12/07/2025
Ir tādas plaisas, kuras nerodas vienā naktī. Tās veidojas pakāpen*ski – katru reizi, kad viens neredzēja otra sāpes. Katru reizi, kad vārdi tika aizvietoti ar klusumu. Kad tuvība tika atlikta, un vēlāk... aizstāta ar citu klātbūtni.
Ir brīži, kad uzticēšanās tiek sarauta nevis tikai vienā krāpšanas aktā vai vienā melā, bet gadu garumā krājas neteiktais, neatbildētais, neatdzirdētais.
Un pienāk diena, kad viens cilvēks vairs nespēj atvērties. Jo sirds ir kā no cementa – lai nejustu vēlreiz.
Bet tajā pašā laikā — viņi abi vēl ir šeit.
Viņi joprojām dzīvo vienā telpā. Vai joprojām domā viens par otru. Joprojām kaut kur dziļi klusi cer.
“Varbūt ir vēl kāds ceļš? Varbūt, ja mēs mēģinātu no sākuma?”
Ir brīži, kad viss sabrūk vienā mirklī. Vārdi, kas nebija domāti, bet tika izteikti. Rīcība, kas pārkāpa robežu. Noslēpums, kas izlīda gaismā. Mirkļi, kas pārrāva šķietami stipro saikni.
Un pēkšņi starp diviem cilvēkiem, kas reiz viens otrā redzēja mājas, ir iestājusies klusuma un svešuma siena.
"Es viņu mīlu… bet vairs nevaru uzticēties."
"Es nožēloju… bet nezinu, kā atgūt viņas tuvumu."
"Es gribu palikt… bet nezinu, vai kādreiz spēšu atvērties no jauna."
Šīs ir balsis, kuras atskan psihoterapijas telpā biežāk nekā mēs domājam. Uzticības krīze ne vienmēr rodas tikai krāpšanas dēļ. Tā var rasties no emocionālas atstāšanas, melošanas, robežu pārkāpumiem vai gadiem ilgas neieklausīšanās. Uzticība lēni veidojas un strauji sabrūk.
👣 Pirmais solis: atzīt sāpes
Pirms kaut kas var tikt dziedināts, sāpēm jādrīkst būt. Pāridarījumam jātop nosauktam vārdā. Tajā brīdī nav vietas aizsardzībai vai taisnošanās. Tikai klātbūtnei. Tikai klausīšanai. Tikai tam, ka viens saka: "Tu mani ievainoji", un otrs neatraida, bet paliek un dzird.
🕯️ Uzticēšanās nav stāvoklis. Tā ir process. Drosmes pilns un lēns.
Kad pāris ienāk terapijas telpā pēc krīzes, viņi bieži atnāk nevis ar cerību, bet ar tukšumu.
Un tomēr – katrs solis terapijā ir kā mazs atzīšanās brīdis:
– Es vēl neesmu padevies.
– Es vēl gribu mēģināt Tev būt blakus.
– Es gribu saprast, vai mēs vēl spējam satikties patiesi, nevis vienkārši “funkcionēt”.
Lai atjaunotu uzticēšanos, ir vajadzīgi ne tikai vārdi. Ir vajadzīga klātbūtne.
Klātbūtne arī tur, kur ir sāpīgi. Kur vēl gribas lamāties, kliegt vai aizvērties.
Un tai klātbūtnei jāsaka:
– Es dzirdu, ka Tev sāp.
– Es vairs nemēģināšu sevi aizstāvēt. Es mēģināšu Tevi saprast.
– Es zinu, ka esmu ievainojis. Un es būšu tas, kurš tagad katru dienu rāda, ka Tu vairs neesi viena (viens) šajās sāpēs.
🧱 Otrais solis: veidot atkal uzticības pamatus
Uzticēšanās neatgriežas tāpēc, ka tiek doti solījumi. Tā sāk atdzimt tad, kad viens cilvēks atkārtoti rāda caur rīcību, ka viņš ir drošs. Ka viņa vārdi un darbi sakrīt. Ka viņš spēj būt klātesošs arī tad, kad ir neērti, grūti, vai kad otrs vēl ir dusmīgs vai ievainots.
Terapijā mēs nereti izpētām:
– Vai partneris spēj pieņemt atbildību, neuzspiežot piedošanu?
– Vai viņš vai viņa spēj turēt telpu, kurā vēl ir sāpes, nevis tikai vēlme, lai viss ātri pāriet?
– Vai abi ir gatavi veidot attiecības no jauna – nevis atgriezties tur, kur viss pajuka?
💬 No prakses: viņi nāca klusumā
Viņi ienāca kabinetā gandrīz klusējot. Viņš bija sastrādājis, viņa — norobežojusies. Starp viņiem bija ledus.
Un tomēr viņi nāca. Katru nedēļu. Lēni, sāpīgi, bet godīgi.
Viņa reiz teica:
"Es vairs nespēju viņam uzticēties, bet es redzu, ka viņš nemūk. Es jūtu, ka viņš nes savu vainu, nevis tikai cer uz aizmirstību. Tas man ļauj elpot."
Un viņš, asarās:
"Es nesaprotu, kāpēc man vajadzēja to zaudēt, lai saprastu, ko es turēju rokās. Bet es esmu gatavs būvēt no jauna. Ne tāpēc, ka man vajag piedošanu, bet tāpēc, ka viņa ir cilvēks, kurš ir pelnījis patiesumu."
Tā bija dzīva uzticēšanās atjaunošanas pieredze. Tā nebija lineāra, tā nebija viegla, bet tajā bija cilvēcība, kas ir spēcīgāka par sabrukumu.
🪞 Kāds pāris reiz terapijā sacīja:
“Es negribu, lai viņš vienkārši atvainojas. Es gribu redzēt, ka viņš ir gatavs katru dienu rādīt, ka esmu svarīga. Ka viņš beidzot ir gatavs manī klausīties, nevis tikai runāt. Tikai tad es varēšu atvērties no jauna.”
Un viņš, ar aizsmakušu balsi:
“Es biju akls pret viņas vientulību mūsu attiecībās. Bet tagad es katru dienu mācos skatīties. Un palikt. Arī, kad viņa mani vēl nelaist klāt. Arī, kad viņa vēl nedod piedošanu.”
Tas nebija par "salabošanu". Tas bija par cilvēcības atgūšanu. Par drosmi būt patiesi ievainojamiem. Par vēlmi ne tikai saglabāt attiecības, bet beidzot tās izdzīvot līdz galam.
💡 Vai uzticība pēc krīzes ir iespējama?
Jā.
Bet tikai tad, ja abi ir gatavi kļūt atklāti.
Ne perfekti, bet īsti.
Ne ātri, bet patiesi.
Ne tikai vairs spēlēt "pāri", bet kļūt par cilvēkiem, kas satiek viens otru dziļumā.
Šī uzticēšanās nav tāda kā agrāk. Tā ir jauna.
Drosmīgāka. Nobriedušāka. Dziļāka.
Un reizēm, tā kļūst par īsto tuvību, kādas agrāk pat nebija.
💞 Nobeigums
Uzticēšanās nav viena liela darbība. Tā ir simtiem mazu izvēļu, katru dienu. Tā nav garantija, tā ir drosme. Tā ir piekrišana ticēt vēlreiz — lai arī bail.
Un reizēm, ja vien abi ir gatavi patiesi paskatīties viens otram acīs, pārkāpt sāpēm, palikt klāt — mīlestība var atgriezties vēl nobriedušāka, vēl patiesāka, vēl dzīvāka.
Ja Tu šobrīd esi šādā punktā savās attiecībās — zini, ka Tev nav jāpaliek vienam ar šo.
Psihoterapijā mēs varam lēni, godīgi un cieņpilni dot vietu atjaunotnei.
Nevis lai aizmirstu, bet lai atgrieztos tuvībā ar jaunu apziņu.
Ja Tu šobrīd dzīvo attiecībās, kurās notikusi plaisa…
Kurās kaut kas ir salūzis vai sen noklusēts...
Un tomēr iekšēji vēl ir klusā balss, kas saka:
"Varbūt mēs vēl varam..."
Tad zini – ir telpa, kurā šai balsij var dot vietu.
Psihoterapija var būt tā vieta, kur sākt meklēt tiltu.
Ne vienmēr, lai paliktu kopā, bet vienmēr – lai atrastu patiesumu, kas ļauj dzīvot no jauna.
Ar cieņu un klātbūtni,
Kaspars
Psihoterapija klātienē un attālināti
Rīgā | Latvijā | Pasaulē
🕊️ “Pat sabrukums var kļūt par pamatu kam dziļākam.”
