21/05/2020
https://www.facebook.com/LSSTB/posts/550309402583263?__tn__=K-R
Par smilšu spēle terapiju pieaugušajiem.
Neraugoties uz smilšu spēles terapijas augošo popularitāti Latvijā, pieaugušie reti ierodas tieši uz smilšu spēli. Pieaugušie nāk uz terapiju tad, kad kaut kas viņu dzīvē samezglojas. Bieži vien grūtību cēlonis ir pārāk vienpusēja Ego pozīcija, kas izprovocējusi bezapziņas iejaukšanos visdažādākajās formās - no patoloģiskiem simptomiem līdz somatiskām saslimšanām (somatiskos simptomus var arī uztvert kā simbolus). Izvēles varianti ir vismaz divi: pacensties apklusināt simptomus (piemēram, lietojot zāles) un atteikties no iespējas pieaugt vai riskēt iepazīties ar sevi, „jauno un nezināmo” sevī, apšaubot savus iepriekšējos uzskatus. Gadās arī tā, ka izvēles nav, un tad pārmaiņas, kas notiek cilvēka dzīvē, sagrauj viņa vecos priekšstatus par sevi un piespiež uzsākt jaunus atbalsta meklējumus. Ja cilvēkam pietiek drosmes, smilšu spēle var palīdzēt.
Bezapziņas spēj kompensēt vienpusēju Ego pozīciju, un šī kompensācija var izvērsties vai nu dziednieciska vai …bīstama.
Kompensācija var būt dziednieciska, ja terapijas procesā bezapziņa dara zināmas personībai tās patiesās vajadzības. Atrodoties spēcīgā stresa situācijā, cilvēki dažkārt izveido nomierinošas smilšu bildes, kam ir saistība ar mūžīgo, ārpus laika esošo realitāti, kas atrodas dziļāk par „šodien un rīt”. Gadās, ka „pārāk adaptēta”, ļoti maiga sieviete izveido smilšu kastē „ļaunu un enerģisku” bildi par to, kā viņai ļoti pietrūkst.
Kompensācija var būt bīstama, ja neapzinātais ir apspiests līdz tādam stāvoklim, kas ir atsvešinājies no apziņas, un cilvēks neuzskata par vajadzīgu ņemt vērā neko citu, kā tikai savu apzināto pozīciju. Tad cilvēks pietuvojas bezapziņai ne savas gribas vadīts. Un, jo tālāk ar savas apzinātības funkcionēšanas starpniecību viņam izdosies attālināties no bezapziņas, jo aktīvāka kļūs tajā pieaugošā kontrpozīcija, kuras izvirdumam var būt ļoti nevēlamas sekas, piemēram, bezmiegs, briesmīgi sapņi, apzinātam prātam neizprotama, neloģiska rīcība u.c.
Pieaugušos, tāpat ka bērnus, traumas un agrīna deprivācija nošķir no neizsmeļamiem Patības resursiem, kas ārkārtīgi noplicina iekšējo dzīvi. Bezapziņas pasaules simboliskā valoda pieaugušajiem, tāpat kā bērnam, var atklāt agrāk nezināmus dvēseles stūrīšus, kuriem nepieciešama dziedināšana. Personas saturs parasti izpaužas jau pirmajās smilšu bildēs, vēlāk parādās Ēna. Smilšu spēles terapija sniedz klientam netraucēti izpaust savas Ēnas saturu smilšu bildē, kas tālāk dod iespēju tās konstruktīvai transformācijai.
Bieži vien smilšu spēles terapijas kabinetā pieaudzis cilvēks jūtas apjucis. Taču es zinu, ja viņš pārvarēs bailes uz brīdi izskatīties neveikli, riskēs un pārdzīvos sava „es nezinu” neveiklību, tad viņam pavērsies iespēja uzaicināt uz sarunu šo brīnumjauko, dzīves mīlestības pilno un izdomas bagāto būtni – savu iekšējo bērnu. Tad šis pieaugušais varēs palīdzēt šai mazajai aizmirstajai būtnei sevī, pretī saņemot radošās atjaunotnes resursu, kas nepieciešama, lai izkļūtu no strupceļa. Neviens cits nespēs viņam sniegt šo palīdzību. Veltīgi meklēt dvēseles atjaunošanās iespējas, mainot reālās dzīves dekorācijas. Līdzīgi kā A.Tolstoja pasakā mīlestības un visa skaistā zelta atslēdziņa ir noslēpta dziļi dvēselē, un to atrast izdodas tikai pārgalvīgajam puisēnam Buratīno. Smilšu spēles terapija ved mūs atpakaļ pie bērnības pārdzīvojumiem, uz iztēles, fantāzijas, ievainojamības un brīnumu valstību.
Iesaistoties smilšu bilžu veidošanā, pieaugušie var saskarties ar savas dvēseles „bērnišķīgo” daļu un, iespējams, pirmo reizi pārdzīvot to cita cilvēka klātbūtnē. Šo pieredzi reizēm var izjust kā piedzimšanu, un tas saistīts ar Dievišķā bērna arhetipu. Individuācijas procesā bērns simbolizē tēlu, kurš apvieno sevī apzinātos personības aspektus, apvieno pretstatus un rada veselumu. Reizēm, personiskajai pieredzei saskaroties ar arhetipu, mēs varam pārdzīvot sevī visu, kas mūsos ir pamests un aizmirsts, kā arī to, kas ir dievišķi spēcīgs – arhetipisko bērni. Tas ir brīnišķīgs pārdzīvojums, ko nevar aprakstīt vārdiem, bet tikai ar tēlu palīdzību. Smilšu bildē var būt daudz kas neizskaidrojams, ko arī nevajadzētu censties saprast uzreiz un nosaukt vārdā. Vārdi paši var atnākt vēlāk, sākumā ir svarīgi izpaust un pārdzīvot.
Mēs visi izjūtam vajadzību aptvert mūsu iekšējās un ārējās pasaules vienotību. Smilšu spēles terapija ir viens no līdzekļiem, lai to sasniegtu. Visi esam piedzimuši ar spēju paust savas jūtas. Bērniem tas liekas ļoti dabiski – izpaust savas jūtas spēlējoties un zīmējot. Tā bērni pauž savu attieksmi pret cilvēkiem un priekšmetiem viņu apkārtējā pasaulē. Kad es runāju par to, ka šī spēja saglabājas mums visu dzīvi, pieaugušie cilvēki reizēm raugās manī ar neuzticību. Tie, kuri uzdrošinās pamēģināt, uzzina, kā tas ir.
Smilšu bildes izveidošana ir viens no veidiem, kā savienoties ar pasauli jūtu līmenī. Man bieži nākas dzirdēt cilvēku sakām, ka viņi jūtas vientuļi un nošķirti no pasaules. Šādos gadījumos jāatrod veids, kā atkal ar to var savienoties – tikai bez novērtējuma, analizēšanas, dominēšanas. Tieši tā savas terapijas mērķi bija formulējusi kāda mana kliente. „Es nezinu, ko es jūtu, un bieži nezinu, ko gribu,” viņa atzinās. Viņa ātri apzinājās, ka smilšu bilžu veidošana viņai palīdz. Viņa neatlaidīgi to darīja katru sesiju. Kādā no pēdējām tikšanās reizēm es viņai jautāju, ko viņai ir devusi smilšu spēles terapija. Kliente atbildēja: „Smilšu kaste kā korķviļķis vilka ārā un atbrīvoja manas jūtas. Terapijas sākumā katra smilšu bilde man bija kā pārsteigums, jo bieži tās bija pavisam „svešas” bildes. Es biju atnākusi priecīga, bet tā mani uzlūkoja bēdīga vai otrādi. Tagad viss ir izmainījies.” Pateicoties tam, ka tika atjaunota saikne ar savu iekšējo pasauli, kliente arī dzīvē atklāja sev iespējas, kas bija viņai vairāk piemērotas. Jūtu un domu apzināšanās, apvienojot vienā veselumā to, kas redzēts un dzirdēts, palīdz cilvēkam veikt saprātīgu rīcību, vistiešākajā nozīmē darboties savās interesēs.
Kad mēs sajūtam savu saikni ar kādu, mēs lielā mērā sliecamies rūpēties par to un just tam līdzi. Mūsu gadsimta nelaime ir cilvēka grūtības sajust piederību pasaulei, valstij, sabiedrībai. Racionāla izpratne dod iespēju, distancējoties no redzamā, labāk izprast situāciju, objektu utt., bet tajā pašā laikā nošķir cilvēku no visa, veicina viņa izolāciju no citiem un sevis paša. Dziļas, mīlestības pilnas ilgošanās attiecības ar sevi pieprasa garīgu darbu, palīdzot pieņemt pasauli tieši tādu, kāda tā ir.
Smilšu spēles terapija ir neaizvietojam gadījumos, kad trauma notikusi agrīnā, pirmsverbālā attīstības stadijā. Gadās, ka pieaudzis cilvēks, saskaroties ar saviem agrīniem bērnība pārdzīvojumiem, jūtas kā paralizēts un viņam trūkst vārdu. Psihoanalītiķi šo periodu „izdzīvo” klusējot; smilšu spēles terapijā šādus pārdzīvojumus ļauj izpaust simbolu formā. Tam palīdz kinestētiskais smilšu spēles elements – kontakts ar smiltīm. Smiltis palīdz sajust un pēc tam izpaust sevi darbībā. Smiltis var mīcīt, sist, ļaut, lai tās plūst caur pirkstiem. Ja paveicas izpaust emocijas brīvāun aizsargātā telpā, nav vajadzības atkal no jauna izspēlēt tās (acting out) reālajā dzīvē. Vēlāk par to var runāt.
Cilvēkiem, kuri pārdzīvojuši traumu, smilšu spēles terapija dod iespēju ieraudzīt problēmu, atgriežoties pie pagātnes pieredzes, pārdzīvot to vēlreiz un ielikt to noteiktā rāmī. Šajā etapā darba mērķis ir dziedināšana.
Smilšu spēles terapija var kļūt par līdzekli garīgai izaugsmei. Iekšējā transformācija ir pieejama katram, bet, kamēr mēs nepieņemam garīgā atbalsta iespējas mūsu radošajā atdzimšanā, enerģiju mums nākas ņemt tikai no personīgiem ierobežotiem krājumiem. Taču, kad mums atklājas pieeja atbalstam no augstākiem spēkiem, mēs iegūstam pieeju neierobežotiem enerģijas resursiem. Mēs vairs neesam atkarīgi no saviem dzimšanas apstākļiem (nedz arī no pašreizējās dzīves), mums nav grūti pieņemt atbalstu un pat materiālus līdzekļus, lai pārvērstu sapņus īstenībā un uzplauktu.
Tik ilgi, kamēr cilvēks neieskatīsies sevī un neizmainīs struktūru, kas veido ārējos apstākļus, viena un tā pati problēma atkārtosies atkal un atkal. Sapratne ir pirmais solis ceļā uz to, lai atbrīvotos no kompleksiem, kuri rada problēmas mūsu dzīvē. Katram būtu jāatrod sev piemērots veids, kā būt godīgam pašam pret sevi un savām jūtām.
Man ir zināmi arī citi psihoterapijas virzieni, kuros uzsvars tiek uzsvars tiek likts vai nu uz pārdzīvoto traumu dziedināšanu, vai arī uz cilvēku radošo spēju attīstību. Taču smilšu spēles man liekas unikāla tieši ar to, ka tā dod dvēselei telpu, nenospraužot konkrētu mērķi. Tad var notikt tas, kas psihei katrā konkrētajā brīdī ir vissvarīgākais. Izvēli veiks klienta bezapziņa, nevis terapeits. Reizēm kā pirmie parādās izdziedināšanas uzdevumi, bet reizēm personībai ejams vēl ilgs ceļš, lai pietiktu spēka sastapties ar pārdzīvojuma traumu. Ja cilvēks ir pārņemts ar jūtām, ko pats neapzinās, vai neatrod tām piemērotus vārdus, lai tās izteiktu, viņa rokas var palīdzēt izveidot kādu formu no smiltīm, lai tās „ieraudzītu”. Paredzu, ka lasītājs man iebildīs. Protams, sakot „ieraudzīt” jūtas, es ar to domāju pārdzīvot visu jūtu un sajūtu kompleksu, kas „iestrēdzis” mūsos, skatoties uz kompozīciju smiltīs. Ja kaut kas tāds notiek, par to zina gan klients, gan terapeits. Vārdi kļūst lieki. Jūtas var būt pārāk spēcīgas vai pārāk dziļas, lai atrastu tām piemērotus vārdus. Daudz lietderīgāk ir palikt šajā dziļajā līmenī , lai dziedinātu to, kas jādziedina. Un, ja dziedināšana ir notikusi, mēs kļūstam liecinieki tam, kā enerģijas plūsma atstāj traumas zonu un tiecas nākotnes virzienā.
Pārvarot grūtības, kuru mūsu ceļā ir ne mazums, mums ir iespēja attīstīties. Man liekas, šo procesu varētu salīdzināt ar to, kā molusks veido pērli: smilšu graudiņš no ārējās pasaules nonāk gliemežnīcā, un molusks, sargājot sevi, apaudzē graudiņu ar to, kas ir viņā. Sena patiesība vēsta, ka atbildes uz mūsu jautājumiem slēpjas mūsos pašos. Izdziedināšana ir garīgs process, kura saknes ietiecas visdziļākajās dvēseles dzīlēs.
Fragments no Veras Ščerbakovas grāmatas "Pasaule smiltīs. Smilšu spēles terapija"
Foto no Vitas Kirilovas personīgā arhīva
