Profesionālās izaugsmes un meistarības skola "alter ego"

  • Home
  • Latvia
  • Riga
  • Profesionālās izaugsmes un meistarības skola "alter ego"

Profesionālās izaugsmes un meistarības skola "alter ego" „alter ego” skola ir izglītības iestāde, kas māca konsultēšanu un sniedz indivduālās kon „PĀRVĒRTĒJOŠĀ KONSULTĒŠANA” procesuāli orientētā psiholoģija.

Programmas direktore Mg.Psych. Lilita Danilāne lilita.danilane@alterego.lv
Pēc mācību programmas sekmīgas beigšanas apmācāmais saņem Profesionālās izaugsmes un meistarības skolas „alter ego” izglītības iestādes apliecību. Prasības uzņemšanai. Bez ierobežojumiem. Prasības kvalifikācijas iegūšanai. Izpildīts studiju plāns, sekmīgi nokārtots skolas pārbaudījums. Studiju ilgums. 2 gadi, 488 akadēmisk

ās stundas

Programmas pamatideja:

profesionālās sagatavošanas programma psihologiem, ārstiem, sociālā darba speciālistiem un citiem interesentiem. Konsultēšanas sākotnējā izpratne balstās uz cilvēkam svarīgām problēmām: emocionāli - motivējošo sfēru un tās attīstību. Ko skola dos TEV? Ja tu esi:

psihologs – dos tev tiesības strādāt psihologa profesijā ar statusu pārvērtējošais konsultants; konsultēt indivīdus, grupas vai organizācijas; veikt psiholoģisko izpēti un izvērtēšanu;

sociālā sfērā strādājošais – paaugstinās un pilnveidos tavas profesionālās prasmes strādājot ar pieaugušajiem vai bērniem;

citas profesijas pārstāvis – attīstīs tavu emocionālo intelektu un veicinās komunikācijas prasmes ar kolēģiem, klientiem un biznesa partneriem;

bez profesionālas intereses – palīdzēs tev izzināt sevi un ļaus labāk saprasties ar apkārtējiem.

27/04/2026

Praktiski ieteikumi emocionālās inteliģences attīstīšanai un zaudējumu pārdzīvošanai

Zaudējums nav tikai brīdis, kad kaut kas beidzas. Tas bieži ir brīdis, kad pazūd vecais balsts — cilvēks, attiecības, darbs, cerība vai ilūzija.
Emocionālā inteliģence šādā brīdī nav “turēties stipri”. Tā ir spēja neizbēgt no sevis tad, kad iekšā sāp.

1. Ļauj emocijai iziet cauri
Kad sāp, mēs bieži gribam aizvērties:
“Es neraudāšu.”
“Nav tik traki.”
“Man jābūt stipram.”
Bet neizjusta emocija nepazūd. Tā paliek ķermenī — saspringtā žoklī, smagā krūtīs, nogurumā, aizkaitinājumā.
Vingrinājums:
Apstājies un pajautā sev:
Kur manā ķermenī šī emocija dzīvo?
Krūtīs? Kaklā? Vēderā? Plecos?
Nemēģini to uzreiz labot. Elpo un vienkārši ievēro.
Mērķis: neiesaldēt emociju sevī.

2. Pajautā: “Ko šis man rāda?”
Zaudējuma brīdī viegli iestrēgt jautājumā:
“Kāpēc tas notika ar mani?”
Bet vērtīgāks jautājums ir:
“Ko šī situācija man rāda par mani?”
Varbūt tu pārāk ilgi klusēji.
Varbūt pārāk ilgi turējies pie cerības.
Varbūt tev jāiemācās izvēlēties sevi bez vainas sajūtas.
Vingrinājums:
Uzraksti trīs teikumus:
1. Es šajā situācijā pazaudēju…
2. Man visvairāk sāp tāpēc, ka…
3. Šī situācija man rāda, ka man ir laiks iemācīties…
Mērķis: pārvērst zaudējumu par atklāsmi, nevis sodu.

3. Atšķir faktu no sava stāsta
Sāpes bieži ir vienkāršas: man pietrūkst, man sāp, man ir bail.
Bet prāts sāk būvēt stāstu:
“Mani nekad neizvēlas.”
“Es neesmu pietiekami labs.”
“Ar mani vienmēr tā notiek.”
Šis stāsts reizēm sāp vairāk nekā pats notikums.
Vingrinājums:
Sadali lapu divās daļās:
Kas patiešām notika?
Ko es sev par to stāstu?
Piemēram:
Notika: cilvēks aizgāja.
Mans stāsts: mani nav iespējams mīlēt.
Tie nav viens un tas pats.
Mērķis: atšķirt realitāti no iekšējās brūces interpretācijas.

4. Atgūsti sevi ar vienu mazu soli
Atbildība nenozīmē vainot sevi. Tā nozīmē atgūt ietekmi.
Nevis:
“Ar mani tā notika, un es neko nevaru.”
Bet:
“Es nevaru mainīt visu, kas notika, bet varu izvēlēties nākamo soli.”
Vingrinājums:
Pajautā sev:
Kāds viens mazs solis šodien mani atgriež pie sevis?
Iziet pastaigā. Nomazgāties. Sakārtot vienu stūri. Uzrakstīt cilvēkam, kurš spēj būt blakus. Neuzrakstīt tam, kurš atkal ievelk vecajā sāpē.
Mērķis: neatgūt visu dzīvi uzreiz, bet atgūt vienu savu kustību.

5. Nosauc emociju vārdā
“Man ir slikti” vēl nav emocija.
Zem tā var būt skumjas, dusmas, kauns, bailes, aizvainojums, vientulība, vilšanās vai bezspēcība.
Vingrinājums:
Pajautā sev:
Kas tieši man ir?
Man ir skumji?
Man ir bail?
Es jūtos noraidīts?
Es esmu dusmīgs?
Es jūtos viens?
Mērķis: no miglas pāriet skaidrībā. Emocija, kurai ir vārds, kļūst vieglāk izturama.

6. Runā godīgi, bet neuzbrūkoši
Sāpes viegli pārvēršas pārmetumā.
“Tu mani sabojāji” vietā var pateikt:
“Man ļoti sāp tas, kas notika, un man vajag laiku, lai saprastu, ko es ar to daru.”
“Tu mani nesaproti” vietā:
“Kad tu klusē, es sāku justies viena, un man kļūst grūti palikt mierīgā kontaktā.”
Vingrinājums:
Pirms saki svarīgu teikumu, pārbaudi:
1. Kas notika?
2. Ko es jūtu?
3. Kas man ir vajadzīgs?
Mērķis: nepārvērst sāpes uzbrukumā.

7. Parūpējies par ķermeni
Emocionālas sāpes dzīvo arī ķermenī. Ja nav miega, ēdiena, kustības un ritma, psihe kļūst trauslāka.
Vingrinājums:
Zaudējuma laikā sāc ar pamatiem:
* izgulies, cik iespējams;
* paēd kaut ko normālu;
* katru dienu vismaz nedaudz izkusties.
Tas nav banāli. Tas ir nervu sistēmas atbalsts.
Mērķis: dot sev resursus izturēt to, ko sirds vēl apstrādā.

8. Meklē cilvēku, ne tikai padomu
Zaudējuma brīdī ne vienmēr vajag gudru ieteikumu. Dažreiz vajag cilvēku, kurš spēj palikt blakus un nebaidās no tavām sāpēm.
Vingrinājums:
Pajautā sev:
Kuram cilvēkam es varu pateikt patiesību un pēc tam nejusties vēl sliktāk?
Ja tāda cilvēka nav, ir vērts meklēt profesionālu atbalstu.
Mērķis: nepārdzīvot sarežģītas emocijas vienatnē.

9. Nesteidzini savu dziedināšanu
Zaudējums nav projekts ar termiņu.
Cilvēks bieži neskumst tikai par to, kas notika. Viņš skumst arī par to, kas vairs nenotiks — par cerību, nākotni, ilūziju.
Vingrinājums:
Nomaini jautājumu:
Nevis:
“Kad es beidzot tikšu pāri?”
Bet:
“Kas man šodien palīdz nepalikt vienam ar šo sāpi?”
Mērķis: dot sev laiku, nepārvēršot sāpes pašpārmetumā.

10. Neļauj zaudējumam atņemt tevi pašu
Zaudējums var atņemt cilvēku, attiecības vai dzīves posmu. Bet tam nav jāatņem tava vērtība, tava balss un tava spēja dzīvot tālāk.
Emocionālā inteliģence sākas brīdī, kad cilvēks spēj sev pateikt:
“Jā, man sāp. Bet es neesmu tikai šī sāpe.”
“Jā, es pazaudēju. Bet es vēl varu sevi atgūt.”
“Jā, kaut kas beidzās. Bet es vēl neesmu beidzies.”

Es nebiju pazudusi.Es vienkārši kādu laiku nerakstīju no vietas, kur “vajag būt redzamai”.Es biju vietā, kur top lietas,...
24/04/2026

Es nebiju pazudusi.

Es vienkārši kādu laiku nerakstīju no vietas, kur “vajag būt redzamai”.Es biju vietā, kur top lietas, kuras vēl nav gatavas skaļumam.

Ir tādi periodi, kuros cilvēks nevis pazūd, bet pārbūvē savu iekšējo pilsētu. Klusi. Pa vienai ielai. Pa vienai durvij. Pa vienai sistēmai.

Un man šis ir tieši tāds laiks.

Pēdējos mēnešos es ļoti dziļi esmu iegājusi savā lielajā online projektā, mācībās, mākslīgajā intelektā un jaunā biznesa virzienā. Bet patiesībā zem tā visa ir kaut kas vēl dziļāks.

Es veidoju nevis vienkārši produktus.Es veidoju vidi, kur cilvēks var ienākt apjucis, bet nepalikt viens savā apjukumā.

Tas man šobrīd ir ļoti svarīgi.

Jo pēc 10 gadiem mārketingā un 4 gadiem mākslīgā intelekta pasaulē es arvien skaidrāk jūtu: zināšanas pašas par sevi vēl neko nemaina. Maina sistēma. Maina ceļš. Maina vide, kurā cilvēks saprot, kur viņš ir, kas ar viņu notiek un kāds ir nākamais solis.

Tieši tāpēc Alter Ego man vairs nav tikai skola.

Tā pamazām kļūst par dzīvu ekosistēmu — ar ieejas punktiem, testiem, workshopiem, klubu, attīstības ceļiem, AI kuratoriem, zināšanu bāzi un dziļākiem līmeņiem tiem, kuri ir gatavi iet tālāk. Nevis haotisks saturs, bet ceļš. Nevis “šeit ir viss, skaties pats”, bet “ienāc, mēs palīdzēsim tev orientēties”.

Šobrīd es pabeidzu būvēt kluba onboarding sistēmu.

Un man tas nav tehnisks vārds.Onboardings manā izpratnē ir pirmais apskāviens pēc sliekšņa pārkāpšanas.

Tā ir vieta, kur cilvēkam nav jākaunas, ka viņš vēl nesaprot, kur klikšķināt, ar ko sākt, kuru tēmu izvēlēties, kurā virzienā doties.

Viņš vienkārši ienāk.Un sistēma viņu maigi ievirza.

“Lūk, kur tu esi.”“Lūk, kāds varētu būt tavs ceļš.”“Lūk, ar ko sākt, lai nepazustu.”

Tieši tāpēc top Alter Ego Pathfinder — mana kluba ceļa karte:https://alter-ego-pathfinder.lovable.app

Es gribu, lai cilvēks klubā nejūtas kā bibliotēkā, kur viņam pašam jāatrod īstā grāmata tumšā plauktā. Es gribu, lai viņš sajūt: te ir struktūra, te ir elpa, te ir kāds, kurš ir padomājis par viņa apjukumu pirms viņš pats to vēl ir paspējis noformulēt.

Paralēli tam top vēl viens man ļoti mīļš virziens — “Pāru laboratorija”:https://parulaboratorija.lovable.app

Šis projekts man ir īpašs, jo attiecības nav tēma, kuru var izskaidrot ar trim padomiem un skaistu citātu.

Attiecības ir dzīva sistēma.

Tur ir divi cilvēki, divas bērnības, divi nervu sistēmu ritmi, divas aizsardzības, divas valodas, divi klusumi. Un bieži pāri nestrīdas par to, par ko viņi domā, ka strīdas. Viņi satiekas daudz dziļākā vietā — savos neieraudzītajos mehānismos.

Man gribas radīt telpu, kur pāris var nevis vainot viens otru, bet sākt pētīt:kas patiesībā starp mums notiek?

Bez kauna.Bez diagnozēm.Bez “kurš ir vainīgs”.

Ar ziņkāri.Ar drosmi.Ar iespēju ieraudzīt dinamiku, nevis tikai konfliktu.

Un vēl ir mana jaunā aizraušanās — digitālie produkti un servisi.

Šobrīd es jūtu, ka manī ir piedzimusi jauna profesionāla identitāte. Nevis tikai mācīt. Nevis tikai konsultēt. Bet būvēt sistēmas, kur zināšanas kļūst lietojamas.

Tā ir pavisam cita bauda.

Paņemt ideju un iedot tai ķermeni.Paņemt pieredzi un pārvērst to servisā.Paņemt haosu un izveidot no tā ceļa karti.

Te var ieskatīties vienā no manām radošajām darbnīcām:https://velocity-vision-works.lovable.app/

Un pats interesantākais ir tas, ka es to visu sāku darīt sev. No savas vajadzības saprast, sakārtot, izveidot, pārbaudīt. Bet tad pēkšņi saproti — tas, ko tu radi sev, var kļūt par atbalstu arī citiem.

Tā pieredze sāk apaugt ar jēgu.

Un vienā brīdī vairs nav iespējams ar to nedalīties.

Tāpēc, ja pēdējā laikā šķita, ka es klusēju — nē.Es biju ļoti skaļā sarunā ar nākotni.

Es tikai vēl nebiju visu iznesusi ārā.

Bet tagad pamazām nesīšu.

Ne perfekti nopulētu.Ne mākslīgi pareizu.Bet dzīvu.

Tieši tā, kā top viss, kam ir dvēsele.

05/02/2026

Vajadzība, kuru tu nepateici.

Tu jūties nesaprasts.
Nenovērtēts.
Aizvainots.

Un lielāko daļu laika tev šķiet, ka tas ir par citiem.
Par viņu attieksmi.
Par viņu klusēšanu.
Par viņu “vajadzēja saprast pašiem”.

Bet patiesība ir neērtāka.

Tu nepateici.
Nevis tāpēc, ka nevarēji.
Bet tāpēc, ka baidījies pazaudēt, būt par daudz, būt neērts, būt nepareizs.

Aizvainojums gandrīz vienmēr dzīvo tur,
kur es varēju sevi aizstāvēt,
bet izvēlējos klusēt.

Dusmas dzīvo tur,
kur es nodevu savas robežas,
lai saglabātu mieru.

Un bailes — tur,
kur es pats sev nepaskaidroju, ko man patiesībā vajag.

Šodien skolā mēs atkal redzējām vienu un to pašu:
cilvēks cieš nevis no “situācijas”,
bet no nepateiktas vajadzības.

Un brīdī, kad viņš to nosauc skaļi,
nevis pārmet,
nevis vaino,
bet atzīst —
spriedze krīt.

Ne vienmēr būs “jā”.
Bet vienmēr paliksi godīgs pret sevi.

Un tas ir vienīgais veids,
kā beigt sevi apzagt.

—

🖤 Ja sajuti sevi šajās rindās — tas nav nejauši.
📌 Saglabā. Atgriezies. Un nākamreiz… pasaki.

04/02/2026

Desmit patiesības, kuras neviens negrib dzirdēt, bet katrs jūt

Ir brīži, kad dzīve nekliedz.
Tā nerīko skandālu.
Tā vienkārši noliek priekšā spoguli un pasaka: paskaties vēlreiz.

Šīs desmit patiesības man nav atnākušas no grāmatām.
Tās ir izdzīvotas. Dažreiz – ar kaunu. Dažreiz – ar dusmām. Un gandrīz vienmēr – ar atvieglojumu.

Pirmā patiesība.
Sāpes ne vienmēr nozīmē zaudējumu.
Reizēm tās nozīmē, ka es sevi neatdevu līdz galam. Ka paliku pusceļā. Ka taupījos tur, kur vajadzēja būt klātesošai.

Otrā patiesība.
Nenovērtētības sajūta reti ir par citiem.
Tā gandrīz vienmēr ir par to, ka es pati nepateicu, kas man vajadzīgs. Un tad apvainojos, ka mani neuzminēja.

Trešā patiesība.
Dusmas nav problēma.
Problēma ir robeža, kuru es nenovilku. Dusmas tikai godīgi parāda, kur es sevi nodevu.

Ceturtā patiesība.
“Neesmu gana” nav fakts.
Tā ir stratēģija, ar kuru mēģinu nopelnīt vērtību, kas man jau pieder. Es cenšos kļūt labāka, lai drīkstētu būt.

Piektā patiesība.
Mīlestība nekad neprasa, lai es sevi samazinātu.
Ja man bail pateikt patiesību, tas nav tuvums. Tā ir pieķeršanās, kas baidās sabrukt.

Sestā patiesība.
Vientulība cilvēku vidū rodas tad, kad es pati ar sevi nerunāju.
Ja man nav kontakta ar sevi, neviens cits to manā vietā neizveidos.

Septītā patiesība.
Lielākā kļūda attiecībās nav strīdi.
Tā ir cerība, ka otrs pats sapratīs. Cerība bez vārdiem ir tiešākais ceļš uz vilšanos.

Astotā patiesība.
Bailes pateikt “nē” nav par pieklājību.
Tās ir par pamestības bailēm, kuras joprojām dzīvo manī kā bērnā.

Devītā patiesība.
Dzīve sāk kustēties nevis tad, kad viss kļūst skaidrs,
bet tad, kad es pārstāju izlikties, ka man viss ir skaidrs.

Desmitā patiesība.
Kļūda nav mēģināt un nesanākt.
Kļūda ir klusēt, zinot, ka klusums mani nodod.

Šīs patiesības nav ērtas.
Tās neglāsta ego.
Tās neļauj palikt upurī.

Bet tās dara vienu ļoti svarīgu lietu –
atdod varu atpakaļ man pašai.

Jo brīdī, kad es beidzu gaidīt, ka kāds cits mani sapratīs,
es sāku runāt.
Kad beidzu cerēt, ka kāds cits mani izglābs,
es sāku būt klātesoša.

Un tas ir sākums.
Ne skaļš. Ne perfekts.
Bet īsts.

03/02/2026

Šī grupa ir pabeigusi savu mācību procesu.
Un tajā pašā laikā — nekas īsti nav beidzies.

Divi gadi kopā. Divi gadi, kuros cilvēki ienāca ar jautājumiem, šaubām, maskām, ambīcijām, bailēm un cerībām. Divi gadi, kuros mēs mācījāmies ne tikai metodes, bet sevi — attiecībās, klusumā, konfliktos, godīgumā un atbildībā par to, kas esam un kā paliekam kontaktā.

Šī gada noslēgums nenotika auditorijā.
Tas notika pie Kristīnes mājās — ar pirts siltumu, ar viņas viesmīlību, ar galdu, pie kura neviens neko nepierādīja un neizliekās. Ar smiekliem, klusumiem, skatieniem un to ļoti īpašo sajūtu, kad saproti: mēs vairs neesam “grupa” — mēs esam cilvēki, kas viens otru redz.

Mēs sanācām kopā bez ilgas plānošanas. Tāpēc, ka bija skaidrs — ir jāsatiekas. Mazliet atvadīties no procesa, kas ir izdarīts. Mazliet paklusēt par to, kas tikai sākas. Jo programma ir apgūta, priekšā izlaidums, jauni mērķi, jauni ceļi. Un dzīve, kā vienmēr, iet uz priekšu.

Bet patiesība ir šī:
tie nebija vienkārši svētki.

Tie bija mūsu Ziemassvētki.

Ne kalendārā ierakstīti. Ne ar dāvanām izmērāmi.
Ziemassvētki bez steigas, bez maskām, bez “vajag”. Ar klātbūtni. Ar atļauju apstāties. Ar sajūtu, ka drīkst būt kopā nevis lomās, bet patiesībā.

Galvenā dāvana tajā vakarā bijām mēs paši — pēc diviem gadiem darba, drosmes, noguruma, izaugsmes un ļoti godīgas satikšanās ar sevi un otru.

Un varbūt tieši tādi ir visīstākie Ziemassvētki.
Tie, kas notiek nevis datumā, bet gatavībā satikties pa īstam.

26/01/2026

Termometra metode jeb kā palikt kontaktā, nevis aizbēgt uz “situāciju”

Pirmais, ko mēs parasti darām, satiekot otru cilvēku, – mēs meklējam stāstu.
Kas notika? Kad tas sākās? Kurš bija vainīgs?

Un tieši tur kontakts beidzas.
Jo patiesībā šajā telpā nav situācijas.
Ir cilvēks.

Kad es sēžu pretī kādam, es sev pasaku:
“Te nav problēmas. Te ir dzīvs organisms.”

Un organisms vienmēr runā ātrāk nekā vārdi.

Viņš runā ar pleciem, kas pacelti līdz ausīm.
Ar rokām, kas nezina, kur palikt.
Ar balsi, kas ir vai nu pārāk klusa, vai pārāk ātra.
Ar smaidu, kas nepieder acīm.

Tas ir mans termometrs.
Nevis tas, ko cilvēks stāsta, bet tas, kā viņš ir šeit.

Un tad notiek nākamais slānis, kas prasa drosmi.
Es pievēršos sev.

Ko es jūtu, skatoties uz viņu?
Ne ko domāju. Ne ko secinu.
Bet ko jūtu ķermenī.

Reizēm tas ir saspringums krūtīs.
Reizēm – neērts klusums.
Reizēm – vēlme steigā palīdzēt, labot, mierināt.

Un tieši šeit ir robeža starp profesionāli un cilvēku, kurš slēpjas aiz metodēm.
Jo sajūta nav interpretācija.
Sajūta ir fakts.

Un tad es izdaru kaut ko ļoti vienkāršu un ļoti biedējošu.
Es to nosaucu skaļi.

Ne kā jautājumu.
Ne kā gudru konstrukciju.

Bet kā klātbūtni.

“Es redzu, ka tev ir ļoti neērti.”
“Man šķiet, ka tavs ķermenis ir sasprindzis.”
“Es jūtu daudz spriedzes šeit starp mums.”

Un tad… es apklustu.

Jo šis nav monologs.
Šī ir pārbaude.

Klients var pateikt:
— Jā. Tieši tā.
— Nē. Tas nav bailes, tas ir apjukums.
— Patiesībā… man ir kauns.

Un šajā brīdī notiek pārvērtēšana.
Ne viņam.
Man.

Es atļauju sev nebūt precīzai pirmajā reizē.
Jo precizitāte rodas dialogā, nevis pareizībā.

Un te ir viena vieta, kur visbiežāk gribas aizbēgt.
Kad parādās kauns vai bailes.

Bailes pateikt.
Kauns kļūdīties.
Vēlme pārlēkt uz “labi, darām tālāk”.

Bet tieši šeit ir jāpieturas.
Nevis jāpārvar, bet jāpaliek.

Jo klātbūtne savā neērtībā ir tas, kas veido emocionālo noturību.
Ne klientam.
Vispirms – man.

Un visbeidzot – vissvarīgākais, ko šī metode māca:
atļauju nezināt.

Man nav jāzina visa dzīve.
Man nav vajadzīgs pilns stāsts.
Man nav jābūt gudrākai.

Man ir jābūt dzīvai.
Un jāspēj sajust to, kas notiek šeit un tagad.

Termometra metode nav tehnika.
Tā ir izvēle.

Izvēle redzēt cilvēku, nevis risināt situāciju.
Izvēle just, nevis interpretēt.
Izvēle palikt kontaktā, arī tad, kad gribas aizvērties.

Un, kad tas notiek,
cilvēks pats sāk runāt patiesību,
kuru neviena metode nespēj izspiest ar jautājumiem.

24/01/2026

Šodien skolā mēs nestrādājām ar teoriju.
Mēs strādājām ar sevi.

Ar pirmo kursu gājām iekšā pašā Pārvērtējošās konsultēšanas kodolā – tajā vienkāršajā, bet nežēlīgi precīzajā algoritmā, kuru nevar apmānīt: Izpratne – atbalsts – darbība.
Trīs vārdi. Un vesela dzīve starp tiem.

Man vienmēr ir fascinējis, cik ļoti cilvēks grib sarežģīt to, kas patiesībā ir skaidrs. Mēs skrienam, funkcionējam, spēlējam lomas, tēlojam, ka viss ir “normāli”, “kontrolē”, “izturami”. Un tajā pašā laikā – kaut kur fonā dzīvo sajūta, ka kaut kas nav izdarīts līdz galam. Ne ārēji. Iekšēji.

Šodien kļuva redzams tas, ko ikdienā cenšamies neredzēt: jebkura situācija dzīvē apkalpo kādu vajadzību. Ne vairāk. Ne mazāk. Un problēma nav tajā, ka mums ir vajadzības. Problēma ir tajā, ka mēs tās noliedzam. Sev. Ar ļoti pārliecinošu seju.

Kad cilvēks saka “es neapvainojos”, bet ķermenis ir sasprindzis – tur jau viss ir pateikts.
Kad kāds dusmojas, bet saka “man vienalga” – tā ir dusma, kas nav dabūjusi balsi.
Kad bailes tiek pārsauktas par “racionālu piesardzību”, mēs vienkārši paliekam bez izpratnes.

Un tad atnāk atziņas. Ne kā skaisti citāti, bet kā neērti spoguļi.

Aizvainojums izrādās nav par citu cilvēku. Tas ir par mani – par to, ko es varēju izdarīt, bet neizdarīju.
Dusmas nav par pasaules netaisnību. Tās ir par to, ka es nepastāvēju par savām robežām.
Bailes nav vājums. Tās ir signāls, ka man pietrūka izpratnes, nevis spēka.

Un atbildība… Atbildība šodien atklājās ļoti klusi. Ne kā smags pienākums, bet kā jautājums: kādu sevi es vispār gribu redzēt šajā situācijā? Ne citu acīs. Savās.

Man šķiet, viena no sāpīgākajām, bet arī atbrīvojošākajām atziņām bija šī: mēs visbiežāk apzogam paši sevi. Ne citi. Ne apstākļi. Mēs paši – ar klusēšanu, ar atlikšanu, ar neuzdošanu jautājuma, jo galvā jau sen dzīvo gatavs “nē”.

Un tad notiek brīnums – ne skaļš, bet ļoti īsts. Cilvēks pirmo reizi pamana, ka viņš var sev iedot atbalstu, kuru gadiem ir meklējis ārpusē. Ka jūtas nav pierādījums tam, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Tās ir signāli par neapmierinātu vajadzību. Punktā.

Šodien mēs daudz runājām arī par to, cik ļoti dzīvi esam pārvērtuši par eksāmenu. Kur jābūt pareizam, gudram, stabilam. Un cik maz ļaujam sev vienkārši mācīties būt – arī nepareiziem. Jo dzīve nav kontroldarbs. Tā ir pieredzes lauks. Un tajā nevar zaudēt, ja neesi nodevis savu patieso vajadzību.

Man palika sajūta, ka šodien daudzi pirmo reizi ieraudzīja: pat “nē” nav zaudējums, ja tu esi bijis godīgs pret sevi. Zaudējums ir klusēt un pēc tam saukt to par likteni.

Šādas dienas man atgādina, kāpēc šī skola vispār pastāv. Nevis, lai iemācītu “pareizi dzīvot”. Bet lai iemācītos beidzot dzīvot patiesi. No izpratnes. Ar atbalstu. Un tikai tad – darbībā.

19/01/2026

Mīlestība nesākas tur, kur kāds otru tur.
Tā sākas tur, kur vairs nav jāpieķeras.

Ir daudz cilvēku, kuri saka:
“Es gribu attiecības.”
Bet patiesībā viņi grib drošību, apstiprinājumu, kādu, kurš apsola neaiziet.

Un te sākas lielākā ilūzija par mīlestību.

Pie mums atnāk pieauguši cilvēki — sievietes un vīrieši — kuri jau ir laulībā, attiecībās vai ilgstošā kopdzīvē.
Un viņi jautā nevis par mīlestību.
Viņi jautā:
— Kāpēc es joprojām jūtos tukšs?
— Kāpēc man visu laiku vajag vairāk uzmanības?
— Kāpēc, pat ja mani mīl, es nejūtos droši?

Atbilde gandrīz vienmēr ir neērta:
tāpēc, ka attiecībās viņi ienāca no trūkuma, nevis no pilnības.

Mēs bieži esam iemācīti domāt, ka mīlestība ir “atrast savu otru pusi”.
Bet cilvēks nav pusīte.
Cilvēks ir veselums — vai arī viņš meklē kādu, kurš aizlāpīs tukšumu.

Un tukšumu nevar aizpildīt ar otru cilvēku.
To var tikai uz brīdi apklusināt.

Attiecības nepadara brīvus tos, kuri jau ir nebrīvi

Šis ir tas, ko parasti negribas dzirdēt.

Ja cilvēks iekšēji nav stabils, attiecības viņu neizglābs.
Ja cilvēks pats sev neuzticas, viņš partneri kontrolēs.
Ja cilvēks nejūt savu vērtību, viņš pastāvīgi meklēs apstiprinājumu.
Ja cilvēks pats ar sevi nejūtas droši, viņš prasīs, lai otrs nekad neaiziet.

Tad mīlestība pārvēršas par līgumu:
“Paliec ar mani, un es jutīšos labi.”

Bet tā nav mīlestība.
Tā ir emocionāla atkarība, ļoti smalka, ļoti pieņemta, bet joprojām atkarība.

Īsta mīlestība sākas tikai tad, kad cilvēks spēj būt viens bez panikas.
Kad viņš nejautā:
— Kas mani padarīs laimīgu?
bet gan:
— Vai es pats spēju būt stabils?

Mīlestība ir izvēle, nevis glābšanas operācija

Kad cilvēks ir iekšēji savā vietā, notiek kas ļoti kluss, bet būtisks:
viņš vairs nepieķeras, bet izvēlas.

Viņš nebaidās zaudēt otru, jo viņš nav pazudis pats sev.
Viņš nemēģina otru mainīt, jo viņam nav vajadzīgs, lai otrs aizpilda trūkumu.
Viņš var mīlēt bez nosacījuma “paliec, citādi es sabrukšu”.

Šādās attiecībās ir vairāk brīvības, ne mazāk.
Un tieši tāpēc tās ir stabilākas.

Divi pieauguši, emocionāli nobrieduši cilvēki nesavienojas, lai izdzīvotu.
Viņi savienojas, lai dalītos.

Nevis:
“Paņem mani, es esmu tukšs.”
bet:
“Es esmu vesels. Ja gribi — ejam kopā.”

Ko tas nozīmē praksē?

Tas nozīmē, ka darbs ar attiecībām vienmēr sākas ar darbu ar sevi.
Ar spēju:
• izturēt savas emocijas,
• nebēgt no vientulības,
• uzņemties atbildību par savu labsajūtu,
• negaidīt, ka otrs “izglābs”.

Tieši šeit sākas pārvērtējošā konsultēšana.
Nevis ar padomiem, kā labāk komunicēt,
bet ar jautājumu:
vai tu pats esi sev iekšējs balsts?

Ja atbilde ir “vēl ne” — tas nav sods.
Tas ir sākuma punkts.

Mīlestība nav tas, kas notiek, kad mēs viens otru turam cieši.
Mīlestība notiek tad, kad mēs vairs neturam, bet paliekam.

Un tas prasa briedumu.
Ne romantiku.
Ne solījumus.
Briedumu.

🎉 Mīļie FB sekotāji, kuriem mājās aug bērni un sirdī dzīvo pasakas!Ir tādi notikumi, kas nav “vienkārši pasākums”. Tie i...
07/01/2026

🎉 Mīļie FB sekotāji, kuriem mājās aug bērni un sirdī dzīvo pasakas!

Ir tādi notikumi, kas nav “vienkārši pasākums”. Tie ir kā silts plecs ziemā. Kā brīdis, kur bērnam acis sāk spīdēt, jo telpā ienāk stāsts. Un pieaugušajam pēkšņi paliek mierīgāk — jo viss ir vienkārši, dzīvi un pa īstam. 💛

Man šis aicinājums ir īpašs arī personīgi: pasākuma autore ir mana skolniece. Cilvēks, kurš pasakas nes nevis “skaisti nolasa”, bet iemieso — ar balsi, ar klātbūtni, ar to sajūtu, ka bērns tiešām ir stāstā iekšā. Un man ir milzīgs prieks redzēt, kā tas, kas reiz auga kā ideja un metode (arī pie mums Alter Ego vidē), tagad izaug par grāmatu, svētkiem un pasaku kopābūšanu. ✨

Tāpēc — ja jums patīk notikumi ar siltumu, radošumu un īstu saturu, te ir jūsu janvāra skaistais plāns:

📚 Grāmatas atklāšanas svētki bērniem un ģimenēm

Pasaku studija “Gardegunis” aicina uz grāmatas “Čučamspilvens” izdošanas svētkiem!

🥳 Un ir vēl viens iemesls svinēt: pasākums notiek arī par godu Pasaku studijas “Gardegunis” 3. dzimšanas dienai 🎈
Trīs gadi stāstu, radošuma un bērnu smaidu — un viņi grib to nosvinēt kopā ar jums.

🗓 Kad? 18. janvārī
🕚 Cikos? 11:00–14:00
📍 Kur? Mārupes Kultūras namā
🎟 Ieeja bez maksas

🌿 Kas jūs sagaida?

🖋️ Grāmatas prezentācija ar autori
💬 Tikšanās un sarunas ar grāmatas radītājiem
🧚 Interaktīva pasaku nodarbība bērniem
🎈 Kopīgas aktivitātes un radoši pārsteigumi
🎁 Dāvaniņas + iespēja iegādāties grāmatas “Čučamspilvens” un “Gardeguņa miega stāsti” par svētku cenu

👨‍👩‍👧‍👦 Kam tas būs īpaši forši?

✔ ģimenēm ar bērniem
✔ pasaku un grāmatu mīļotājiem
✔ tiem, kas grib brīvdienās nevis “izskriet”, bet pabūt kopā — sirsnīgi un ar jēgu

💛 Šis ir pasaku pilns notikums, kur bērni var piedzīvot stāstus, radīt paši, satikt cilvēkus, kas tos iedzīvina, un aiziet mājās ar sajūtu: “vēl!”

Ja pazīsti ģimeni, kurai tas patiktu — ieliec komentārā ❤️ vai ietago viņus.
Nāciet svinēt kopā — lai stāsti turpina dzīvot, augt un iedvesmot! ✨📚🎈

31/12/2025

Mīļie sekotāji, laimīgu Jauno gadu! ✨🥂

Paldies, ka esat kopā ar mani arī te — par reakcijām, komentāriem, privātajām ziņām un par to kluso klātbūtni, kad vienkārši lasāt un paņemat sev vajadzīgo. Man tas nav “auditorija” — tie ir cilvēki ar dzīvi, jūtām un stāstiem.

Novēlu jums 2026. gadā:
• veselību (lai ķermenis tur un galva elpo),
• mieru (tādu, kas neizslēdz emocijas, bet iedod balstu),
• drosmi būt patiesiem pret sevi,
• un cilvēkus blakus, ar kuriem varat būt īsti — bez izlikšanās.

Lai jaunais gads ir ar mazāk steigas un vairāk jēgas. Ar vairāk “es izvēlos sevi” un mazāk “es pacietīšu vēl mazliet”. Un lai katra diena iedod vismaz vienu mazu brīdi, kurā paliek vieglāk. ✨🤍

Ar siltumu,
Lilita

18/12/2025

Šī nebija vienkārši meistarklase.
Tā bija satikšanās.

Ciemojāmies pie Lindas Jūrmalā — pie galda, kur krāsas jaucas ar sarunām, klusums ar smiekliem, un laiks uz brīdi kļūst lēns. Kartiņu meistarklase kā iegansts, bet patiesībā — būšana kopā.

Sievietes, kuras reiz satikās “Alter Ego” skolā kā dalībnieces.
Tagad — beidzējas.
Tagad — savējās.

Krāsas plūda uz papīra, rokas darīja, galvas atpūtās. Kādam šī bija pirmā reize ar otu, kādai — sen aizmirsts prieks. Un nevienai nevajadzēja būt “labai” vai “pareizai”. Pietika būt klātesošai.

Ir kaut kas ļoti skaists tajā, ka attiecības nebeidzas līdz ar programmu.
Ka skola nepazūd, bet pārtop draudzībā.
Ka cilvēki grib satikties arī ārpus nodarbību telpām — mājās, pie galda, pie tējas, pie krāsām.

Šādi vakari atgādina, kāpēc vispār to darām.
Ne sertifikātu dēļ.
Ne tehniku dēļ.

Bet tāpēc, ka cilvēkiem ir vajadzīga telpa, kur drīkst būt īsti.

Paldies, Linda, par mājām, siltumu un krāsām.
Paldies jums — par klātbūtni.
Šie mirkļi paliek.

24/11/2025

Ķermenis nekad nerunā latviešu vai angļu valodā — tas runā simptomos. Kad balss kļūst par saspringtu plecu, nogurumu vai pulsējošu mezglu, tas nav “kaut kas nepareizi”.
Tā ir saruna, ko tu pārāk ilgi atliki.
Šis karuselis ir par to, kā mainās viss, tiklīdz tu pārstāj dzēst signālus un sāc uz tiem atbildēt.

Address

Kalnciema Iela 29a/6
Riga
LV-1002

Opening Hours

Monday 09:00 - 20:00
Tuesday 10:00 - 18:00
Wednesday 10:00 - 18:00
Thursday 10:00 - 18:00
Friday 10:00 - 18:00
Saturday 10:00 - 18:00
Sunday 10:00 - 18:00

Telephone

+37129430550

Website

Alerts

Be the first to know and let us send you an email when Profesionālās izaugsmes un meistarības skola "alter ego" posts news and promotions. Your email address will not be used for any other purpose, and you can unsubscribe at any time.

Contact The Practice

Send a message to Profesionālās izaugsmes un meistarības skola "alter ego":

Shortcuts

Share