14/05/2025
PERSONĪBAS IZAUGSME SĀKAS AR ...
“Izaugsme” mūsdienās ir ļoti nozīmīgs vārds. Strauji mainīgā pasaulē attīstība kā personiskā, tā arī profesionālā plaknē ir nepieciešamība. Attīstās un aug mūsu ķermenis, jāattīstās ir arī mūsu dvēselei, prātam, inteliģencei, prasmei veidot un uzturēt attiecības. Kaut kādā ziņā var apgalvot, ka personības izaugsme un attīstība notiek visu laiku, arī tad ja par to nedomājam vai īpaši nevēlamies. Negribēta izaugsme būtu atsevišķs temats. Tā rodas pateicoties pieredzei, kuru nevēlamies iegūt. Ir pieredzes, kuras mēs varam izvēlēties, bet ir arī pieredzes, kuras atnāk pie mums. Tās jāpieņem kā dzīves dotās mācību stundas.
Šajā sakarā man patīk kāds slavens stoiķu domugrauds: “Paklausīgo liktenis ved, bet nepaklausīgo velk”. Kā mēs zinām, cilvēkam ir grūti kaut ko iemācīt, ja viņš to nevēlās. Negribētos nonākt tajā situācijā, ka mēs stūrgalvīgi pretojamies tām mācību stundām, kuras dzīve mums dod. Kādēļ gan dzīvei vajadzētu mūs locīt un lauzt? Vai nebūtu labāk, ja mēs apzinātos, ka mums šajā dzīvē vēl daudz kas ir jāapgūst un jāiemācās, un paši to vēlētos un pēc tā tiektos. Tas, manuprāt, atklāj kādu svarīgu aspektu: personiskā izaugsme ir patiesi iespējama tikai tad, ja tā ir brīvprātīga. Dzīvei mums nav jāpiespiež kaut ko saprast, bet mēs paši esam gatavi kaut ko mācīties.
Un, ja domājam par personisko izaugsmi kā par apzinātu un indivīda gribētu procesu, vai ir iespējams noteikt kādu konkrētu brīdi jeb faktoru, ko var ņemt par personiskās izaugsmes atskaites punktu? Vai vispār drīkst domāt šādās kategorijās?
Šeit vēlos padalīties ar vienu domu, kas man šķiet nozīmīga. Es domāju, ka par šādu atskaites punktu var uzskatīt brīdi, kurā cilvēks pieņem lēmumu, nevainot citus savā nelaimīgumā un neveiksmēs. Es slikti jūtos- vainīgs ir kāds cits. Man kaut kas neizdodās- vainīgs ir kāds cits. Ja kaut kas izdevās- tas ir vienīgi un tikai mans nopelns. Ja neizdevās, tad atkal vainīgs ir kāds cits. Jā, dzīve tiešām ir grūta, ja nebūtu neviena vainīgā. Vainīgo var vienmēr atrast- zvaigznes, liktenis, valdība, Dievs, vecāki, radi, darba kolēģi, kaimiņi, draugi, skauģi, nelabvēļi… Sarakstu var turpināt. Negribu noliegt faktu, ka citu cilvēku izvēles ietekmē mūsu dzīves. Jautājums ir, ko ar to darīt?
Jā, Tu esi (dažreiz, bieži, pastāvīgi) nelaimīgs un Tev ir slikti. Tā tas ir. Un Tu izvēlies nevienu nevainot. Ko Tu ar to gribi darīt? Šeit sākas jeb turpinās Tava personiskā izaugsme jau pavisam citā kvalitātē. Kad Tu pārstāj vainot citus, Tu pārstāj būt upuris. Kamēr Tu vaino, Tu esi upuris. Ko Tu gribi un vari darīt ar savu dzīvi? Tava dzīve ir tikai un vienīgi Tava atbildība.