Iveta Upeniece - Junga analītiķe

17/07/2025

Gan grupā cilvēkiem pēc šķiršanās, gan terapijas sesijās esmu novērojusi paternu, kas regulāri atkārtojas, tādēļ būtu vērts par to parunāt.
Ir daži cilvēki, kuri izmanto citus cilvēkus savu vajadzību apmierināšanai. Neakcentēšu šoreiz pēc klasifikātora, bet terapijā ļoti bieži atkārtojas jautājums: " Kāpēc viņš neļauj man aiziet?"
Un kliente/klients meklē loğiskus izskaidrojumus, bet diemžēl tie nav tādi, ko gribas atzīt. Jo tie, diemžēl, neatbilst vispārpieņemtiem standartiem ētikas un morāles izpratnē, jo objektu attiecībās visa interese ir un paliek par un ap objektu un kontroli pār to. Un tas tiek darīts arī tad, kad jau kādu laiku ir sajūta, ka attiecības sen ir beigušās, jo attiecībās ir krāpšana utt.
Tādēļ apskatīsim iemeslus, kādēļ atsevišķi cilvēki nepiekrīt šķirties pat tad, ja emocionāli attiecības ir beigušās.
No malas tas šķiet diezgan pretrunīgi, jo, ja cilvēks tevi vairs nemīl, krāpj, bieži nenāk mājās, ignorē, nerunā, sēž savā istabā, kāpēc tad viņš negrib, laist tevi vaļā? Un, kas ir vēl interesantāk, šie cilvēki dara visu iespējamo, lai partneri noturētu, jo viņiem ir ļoti svarīgi saglabāt kontroli un viņš nevēlas zaudēt varu pār tevi. Jo viņi redz attiecības kā biznesu. Kautko ko var izmantot, lai gūtu sev labumu. Partneris viņiem kalpo kā vecāks, kas par viņiem rūpējas, trofeja vai emociju regulātors uz kuru var izlikt visas sakrājušās emocijas, pieskata un audzina bērnus utt. Kas nodrošina pilnīgu komfortu, tādēļ, kad tu mēģini aiziet, tas viņam nozīmē varas zaudējumu un bailes no draudošā diskomforta. Tāpēc viņš var sākt cīnīties par attiecībām, kuras pats jau sen ir emocionāli pametis.
Vēlos akcentēt biežāk sastaptos manipulācijas un uzvedības paternus, ko esmu dzirdējusi terapijā. Kuri bieži tiek izmantoti, lai pārliktu atbildību, vainotu, jauktu prātu (gaslight) un apzināti manipulētu, lai neļautu aiziet.
Prāta jaukšana un noliegums - “Tu pārspīlē! Nekas tāds tur nebija! Tev liekas! Tu visu laiku izdomā! Tu vienmēr esi greizsirdīga un taisi drāmas! Ko tu trako! Tu visu laiku esi nogurusi, neapmierināta, ko man bija darīt! Tev ir problēmas ar uzticēšanos! Tev vajag ārstēties! utt."
Šo apgalvojumu mērķis ir likt tev apšaubīt savu veselo saprātu. Lai tu sāktu ticēt, ka problēma esi tu, nevis tas, kurš ir, piemēram, pieķerts krāpjot. Kā piemēram, atbildības pārlikšana un šantāža - “Tu sagrausi mūsu ģimeni! Tu traumēsi bērnu, viņam tagad būs jāuzaug sķirtā ğimenē! Tu tiešām gribi bērniem atņemt tēvu? Es par tevi rūpējos, visu devu, ko gribēji un tu mani tagad pamet? Attiecībās ir jāiegulda darbs un pacietība, bet tu met plinti krūmos! Mēs kopā tik daudz esam pieredzējuši, tiksim arī ar šo galā!" Tādā veidā tevī tiek aktivizēta vainas un atbildības izjūta, jo, jo vairāk tu centies vai rūpējies, jo vairāk viņš to izmanto pret tevi. Tam var sekot viltus solījumi un cerību došana - “Es mainīšos, es apsolu! Tas vairs nekad neatkārtosies! Es iešu terapijā! Es negribu tevi pazaudēt! Sākam visu no baltas lapas?” Viņš izsaka šo visu ar mērķi iedarbināt tavas cerības vai ilgas, kas nebalstās realitātē. Ja viņam izdodas, tad tev sāk rasties cerība, ka varbūt beidzot viss mainīsies. Ka viņš tiešām šoreiz ir visu sapratis. Bet, laikam ejot, kļūst redzams, ka tas ir tikai jauns cikls, un tie cikli var turpināties bezgalīgi.
Upura loma caur gaslight - “Tu pati ielīdi, kur tev neprasa un izlasīji, ko tev nevajadzēja manã telefonā, dienasgrāmatā, datorā! Tu pārkāpi manu privātumu! Tu pati esi vainīga, jo mums nav seksa! Tu vispãr sevi nekop, esi palikusi resna, ko man citu bija darīt! Vīriešiem tas ir savādāk! Ko tu trako, es mājās nevienu nevedu! Tu tagad mani atstāj, lai man atriebtos, bet man tagad ir grūts periods dzīvē. Tu vienmēr esi mani atbalstījusi, tu esi vienīgā manā dzīvē, kas mani saprot. Es tev atdevu savu dzīvi! Es jau ilgi esmu depresijā, tu to taču zini, tu nevari tagad mani pamest.” Ja viņam ir izdevies iedarbināt tevī vainas izjūtu, tad tu jūties kā sliktā, kā ļaunā un cietsirdīgā. Un jau esi noticējusi, ka viņam ir tiešām grūti šobrīd un tu pati esi pie visa vainīga. Viņš atkal var kļūt par to, kam jāpalīdz, kurš jāglābj.
Protams, parādās arī atklāti vai slēpti draudi - “Ja tu aiziesi, tad es tev visu atņemšu! Tu to nožēlosi! Neviens cits tevi negribēs! Paliksi viena pati līdz mūža galam! Bez tevis es nevaru dzīvot!.” Vēl ļoti populāri ir draudi atņemt bērnus. Draudi iznīcināt utt. Diemžēl šī emocionāla šantāža un draudi var radīt bailes un iekšēju sastingšanu, tādu psiholoğisku paralīzi.
Var būt arī slēpta sabotāža - “Protams, dari kā vēlies!” Bet pats sabotē šķiršanās procesu. Jo viņš var izlikties, ka piekrīt šķiršanās procesam, bet tikai, lai iegūtu laiku cerībā ietekmēt tavu lēmumu, iznīcināt tavu pārliecību un likt tev pārdomāt.
Kādēļ? Jo šie cilvēki bieži atkārto starppaaudžu traumu modeļus, kurus piedzīvojuši bērnībā, viņi paši reiz bija pamesti, kontrolēti vai emocionāli ievainoti, un tagad viņi dara to pašu ar citiem.
Un uz viņu skumjā bērnības stāsta ir ļoti viegli uzķerties un empātiskiem cilvēkiem ir nenormāli grūti noticēt, ka ar viņiem tiek manipulēts. Dažreiz ticu, ka neapzināti, bet ticu arī, ka pilnīgi apzināti, jo tik meistarīgi atrast īstos vārdus, lai mainītu otra cilvēka realitātes uztveri, ir jābūt talantam un ir bijis tā, ka es klausos, ko man stāsta par to, kas tiek vai ir ticis teikts pagātnē, un man tas šķiet tik neticami, ka tas balansē uz robežas ar paralēlo pasauli, kas ir grūti prātam aptverama. Tādēļ svarīgi atcerēties, ka mēs nevaram nevienu izglābt no viņa paša un vēl pret viņa gribu. Pieraksti dienasgrāmatā visus melus un neturētos solījumus, visas manipulācijas, tas palīdzēs saskatīt realitāti, to, kas notiek patiesībā un apzināšanās ir pirmais solis laukā.
Aiziešana no šāda cilvēka līdzinās Toma Krūza neiespējamajām misijām, bet viņš spēja paveikt savu neiespējamo misiju, un tu arī spēsi, jo daudzas sievietes pirms tevis arī to spēja paveikt. Tādēļ, ja lasi šīs rindas un tas rezonē ar tevi šobrīd, es ticu, ka tu arī varēsi. Un tas patiešām ir viens no drosmīgākajiem soļiem, ko vari savā labā spert. Un jā, iesākumā būs grūti, un jā tas sāpēs, un pat ļoti. Bet aiz šīm sāpēm tevi gaida brīvība, cieņa pašai pret sevi un arī mīlestība, un rūpes pašai par sevi. Jo visa tā enerğija, ko līdz šim veltīji citiem, tagad varēs palikt pie tevis. Un galu galā dzimtbūšana jau kādu laiku ir atcelta un tu neesi neviena īpašums.

Why do some partners refuse to let you go — even after they've betrayed your trust?In this video, we explore the deep psychology behind manipulation in toxic...

16/07/2025

Kādēļ dvēseļu radinieki kļūst par ienaidniekiem?
Tas šķiet kā likteņa pirksts - divi cilvēki satiekas un jūtas kā visu dzīvi pazīstami. Viņi saprotas no pusvārda. Viņi smejas viens par otra jokiem kā seni draugi. Viņi pabeidz viens otra teikumus un esot ar otru kopā jūt savējā cilvēka jeb “dvēseles radinieka” izjūtu.
Un, ja reiz man ir ienākusi prātā doma par šo uzrakstīt, tad viss tur nav tik tīrs kā ārēji izskatās. Jo, dažreiz, šī jūtu ķīmija un iemīlēšanās eiforija ,visticamāk, ir saistīta ar neizstrādātu bērnības traumu sarezonēšanu. Jo apskatot idealizētās projekcijas ar personības vai rakstura traucējumiem, mēs iegūstam diezgan interesantu ainu, ko mazliet papētīt. Aplūkosim, piemēram, robežpersonības un narcisistiskā spektra cilvēku mijiedarbību. Robežpersonības spektra cilvēks būs ļoti intensīvs attiecībās, emocionāli atvērts, ļoti impulsīvs un alks pēc ãtras tuvības. Kur pretī narcisistiskā spektra cilvēks jutīsies piesaistīts šai kaislībai un neaizsargātībai, jo tas liks viņam justies apbrīnotam, īpašam, dzīvam, un piešķirs viņam vērtību. Rezultātā robežpersonības spektra cilvēks jutīsies „beidzot ieraudzīts”. Un narcisistiskā spektra cilvēks jutīsies “gandrīz dievišķs un pielūdzams”. Viņu savstarpējo mijiedarbību nejaušs vērotājs no malas redzētu kā divus cilvēkus, kas aizrautīgi joko, provocē un pārsteidz. Jo joki būtu flirtējoši, provokatīvi, sarkastiski un uz robežas ar nekaunību vai pat tai pāri un emocijas, protams, sistu augstu vilni.
Kāda ir traumu un kompleksu psihiskā dinamika? Tā ietvertu sevī dziļas bailes no pamešanas (robežpersonības spektrs) un kauns vai tukšums (narcisistiskais spektrs). Šī kombinācija bieži vien sākas ar magnētisku savstarpēju pievilkšanos un beidzas ar idealizācijas un devalvācijas cikliem un drāmām.
Kā mijiedarbotos cilvēki ar histērisko un narcissistisko personības spektriem? Visticamãk no malas tas izskatītos pēc Jaunā gada uguņošanas. Jo histēriskã spektra cilvēks ir teatrāls, harizmātisks, izteiksmīgs, rotaļīgs, viņi vienkārši mīl būt uzmanības centrā un atstāt iespaidu uz citiem. Ne tik daudz, lai apbrīno viņa personību, bet gan performanci. Narcisistiskā spektra cilvēks baudīs apbrīnu un teātralitāti (šovu) un viņš jūtīsies novērtēts un izklaidēts. Nejaušais vērotājs no malas redzēs drāmas uzvedumu, ko pavadīs dramatiski stāsti, kas piesaista uzmanību, vienā vārdā sakot garlaicīgi noteikti nebūs. Psihes un traumu dinamika - abiem būs izteikti negatīvi vecāku kompleksi ar identitātes un pašvērtības traumām. Kad pirmā iemīlēšanās izgaist, un ar to kopā arī savstarpējā uzmanība, attiecības var sabrukt neapmierinātu vajadzību un savstarpējās konkurences dēļ.
Izvairīgā spektra cilvēks un “glābējs” (visbiežāk depresīvā , robežpersonības spektra vai jau minētais histēriskā spektra cilvēks). Sākums ir īpašs, neuzbāzīgs, iejūtīgs, īpaši maigs un intīms. Jo izvairīgā spektra cilvēks atveras tikai tik daudz, lai dotu glābējam nepieciešamo cerību. Glābējs jūtas noderīgs, vajadzīgs, un pat izredzēts. Viņi smejas, veido saikni un dalās emocionālā siltumā. Viņu humora stils būs maigs, pašironisks, mīlīgs. Problēmas sāksies brīdī, kad glābējs sāks vēlēties kaut ko atpakaļ arī sev. Jo, kad glābējs vēlēsies panākt došanas un ņemšanas līdzsvaru attiecībās visa attiecību sistēma sāk šūpoties, jo izvairīgā spektra cilvēks sāk ņemt kājas pār pleciem. Viņš bieži vien attālinās, kļūst pasīvi agresīvs vai emocionāli noslēgts.
Caur Junga analītiskās psiholoğijas prizmu lūkojoties, tik intensīvs un ātrs kontakts vai dvēseles saikne bieži liecina par to, ka tikko iepazinušos cilvēku savstarpējā dialogā ir uzkonstelējušās ļoti spēcīgas idealizētās projekcijas, un neapzināti kompleksi.
Tas labi atbilst Junga citātam: "Mēs nesatiekam cilvēkus nejauši. Viņi ienāk mūsu dzīvē, lai atspoguļotu to, kas nav atrisināts.” Lai mēs varētu to apzināties un atrisināt, bet tāpat kā daudz ko citu , to ir vieglāk pateikt kā izdarīt.
Bet kā tad atpazīt, ja nu tomēr tas ir mans dvēseles radinieks un neizliet netīro ūdeni no vannas ar visu bērnu. Lai to izdarītu būtu jāatbild uz sekojošiem jautājumiem:
1.Vai es šajǎs attiecībās augu?
2.Vai man nav jāatsakās no sevis, lai būtu šajās attiecībās?
3.Vai es izliekos, par citu cilvēku, lai patiktu?
Un jāatcerās, ka tad, kad smiekli ir saistīti ar mūsu iekšējā bērna prieku un jokiem, nevis no vēlmes iepriecināt otru vai pārsteigt ar asprātību vai maskēt sāpes, tad saikne var kļūt par dziedinošu trauku jeb temenos.
Bet, protams, jāatceras, ka animas un animusa alķīmisko arhetipisko enerğiju klātbūtnē kūst viscietākais metāls un, kur nu vēl cilvēks ar visām viņa aizsardzībām un tad nekas cits vairs neatliek kā pieskatīt spārnus lidojot kā naktstauriņam uz karstu lampu, jo attiecības var būt arī traumējošas un iznīcinošas.
Tādēļ vienmēr ir vērts sākt ar sevi un saprast un apzināties savus vājos vai triger punktus, lai pamanītu vai idealizētā projekcija jau negatavojas mani paraut līdzi lēcienā no klints. Jo ilgās pēc piepildījuma caur otru mēs ātri varam pazaudēt sevi un tā arī vairs nekad neatrast. Jo individuācijas ceļa uzdevums ir pievērsties mums pašiem saviem iekšējiem pretstatiem, rūpēties pašiem par savu pretpolu integrāciju, ne tikai caur otru, bet arī tiekties pēc to integrācijas sevī. Un mans vismīļākais Junga citāts: "Līdz brīdim, kamēr tu nepadarīsi neapzināto apzinātu, tas vadīs tavu dzīvi, un tu to sauksi par likteni."
Tātad, ja esi izlasījusi/is līdz šai vietai, turpmāk, piedzīvojot dvēseles saikni un galvu reibinošus taureņus pirmajā randiņā, tu varbūt varēsi nojaust par ko ir jūsu stāsts un ko ar to vajadzētu darīt vai nedarīt.

They laugh like soulmates.They finish each other’s sentences.It feels like destiny.But what if it’s not love?What if it’s trauma meeting trauma — disguised a...

13/07/2025

5. diena pēc šķiršanās, jeb brīdis, kad beidzas psihiskā anestēzija.
Pēc šķiršanās periodā mīlestība, dusmas, sāpes, aizvainojumi, vienaldzība var mīties neizprotamā secībā un dažreiz šīs emocijas un jūtas var pārņemt cilvēku visas vienlaicīgi.
Pirmajās dienās pēc sāpīgas šķiršanās vai laulības izjukšanas cilvēki var piedzīvot savādu nejutīgumu — dīvainu, gandrīz sirreālu mieru, kas aizsedz zaudējuma intensitāti. Dažiem tas šķiet kā skaidrība, citiem — kā distance pašiem no sevis. Bet ap piekto dienu bieži vien kaut kas mainās. Psihiskā migla sāk izklīst un anestēzija beidzas. Un tad pāri paliek ļoti stipras sāpes — asas, sirdi plosošas, klienti saka, ka sāp tā - līdz kaulam.
Šī nav domāta kā simboliska vai liriska atkāpe, jo sāpes ir īstas un reālas un, ja man klients saka, ka viņam liekas, ka viņš no sāpēm aizies ar sirdi, tad es viņam ticu, jo tas ir psihisks un neirobioloģisks process. Kad mēs piedzīvojam emocionālu traumu, mūsu ķermenis sāk mums palīdzēt izdzīvot un tas sāk izdalīt virkni stresa hormonu, piemēram, kortizolu un adrenalīnu. Tie mums palīdz izdzīvot krīzes brīdī. Tie noslāpē sāpes, apspiež dziļu emocionāli sāpīgu pieredzi un mobilizē mūsu nervu sistēmu darbībai, lai mums palīdzētu tikt galā ar šķiršanās praktiskajām lietām un arī birokrātiju.
Pirmajās dienās pēc šķiršanās, cilvēka smadzenes bieži vien darbojas beta viļņu režīmā, kas ir ātrs, koncentrējies un strādā problēmu risināšanas frekvencē, kas ir saistīta ar izdzīvošanu - cīnīšanos vai bēgšanu, spriedzi, bēgšanu no esošajām briesmām. Šis psihoemocionālais stāvoklis ļauj izturēt un izdzīvot, bet ne just.
Taču pēc dažām dienām — bieži tieši piektajā — hormonālais vilnis sāk noplakt. Adrenalīna līmenis krītas, aktivizējas parasimpātiskā nervu sistēma. Smadzeņu viļņi pamazām pārslēdzas uz lēnākiem — alfas vai pat teta viļņiem, īpaši mierīgākos brīžos vai atpūtā. Tie ļauj piekļūt jūtām, atmiņām un iekšējai integrācijai, bet vienlaikus atver arī vārtus sāpēm. Un tā ir diena, kad sāpes liek sevi manīt. To apraksta kā sāpes krūšu apvidū, kas ir ķermeņa viscerāla reakcija uz piedzīvoto zaudējumu. Parādās dusmas, vainas izjūta, ilgas, nožēla, visas emocijas, kas iepriekš bija aizturētas, tagad atsāk plūst. Var šķist, ka cilvēks psihiski sabrūk. Un emociju un jūtu ir tik daudz, ka tiešām var rasties izjūta par sabrukšanu zem visu emociju smaguma. Un tas norāda tiesas ir brīdis, kad sākas īstās sēras. Tās nozīmē, ka viss, kas bija bija pa īstam, bija mīlestība, bija saikne, ķermeņi un smadzenes bija noregulējušies kopīgā alfa viļnu ritmē. Kas liecina, ka partnerattiecības un saikne bija ļoti nozīmīga. Kā saka dvēseles līmenī.
Raksts ir veltīts tiesi 5.dienai, jo tā pēc šķirsanās ir viena no psihoemocionāli visspēcīgākajām, piektā diena no vienas puses var šķist kā psihoemocionāls sabrukums, bet no otras tā ir atgriešanās pie sevis, savām patiesajām i.zjūtām. Ja gribas raudāt, tad ir jāļauj vaļu asarām. Ja jūti dusmas, tad ļauj arī tām izpausties, nevis lai kādam uzbruktu vai atriebtos, bet lai varētu pats sev nodefinēt, kas tad ir noticis un kādu iespaidu tas ir atstājis uz psihē esošajiem procesiem. 5.dienā pēc šķiršanās psihe pāriet no izdzīvošanas režīma uz integrācijas procesu.
Šo ir vieglāk pateikt vai uzrakstīt, kā realizēt, bet atļauj sev vienkārši būt ar to, kas ir, kas nāk, kas sāp. Nekas nevienam nav jāpierāda. Nekas nav jālabo. Tikai jābūt un jāļauj būt. Jo dziedināšana nekad nav lineāra. Bet toties katru reizi, kad mēs ļaujam emocijām izplūst, tās neapspiežot, neattaisnojot un nekur nesteidzoties, mēs atgūstam daļiņu no sevis. Un, jā šī satikšanās 5.dienā pēc šķiršanās kādam/ai noteikti ļoti sāp, bet dzemdības arī sāp, un, ja ļauj dzimt kaut kam jaunam, psiholoģiski turot pašam savu roku un atgādinot atcerēties elpot, tad psiholoģiski var piedzimt no jauna, izejot visam cauri, jo kā Jungs ir teicis: "Īsākais ceļš laukā ir ceļš cauri".

04/07/2025

Kāpēc mūs pievelk narcisisti?
Tā ir mūsu ēnas projekciju izpausme. Ir daudz un dažādu rakstu un pieredzes stāstu par narcisistiem, Par to, kā viņi manipulē, kā viņi savaldzina, kā viņi domā tikai par sevi. Bet par to, kāpēc mūs vispār tik ļoti pievilina šie cilvēki, kā lampa nakts tauriņus, par to tiek stāstīts par maz. Kāpēc šis draugs, mīļotais vai kolēģis, kurš ir drosmīgs, vizuāli pievilcīgs un bezkaunīgi egocentrisks, šķiet, atmodina mūsos kaut ko apslēptu, kas līdz šim ir bijis pilnībā neapzināts, jo atradās mūsu pašu ēnā. Caur Junga analītiskās psiholoğijas prizmu raugoties, atbilde uz šo jautājumu slēpjas nevis narcisistā, bet mūsos pašos. Mūs nepiesaista narcisisti vienkārši tāpēc, ka viņi ir valdzinoši un burvīgi. Mūs viņos piesaista tas, ka viņi atļaujas realizēt vai iemiesot dzīvē un attiecībās kaut ko, ko mēs paši, visbiežāk audzināšanas dēļ, esam izslēguši no savas apziņas. Kā piemēram, bezkaunīga pašcieņa, drosme pieprasīt sev vietu, līderība mīlestībā, pašpārliecinātība izteiksmē, spēja dzīvot, nelūdzot atļauju. Tas nenozīmē, ka viņi ir labāki par citiem cilvēkiem, bet viņi atspoguļo mūsu izstumto, apspiesto, mūsu Ēnas daļu. Ir svarīgi atcerēties, ka ēna nav tikai par slikto, bet arī par ideālo, nekaunīgo, dzīvi kādu es vēlētos, bet šobrīd nevaru atļauties, mērķiem, sasniegumiem, robežām utt. visu to, ko neidentificējam ar sevi šobrīd.
Man nāk prātā situācija, kur klients stāstīja kā bijusī sieva viņu noskūpstīja ballītē dažas stundas pēc iepazīšanãs, un kā viņš caur šo jutās pilnībā savaldzināts. Vai kliente stāsta, kā viņas draugs vada viņa jauno auto kā pats Dievs nolaidies uz zemes, pie mums mirstīgajiem. Un, kā ar Tevi? Vai ir nācies skatīties ar skaudību un ar apbrīnā vaļā muti par to, cik otrs ir nekaunīgi drosmīgs. Tu līdz brīdim, kad satiki Viņu dzīvoji pilnīgā pārliecībā, ka labas un labi audzinātas meitenes un puiši tā nedara, to Tev jau iemācīja bērnībā. Tev iemācīja lūgt atļauju un atlikt savas vēlmes un vajadzības, jo kādam tas varēja nebūt ērti vai patīkami. Tādēļ daudzi bērni jau no pašas mazotnes iemācās būt uzmanīgi vai gandrīz neredzami, neuzbåzīgi un atturīgi. Un te pēkšņi kāds, kam bērnībā iemācija nebūt egoistiskam vai nekaunīgam, bet kalpot citiem, satiek kādu, kurš saka, ko grib, brauc ar auto, kā grib un erotiski pieskaras kādam, kas tikko ir iepaticies, kā grib. Tas man šķiet pilnīgi loğiski, ka tas var"izsist korķus" traumētā vai ļoti kontrolētā un ar pārliecību par savu neperfektumu apziņā, jo narcisisti dara to, ko citi nekad neuzdrošinātos. Viņu drosme šķiet maģiska, pat erotiska, bet ir savrīgi saprast, ka nevis viņu dēļ, bet apkãrtējo pašu projekciju dēļ. Tādēļ, ja pēkšņi sajuti skaudību vai nekaunīgu apbrīnu, zini, ka patiesībā tas ir tieši tas, ko pati vai pats vēlies darīt savā dzīvē. Idealizācijas izraisīta eiforija, jeb psihoemocionāls pacēlums ir bieži vien patīkams stāvoklis, kad esi jaunās attiecībās un lidinies divus metrus virs zemes. Bet svarīgi atcerēties, ka pēc Junga teorijas, kad mēs kādu idealizējam, mēs viņu “skaidri neredzam” — mēs projicējam savus iekšējos arhetipus uz viņu. Mēs neiemīlamies tajā, kas šis cilvēks patiesībā ir, bet mēs iemīlamies tajā, ko viņš it kā izstaro. Tas var būt Varoņa arhetips, Mežonīgās brīvās sievietes arhetips, Mīlnieks, Karalis vai Karaliene.
Tā ir milzīga drāma, kas norisinās starp mūsu Ego un mūsu bezapziņu. Jo narcissists kļūst par ekrānu, uz kura mēs varam projicēt savas dievišķãs ilgas justies dzīviem, redzētiem un stipriem. Tā veidojas saplūšana, jo eiforija, ko izjūtam, atrodoties viņu tuvumā, maksā to, ka zaudējam kaut ko sevī.
Bet kāpēc tikai narcisisti? Kāpēc mēs nejūtam to pašu pret laipniem, līdzsvarotiem cilvēkiem? Tāpēc, ka viņi neaktivizē mūsu ēnas projekcijas ar savu izaicinošo uzvedību un provokācijām. Un viņiem nav tā elektrizējošās aizliegtā augļa enerğijas, tāda kā bīstamās pašpārliecības vai starojošās pašapziņas lādiņa. Un tagad mēs nonākam pie jautājuma, ko man nepārtraukti uzdod sesijās: "Nu, kādēļ es visu laiku izvēlos viena un tā paša tipa partnerus, kur rezultātā esmu nelaimīga, pa īstam nesaredzēta un nesadzirdēta savās attiecībās.
Bet, ja mēs apskatamies uz attiecībām, kuras ir veselīgas pēc emocionāliem amerikāņu kalniņiem, tad tas ir garlaicīgi, jo viņi šķiet reāli, ar kājām uz zemes, droši un uzticami. Bet, ja mēs joprojām esam nesavienojušies paši ar savu iekšējo drosm un, mēs to līdz šim neesam atzinuši par savu, tad mēs neesam gatavi drošības izjūtai. Jo mēs gribam aizrautību, tauriņus, mūsu esības spoguļošanu pat, ja vēlāk tas sāp. Kamēr narcisisti atspoguļo tev tavu Ēnu, tikmēr tu vari palikt un rotēt viņu orbītā, cerot, “uzsūkt” daļu no viņu enerģijas, tikt “izvēlētam” un tādējādi vari justies vērtīgs un īpašs. Un caur šo tu vari palikt tuvu tam, ko vēl nevari pats sev iegūt - nekaunību, pašapziņu, brīvību darīt, ko vēlies, nepārdzīvojot vai tevi kāds nenosodīs.
Lai tiktu skaidrībā, kādas tavas šķautnes caur šo pieredzi attiecībās ar narcisistu vari sevī atklāt, ir jāpapēta šis jautājums tuvāk. Jo vienīgais ceļš kā tikt laukā no šīs arhetipu projekcijas varas un kļūt par to, ko viņi tev atspoguļo ir jāmeklē atbildes sevī, godīgi pašam sev atbildot uz dažiem jautājumiem. Kā piemēram, pajautā sev:
Ko es viņā apbrīnoju?
Vai tas varētu būt arī manī?
Kurā situāc8jā man vajadzētu to izpaust?
Kur tas ir manī?
Kas man traucē to izpaust?
Kā es varu sākt to atgūt?
Piemēram, ja tas ir viņa lepnums un pārliecība, tad es arī varu sev atļaut runāt skaidri un pārliecinoši. utt.
Izvēlies vienu lietu no saraksta un dzīvo tā šonedēļ, vai vismaz ļauj sev vienu dienu, vai vienu nedēļu, vai vienu mēnesi.
Narcissista uzmanība un klātbūtne nepiešķīra tev tavu īpašo statusu vai īpašību, viņš tikai tevī atvēra to, ko tu pats biji paslēpis no sevis. Tagad tā ir tikai jāatgūst.

The Path of Individuation: Taking Back Your PowerThe work isn’t to demonize the narcissist.The work is to withdraw the projection—and become what they mirror...

28/06/2025

Tikt tūkstots reizes sagrieztam ar papīru.
Raksts par emocionālo vardarbību ar ieskatu psihoemocionālās traumas sekās, apziņā un dziedināšanā.
Emocionālā vardarbība atšķirībā no fiziskas vai seksuālas vardarbības un tai sekojošas akūtas psihoemocionālas traumas, nav pamanāma uzreiz, bet fiziskā vardarbība ir. Emocionālā vardarbība ir visgrūtāk identificējama arī terapijā, jo tā var būt pilnīgi apslēpta no apziņas. Vēl grūtāk ir atpazīt hronisku vai kumulatīvu emocionālo vardarbību, jo tās sekas iestājas nemanāmi un ļoti bieži cilvēks nemaz neapzinås, ka tā ir vardarbība. Tā ir lēna, psihoemocionālo traumu pieredzes uzkrāšana psihē, kas grauj cilvēka personību caur traumu pētnieku nosaukto - nāvi no tūkstoš papīra griezieniem (nosaukums tulkots no angļu val.) Šie tūkstots mazie griezieni — vienaldzība, kritika, pasīvi agresīvi komentāri, atraidījumi, izsmiešana, manipulācija ar realitāti (gaslight), vainošana, vainas izjūtas aktivizēšana atsevišķi var šķist nenozīmīgi. Bet kopā tie veido neirobioloģisku uzbrukumu cilvēka identitātei un personībai, viņa emociju regulācijas spējai un apziņai. Cilvēka nervu sistēma ir veidota tā, lai sevi pasargātu un tūdaļ reaģētu uz apdraudējumu, taču tikai īslaicīgi (cīnīties, bēgt vai sasting). Ar katru emocionālo griezienu smadzenes pārorientējas darboties stresa režīmā, parasti ar zemu intensitāti, bet bieži. Laika gaitā tas paaugstinās kortizola līmeni, kas ietekmēs trauksmes parādīšanos, apetīti, miegu. Kā arī oksitocīna un serotonīna — piesaistes un labsajūtas hormonu samazināšanos, kas ietekmēs vientulības izjūtas veidošanos, apjukumu, dzīvesprieka, radošuma un jēgas izjūtas samazināšanos. Tāpat, tas izraisīs amigdalas pārmērīgu aktivitāti, kas nesīs līdzi pastāvīgu trauksmi, aizkaitināmību un pārmērīgu piesardzību. Tāpat tas izraisīs priekšējās smadzeņu daivas darbības vājināšanos, kas savukārt pasliktinās spējas pieņemt lēmumus, nospraust robežas un pašregulēties. Ļoti mūsdienīga problēma vai ne?
Smadzeņu viļņu Alfa un Beta ritmi ar laiku arī mainās, jo, piemēram, emocionāls atraidījums izmaina smadzeņu darbības viļņus sekojoši: Alfa viļņi (8–12 Hz), kas saistīti ar mierīgu, integrētu apziņas stāvokli, samazinās, kas apgrūtina relaksāciju un iekšējo līdzsvaru. Tai pat laikā Beta viļņi (13–30 Hz), kas raksturīgi domāšanai un modrībai, pastiprinās, bet traumas situācijās tie kļūst pārmērīgi aktīvi, radot nepārtrauktu domu joņošanu, kur domas auļo pa riņķi kā zirgi pa aploku vai kā suns, kurš bezgalīgi ķer pats savu asti. Tādējādi izraisot domu rumināciju un trauksmainu apkārtnes skenēšanu. Rezultātā smadzeņu darbība iestrēgst izdzīvošanas režīmā, pat, ja ārēji viss šķiet drošs, iekšienē ir sākusies psihiska, bezgalīga cīņa. Jungs uzsvēra Patības (Self) nozīmi kā visa personības veseluma simbolu. Kas ir ļoti būtiski, jo tas nosaka cilvēka individuācijas ceļu. Emocionālās vardarbības rezultātā Ego cieš un kļūst vājš, un deformēts, un tādēļ tas vairs nespēj līdzsvaroti pastāvēt starp iekšējo un ārējo pasauli. Ego un Patības ass traumas rezultātā pārtrūkst, un Ego vairāk identificējas ar Patības tumšo pusi. Tajā brīdī cilvēks zaudē kontaktu ar savu iekšējo patiesību, viņš pārstāj pats sevi dzirdēt un adekvāti uztvert, bet notic tam, ko citi saka par to, kā viņš jūtas vai kā nedrīkst justies. Veidojas viltus Es personība, (False self), kas orientēta uz varmākas vajadzībām un reakcijām. Kam par iemeslu ir centieni reağēt un darīt visu tā, lai varmāka nesadusmojas, lai jau iepriekš paredzētu, kas sagaidāms un kā novērst iespējamos draudus un emocionālo uzbrukumu. Tanī brīdī Ēna - visas apspiestās personības daļas, kļūst toksiska, pārpildīta ar neidentificetām dusmām, sāpēm un bezpalīdzību. Laika gaitā tas izraisa identitātes sairšanu, disociāciju un sajūtu, ka cilvēks vairs nezina, kas viņš ir un kas viņam patīk. Cilvēki, kas piedzīvo emocionālo vardarbību, bieži zaudē uzticēšanos savām sajūtām. Atkārtota pazemošana izraisa stāvokli, ko sauc par iemācītu bezpalīdzību. Kā rezultātā cilvēks vairs necīnās pret netaisnību, bet gluži pretēji, viņš sāk to attaisnot. Un galu galā notic varmākas uzskatiem un tic, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā vai tic, ka viņš zaudē veselo saprātu. Vai arī tic, ka ir pārāk emocionāls, jo raud par katru sīkumu utt. Tā ir savā ziņā kā apziņas sairšana, ko pavada samazināts vagusa nerva tonuss, emocionālā spektra paralīze un sasalums, ar sekojošu nespēju būt un veidot patiesi tuvas attiecības. Cilvēks it kā ir pilnībā funkcionāls no ārpuses, bet distancēts un nejūtīgs, tukšs no iekšpuses it kā būtu iestrēdzis starp “bēgšanu” un “sastingšanu”.
Atveseļošanās no emocionālās vardarbības prasa netikai apzināšanos, kas tieši ir nodarīts un kas ir sekas, bet arī ir svarigi sajust visu emocionālo pieredzes gammu, kas nāk līdzi nodarījumiem, bez varmākas attaisnošanas.
Emocionālā vardarbība ne tikai ievaino, bet tā arī izkropļo stāstu, ko cilvēki sev stāsta par pieredzēto, caur ko izgājuši un kāda ir bijusi izdzīvošanas cena. Ceļš uz dziedināšanu nav iespējams caur aizmiršanu, vai dusmu noliegšanu, (jo ir taču jāpiedod, tā vismaz visi saka, kas ir labs transformācijas rezultāts, kas notiek pats nosevis, bez visiem - jā...), bet dusmu noliegšanas cena ir saistīta ar zemu pašvērtējanu. Tādēļ atveseļošanās ir iespējama tikai caur pieredzes apzināšanos un emociju atzīšanu, jā es esmu to piedzīvojis, jā es šo jūtu, un man ir tiesības šo visu just. Ar empātiju pašam pret sevi un cietušo savu daļu. Ja emocionālā vardarbība ir notikusi bērnībā, tad iekšējo bērnu, ja emocionālās vardarbības pieredze ir notikusi pieaugušā vecumā, tad savu cietušo sievišķo vai vīrišķo daļu. Bez nosodījuma, bez vardarbības pašam pret sevi, jo terapijā ļoti bieži no klientiem dzirdu uzbrukumus savai cietušajai daļai - "es pati biju vainīga, ka mani 13 gados izvaroja, piekāva utt." Šim naratīvam būtu jāmainās, lai varētu atgriezties pirmie Alfa viļņi.
Ar empātiju un līdzcietību pret sevi, ar traumu apzināšanos, ar dusmām, ar sava spēka ieraudzīšanu, ar savas autoritātes atzīšanu gan dzīvē, gan profesionāli.
Pārvarot psihoemocionālās traumas, sevi sadzirdot un uzticoties savām iekšējām sajūtām, velkot robežas vai atsakoties no toksiskām attiecībām savā dzīvē ir iespējams dzīvot ar kreatīvu un pozitīvu dzīves enerğiju.

Death by a thousand paper cuts About emotional abuse with insights into the consequences of psycho-emotional trauma, awareness, and healing.

26/06/2025

Kad ar mīlestību nepietiek.
Šis raksts ir veltīts visām sievietēm, kuras tic, ka pašas ir problēma attiecībās. Neliels ieskats šķiršanās tēmā, kad tas šķiet, kā vienīgais pareizais risinājums, grupai cilvēkiem pēc šķiršanās noslēdzoties - (jauna atsāksies online rudenī, interesenti var pieteikties, rakstot man uz whatsapp).
Ir attiecības, kas pamazām, pavisam lēnām un gandrīz neredzami salauž. Ne ar atklātu vardarbību, bet ar slēptu, kas ārēji izskatās kā laipnība vai rūpes, bet ar laiku sieviete saprot, ka pēkšņi sabiedrībā sāk justies neveikli, ka pēkšņi viņai liekas, ka viņa nemāk braukt ar mašīnu, kas kādreiz šķita kā meditācija. Daudzām sievietēm, īpaši tām, kuras vieglāk identificējas ar tumšo ēnas daļu nekā ar pozitīvo sevī un cilvēkos, kuras ir ļoti kritiskas pret sevi un jūtas vainīgas, ja viņu klātbūtnē, kāds jūtas nelaimīgs, un pat, ja viņas cieš savās partnerattiecībās, viņas nespēj no tām aiziet. Jo aiziešana no šādām attiecībām nozīmētu sevis pazaudēšanu, jo visa dzīve līdz šim ir riņķojusi ap partneri. Patiesībā jau ar laiku atrašanu, bet brīdī, kad gribas aiziet, tas liekas neiespējami, jo pret sevi ļoti kritiskajai sievietei liekas, ka viņai ir vairāk jācenšas, vēl vairāk jāstrādā pie attiecībām, vēl vairāk jāatbrīvo partneris no viņa atbildībām un pienākumiem.
Kā Junga analītiķe, kas strādā arī ar pāriem, esmu novērojusi, ka diezgan bieži sievietes notic, ka ir kļuvušas pārāk jūtīgas un emocionālas, pārāk prasīgas, pārāk dusmīgas, pārāk kontrolējošas, jo viņām tas tiek pārmests. Un, ja šis raksts ir arī par tevi, tad varbūt tieši šobrīd ir laiks apskatīties, kur tu patiesībā esi savās attiecībās un kas notiek tev apkārt. Varbūt attiecības jau kādu laiku vairs nav par jums kā pāri, bet gan par kalpošanu un ērtību nodrošināšanu vienam no pāra?
Junga analītiskajā psiholoģijā arhetipu teorija paredz, ka katrā sievietē mīt iekšējais vīrišķais tēls, jeb enerģija - animuss. Ja sieviete bērnībā ir piedzīvojusi psihoemocionālu traumu un tādēļ no robežu sarga animuss ir kļuvis par kritizējošu cietuma uzraugu, tad šī dinamika parādīsies arī ārējās attiecībās. "Kamēr iekšējā pasaule nav apzināta tā parādās ārpuss tevis kā liktenis" (Jungs)
Kā jau minēju, ja animuss nav ticis integrēts un attīstīts, tas kļūst skarbs, valdonīgs un nežēlīgs. Attiecībās šīs sievietes bieži neapzināti izvēlas partnerus, kuri atspoguļo šo iekšējo animusu, kritizējošu, noraidošu, kontrolējošu. Un tādēļ tā vietā, lai atpazītu vardarbību, viņas notic, ka ir sliktas sievas, jo partneris nav ar viņām apmierināts un, lai kā arī viņas censtos, nekas nemainās uz labo pusi.
Šī, diemžēl, ir psihiska traģēdija, kas veido jaunas psihoemocionālas traumas. Un šīs sievietes kļūdaini uztver emocionālo vardarbību par pelnītu sodu. Viņas projicē savu iekšējo nežēlību uz partneri un attaisno notikušo. Esmu praksē dzirdējusi daudz un dažādus pieredzes stāstus, kur psihoemocionālas traumas tiek attaisnotas. Ja vīram parādās mīļākā, tad sieva pati ir vainīga, jo pārāk daudz, laika ir veltījusi kopīgajiem bērniem, darbam utt. Bet otrs neko par to pirms tam nav minējis, bet , kad pieķerts sāk izmantot to kā attaisnojumu. Un kā vispār realitātē var izmērīt, kas ir pārāk daudz, bet sievietei, kurai jau kopš bērnības ir iemācīts justies par visu vainīgai, tā ir absolūta patiesība. Viņa ir pilnīgi pārliecināta, ka visu, kas notiek ir pelnījusi, jo pati ir vainīga pie radušās situācijas.
Toksiskās attiecības bieži sievietēs rada pārliecību arī par Dieva vai likteņa ilūziju: "Mēs esam dvēseles radinieki, esam viens otram lemti, jo kaisle un jūtas ir līdz šim nepieredzēti spēcīgas". Caur šo tiek attaisnotas emocionālās vardarbības un traumu pieredzes, kamēr tiek piedzīvotas krāpšanas, atraidījumi, nodevība pazemojumi, un emocionāla distancēšanās. Šīs attiecības bieži atkārto agrīnos pieredzes modeļus bērnības ģimenē. Attiecības ar emocionāli nepieejamu vai kritisku vecāku, un cīņu par viņa mīlestību, kuru bija ļoti grūti un pat neiespējami izcīnīt. Bet mīlestība ir viena no svarīgākajām cilvēka eksistences jegām, tādēļ daudzi turpina cīnīties mūžīgi, lai to nopelnītu. Bet cīnīties par mīlestību partnerattiecībās nav tas pats, kas tikt mīlētam. Aiziešana no toktiskām attiecībām bieži izraisa neizturamu vainas izjūtu. Tādēļ, ka mūsu bezapziņā partnera pamešana atmet sievieti atpakaļ bērnības traumas pieredzē vai kompleksā un izraisa līdzīgas sajūtas, kā tad, kad vecāks bija emocionāli nepieejams, vardarbīgs un atraidošs. Un tā rezultātā aktivizējas baisa vientulības izjūta, kas tagad jau pieaugušai sievietei " kož līdz kaulam". Un sāpes kā reālas fiziskas ciešanas pārņem visu ķermeni. Tas ir neizturami, tādēļ psihe turas pie cerības, ja sieviete vēl tikai mazliet vairāk pacentīsies un citiem taču iet daudz trakāk, un galu galā , ja viņa piepildīs visas partnera iegribas, tad viņš beidzot viņu ieraudzīs un atkal mīlēs tāpat kā attiecību sākumā. Sievietes, kurām grūti aiziet no toktiskām attiecībām, bieži iemieso sevī “sliktās sievietes” arhetipa atspulgu. Viņas svētī tic, ka ir sliktas un ir kā Medūzas, Mēdējas vai Lilitas vissliktākajā iespējamākajā nozīmē, tās kas zāģē, ir nepievilcīgas un neapmierinātas un nogalina visu kam pieskaras un šai gadījumā arī attiecības.
Bet ko tad, ja aiziešana nav sliktā lieta, bet gan sievietes pašas iniciācija? Un, ko tad, ja iziešana no toksiskuma ir sākums ceļam uz veselumu, tieši tas, ko mums paredz individuācija?
Kā terapeite esmu redzējusi daudz pāru, kur viens partneris izmanto otra zemo pašvērtējumu un vainas izjūtu, lai dominētu un stiprinātu savējo. Dažreiz nākas novērot manipulācijas, kā viens sagroza otra realitāti "gas light" un tur otru emocionālā badā. Un tomēr sāpinātais un cietušais partneris bieži atsakās aiziet. “Bet ir jau arī labi brīži, un viņš jau nedomāja neko ļaunu, viņš tāds ir un man jāpieņem un jādzīvo.” viņa saka. “Un viņam bērnība bija vienkārši šausmīgi traumējoša, es negribētu būt par iemeslu jaunai traumai, man viņu ir žēl.”
Strādājot ar pāriem mēs pievēršam uzmanību un novērojam, kas notiek starp partneriem, kas ir laukā starp viņiem. Vai tas ir dzīvinošs vai iztukšojošs? Vai tas atbalsta individuāciju vai smacē un tur emocionālā atkarībā? Nedrīkst aizmirst, ka attiecības, kas prasa atteikties no sevis, savām vajadzībām arī būt mīlētam nav veselīgas attiecības.
Aiziešana no toksiskām un vardarbīgām attiecībām noteikti nav vienkārša, kad klienti apraksta emocionālos amerikāņu kalniņus, kuros gadiem ir dzīvojuši, tad to var salīdzināt tikai ar smagajām narkotikām, kad viss ir labi , tad ir septītās debesis, kad viss ir slikti , tad ir došanās cauri elles lokiem. Un tās trakās spēcīgās emocijas nekas vairs tādā līmenī neaizvietos, negribu nevienu sarūgtināt, bet tas, kurš ir kādreiz gadiem ilgi pīpējis, vai bijis atkarīgs no alkohola vai azartspēlēm zina, ka tas nakad nebeidzas, jo vēlme var atgriezties un atgriežas vēl ilgus gadus pēc pēdējās lietošanas reizas. Un tāpat ir arī ar emocionāli krasi svārstīgām attiecībām, klienti jūt ilgas pēc zaudētā emocionālā piepildījuma un arī sāpēm, jā tā ir taisnība, arī pēc sāpēm, kas liek justies dzīvam, vēl ļoti ilgi, pat esot jaunās un emocionāli mierīgās attiecībās. Tādēļ aiziešana no toksiskām attiecībām ir sevis glābšana, meklēšana, arī padošanās un palaišana. Ilūziju un cerību zaudēšana un sāpes, daudz sāpju un vientulības. Tā savā būtībā ir atgriešanās pie sava Es, psihiskās telpas atgūšana, kas reiz tika atdota mīlestības vārdā. Aiziešana nozīmē atteikties no partnerattiecību laikā uzvilktās lomas un nebūt vairs partnera ēnai, mātei, spogulim, audzinātājai vai sodītājai. Tad var sākties tavs transformācijas ceļš. Un, ja pēc aiziešanas jūties kā pazaudējusies, un pazaudējusi dzīves jēgu, un ar milzīgu melno caurumu sirds vietā, zini, ka arī tā var būt, un ies laiks un lietas normalizēsies, un arī jūtas. Ņem vērā, ka daudzas sievietes ir tieši šādi jutušās, kad gājušas cauri tieši tādai pašai pieredzei. Aiziešana no toksiskām attiecībām nesākas ar čemodānu. Bet gan ar to brīdi, kad sieviete beidzot notic, ka viņa nav problēma. Un tad sākas īstais ceļš pašai pie sevis.