Augu un masāžu terapija

23/10/2025

Kad esi dziedinājusies

Zini, kā vari atpazīt, ka esi patiešām dziedinājusies?

Tad, kad tavs stāsts tevī vairs neizraisa nekādas emocijas.
Tu vari to pastāstīt tā, it kā atstāstītu grāmatu. Vai kāda paziņas dzīvi.

Un tevi vairs neinteresē, ko kurš padomāja.
Kuram bija taisnība.
Ko kurš pateica.
Ko kurš nodarīja.

Tas nenozīmē, ka tā visa nebija.
Bet tas vairs nevilņojas tevī.
Tu vairs nemeklē auditoriju, kurai pastāstīt savu stāsta pusi, lai pārliecinātu.
Tu vairs neattaisnojies, cik ļoti cieti.
Jā, tas viss bija. Bet tas vairs nav noteicošais.

Jo tu esi piedzimusi jaunā veidolā.
Un tas stāsts tevi vairs nedefinē.
Tas bija pakāpiens tavā ceļā pie sevis — bet ne tava būtība.

Un nē, es gudri ned****u (nerunāšu) un neteikšu, ka šajā realitātē no visa var izdziedināties.
Ir notikumi, kas atstāj rētas. Dažreiz tādas, kas sakropļo.

Bet bieži vien mēs paši izvēlamies dzīvot tajā pašā stāstā, atkal un atkal:

“Kā es cietu. Kā izdzīvoju. Kā es kļuvu par to, kas esmu tagad.”

Un mēs turpinām sevi definēt kā izdzīvojušo.
Kā to, kuru sāpināja.
Kā to, kuru nodeva.
Turpinām sevī malt to pašu sāpi, kad jau sen pienācis laiks iet tālāk.

Turpinām sevi durstīt ar n**i — un nepamanām, ka tie esam mēs paši, kas to dara.
Un ka jau sen varējām to n**i nolikt.
Un doties tālāk — kā jaunais es.

Tāpēc dziedināšanās ir notikusi tad,
kad tu uz sevi paskaties ar šodienas acīm,
un redzi cilvēku, kas esi tagad.

Un tu saproti —

- vairs nav svarīgi, kas notika.
Jo tagad tu esi pilnīgi cits cilvēks.
Un tu savu dzīvi būvē no šī punkta.

22/10/2025

Tu drīksti mainīt savas domas.
Jā, pat tad, ja tās iepriekš skanēja pārliecinoši.
Pat tad, ja tu tās pateici skaļi.
Pat tad, ja kāds jau bija sācis uz tām balstīties.

Tu drīksti mainīt domas nevis tāpēc, ka neesi stabila,
bet tāpēc, ka esi dzīva.
Tu elpo. Tu audz. Tu redzi vairāk. Tu jūti dziļāk.
Un tāpēc – jā, tu mainies.

Tu neesi savas vakardienas versijas gūstekne.
Un tev nav jālīp pie veciem lēmumiem,
lai citiem būtu vieglāk tevi saprast.
Tava patiesība nav statiska.
Tava patiesība pārvietojas līdz ar tavu apziņu.

Un visbeidzot:
Tu drīksti mainīt savas domas un nejusties vainīga.
Tev nav jāatskaitās.
Tev nav jāatvainojas, ka kļūsti tuvāk savai būtībai.
Tu nedari to pret kādu.
Tu dari to par sevi.

Tu drīksti mainīt savas domas.
Un tu drīksti turpināt mīlēt sevi tieši tāpat.

20/10/2025

💃🏻

Sieviete, kura atrod mieru, nevis meklē atriebību, nes sevī spēku, ko tikai retais patiešām saprot.
Viņa ir tāda sieviete, kuru ir sāpinājuši, pievīluši, krāpuši…
Un tomēr viņa izvēlas neļaut šīm brūcēm sevi definēt vai noteikt viņas rīcību.

Viņa zina, ka atriebība ir slazds. Inde, kas tikai pagarina sāpes un piesien pagātnei.
Viņa paceļas pāri.
Viņa nav vāja – tieši pretēji – viņa ir spēcīga līdz pašiem dziļumiem.
Viņa saprot, ka īsts spēks nav par to, lai kādu sodītu. Tas ir par to, lai pati sev pierādītu:
“Es esmu lielāka par šo.”

Viņa atgūst savu spēku, atsakoties grimt dusmās un aizvainojumā.
Viņa iegulda savu enerģiju dziedināšanā, izaugsmē un dzīvē, kuru neviens vairs nevar sagrābt.
Jo, kad sieviete atrod mieru, viņa vairs vienkārši nevar iesaistīties drāmās, spēlītēs vai vajadzībā “panākt taisnību”.

Viņa pārvietojas caur dzīvi ar klusējošu pārliecību. Ar mieru, kas nāk no iekšējas zināšanas:
“Mana vērtība nav atkarīga no citu rīcības.”
Viņa ir pārāk aizņemta, būvējot savu impēriju, barojot savu dvēseli un pulcējot sev apkārt īstu mīlestību un cieņu,
lai vispār veltītu laiku tukšumam.

Šāds miers ir magnētisks. Tas kļūst par vairogu. Par gaismu.
Un, kad tu sastopi šādu sievieti, tu zini – viņa ir neaizskarama.
Ne tāpēc, ka viņa būtu nesalaužama.
Bet tāpēc, ka viņa ir izvēlējusies augstāku ceļu.
Ceļu, kas ved uz brīvību. Prieku. Patiesu spēku.

Tāpēc nekad nejauc viņas mieru ar vienaldzību.
Nav tā, ka viņai nerūp.
Vienkārši – viņa rūpējas par sevi tik daudz, lai aizietu prom no visa, kas nebaro viņas mieru.

Un tas ir spēks, ar kuru nevar sacensties.

16/10/2025

Svētākā vieta sievietes ķermenī

Vai zini, kas ir svētākā vieta sievietes ķermenī?

Tas ir vēders.
Dzemde kā centrs — jā, bet visa vēdera virsma ir tā, kas nes šo enerģiju pasaulē.

Un, patiesībā — jo “nepilnīgāks” šis vēders izskatās pēc plastmasas pasaules standartiem,
jo vairāk es tajā redzu svētumu.

Cik tas ir sakrāli skaists —
ar strijām kā atmiņu zīmēm,
ar grūtniecības laikā izstiepto ādu,
ar tik bieži kļūdaini nosauktajiem “liekiem” kilogramiem.

🎗 Tie nav lieki.
Tie ir tempļa samta spilveni.

🔔 Paskaties uz savu vēderu kā uz lūgšanu.
Maigi.
Ar mīlestību.
Ar pateicību par visu, ko tas ir nesis — un vēl joprojām nes.

Tā ir Dieva lūgšana cilvēka ķermenī.

Cik tajā ir svētības, siltuma, rūpju un mīlestības!
Tas ir atdevis visu, kas viņam bija.

Tas ir bijis portāls.
Tas ir templis, kurā jāiededz mīlestības , pateicības un lūgšanu sveces.
Kura priekšā jāpieliecas.

Tas ir visa sākums.
Un tam nekad nekas nav par grūtu.
Viņš iznesīs visu —
tavas emocijas,
tavu barību,
tavu bērnu,
tavu sievišķību,
tavu dziedināšanu.

🌺

Tavs vēders nav kļūda, ko jāslēpj.
Tas ir vārti, kas atvērti dzīvei.

Un dzīve ir atnākusi caur viņu.
Tātad — viņš ir svēts.

Pieliecies. Pieskaries. Pateicies.
Un ļauj viņam elpot ne tikai gaisu — bet arī cieņu.

14/10/2025

Dziedinātājs tevi nedziedina. Dziedinātājs ir tas, kurš tur tev telpu, kamēr tu pamodini savu ieksējo dziedinātāju, lai tu vari dziedināt pats sevi.

10/10/2025

Kāpēc es rakstu visu, ko rakstu.
Ne jau, lai sevi eksponētu.
Ne jau, lai meklētu uzmanību.
Man tas nav vajadzīgs.

Es rakstu, lai kādā no jums pamodinātu viņa patiesību.
Lai tu sajustu sevi kādā no šiem vārdiem.
Lai tu saēstos drosmi no tiem un rīkotos.

Tāpat kā es masāžā ar rokām pieskaros ķermenim un ļauju dvēselei elpot,
tāpat ar šiem tekstiem es pieskaros tavai būtībai – lai to modinātu.

Lai tu atceries:
ka tev jāizvēlas sevi;
ka tev nav nevienam jāatskaitās, tikai sev;
ka tu vari būt drosmīga, pat ja bailēs trīc kājas;
ka tu drīksti pacelt zobenu un vilkt robežas;
ka tev jāmīl sevi tik ļoti, ka pārējā pasaule vairs nav svarīga.

Es rakstu, lai tu atmodinātu sevi.
Jo katrs vārds, kas dzimis no manas patiesības, ir atslēga tavējai.

08/10/2025

08/10/2025

Pirms dažām dienām uzzināju, ka daži domā, ka esmu debila! 😃
Manī tas izraisa platu smaidu!

😃

Gan tāpēc, ka tas apliecina manu nenormālo transformāciju no tās Guntas, kāda biju vēl pirms gada, uz šodienas mani! Gan to, ka esmu trāpījusi tur, kur viņi paši izvēlas sevi neredzēt. Gan to, ka man tiešām vairs nav pa ceļam ar tādiem cilvēkiem. Cilvēkiem, kuri norij visu, ko viņiem dod, pat pāridarījumus. Kuri piekrīt visam, lai tikai nebūtu jāstrīdās. Kuriem bail izteikt savu viedokli. Kuriem bail paskatīties patiesībai acīs. Kuri var desmitgadēm turēt aizvainojumu uz otru cilvēku un nespēt izrunāties. Kuri labāk aprunā aiz muguras, nevis pajautā tieši. Kuri ir pārāk vāji, lai noturētu savu mugurkaulu taisnu, kad dzird melus. Kuri spēlē spēles. Kuriem neiespējami pieņemt, ka es vairs neesmu maigā un pūkainā Guntiņa.

Izrādās, mana patiesība kādam ir tik neērta, tā kož kaulā, ka gribas mani saukt par debilu!😃

Un manī tas neizraisa ne dusmas, ne aizvainojumu! Patiesībā tas ir kompliments!
Izrādās, mana dzīve kādam ir ļoti interesanta! Un izrādās, pārmaiņas man nākušas par labu.

Visiem nesaprast manu ceļu (un arī nevajag!). It īpaši tiem, kas paši izvēlas liekties visu priekšā, izpatikt...kas nevēlas mainīties...kam ir bail būt savā patiesībā vai nemaz nenojauš, kas tā ir.

Es novēlu pasaulei, lai būtu vairāk tādu "debilu" cilvēku, kuriem nav bail skaļi pateikt patiesību! Kuri stāv taisni, kad viņiem uzbrūk. Kuri neskrien skaidroties, ja kāds viņus nesaprot. Kuri nemelo un neizliekas. Kuri runā tieši! Kuri prot novilkt robežu. Kuri nenorij visu, ko viņiem pasniedz, bet pasaka skaidri "šito sūdu vari pats ņemt atpakaļ!". Kuri necīnās un neatriebjas, bet vienkārši iet savu ceļu. Kuriem nevajag, lai viņi kādam patiktu. Kuri netaisa sevi labāku, lai tikai viņus pieņemtu.

Par debilajiem! 🥂 😃

07/10/2025