09/04/2026
Narciss ir cilvēks, kuru par tādu izaudzināja viens no vecākiem.
Narciss pat ļoti gribot nav spējīgs veidot emocionāli tuvas, siltas, īstas, patiesas attiecības, - ne partnerību, ne draudzību, ne attiecības ar bērniem.
Jo narcisā ir tikai aprēķinošs prāts, aizbloķēta sirds un viņš dzīvo savā iedomu pasaule. Savā iedomu pasaulē šis cilvēks (sieviete vai vīrietis) ir supervaronis, karaliene, valdnieks. Jebkurā gadījumā viņš nestāv uz vienas zemes ar pārējiem, bet ir uz podesta virs visiem.
Tā ir narcisa aizsargforma - es ticu, es apzinos, es esmu pārliecināts, ka esmu pārāks, perfektāks, ideālāks par pārējiem. Pārējie ir vai nu noderīgi vai nekam nederīgi.
Kā liecība narcisa sevis iedomātai varenībai - viņa mājās visas sienas rotā pārsvarā viņa bildes, viņa medaļas, vina diplomi un trofejas. Lai neviens neaizmirst, kas es esmu par izcilību.
Ar aizvērtu sirdi visas attiecības ir kā bez svarīgas līmes, saķeres. Viņš it kā ir blakus, bet viņa nav.
It kā guļ blakus, bet nav jūtams. It kā ir mašīnā, bet ir sajūta, ka viņa nav. It kā ir līdzi ceļojumā, bet nav nekāda sajūtas, emocijas viņā.
Blakus narcisam ir ļoti nekomfortabli, garlaicīgi, vientuļi, jo no viņa nevējo enerģija. Tas ir tukš, noslegts trauks, kurā nevar neko ne ieliet, ne izņemt. Skaists tukš trauks.
Narciss dzīvo caur savu izfantazēto tēlu, bet reālais viņa ES ir ieslēpts kaut kur ļoti dziļi. Tā ir paštadīta jauna personiba - ideālais ES.
Nedod Dievs kāds cilvēks narcisam kaut ko atteiks, nepiekritīs, iebildīs, neatbildēs uz ziņu, zvanu, nepaklausīs vai, vēl trakāk, - izteiks kritiku un savas domas.
Tas momentāni nomet narcisu no viņa fantāziju tēla pie vina reālā, sevī ieslēptā tēla. Bet tur dzīvo atraidīts, nevienam nevajadzīgs, brāķēts, slikts cilvēks.
Pieskaršanās ēnas tēlam atgriež narcisā visas viņam nepatīkamās sajūtas par sevi. Un rodas milzīga explozija!!
Agresija, naids, dusmas, uzbrukums, velme iznīcināt otry, - kā Tu atļāvies neredzēt mani tikai perfektu un ideālu??!
Tāds cilvēks var 24/7 h būt kopā ar bērnu, taču bērns savu vecāku nejūt. Bērns nespēs sajust kontaktu, saikni. Jo narcisiskas mātes vai tēva sirds ir sizslēgta. Bērns to jūt labāk par jebkuru citu cilvēku. Māte var būt blakus, bet kā nedzīvs skapis vai plīšu lācis, kurš tikai ir blakus.
Līdz ar to bērniņš aug jūtoties pamests, neredzams, nesajusts, viens savā pasaulē. Kā bārenis esot blakus vecākiem, bērns vientuļš un ļoti dusmīgs.
Narcisiskai, emocionāli aukstai mātei vai tēvam blakus bērns var censties visādi viņus izprovocēt, lai tiktu pie uzmanības, pie vecāku resursa - būt skaļš, raudāt, kliegt, taisīt bardaku, neklausīt. Taču viss, pie kā bērnam var izdoties tikt ir auksts apskāviens, bet pārsvarā viņa labošana, kritizēšana, rāšana.
Narcisam nav īstu attiecību ne ar saviem vecākiem, ne ar draugiem, ne partneri, ne bērniem. Jā, viņam var būt saikne, taču attiecības tur nav. Attiecības paredz abpusēju enerģijas apmaiņu.
Taču visas saiknes narcisam turas kopā tikai uz narcisa noteikumiem, narcisa izvēlēm, vajadzībām. Kā darba līgumā.
Lai uzbūvētu abousējas attiecības narcisam iztrūkst cilvēcīgo instrumentu - patiesums, īstums, atvērtība, atklātība, ieinteresētība, empātija, otra cilvēka vērtīguma atzīšana, līdzjūtība, sirsnība, personīgā atbildība.
Blakus narcisam nesaprotami vienmēr jebkurš cilvēks jūtas kaut kāds nepietiekams, maziņš, sāk apšaubīt sevi, izjūt diskomfortu, sāk gribēt sevi kaut kā pierādīt, taisnoties…jo blakus ir tukšš, vērtējošs un ļoti Egoistisks cilvēks, ko nolasa ķermenis, bet nesaprot prāts.
Narciss ir cilvēks, kurš uztur tikai izdevīguma, aprēķina, ērtuma saiknes un nekam citam savu enerģiju netērē.
Narcisisku sievieti var Dievināt, pielūgt, apkalpot un pāraprūpēt, - to viņa uztver par pašsaprotamu, taču sirdi viņa tamdēļ neatvērs un savu pateicību neizteiks. Vīrietis narciss uzskata, ka visas sievietes jūtas ļiti glaimotas, ka var vispār satikties ar tādu vīrieti un kalpot viņam.
Narciss izvēlas cilvēkus, kuri prot viņu dievināt, slavēt, pielūgt, apbrīnot. Tā ir viņa Ego maize. Un nekā cita viņā arī nav.
Ja no cilvēka viņam nav nekāds personīgs labums, šis cilvēks tiek izmests no viņa dzīves grāmatas. Tikko cilvēks var būt noderīgs, to var atgriezt atpakaļ. Tieši tik vienkārši, - kas nekalpo, to izmetam.
Vai ar narcisu nevar izveidot partnerību, draudzību? Var, protams. Tikai tā ir atsevišķa cilvēku kategorija.
Ja runājam par partnerību, narciss ļoti labprāt paliek kopā ar cilvēku, kurš viņu pašu sāk šūpināt uz emocionālām šūpolēm, - neļauj sevi salauzt, ik pa brīdim uztaisa narcisam kādu satricinājumu, ir nenokontrolējams.
Jo narcisu, kā dzīvnieku, izbudina ķeršanas un uzvaras spēle.
Jā, narcisam ļoti nepatīk, ka kāds nav kontrolējams, pakļaujams, viegli salaužams, tai pat laikā, - šāds cilvēks ir “gards, izaicinošs un ilgstoši ēdams kumosiņš”.
Bet pārsvarā narcisam blakus var redzēt:
* cilvēku ar salauztu pašapziņu,
* cilvēku, ar glābēja sindromu,
* cilvēku ar nospiestu ES,
* cilvēku, kurš pilns kauna un vainas sajūtas,
* cilvēku, kurš uzskata, ka mīlestība ir jānopelna, viņu nevar tāpat mīlēt,
* cilvēks, kurš atļauj visiem neievērot vai rupji pārkāpt savas personīgās robežas,
* cilvēku, kuram ir ļoti vāja griba un nav atļaušanās ieņemt vietu dzīvē, izteikt viedokli,
* cilvēks, kurš nemīl, neciena sevi un ir atkarīgais tips.
Kā likums, tas būs cilvēks, kuram pašam viens vai abi vecāki ir bijuši narcisi un ir labi apgūts, kā būt blakus ikdienā narcisam, kā būt pazemotam, neizvēlētam, nevajadzīgam, atgrūztam.
Narciss ir auksts, fantāzijas burbulī dzīvojošs cilvēks.
Vīrietis var dzīvot iedomu pasaulē, ka viņš labākais no labākajiem savā sfērā un uzvesties, kā jūtas - kā valdnieks. Valdnieks tēls liek viņam attiecīgi arī uzturēt un demonstrēt citiem, kāda augstības un raudzes cilvēks viņš ir. Ir taču jāpanāk, lai apkārtējie izjūt pazemību un cieņu. Viņa galvā rsošais iedomu tēls atļauj viņam būt agresīvam, neiecietīgam, rupjam, despotiskam, necienīgi izturēties pret citiem cilvēkiem.
Vai, piemēram, sieviete ir iedomājusies, ka viņa ir karaliene, protams, ar dižciltīgiem radu rakstiem, jo citi viņai nemaz neder, tad viņa pati sevī šo tēlu nēsās un ticēs, ka visi citi arī viņu redz, kā dižciltīgo.
Narcisa lielākās bailes ir būt atmaskotam, būt ieraudzītam viņa dziļumā, patiesā sejā. Tamdēļ tur visus droša attālumā. Bet klāt sev laiž tos, kas nav drosmīgi, nav spējīgi skaļi atzīt to, ko jūt un redz. Narcis patur tos, kas gatavi vinam kalpot, kas tic un palīdz uztirēt narcisa radīto ārējo iedomāto tēlu, - viņa mākslīgai “šarazmai”. Mazvertigie, sevi nemīlišie, atkatīgie, “bezmugurkaulnieki”, visi, kam jāmācās sevi cienīt, mīlēt.
Un neviens nespēs nekad savienoties sirds līmenī ar narcu, jo viņa sirds ir ledū, viņš pats sevi ir izolējis no visiem un pacēlis stāvu augstāk pāri “pelēkai masai”.
Tā ir aizsardzība, - sākt dzīvot iedomu burbulī, izfantazēt un uzturēt savu tēlu. Aiz šī tēla dzīvo mazs, nevajadzības traumu piedzīvojis bērns. Taču šī ir tik spēcīga aizsardzība, kādu dzives laikā cilvēks nespēj ne sevī ieraudzīt, ne noņemt, ne dziedināt.
Šo savu aizsargmasku visvairāk narciss izjūt vecumdienās, kad blakus vairāk nav palicis neviens, kurš vēl atļauti sevi izkomandēt, pazemot, pakļaut.
Kad visi, kas viņu atmaskojuši, ir pazuduši no viņa dzīves.
Un kad vairāk nav neviens, kas ļautos sevi izmantot. Kad visi, kas blakus viņam tikuši gadiem rētoti, sisti, krāpti, ievainoti, pazemoti ir atkāpušies.
Kad neviens viņu vairāk nerespektē, neciena un neizvēlas būt blakus viņa negantumam, negatīvismam, skopumam, nenovīdībai.
Kad ne uz vienu vairāk nestrādā narcisa iedomu burbulis un fantāziju perfektais tēls un visi ir sen sapratuši, ka “karalis ir kails”, narciss jau ir vientuļš, neviena nemīlēts un pamests cilvēks.
Kristīne Pabērza
Love Home lv
Pāru Terapija lv
