http://www.lovehome.lv/, https://www.paruterapija.lv/

Love Home, Kārļa Mīlenbaha iela 4, Riga (2026)

26/02/2026

Cilvēks, kurš ir apzinātā kontaktā ar savu Augstāko Es, atrodas pastāvīgi resursā.

Jā, viņš arī var nogurt, var justies izsmelts pēc dienas izaicinājumiem, vai pat būt izdedzis.
Taču pēc atpūtas viņš atkal atgriežas savā spēkā, enerģijā un radošumā. Atpūties viņš atkal ir pilns iedvesmas dzīvot, plānu un idejām.

Jo cilvēks, kurš uzticas Augstāku spēku vadībai, dzīvo ar iekšēju pārliecību:

“Man viss ir labi.
Man viss vienmēr būs labi.
Jo es esmu viens vesels ar Dievu jeb Visumu.”

Līdz ar to cilvēkā ir iekšēji lielāks miers, paļāvība, atvērtība, ticība saviem spēkiem, zīmēm, intuīcijai. Viņš dzīvo ar pārliecību, ka viņu pieskata un viņš uz Zemes ir svarīgs.

Pretējs stāvoklis rodas, ja cilvēks dzīvo tikai caur prātu, ego un kontrolēšanu, neuzticoties Augstākai vadībai.
Viņa dzīve kļūst par nepārtrauktu spriedzes lauku: trauksme, bailes, haoss, nedrošība un neparedzamība kļūst par cilvēka ikdienu.

Cilvēks, kurš aizveras, dzīvo virspusēji, fokusējoties tikai uz savām vajadzībām un tieksmi “pārvarēt šodienu”:

“Mani neviens nemīl.”
“Nevienam nevar uzticēties.”
“No visiem jābūt uzmanīgam.”
“Es neesmu vajadzīgs.”
“Es neesmu vērtīgs.”

Kas noved pie atkarībām, izdegšanas, mūžīgas neapmierinātības, dzīves noguruma, slimībām, aizvainojumu uz dzīvi.

Šīs pārliecības - tie nav fakti un var pat neatbilst realitātei, tā ir pašsajūta, kuru uztur iekšējā pieredze un neuzticēšanās. Dzīve vienkārši apstiprina to, ko cilvēks domā un kam tic.

Visu savu resursu cilvēks iztērē pastāvīgā cīņā, aizsardzībā, pretestībā, pretenzijās, dusmās, nevis radīšanā.

Dzīves pieredzes piemērs

Kāds cilvēks visu mūžu centās visu nokontrolēt — darbs, ģimene, veselība.
Katru vakaru viņš gāja gulēt ar pašsajūtu, - lai ko darītu, lai ko būtu paveicis, nekad nejūtos pietiekami labs.
Viņš bija pārguris, dzīvoja pastāvīgā spriedzē, jo centās dzīvot kā “pēc maģistra plāna”, nevis dzīvu dzīvi. Pēc sava plāna neuzticoties Augstākiem spēkiem..

Nonākot līdz izdegšanai, kad ķermenis atteicās celties no gultas un rokas nevarēja pacelt pat, lai paēstu, viņš bija spiests satikties ar savām sajūtām, no kurām tik ļoti bēga visu savu dzīvi - nevajadzīguma, mazvērtības, pamestības, nespējīguma sajūtām. Bez iespējas izvēlēties viņš bija spiests ielūkoties savā iekšpasaulē.

Saprazdams, ka dzīvē pastāv kāda Augstāka vadība un ka vienmēr ir mācējis dzīvot tikai apkalpodams un bēgdams no savām bailēm, viņš sāka veltīt laiku meditācijai.

Pakāpen*ski atjaunojot uzticību savai iekšējai vadībai un kaut kam lielākam, kas mūsu dzīves vada, viņa pašsajūta un arī dzīve sāka mainīties:
• stress mazinājās
• viņš spēja rīkoties un pieņemt lēmumus lēnāk, apzinātāk
• idejas nāca vieglāk
• pat vienkāršas lietas, kā sarunas ar cilvēkiem, darbs, sportošana vai pastaigas, kļuva baudāmas

Viņš saprata ļoti būtisku lietu: enerģija seko ticībai, nevis kontrolei.

Tas, kurš dzīvo saiknē ar savu Augstāko Es, var būt noguris, bet viņa enerģija vienmēr atjaunojas.
Savukārt, cilvēks, kurš dzīvo tikai prātā un bailēs, tērē visu savu spēku aizsardzībai un pastāvīgai kontrolei — ilgtermiņā jūtas tukšs, noguris, bez spēka, bez iedvesmas, bez resursa, bez pacietības, veselības un prieka.

Dzīvē mēs izvēlamies, kuram stāvoklim ļaut sevi valdīt.
Uzticoties sev un Augstākajam Es, atveras sirds un ķermenis kļūst atstābis, bet izturīgs. Un enerģija, radošums un iekšējā drošība kļūs par ikdienas pamatstāvokli.

Tavs stāvoklis un apzināta vai pavirša dzīvošana nosaka to, kā dzīve dzīvojas, kā tā atsaucas.

Ja cilvēks izvēlas dzīvot virspusēji, tikai apmierinot savas vajadzibas un kaitējot citiem, aizvērtībā, vēloties paņemt to, kas ir otram, skaužot, pastāvīgi visus kritizējot, vainojot, tiesājot un nosodot, tas parāda, ka cilvēks jūtas it kā savas dzīves saimnieks, taču grib dzivot uz citu cilvēku resursa.

Šāda dzīvošana paša dzīvi padara smagu - dēļ mūžīgās kontroles, trauksmes, varaskāres, negausības burtiski nodedzinot savu dzīves resursu. Bieži vien arī visu kāroto dabūnot iekšējais apmierinājums ar sevi un dzīvi tā arī neatnāk.

Ir ļoti svarīgi nonākt līdz sajūtai, ka bez Augstāku spēku vadības cilvēks var ļoti ātri apmaldīties un noklīst no ceļa, pazaudēt būtiskāko, apjukt vērtībās.

Augstāku spēku klātesamība nepalaiž savas rokas vaļā nekad, taču cilvēks var kļūt par sava prāta upuri un aizslēgt sirdi Augstākai vadībai.

Dzīvojot ticībā un saiknē cilvēks vienmēr jūtas drošībā, pieskatīts, pasargāts, vadīts un ļoti mīlēts.

Kristīne Pabērza
www Love Home lv
www Pāru Terapija lv

25/02/2026

Psiholoģiski nenobriedis cilvēks nespēj ne izturēt to, ko viņš jūt, ne to izprast, ne uzņemties atbildību par savām emocijām, ne rīcību, ne uzvedību. Viņš ne prot, ne ir gatavs runāt, izrunāties, rast risinājumu, jo tas nozīmē - atklāties.

Tā vietā cilvēks vienkārši aizbēg, lai izvairītos no atbildības un noslēptos no kauna par savu vājumu, kuru sevī apzinās.

Lai atvainotos, atzītos savās sajūtās vai izmainītu situāciju, ir nepieciešama drosme un psiholoģiskais briedums. Daudziem cilvēkiem vienkāršāk ir aizbēgt, noslēpties, nocirst saikni, nevis risināt.

Būsim godīgi, reizēm esam kopā ar tik pat nenobriedušiem cilvēkiem, kādi esam paši,, bet reizēm arī gribēdams neko nevarēsi izrunāt, ko otrs ir aizslēdzis, ierāvies un nav spējīgs izturēt sarunas. Tad atliek vien palaist vaļā to, kurš ir akls, kurls, pastāvīgi ievaino atsakoties par to uzņemties atbildību.

Arī es tā esmu darījusi. Domāju, ka mēs katrs - aizver durvis un aiziet.
Tajā brīdī, kad aizcirtu savas durvis, man patiešām bija kauns atzīt savu vājumu, trauslumu un ievainojamību.
Es esmu taisījusi viet duvis un man ir cilvēki aizvēruši durvis atstājot skumjas, apjukumu, nesapratni, vainas sajūtu.

Reizēm mēs neapzinamies, ka patiešām esam kādam ļoti mīļi, īpaši un svarīgi, un ka mūsu aizbēgšana var nodarīt milzīgas sāpes otram.

Arī ievainojumi ir rīti gadiem klusējot un spēlējot “labo meiteni”. Baigā varonība - slēpšanās no sevis 😅

Tikai mācoties, analizējot sevi un apzinoties savas rīcības iemeslus, šodien varu ļoti viegli izturēt mirkļus, kad kāds cilvēks rīkojas tieši tāpat - klusē, pazūd.

Katram cilvēkam ir nepieciešams laiks iekšējām sarunām, pie kā nereti noved tikai sāpes, diskomforts, aizvainojums, pretenzijas, dusmas par to, ka visi neuzvedas tā, kā es to sagaidu un viss dzīvē nenotiek tā, kā gribu.

Es nebūtu spējusi pirms daudziem gadiem izskaidrot savu rīcību, uzvedību atpazīt savas bailes, kuras vadīja manu ricību. Pat ja mani būtu kāds pratinājis, es viņu būtu pārliecinājusi par to, cik otrs ir slikti rīkojies, cik viņš ir nepareizs un netaisns utt. Un aizstāvējusi sevi. Tā dara ievainojums, - asiņodams aizstāvās.

Briedumam vajag reālas pieredzes, kurām izejam cauri apgūstam kaut ko jaunu par sevi. Pieredzes ir kā trenažieru zāle, kurā tikai pēc neatlaidības un atkārtojumiem parādās rezultāts.

Aizbēgot, noslepjoties, izolējoties mēs apliecinām, ka vēl esam mazi esošās pieredzes priekšā, ka trūkst iekšējas ticības saviem spēkiem, nav nobriedis Ego vai tas ir paņēmis virsroku.

Visumam ir daudz laika. Un izdomas. Tas mums noliks priekšā identisku cilvēku, pieredzi, sajūtas.

Esmu šodien ļoti pateicīga, ka neskatoties uz savu rīcību, kura it sāpinājusi cilvēkus, dzīve man ir atļāvusi dziedināt savas rētas, ievainojumus. Un arī par to, ka cilvēki arī pēc laika atver savas sirds durvis un mēs varam izrunāt savas tā laika sajūtas. Nekas nav pašsaprotams šodien priekš manis.

Cik zīmīgi - 11.martā plkst.11:11 stāvam pie kases abas.. un tikai mēs divas, neviena vairāk. Divas, kas reiz bijām tik tuvas un vienā brīdī pazaudējāmies. Silta saruna 💛 un milzīga pateicība par noieto ceļu, lai satiktos no jauna.
Bet Visums arī varēja nebūt tik iejūtīgs.

Muļķīgākais, ko varam darīt ir censties dzivot kā pārcilvēki, - ideāli, stīvi, perfekti un nedzīvi. Ārēji ideāli, iekšēji saspringuši, iestieptā smaidā, aiz kura slēpjas ļoti ievainota un trausla Dvēsele.

Būt cilvēkam, - tas ir baigais piedzivojums. Bet, kā mēs zinām, piedzīvojumos ir jābūt atvērtam visam. Tur nav nekā perfekta.

Ticu, ka absolūti katra pieredze ir Svētība no Augšas un ka mums katram ir dots laiks un iespējas, lai no jauna satiktos ar to, ko Dvēsele bija iecerējusi iziet uz Zemes. Un tas nav par - viegli. Tas ir par iekšējām izvēlēm augt vai padoties.

Ne pieredzes mūs dara spēcīgus, bet prasme dzīvot pateicībā, pieņemšanā, pazemībā un uzticībā.

Mēdz teikt: kad Tevi kāds aizmirst, Dievs grib satikties ar Tevi. Lai Tu mācītos ievērot mīlestību pats sevī. Lai nostiprinātu saikni ar Augstāko un pārstātu ubagot, meklēt mīlestību pie cilvēkiem. Cilvēkiem tā daudziem ir deficītprece.

Esam saudzīgi pret sevi un citiem. Visam ir vajadzīga sava laika deva.

Mēs nevaram pamest dzīves skolu neapgūstot, kā vadīt savu uzmanību, enerģiju, resursu. Atsakoties no vienas mācībstundas mūs metīs atpakaļ tajā atkal un atkal. Paši tā sev kavējam attīstības procesu un brīnamies, kāpēc lietas sprūst, dzīvē ciešanas un cilvēki arvien mazāk mūsu dzīvēs.

Ne velti ir teiciens: lepnība ir skaistākais pasaules grēks. Taču aiz tās slēpjas ievainota pašapziņa, nevajadzības sajūta un dusmas. Tas viss prasīs sevi dziedināt, lai dzīvē atgriestos harmonija, prieks un piepildījums 💛

Lai uzlidotu augstu augstu ir jāizmet visi liekie maisi ar aizvainojumu, upurismu, pretenzijām, apspiesto agresiju, spītību, lepnību….

Kristīne Pabērza
www Love Home lv
www Pāru Terapija lv

25/02/2026

Cilvēks ar zemu pašnovērtējumu bieži dzīvo šaurā baiļu, aizvērtības un šaubu pasaulē. Viņš neuzticas savai intuīcijai un krīzes situācijās bieži vien jūtas bezpalīdzīgs, vājšs. Tas tamdēļ, ka nav kontakts ar iekšējo spēku - intuīciju. Net ja nav kontakts, nav enerģijas.

Katrs no mums dzimstot ir savienots ar Visuma enerģētisko lauku caur iekšējo spēku. Intuīcija ir viena no cilvēka caur Visuma gūtu spēka izpausmēm.

Pat vissarežģītākajā situācijā Visums vai Dievs nav aizbraucis atvaļinājumā, bet ir cieši līdzās, tur savu roku, ir gatavs vadīt. Krīzes situācijā vai mierīgā dienā, bet mums pastāvīgi tiek rādītas zīmes, sūtīti cilvēki, rādīta un radīta izeja.
Dzīve, Visums, Dievs - Augstākie spēki ir ieinteresēti asistēt mūs pieredžu iziešanā un vienmēr cenšas mums palīdzēt.

Dzīvošana tikai prātā, pastāvīgā trauksmē, kontrolē vai aizvērtības stāvoklī enerģētiski aizver cilvēkā sava spēka apzināšanos. Cilvēks reizēm pavisam izslēdz no savas apziņas Augstāko spēku esamību.
Kad esam apmetušies tikai savā prātā, mēs pārtraucam sajust dzīvi un savu iekšējo spēku, intuīciju un viedumu. Tas liek zaudēt pamatu zem kājām, dot sajūtu, ka esam apmaldījušies, vieni.

Visums runā caur enerģiju

Kad izjūtam: “Es vairs nejūtu saikni ar šo vietu, šo cilvēku, šo nodarbi vai šo draugu,” – tas nozīmē, ka Visums vairāk neiedala enerģija šim cilvēkam, vietai vai situācijai.

Sajūta, ka kaut kas ir beidzies, bieži vien ir informācija par to, ka jāatbrīvo vieta jaunai pieredzei vai jāsagatavojas nākamajam posmam. Bet cilvēks mēdz spītīgi iekrampēties un censties noturēt, neatdot, nepadodoties. Neuzticoties intuīcijai un paļaujoties tikai uz racionālo prātu ir grūti atbrīvot, atlaist, atdot vai atteikties no tā, kas mums ir, pieder, ir iegūts vai kam esam ilgu laiku veltījuši cenšoties iegūt.

Neuzticoties tam, kādas zīmes rāda Visums, neieklausties sevī, intuīcijā mēs paši radam sev stresu, enerģijas aizturi un apgrūtinam iespēju ielaist dzīvē jaunas pieredzes.

Cilvēkam, kam pietrūkst pašvērtības, bieži trūkst arī drosmes uzticēties tam, ko sajūt. Tā vietā viņš meklē pareģus, redzīgos vai instrukcijas, kas „pateiks priekšā”, kas būtu jādara tālāk.

Patiesībā visa atbildes ir mūsos un runā mums katram saprotamā valodā – caur intuīciju, priekšnojautu, sirds centru, sirdsapziņu.

Tikai jābūt spējīgiem pārslēgties no prāta uz sirds centru un jāmācās dzirdēt, pieņemt, sajust, drosmīgi sekot. Prāra bailes un Ego ir lielākie šķēršļi, lai sāktu uzticēties tam, ko jūtam.

Kā atjaunot saikni ar intuīciju un savu spēku?

1.Klausies savās sajūtās – biežāk apstājies un pajautā sev: “kā es patiesi jūtos šajā situācijā?”
Dienasgrāmatas rakstīšana, būšana dabā vai klusuma brīži var palīdzēt mācīties atšķirt intuīciju, sirds balsi no prāta šaubām.

2.Enerģijas pārskats – pajautā sev: “kurā dzīves jomā mana enerģija vairāk neplūst vai ir aizturēta? pret kuru cilvēku es vairāk nejūtu neko?”
Identificējot, uz ko enerģijas plūsma no Augšas vairāk netiek dota vai ir apstājusies, - (bizness, attiecības, hobijs, dzīvesvieta, darba vieta) var atbrīvot vietu jaunām pieredzēm, cilvēkiem, iespējām.

3.Mācīties uzticēties sajūtai, ka kaut kas šķiet noslēdzies. Mācīties atzīt to: “Šī pieredze ir izieta, un tagad varu dot vietu jaunam posmam.” Pateicība par doto pieredzi un enerģiju, lai spētu iziet attiecīho mācību palīdz enerģijai plūst brīvi.

4.Ļaujies pastāvīgi Tev veltītai enerģētiskai plūsmai – praktizē mazas ikdienas izvēles, kurās ļaujies intuīcijai. Pat nelielas lietas, kā izvēle, ko ēst vai kā pavadīt brīvo laiku. Trenē uzticēšanos sev, sajūtām ķermenī un atsaucies.

5.Atbrīvojies no atbildes meklējumiem un apstiprinājumiem pie citiem cilvēkiem. Mācies uzticēties savai iekšējai balsij un intuīcijai, nevis meklēt citu apstiprinājumu. Uzticēšanās sev stiprina pašvērtību un iekšējo spēku.

Uzticēšanās sev un savai intuīcijai ir atslēga uz iekšēju jaudu, harizmu, drosmi, spēku. Jo vājāka ir cilvēka pašvērtība, jo vājāka ir viņa ticība intuīcijai, Augstāku spēku vadībai.

Jo vairāk mēs klausāmies intuīciju, sekojam savām sajūtām un ļaujamies Visuma klātbūtnes plūsmai, jo skaidrāk mēs redzam ceļu, kas mums katram paredzēts.

Uzticoties iet kļūst ļoti viegli un droši. Neuzticoties - tā ir pastāvīga trauksme, cīņa, pierādīšana, nepadošanās, dzīvošana pretenzijās, nodevībās, bailēs, bezspēcībā, bezizejā.
Uzticībā mēs sajūtam aizsardzību, klātbūtni. Parādās resurss, interese, spēks, prieks, virzība.

Ik brīdi turi sev tuvu šos vārdus:
ES ESMU DROŠĪBĀ.
MANI SARGĀ UN VED AUGSTĀKI SPĒKI. VISS NOTIEK MAN UZ LABU.

Kristīne Pabērza
www Love Home lv
www Pāru Terapija lv

25/02/2026

Aiziet no vietas, kur izturas ievainojoši, no cilvēka, kurš ievaino vai no nepatīkamas un degradējošas vides - tā ir pirmā pieauguša cilvēka privilēģija.

Bērns nevar izvēlēties - palikt vai aiziet. Bērns ir atkarīgs un spiests palikt arī, kad viņu sāpina, atgrūž, neredz, nepaņem uz rokām. Bērns nevar aiziet no agresīvas un nedrošas vides, no histēriskiem, vardarbīgiem vai atkarīgiem vecākiem.

Tā ir pirmā pieauguša cilvēka privilēģija - pieņemt lēmumu un aiziet, ja palikšana apdraud fizisko, emocionālo, mentālo vai psihisko veselību.

Kristīne Pabērza
www Love Home lv
www Pāru Terapija lv

24/02/2026

Absolūti visu mūsu dzīvēs nosaka viens lielums - mīlestības apjoms. Mīlestības apjoms pret sevi, pret citiem, pret dzīvi, pret matēriju, veiksmi, savu veselību, ģimeni.

Tas uz ko mīlestības apjoms ir niecīgs, atspoguļosies niecīgā rezultārā.

Mīlestības enerģija ir kā saules enerģija Zemei. Tas, kur saules stari netiek, paliek ēnā, nīkuļo, neaug.

Lūk, kamdēļ ir ārkàrtīgi svarīgi atzīt un strādāt ar saviem ievainojumiem, traumām, aizvainojumiem, pretenzijām, bailēm, nenovīdibu, mazvertību, apspiesto agresiju. Lai atbrīvotu sirdi un atvērtu pēc iespējas augstāku mīlestibas apjomu savā sirdī.

Ja sirds pilna mīlestības arī vēlamā realizācija notiek zibenīgi. Ja sirds ievainota, aizverta, cilvēks sevi nemīl un dzīvo cīnīdamies, viņš dzivo burtiski ēnā un visas viņa dzīves jomas arī ir aizēnotas, vājas.

Ja cilvēks spēj mīlēt sevi tikai uz 20 %, un viņa dzīvē ienāk kāds, kurš spēj mīlēt viņu uz 25 % vai 30 %, viņš būs pārsteigts un noticēs: “Jā, beidzot kāds mani mīl!”
Šie pāris procenti šķitīs kā milzīgs pieaugums, kā siltums pēc ilgstoša aukstuma. Un viņš pieķersies tam, jo salīdzinājumā ar iekšējo tukšumu tas šķitīs pietiekami.

Ja Tu mīli sevi uz 50 %, tad, satiekot cilvēku, kurš ir spējīgs mīlēt tikai uz 25 %, Tev pat neradīsies interese. Tu nejutīsi piepildījumu tur, kur ir deficīts.
Iekšēji gribēsies, lai ierodas kāds, kurš būtu spējīgs mīlēt uz vismaz 60 vai 70 %. Ne tāpēc, ka meklē pilnību, bet tāpēc, ka Tava iekšējā vērtības latiņa vairs neļauj samierināties ar mazāk.

Un tad ir vēl kas svarīgs — mēs nepieņemam mīlestību, kas pārsniedz mūsu pašu spēju mīlēt sevi. Ja cilvēks sevi vērtē zemu, pat 80 % mīlestība viņam šķitīs aizdomīga, pārāk laba, pat biedējoša. Viņš neapzināti to atgrūdīs, jo iekšēji nejūtas tās cienīgs.

Bet cilvēks, kurš ir iemīlējis sevi uz visiem 100 %, viņš piesaista to, kurš arī mīl sevi tikpat dziļi. Tur nav sacensības, nav pierādīšanas, nav bailes zaudēt. Tur ir divi veseli cilvēki, kas izvēlas viens otru — nevis tāpēc, lai aizpildītu tukšumu, bet lai dalītos pārpilnībā.

Jo mīlestība uz sevi - tas nav egoisms. Tā ir atbildība par sevi, par to vienīgo cilvēku, kuru Dievs mums ir uzticējos.

Tā ir spēja pateikt “nē” tam, kas sāp, un “jā” tam, kas ceļ.
Tā ir robežas, cieņa un apziņa: es esmu vērtība, manī ir cilvēkvērtība, kura nav pierādāma ar izmērāmiem faktiem. Tā ir katrā pēc noklusējuma.

Un tieši no šīs vietas sākas attiecības, kurās otra cilvēka sniegtā mīlestība nav procentu cīņa, bet gan labprātīga, apzināta un brīva izvēle katru dienu.

Šis viedoklis nav balstīts uz vienu konkrētu speciālistu vai vienu zinātnisku teoriju ar “procentu skalu”.

Idejiski tas sasaucas ar vairāku pasaulē pazīstamu speciālistu skatījumu:

• Nathaniel Branden – viens no pašvērtējuma psiholoģijas pamatlicējiem uzsvēra, ka mūsu pašvērtējums nosaka, kādas attiecības mēs pieļaujam savā dzīvē un ko uzskatām par pieņemamu mīlestību.

• Brené Brown – runā par to, ka mēs varam pieņemt mīlestību tikai tādā apmērā, cik iekšēji jūtamies tās cienīgi.

• John Bowlby – piesaistes teorijas autors; viņa darbi parāda, ka mūsu agrīnā pieredze veido to, kādu mīlestību mēs atpazīstam kā “normālu”.

• Harville Hendrix – attiecību terapijā uzsvēra, ka mēs bieži piesaistām partnerus, kas atspoguļo mūsu iekšējo nepabeigtību.

Svarīgi saprast: procentu ideja nav zinātniska mērīšanas sistēma. Tā ir simboliska valoda, kas palīdz ilustrēt domu — mūsu pašvērtība nosaka attiecību kvalitātes griestus.

Jo augstāka ir spēja cilvēkam mīlēt pašam sevi, jo brīvāks viņš kļūst izvēlēties otru cilvēku.
Jo mazāka mīlestības patības pašam uz sevi, jo atkarīgāks no citiem cilvēkiem - atzinības, pieņemšanas, mīlestības cilvēks ir. Atkaribas pamatā ir nemīlestība uz sevi un tās meklējumi citos.

Dievs mums katram uz iemiesojuma laiku ir uzticējis vienu īpašu cilvēku, - sevi. Mums katram ir izdevums šo cilvēku ļoti ļoti iemīlēt, sargāt un lolot 💛

Kristīne Pabērza
www Love Home lv
www Pāru Terapija lv

24/02/2026

🔥 Piektdien nāc uzdejot!!!
✨ KUNDALINI PLUS – padziļināta pieredze ar Sūfiju meistara Musallam atbalstu ✨
Šī nebūs vienkārši meditācija.
Tā būs padziļināta prakse, kur kustība, elpa un spontānā deja kļūst par tiltu uz iekšējo brīvību.
🔹 Tradicionālā Osho Kundalini meditācija ar piedevām
🔹 Ekstātiskā spontānā deja
🔹 Dziļa enerģijas aktivizēšana un atbrīvošana
🔹 Iekšējā klusuma un skaidrības pieredze
💫 Ar Sūfiju meistara Musallam vadību un pieredzi – droša, strukturēta un transformējoša telpa.
Šī prakse palīdz:
✔️ Atbrīvot uzkrāto spriedzi
✔️ Atvērt sirdi un sajust ķermeni
✔️ Atjaunot enerģiju pēc intensīvas darba nedēļas
✔️ Ieiet nedēļas nogalē ar vieglumu un iekšēju mieru
📍 Vietu skaits ierobežots
📅 Jau piektdien.
Atļauj sev izdejot veco un ieiet jaunajā apzināti.

23/02/2026

Paradoks, - sieviete izvēlas par sevi vājāku vīrieti, lai vēlāk apliecinātu: es visu, viņš neko… bet nespēj atzīt, ka tieši tamdēļ viņa arī izvēlējās vājāku.

Viņa negrib vīrieti, - līdzvērtīgu partneri.
Viņai vajag vīrieti, kuram pastāvīgi censties pierādīt, - mani vairāk nav iespējams ievainot, pakļaut, pazemot. Es esmu spēcīgāka.

To dara viņas ievainojumi un bērnībā piedzivotā nevērība vai emocionālā, fiziskā vardarbība un ignorance no tēva, patēva puses. Vai redzētais, kā māte cietusi dēļ vīrieša, ko māte runājusi par vīriešiem.

Kā gan citādi noturēt ievainoto sievišķo pašapziņu, - izvēloties drošu, paredzamu, kontrolējamu, pakļaujamu vīrieti. Tā ir drošāk, kā sastapties un būt kopā ar iekšēji pieaugušu, patstāvīgu, pašpietiekamu un spēcīgu vīrieti, kurš ieņemtu līdera un vadošā lomu.

Par sevi vājāku vīrieti var ietekmēt, pakļaut, justies pārākai un zināt, ka viņš nav spējīgs ievainot.

Kristīne Pabērza
www lovehome lv
www paruterapija lv

22/02/2026

Kad cilvēks sāk dzīvot visu kontrolējot viņš neapzināti paziņo Dievam - Tu esi maziņš, es liels! Viss, ko Tu, Dievs, esi radījis, nekam neder! Es visu ņemšu savās rokās! Es varu labāk, esmu pelnījis daudz ko vairāk! Man Tāvs plāns uz mani nešķiet interesants, derīgs un labs! Tas, ko Tu esi radījis, man liek vilties un justies niecībai! Man tas neder!
Un cilvēks saliek sev plānus, paņem rokās sasniedzēja, panācēja pulti.
Un Visums, Dievs atļauj. Ej, dari, pierādi pats sev visu, ko vien vēlies. Ja vēlies visiem pierādīt, ka Tava dzive ir ciešanas, cīņa, netaisnība - es Tev palīdzēšu.
No vienas puses šķiet, ka cilvēks ir nostājies pieauguša un atbildīga cilvēka pozīcijā. Patiesībā ar vienu kāju šis cilvēks ir sācis sacensties, pretoties vai uzvarēt Visumu jeb Dievu.
Tā var. Atliek vien ieslēgt pastāvīgu trauksmi, nevienam neuzticēties, paļauties tikai uz sevi, konkurēt, sacensties, pierādīt, lai izdzīvotu.
Jo “atkabinoties”, tēlaini runājot, no Dieva, cilvēks atkarinās arī no resursa, enerģijas. Tagad jāsāk izdzīvot iz savu pieejamo niecīgo resursa devu.
Cilvēks, kurš izvēlas kļūt it kā autonoms, viņa sirds patiesībā ir pilna dusmu, vilšanās, aizvainojuma, pretenziju. Enerģētiski viņš ir noslēdzies, ieslēdzis lepnību un stūrgalvību.
Uzņemties atbildību - tas nav slikti. Tā ir brieduma pazīne. Šaubīga pozīcija ir censties cīnīties ar Dievu jeb izlikties, ka bez Augstāku speku atbalsta cilvēks ir Zemes valdnieks..
Lai ko cilvēks sasniegtu ar šādu iekšējo stāvokli, nekas viņam nespēs dot iekšēju piepildījumu. Uz kādu enerģiju kaut ko dara, tāda pašsajūta sekos.
Kontrole, = bailes. Es nespēju noticēt, ka Visums tiešām ir ieinteresēts mani redzēt, par mani rūpēties, manī redzēt vērtību..
Lielākoties aiz augstprātības un lepnības dzīvo dziļi ievainojumi un nevajadzības sajūta. Sasniedzēju kults turas uz narcisisko ievainojumu traumu. “Vismaz tad es piespiedīšu sevi mīlēt, kad kaut ko sasniegšu!”
Tikai atlaižot savu kontroli un mācoties uzticēties sev, savai intuīcijai, kas ir Augstāku spēku vadības balss, cilvēks var sākt dzīvot caur vieglumu, iekšēju piepildījumu, atslābumu un prieku.
Bez kontakta ar sevi, nav iespējams kontakts ar Augstākiem spēkiem. Jo kā tad lai uzķer intuīcijas signālu, ja ir pārrauta saikne ar ķermeni? Viens lielums ir līdzvērtīgs otram lielumam.
Tas, uz ko cilvēks skatās ar pārliecību: “bez manas kontroles cilvēks, situācija, notikums netiks galā”, tam cilvēks ar savu uzmanības enerģiju rada pamatu, lai bez pieskatīšanas un kontroles tas patiešām savruks un neizdodies.
Pamēģini ejot pa ceļu sākt kontrolēt katru kāju, katru savu soli. Pamēģini pāriet pāri istabai uzmanīgi kontrolējot katru savu soli.
Pastaiga būs stresaina, Tu nogursi, neko apkārt neredzēsi. Ne baudas, ne prieka no pastaigas.
Aptuveni tā dzīvo lielākā daļa cilvēku - pastāvīgi galvā un visu cenšoties nokontrolēt.
Kā būtu, ja Tu no visurienes lenām sāktu savākt atpakal savu kontroli? No cilvēkiem, par kuriem esi pārliecināta, ka bez Tevis viņi nespētu normāli dzivot…no situācijām, kurās Tev šķiet, ka bez Tavas kontroles, pamācīšanas un iejaukšanās nekas nespētu pastāvēt…no vietām, objektiem.
Un uz mirkli ieelpotu.. atlaistās kontroles mieru. Tas sākotnēji atgādinās biedējošu tukšumu.
Pavēro, vai tiešām viss, ko Dievs ir uzbūvējis un ik brīdi rada, sabruks bez Tavas kontroles? Vai tiešām Tu visu redzi, zini, spēj labāk? Vai tiešām viss turas uz Tevi vai tā ir Tavas mazvērtības velme ticēt, ka Tev ir kāda nozīme..?
Es domāju, ka Visumam ir dzili vienalga, vai Tu dzīvo pastāvīgās bailēs, neuzticībā un kontrolē vai esi pilns izticības, paļāvības un ļaušanās. Taču tas, kas būtiski mainās - Tava pašsajūta un ieksējais stāvoklis. Kā arī rezultāti, kurus piesaisti izejot no tā, kādu vibrāciju no sevis izvibrē..
Man patīk būt mazai, bet ļoti mīlētai lielā Visuma gādīgās rokās. Es tām uzticos.

Kristīne Pabērza
www love home lv
www paru terapija .lv

21/02/2026

Kad cilvēks ar izteiktiem narcistiskiem ievainojumiem aiziet uz terapiju, kāda ir viņa tipiskākā uzvedība jeb komunikācijas forma?

“Iedodiet man instrukciju, iedodiet man gatavus plāna punktus, tehnikas, kaut ko, lai man būtu saprotami, es to varētu paņemt, izmantot un lai izmainās mana dzive.”

Par ko tas runā?

Terapijas mērķis ir veidot jauna veida saikni, attiecības, izzinot sevi. To ir iespējams izdarīt atveroties speciālistam, abpusēji veidojot atvērtu, drošu un uzticamu saikni.

Cilvēks ar dziļu narcistisko traumu dzīvo milzīgā kaunā un nav spējīgs sevi atvērt. Bet cilvēks, kuram ir izteiktāki narcistiski traucējumi un kurš vairāk izpaužas caur ārējo grandiozo masku, cilvēkus prot tikai izmantot savu vajadzību apmierināšanai, - ņemt, pieprasīt, nosodīt.

“Es tev maksāju, iedod man gatavas atbildes un tā, lai tās 100 % nostrādā,” – tā ir cilvēka tipiskā izmantošanas metode, kura skar speciālistu. Bet tā šis cilvēks uzlūko jebkuru cilvēku - kāds ir mans labums, ieguvums no viņa, ko es varu dabūt, paņemt? Taču nav pretim atvērts, nobriedis došanas kanāls.

Izmantot prot, bet būvēt attiecības, uzturēt līdzvērtīgu komunikāciju un atklāt vai izturēt savas emocijas nav spējīgs.

Tieši tā arī ir narcistiskās traumas pamatā – nespēja uzturēt, izturēt, veidot saikni, attiecības. Patiesībā tieši pēc tā būtu jāiet pie speciālista – pēc šīm iemaņām. Jo šim cilvēkam ir viss, bet pārsvarā nav siltas saiknes ar līdzcilvēkiem, ir vientulība, depresija, nomāltība, izolēšsnās trauksme.

No terapijas nav nekādas jēgas, kamēr cilvēks atsakās uztvert speciālistu kā personību, kā dzīvu cilvēku.

Atzīt speciālistu par līdzvērtīgu un dzīvu cilvēku - tas nozīmētu sava veida atvēršanos un attiecību, saiknes būvēšanu.

Drošāk ir palikt aizsardzībā un pie speciālista doties ar iekšēju uzstādījumu: “Tu esi mana funkcija. Es maksāju, attaisno manas gaidas. Izdari, kas tev jādara, un es iešu tālāk.”

Bet, ja izrādīsies, ka speciālists ir slikta “funkcija”, es viņu noniecināšu, nosodīšu. Izsecināšu, ka nav spējīgs man palīdzēt, droši vien nepietiek kompetences.
Un vispār es pats esmu daudz gudrāks, daudz jau esmu izlasījis un sapratis. Sagremošu, izspļaušu un iešu tālāk. Vispār es esmu unikāls gadījums, un man neviens nevar palīdzēt.”

Un tā cilvēks izmantos vēl pāris speciālistus. Dīvainā kārtā visi būs slikti, vāji, nespējīgi atrisināt viņa īpašo krustvārdu mīklu.

Tikai joks tajā, ka zinošs speciālists ātri pamana, kas sēž viņa priekšā un absolūti nav ieinteresēts glābt vīzdegunīgos vai pierādīt kādam savas spējas. Viņam taču ir ko darīt.

Sevi cienošs speciālists var pat atteikties tērēt savu laiku ar cilvēku, kurš neveras vaļā, liek uzminēt, kā viņam tikt klāt, kurš neuzticas, bet pieprasa, lai saprot un atrisina viņa problēmas.

Palīdzību vajag pašam cilvēkam. Vai arī… patiesībā jau nevajag. Viņš tikai grib izmaiņas, bet ne reālu darbu ar sevi.

Protams, var nesajust gan klients, gan speciālists, ka viņiem kopā izdosies izveidot terapeitiskiem nolūkiem nepieciešamo saikni. Tad par to abi runā un šķiras. Tas ir normāli, tā var būt. Jo ari speciālosts tiešām ir tikai dzīvs cilvēks un viņam nav pienākums varēt atrisināt jebkuru otra cilvēka likstu, saprast jebkuru temperamentu, vai atrisināt jebkuru problēmu.

Var būt ari tā, ka pats speciālists ir ārkārtīgi zinošs, bet neticis galā ar savu narcisisko ievainojumu.

Atrast savu speciālistu - tā ir puse no terapijas.

Nereti cilvēki staigā pa speciālistiem, uzaudzējot tikai vēl lielāku narcistisko aizsargslāni un manipulējošāku ego, bet reālas izmaiņas paša dzīvē nenotiek.

Līdz palīdzības, atbalsta un zināšanu saņemšanai mums katram līdz tam ir jānonāk, jānobriest, jābūt gataviem. Ir jānoliek malā savs Ego, lai spētu ieklausīties, uzklausīt, pieņemt, uzticēties. Jāsaprot, ka nav cita ceļa, kā tikt galā ar kaunu, bailēm, pazemojuma, pamestības un nevajadzības traumām, kā mācoties no jauna veidot saikni ar sevi un līdzcilvēkiem.

Lai cik super populārs, slavens vai informatīvi zinošs būtu speciālists, ja viņam neizdodas rast drošu lauku, drošu, atbalstošu vidi un nepiespiežot rast uzticīgu sajūtu klientam atvērties, sesijas var nedot rezultātu.

Terapija nav jēgpilna, ja to pavada tikai prāta zināšanas. Traumas, sāpes, bloki - tas viss dzīvo ķermenī. Ar prātu tam klāt netikt.

Terapijas mērķis ir izpildīts, ja abpusējas sadarbības rezultātā cilvēks ir spējis tikt klāt sev, iemācījies izveidot spēcīgu iekšējo balstu, atguvis adekvātu pašvērtības sajūtu, iemācījies vadīt savu dzivi un veidot saskanīgas attiecības. Bet tas ir darbs, apzināts, atbildīgs. Uz to ir jābūt izvēlei un gatavībai.

Infantīls cilvēks no visiem nepārtraukti kaut ko dusmīgi un uzstājīgu pieprasa un sagaida, bet pats paliek bezatbildīgi aizvērts. Mazam bērnam tas piedien, bet ne pieaugušam cilvēkam, kura rokās ir ielikta atbildība par savu dzīvi.

Aizvērtā sirdī mīlestību neieliet.

Kristīne Pabērza

Love Home LV
Pàru Terapija LV

20/02/2026

Ir dažādas ģimemes.

Ir ģimenes, kurās mīlestība ir un tā nav apšaubāma.
Neviens šajā ģimenē necenšas izlikties, ka dzīvo paraugģimenē, kurā viss ir tikai ideāli, izcili, nav domastarpību un visi vienmēr jūtas apmierināti. Nē, tās ir ļoti dzīvas ģimenes ar tik pat dzīviem ģimenes locekļiem, kur katram ir sava daba, raksturs, vecuma vērtības, intereses. Taču te katram ir iedota vieta un pēc noklusēja drīkstēšana būt par sevi.
Ģimened locekļi vairāk fokusējas viens uz otru, vēlas satikties, ar prieku organizē svētkus, sanāk kopā un absolūti nefokusējas uz to, cik labi par šo ģimeni kāds domā vai kāds ir citu virdoklis par ģimenes paštēlu.
Lai vai cik raibas un dažādas personības šajā vienā saimē kopā atrastos, tur ir tā pati svarīgākā vienojošā enerģija, dēļ kuras visiem ir velme būt kopà.
Te ir neizrunāta vārdiem, taču labi izveidojusies iekšējā hierarhija, kur līderis ir pozitīvs un līdz ar to visi seko līdera vērtībām nezaudējot savējās.

Un tad ir ģimenes, kurās mīlestības vietā ir vara.
Ārēji tā ir paraugģimene, kura stingri sargā ārējo perfekto tēlu. Tiek rūpīgi sargāts, lai kāds no ģmenes locekļiem neizgāž rūpīgi būvēto ārējās ideālības formu.
Tur nav mīlestība, bet ir stingri rāmji, principi, uzstādījumi un noteikumi. Šādus noteikumus iedibina galvenais līderis, kurš pats uzaudzis noteikumu rāmī. Tā ir viņa norma, kura tiek nodota visām nākošām paaudzēm. Viņš sevi uztver, kā cilvēks-funkcija un citus vērtē tikai pēc noderīguma un paklausības skalas.

Kur nav mīlestības “līme”, tur par līmi kalpo principi, vara, kontrole un noteikumi.
Tas, kurš atļaujas nepakļauties līderim, tiek sodīts un ielikts sarakstā - nederīgs. Jo brīvība šajā ģimenē ir apdraudējums līdera varai.

Šeit nepastāv individualitātes dārgums, jeb - cilvēkos netiek cildināts to atšķirīgums, intereses, talanti, raksturi un brīvības alkas vai velme būt dabīgam, īstam. Ja kāds izdalīsies, viņš taču ar savu spilgto personību un panākumiem var sākt aizēnot galveno..

Šeit bērni uztur vecāku paštēlu uz savas individualitātes rēķina. Bērniem savi vecāki vai viens no vecākiem ir pastāvīgi emocionāli jābalsta, jāsargā un jāuztur vecāka trauslā pašvērtība. Bērni tiek mīlēti izejot no tā, cik ļoti tie atbilst vecāka gaidām. Jo pakļāvīgāks, pakļaujamāks, jo drīkst ieņemt augstāku uzticības vietu blakus galvenajam.
Nespējot atbilst uz bērnu uzliktām gaidām viņš tiek atgrūzts, konfrontēts, nepieņemts. Bet ne nemīlēts, jo mīlestība šādās ģimenēs nav galvenā valūta.

Sasalums, atkarība, pakļaušanās, pazemība, bailes izteikt savu viedokli, bailes iebilst, bailes gribēt to, par ko vēl nav paprasīta atļauja - tās ir sajūtas, kuras vienoti izjūt visi ģimenes locekļi.

Bailes nepakļauties vienam ģimenes loceklim - tas vieno visus šajā ģimenē.

Visi it kā tiek pulcināti, pastāvīgi notiek kopā sanākšanas, tikai scenārijs vienmēr viens un nemainās - ir tikai viens galvenais aktieris un pārējiem ir iedalīta līdera apbrīnotāju loma.
Citādāk būs sodīšana.
Materiālā apdalīšana ir gana spēcīgs instruments šādās saimēs.

Kaut kad kāds izrausies no šīs ģimenes, taču vai spēs izrauties no vainas sajūtas, kuru viņam iepakos līdzi uz vairākām dzīvēm.
Ģimenēs, kur nav mīlestība, par sevis izvēlēšanos seko soda.

Tad ir ģimenes, kurās nav ģimenes kodola, nav līdera, nav satura un nav intereses vienam par otru. Patiesībā nav pratība komunicēt savā starpā, satikt, satikties, būvēt un uzturēt siltu, atbalstošu komunikāciju. Tas vienkārši nav iemācīts. Un visi mētājās meklējot ģimeni, kura ir un kuras nav vienlaicīgi.

Tad ir ģimenes, kurās ir viens glābjamais, ap kuru notiek pārējā ģimene. Fokuss, uzmanība visiem ir uz vienu personu, taču visus vieno vienots motīvs - parūpēties, sadalīt atbildību, palīdzēt. Svarīgi, lai neviens neaizmirst arī par sevi un ka ģimenē ir vairāk kā viens cilvēks. Ka vērtīgs ir absolūti katrs indivīds.

Tad ir ģimenes, kurās lielākā daļa ģimenes locekļu ir sāpināti, vīlušies gadiem dzīvodami ap atkarībnieka likstām. Noguruši, izsmelti, bezizejas situācijā, pastāvīgās bailēs, apspiestās dusmās. Galvenais objekts un līdzatkarīgo savienība, kurā cieš visi.

Ja uzrodas kāds, kurš izlemj izkāpt no spēles, jārēķinās, ka tieši šī ģimenes sistēma var nebūt tam gatava. Ja visi cieš, tad tas nav godīgi, ka viens tagad dzīvos brīvi, atteiksies ciest sr visiem kopā, pazudināt savu dzīvi dēļ viena cilvēka, kurš neuzņemas pats par sevi atbildību.
Paradoksāli, taču, lai izdziedinātu šādu ģimenes struktūru, vismaz vienam drosmīgajam ir jāizdziedinās un jāparāda, ka enerģijas plūsma ģimenē var sākt plūst arī citādāk. Ka arī citādāk var būt pareizi un var būt - ģimene.

Tad ir ģimenes, kurās viens otru meklē, bet nesatiek. Nav gatavība pieņemt katra ģimenes locekļa atšķirīgo dabu, raksturu, likteni un izvēles. Nav gatavība satikties sirds ar sirdi.

Tur, kur ir mīlestība, tur nav nekas pareizs, bet visiem atļauts būt dzīviem cilvēkiem nepareizās, bet ļoti laimīgās ģimenēs.

Reizēm draugu kopa veido spēcīgu ģimeniskumu, kur visi viens otru pazīst, atbalsta, ir līdzās, kamēr bioloģiskie radinieki ir emocionāli sveši un pastāvīgi pieprasa atbilst nosacījumiem, lai tiktu pieņemti.

Tur, kur nav mīlestības, ģimenes turas uz visu ko citu - bailēm, varas, atkarībām, uzupurēšanos, glābšanu, izdabāšanu. Tur, kur ir mīlestības, viss notiek tāpēc, ka mīlestībā katrs atveras un kopā rada skaistu vienotu lauku.

Ģimenes ir dažādas. Tik pat dažādas, cik mēs katrs. Bet vai mēs katrs atļaujam sev būt par sevi, lai radītu nevis ārēji pareizas, bet mīlošas ģimenes?

Ir liela laime būt super nepareizā, bet mīlestības pilnā ģimenē.

To mīlestību jau nes katrs un visi kopā saliek savas ģimenes “mīlestības čupiņā”. Par to atbildīgs ir katrs un visi kopā.

Kristīne Pabērza

Love Home LV
Pāru Terapija LV

Love Home

26/02/2026

25/02/2026

25/02/2026

25/02/2026

24/02/2026

24/02/2026

23/02/2026

22/02/2026

21/02/2026

20/02/2026

Address

Telephone

Website

Alerts

Contact The Practice

Shortcuts

Share

Category