži dzirdēts padoms uzreiz izreaģēt emocijas un nekrāt sevī aizvainojumus. Daudzās situācijās tas tiešām strādā, jo izmazgāt tikko sasmērētu kreklu ir vieglāk, nekā atberzt dziļi iesūkušos traipu. Taču citreiz noder padoms nestrebt karstu un nogaidīt. Dažkārt, ieturot pauzi un ļaujot emocijām norimt, mēs saprotam, ka mūsu "cepiens" bijis drusku par lielu. Neliela distancēšanās ļaj paskatīties uz situāciju arī no otra skatu punkta un mazina paštaisnumu.

Ar attiecībām ir kā ar zupu. Katrā ģimenē sava recepte. Taču galvenais, lai dienas beigās gribas apsēsties pie viena galda un baudīt zupu kopā.

Mežam ir savs skaistums visos diennakts laikos - agrās rīta stundās, kad zirnekļa tīklos sagūlušie rasas pilieni gaida p...
14/01/2025

Mežam ir savs skaistums visos diennakts laikos - agrās rīta stundās, kad zirnekļa tīklos sagūlušie rasas pilieni gaida pirmo saules staru pieskārienus, dienas vidū, kad mežš ar smaržām, skaņām un krāsām rada veselu sajūtu simfonoju, un vēlās vakara stundās, kad mežā valdošais klusums ļauj ierunāties sirdij.

Šodien man sagribējās pabaudīt naksnīgo mežu. Lietus lāsītes koku zaros kā mazas led lampiņas vērās man pretī un jautāja :"Kurp ved Tavs ceļš?" Pienākumi, mērķi un sapņi kā tālumā spīdoši ceļa stabi aicina mani doties tālāk un tālāk. Kilometru rādītājos mainās cipari, kurpes ar katru noieto līkumu mazliet nodilst, bet ceļš nebeidzas. Kā kalnu serpentīns tas vijas augšup, nezinot, kāpēc. "Kurp ved Tavs ceļš?" man atkal jautā mežš. Es nezinu atbildi, taču zinu to, ka šo ceļu es gribu noiet, nevis noskriet. Un vēl es gribu, lai mana pavadone šajā ceļā ir mīlestība.

Par uzmanības fokusa nozīmiŠodien, pastaigājoties pa mežu, nodomāju, ka  laikam jau rudens ir klāt, jo nedz brūklenes, n...
25/09/2024

Par uzmanības fokusa nozīmi

Šodien, pastaigājoties pa mežu, nodomāju, ka laikam jau rudens ir klāt, jo nedz brūklenes, nedz gailenes, ko parasti lasīju, vairs neredzēju. Tā kā nebiju paņēmusi līdzi ūdeni, un sāka kasīties kakls, sāku cītīgāk pētīt sūnas, cerot atrast vismaz dažas ogas, ko iemest mutē. Pietupos zemāk, pacēlu brūklenāju lapas, un izrādās šur tur pa kādai odziņai tomēr bija paslēpušās. Beigās sanāca gandrīz puslitrs brūkleņu. "Redz, kā," es nodomāju. "Kas meklē, tas atrod." Nolēmu ar tādu pašu rūpību pameklēt arī gailenes, un izrādījās, ka arī tās sūnās vēl var atrast.

Pastaigas laikā pamanīju kādu interesantu faktu. Kamēr meklēju brūklenes, es nemanīju gailenes, bet, koncentrējoties uz gailenēm, es tās atradu turpat, blakus taciņai, pa kuru iepriekš biju gājusi. Vienīgi šoreiz bija daudz grūtāk pamanīt brūklenes, jo acis meklēja dzeltenās cepurītes.

Šodienas pieredze ļoti praktiskā veidā apstiprināja patiesību, ka mūsu uzmanības fokuss var ietekmēt to, ko redzam, un līdz ar to arī mūsu priekšstatus par sevi, citiem un pasauli. Ja meklēsim gaismu, biežāk saskatīsim gaismu. Ja meklēsim tumsu, tad vairāk arī redzēsim tumsu.

Lai mums visiem saulains un mīlestības piepildīts rudens!

Atslēga uz labāku mentālo un fizisko veselībuPēc Starptautiskā psihologu kongresa apmeklējuma es kārtējo reizi pārliecin...
27/07/2024

Atslēga uz labāku mentālo un fizisko veselību

Pēc Starptautiskā psihologu kongresa apmeklējuma es kārtējo reizi pārliecinājos par to, cik tālu esam aizgājuši paši no sevis un cik ļoti mums var palīdzēt it kā tik vienkāršas, bet ne vienmēr pietiekami novērtētas lietas. Kā jums šķiet, kas palīdz uzlabot pusaudžu mentālo veselību, mazina jauno vecāku izdegšanas risku, veicina labāku sniegumu darba vietā, paaugstina hronisko sāpju pacientu dzīves kvalitāti, ļauj ilgāk saglabāt kognitīvās funkcijas un atstāj pozitivu ietekmi uz vēl citām dzīves sfērām? Tās ir ciešas sociālās saites ar apkārtējiem. Mums vajag sarunas, smieklus, kopīgu darbošanos, savstarpējo atbalstu un iedrošinājumu. Mazāk vientulības un sociālajos tīklos radītu konstrukciju, vairāk kopības un īstuma. Mūsu mentālā un arī fiziskā veselība ir ļoti cieši saistīta ar to, cik psiholoģiski droši, piederīgi un saprasti jūtamies. Mēs varam būt resurss viens otram. Pat, ja pagaidām esam sveši, mēs varam kļūt par savējiem. Pamēģinām?

Pirms pāris dienām, lasot Olivera Bērkmena grāmatu “4000 nedēļu laika pārvaldība mirstīgajiem,” prātā iekrita kāds fragm...
28/03/2024

Pirms pāris dienām, lasot Olivera Bērkmena grāmatu “4000 nedēļu laika pārvaldība mirstīgajiem,” prātā iekrita kāds fragments, kurā pausta it kā zināma, tomēr skaudra patiesība, ko ik pa laikam der sev atgādināt:

“Uzskats, ka laiks ir mūsu īpašums, kuru varam kontrolēt, pasliktina dzīvi vēl vienā veidā. Mēs nenovēršami kļūstam apsēsti ar “pareizu tā izmantošanu” un atklājam nepatīkamu patiesību: jo vairāk koncentrējamies uz labu laika izmantošanu, jo vairāk katra diena šķiet kā kaut kas, kam jātiek cauri ceļā uz kādu mierīgāku, labāku un piepildītāku brīdi nākotnē, kas nekad nepienāk. (..) Mēs uzskatām, ka visam, ko darām (citiem vārdiem, mūsu dzīvei), ir vērtība tikai tad, ja tas sagatavo kaut kam citam. (..) Persona, kas iestigusi šajā mentalitātē, tic, ka vēl nejūtas piepildīta un laimīga, jo vēl nav paveikusi kaut ko noteiktu; kad viņa to izdarīs, dzīve un laiks būs viņas pārziņā. Taču patiesībā, šādi cenšoties panākt drošības sajūtu, viņa nekad nejutīsies piepildīta, jo uzskatot tagadni tikai par ceļu uz kādu pārāku nākotnes stāvokli, tagadnes brīdis nekad nešķitīs apmierinošs.”

Kaut arī savā ikdienā parasti cenšos balansēt starp mazo tagadnes mirkļu baudīšanu un lielo nākotnes plānu kalšanu, jāatzīst, ka pēdējos mēnešus biju pārlieku aizņemta ar nākotnes pūliņiem. Ir labi, ka ik pa laikam kāds atgādina neaizmirst par vienīgo, kas mums pieder – tagadni.

Es nedomāju, ka mums gluži kā sienāzim vajadzētu dzīvot tikai šodienā un aizbēgt no savas atbildības, taču, manuprāt, mēs par maz izbaudām un novērtējam to, kas mums jau pieder un pārāk daudz alkstam pēc bijušā vai vēl neatnākušā.

Šajā dzīvē ir daudz ciešanu, smaga darba un iemeslu, lai satrauktos. Bet vienlaikus šajā dzīvē ir arī daudz skaistu mirkļu, kuri mums atklājas vien tad, kad izdarām izvēli tos saredzēt.

Mūsu stiprās puses ir mūsu vājās pusesMūsu labās īpašības, ja tās nepārvaldām, itin viegli var pārtapt par mūsu sliktajā...
09/01/2023

Mūsu stiprās puses ir mūsu vājās puses

Mūsu labās īpašības, ja tās nepārvaldām, itin viegli var pārtapt par mūsu sliktajām īpašībām. Piemēram, atbildības sajūta - vai tā ir laba īpašība? Jā, līdz brīdim, kamēr cilvēks aiz pārlieku lielās atbildības pret citiem nekļūst bezatbildīgs pret sevi un neupurē, piemēram, savu miegu un veselību nebeidzamo darbu veikšanai. Atbildības sajūta var iegūt negatīvu nokrāsu arī tad, ja cilvēks sāk uzņemties atbildību par tiem, kuri paši būtu spējīgi par sevi parūpēties. Līdzīgi ir ar izpalīdzību. Arī tā ir laba īpašība, ja vien “dzēšot svešus ugunsgrēkus” apzināmies savas varēšanas robežas un neizdegam paši. Neviena īpašība pati par sevi nav ne laba, ne slikta, visu nosaka proporcijas un tās izmantošana īstajā vietā un laikā.

Aristotelis reiz teica, ka tikums ir zelta vidusceļš starp divām galējībām – dāsnums ir vidus starp skopumu un izšķērdību, draudzīgums – vidus starp kašķīgumu un iztapību, bet drosme – vidus starp gļēvulību un pārgalvību. Bet kāpēc ir tik grūti saglabāt šo līdzsvaru? Kāpēc mūsu labie nodomi mēdz novest pie ne tik laba rezultāta?

Viens no iemesliem ir mūsu kultūrā tik ilgi kultivētās vērtības, kas slavē čaklumu un pašaizliedzību. Cilvēks, kurš strādā vairākos darbos un nenoguris nopūlas citu labā, tiks vērtēts pozitīvāk, nekā tas, kurš atļaujas sevi pasaudzēt un spēj pateikt Nē. Tiecoties pēc apkārtējo atzinības, daudzi no mums cenšas būt labi pret citiem, bet aizmirst, cik svarīgi izturēties labi arī pret sevi.

Vēl viens iemesls ir tas, ka mēs vienlaikus pildām ļoti daudz un dažādas lomas un tādējādi esam iekļauti virknē sistēmu, kuras no mums pieprasa noteiktu rīcību kopumu, kas ir jāpaveic ierobežotā laika nogrieznī. Termiņi darbā vai studijās, iesaiste dažādos projektos, finansiālu vai sadzīvisku jautājumu kārtošana, palīdzības sniegšana ģimenes locekļiem utt. Ja uzlūkojam katru no pienākumiem atsevišķi, iespējams, tie nešķiet tik grūti, bet, dažādajiem pienākumiem summējoties, nasta vienkārši paliek par smagu, un līdzsvaru vairs neizdodas saglabāt. Kad dzirdam par kādu sakām “Viņš gan visu paspēj!” ir vērts padomāt, kādu cenu šis cilvēks par to maksā un uz kā rēķina spēj to visu izdarīt.
Kā vēl vienu būtisku faktoru, kas mūs mēdz izsist no līdzsvara, jāpiemin daļai no mums raksturīgo pārņemtību ar pašizaugsmi un kvalitatīvu brīvā laika pavadīšanu. No vienas puses vēlme pilnveidoties un saturīgi pavadīt brīvo laiku vērtējama ļoti atzinīgi, bet no otras puses – ja pat mūsu brīvais laiks vairs nav brīvs un ir pakļauts nemitīgai plānošanai un mērķu sasniegšanai, kad tad varam tā pa īstam atpūsties un atļauties neko nedarīt?

Es šo gadu sāku ar atziņu, ka nespēju vienlīdz labi pildīt visas savas lomas, taču vienlaikus neesmu gatava pilnībā atteikties no kādas no tām. Vienīgais īstermiņa risinājums ir laiku pa laikam pamainīt prioritātes, meklēt efektīvākus risinājumus un lūgt atbalstu. Taču ilgtermiņā esmu nolēmusi rūpīgi pārdomāt, kurp vijas mans ceļš – “Vai manas benzīnbākas ietilpība ir tik liela, lai aizbrauktu tur, kur vēlos nokļūt? Un, ja ne, varbūt ir jāieplāno tuvāki galamērķi vai vairāk pieturas punktu, kuros iespējams atpūsties un uzpildīties?”

Man ir ļoti tuvi filosofa un ārsta Viktora Frankla vārdi par to, ka mums ikvienā situācijā būtu vairāk jāfokusējas uz to...
18/06/2022

Man ir ļoti tuvi filosofa un ārsta Viktora Frankla vārdi par to, ka mums ikvienā situācijā būtu vairāk jāfokusējas uz to, kas mums vēl ir, nevis uz to, kā mums vairs nav. To var attiecināt gan uz cilvēkiem, kuru vairs nav mums līdzās, gan uz iespējām, kuras ir zaudētas vai izdzīvotas un vairs nav atgriežamas. Bieži vien, skumstot par bijušo, mēs nepievēršam pietiekamu uzmanību esošajam. Rezultātā tagadne, kā vienīgais mums piederošais laiks, aizslīd mums garām līdz galam neizdzīvota.

Grāmatu autors Dīpaks Čopra šo domu izsaka vēl tiešāk: “Viss, kam tu dzīvē velti uzmanību, pieņemas spēkā. Viss, kam atņem savu uzmanību, izgaist, sagrūst un pazūd”. Un kaut kādā ziņā tā patiešām ir mūsu izvēle – kam atdot savu uzmanību un laiku.

Ja jūtamies iestrēguši pagātnē, mēs varam apzināti vērst skatu uz tagadni, ieraudzīt cilvēkus, kas ir ap mums, ieraudzīt iespējas, kas mums ir dotas, un atgādināt sev, ka viss, kas mums šobrīd pieder, kādu dienu izzudīs.

Taču vienlaikus mums arī jāsaprot, cilvēks nav veļas mašīna, ko var ieprogrammēt vajadzīgajā režīmā, uzliekot attiecīgo temperatūru vai ātrās mazgāšanas funkciju. Dažkārt ir jāļauj būt tam, kas ir. Piespiest sevi nelūkoties pagātnē, ja dvēsele tur atstājusi daļu sevis, nozīmētu noniecināt to, kas bijis.

Latviešu dzejnieks un dziesminieks Valdis Atāls reiz teicis, ka skumjas ir laimes ienākuma nodoklis. Un tā patiešām ir. Skumjas ir apliecinājums, ka esam dzīvojuši ar sirdi. Gluži kā vējā aizlauztam kokam ir vajadzīgs laiks, lai tas sāktu dzīt jaunas atvases, arī cilvēkam, kurš piedzīvojis zaudējumu, ir vajadzīgs laiks, lai viņš pielāgotos jaunajiem apstākļiem.

Neaizvērsim aizkarus uz tagadni! Būsim redzīgi un atvērti, taču neliegsim sev iespēju laiku pa laikam pasēdēt savos tumšajos kambaros. Ļausim būt tam, kas ir!

Address

Riga

Website

Alerts

Be the first to know and let us send you an email when Elīna Zelčāne, PhD, geštaltterapeite posts news and promotions. Your email address will not be used for any other purpose, and you can unsubscribe at any time.

Contact The Practice

Send a message to Elīna Zelčāne, PhD, geštaltterapeite:

Share

Share on Facebook Share on Twitter Share on LinkedIn
Share on Pinterest Share on Reddit Share via Email
Share on WhatsApp Share on Instagram Share on Telegram