17/09/2025
🌫 Veļu laikā, kad robeža starp dzīvajiem un aizgājušajiem kļūst plānāka, mēs īpaši skaidri varam sajust, ka neesam tikai atsevišķi cilvēki. Mēs esam daļa no dzimtas straumes, kurā katra paaudze nodod tālāk ne tikai dzīvību, bet arī sajūtas, redzējumus un neatrisinātus stāstus, kurus pilnīgi neapzināti mēdzam uztvert kā savus. 🌓
Berts Helingers to ir nodēvējis par Došanas un pieņemšanas kārtību, kas attiecas arī uz vecāku un bērnu mijiedarbību: vecāki dod, bērni saņem. Dzīvības dāvanu atdot atpakaļ nav iespējams, tāpēc mēs to nesam tālāk – saviem bērniem un/vai pasaulei. Kad bērns nespēj pieņemt vecāku doto, viņu var pavadīt tukšuma sajūta, dusmas, atraidījuma, nepiederības sajūta vai aizvainojums. Kad bērns pārņem rūpes, kas viņam nepienākas, viņā rodas pārmērīga atbildība, trauksme un nogurums, kas var vainagoties ar izdegšanu un citiem traucējumiem.
Šādā situācijā bērns faktiski zaudē savu vietu kā bērns — viņš stājas vecāku vietā, kļūstot par “mazo pieaugušo” (parentificētais bērns). Šis lomas sajaukums bieži noved pie tā, ka nu jau pieaugušais cilvēks jūtas spiests vienmēr “turēt pasauli uz saviem pleciem”. Partnerattiecībās viņš var vai nu meklēt kādu, par kuru rūpēties, vai arī justies pārlieku prasīgs pret otru, utt..
Pieņemšana šeit ir dziedinoša. Tā nenozīmē attaisnot vecāku kļūdas, bet gan atzīt: “Dzīve pie manis ir atnākusi caur viņiem, un es to pieņemu.” Tajā brīdī mēs atbrīvojamies no vainas un aizvainojuma un iegūstam spēku dzīvot savu dzīvi. Mēs atkal atrodam savu vietu.
Tas ietekmē mūsu pašsajūtu, attiecības ar sevi, partneri un bērniem. Katrs solis pieņemšanas virzienā dziedina ne tikai mūs, bet arī paaudzes pirms un pēc mums. Veļu laiks ir iespēja pajautāt sev: ko es nesu no saviem vecākiem, ko varu pieņemt ar pateicību, un kas man vairs nav jānes tālāk?
Ja jūti, ka ir pienācis laiks sakārtot šīs attiecības sevī, aicinu Tevi uz 🌿Skultes pirtiņu🌿 Veļu laika rituālā vai uz transpersonālās psiholoģijas konsultāciju. 🦋💞 Uz satikšanos! 🤗🙏
Mīlestībā,
Evija Estere 🦋
Veļu laiks, ģimenes sistēmiskā pieeja un pirts rituāli: senču gudrības atdzimšana mūsdienās 🦋🌿
Kad rudens ietin zemi pelēkā dūmakā un daba gatavojas ziemas miegam, mēs ieejam īpašā laika posmā — Veļu laikā. Šis ir mirklis, kad robeža starp PaSauli un ViņSauli kļūst plānāka, un mēs varam vērsties pie saviem senčiem, lai smeltos spēku un gudrību. Bet kāpēc tas ir svarīgi un kādā veidā senās tradīcijas var palīdzēt mums mūsdienu dzīvē? Piedāvāju nedaudz ielūkoties, kā Veļu laika tradīcijas, ģimenes sistēmiskā pieeja un pirts rituāli, katrs ar savu unikalitāti, piedāvā dziļu, dziedinošu pieredzi.
Veļu laiks latviešiem bija īpašs – tika uzskatīts, ka šajā laika posmā mirušo dvēseles (veļi) devās apciemot savus PaSaulē esošos tuviniekus, un tas bija ne tikai senču piemiņas brīdis, bet arī iespēja atjaunot saikni un piedzīvot dziļāku izpratni par dzimtas spēku. Arī mūsdienās mēs esam nonākuši pie atziņas, ka mūsu saknes ir pamats mūsu spēkam un izaugsmei. Veļu laiks mums it kā atgādina - mēs neesam tikai individuāli cilvēki, mēs esam daļa no plašas ģimenes, kurā katrs aizgājējs nes sevī un nodod tālāk vēstījumu, mācību un svētību.
Atcerēties savus senčus nav tikai goda apliecinājums, bet arī praktiska dzīves sastāvdaļa. Caur sarunām ar un par dzimtu mēs varam atklāt savas dzīves ceļu, atrast risinājumus problēmām un ieraudzīt, kā senču piedzīvotais ietekmē mūsu pašu izvēles. Šajā laikā ir svarīgi ieklausīties ne tikai ārējā pasaulē, bet arī sevī, savās sajūtās. Iespējams, zem mūsu dusmām, bailēm vai bezspēcības sajūtas slēpjas neizrunāti ģimenes stāsti, kuriem beidzot jādod balss.
Un tieši šeit talkā nāk ģimenes sistēmiskā pieeja, kas piedāvā apzināties, kā dzimtas pagātnes notikumi un neatrisinātās emocijas var ietekmēt mūsu dzīvi. Šī metode ļauj paskatīties uz mūsu dzimtu kā uz lielu, vienotu sistēmu, kurā katra ģimenes locekļa pieredze atstāj nospiedumu nākamajās paaudzēs. Neatrisināti konflikti, nepabeigtas attiecības vai aizmirsti stāsti nereti turpina dzīvot un izpausties mūsu ikdienas izvēlēs un emocijās.
Ģimenes sistēmiskā pieeja palīdz saprast, ka mūsu dzīve nav izolēts stāsts. Bieži mēs nesam sevī senču emocijas, kuras vēl nav atrisinātas - t.s., pārmantotās jūtas, piemēram, neizskaidrojama trauksme vai dzīves mērķa meklējumi var būt saistīti ar kādu mūsu senču piedzīvoto traģēdiju, kas nav pilnībā apzināta. Šāda izpratne var būt dziedinoša – mēs spējam ne tikai atbrīvot sevi no pagātnes nastām, bet arī veidot dziļāku saikni ar ģimeni. Veļu laikā, kad senči ir tuvumā, šī pieeja kļūst vēl īpašāka. Tas ir laiks, kad apzināti varam veltīt laiku dzimtas izpētei un meklēt iekšējo izlīgumu.
Starp dažādām apzinātības praksēm īpaša nozīme, protams, ir arī pirts rituāliem. Pirts rituāls Veļu laikā var kalpot kā dziļš transformācijas process - tiek attīrīts ne tikai augums, bet arī IekšPaSaule no paša uzkrātā un arī pārmantotā smaguma, kas mūs kavē virzīties uz priekšu. Pirtiņa kļūst par svētvietu, kurā godināt savus senčus, lūgt viņu atbalstu un ļauties dziedinošajam procesam.
Apzinoties savas dzimtas vēsturi, godinot senčus un attīrot sevi gan garīgi, gan fiziski, mēs radām vietu jaunām iespējām un dzīvības plūdumam. Šis ceļš nav viegls, jo prasa apzinātu sevis izzināšanu. Mūsdienās, kad nereti meklējam atbildes ārpusē, šīs senās tradīcijas atgādina, ka viss nepieciešamais dziedināšanai jau ir mūsos. Veļu laiks aicina apstāties, atskatīties pagātnē un dzirdēt, ko vēlas pateikt mūsu senči, savukārt ģimenes sistēmiskā pieeja un pirts rituāls dod iespēju to realizēt darbībā.
Lai šis laiks jums visiem nes pieņemšanu, dziļāku mieru un saskaņu ar savu Dzimtu un Sevi! ❤️
Mīlestībā,
Jūsu Evija Estere
