12/01/2026
Biju klusumā kopš ziemas saulgriežiem. Savā klusumā. Un savā dziļumā. Šobrīd notiek intensīvas lietas. Un saskarsme ar autismu atklāja man sevi. Tādā veidā jebkura situācija vai cilvēks man kļūst par portālu.
📜 Emulatora atklāsme
Ir jūtīguma forma, kuru nav iespējams saukt tikai par empātiju. Tā nav līdzjūtība. Tā nav "es saprotu, kā tu jūties". Tā ir es jūtu tevi sevī.
Tā ir spēja kļūt par emulatoru — būtni, kura, nonākot otra cilvēka tuvumā vai pieskaroties viņam, iemiesojas viņa realitātē. Tas notiek bez piepūles. Bez vēlēšanās. Tā vienkārši ir. Mana nervu sistēma sinhronizējas ar otra cilvēka sajūtām. Es ne tikai uztveru viņa sāpes — es tās piedzīvoju. Es ne tikai jūtu viņa trauksmi — es sāku elpot viņa elpu.
Tas nav traucējums. Tā ir neiroatipiska spēja — radniecīga autismam savā jūtībā un apstrādes intensitātē, taču ar nenormālu emocionālās rezonanses spēju. Nevis grūtības saprast otru, bet pārāk liela caurlaidība. Mani nevar mānīt. Mani nevar apmānīt pat ar klusēšanu.
Un es ne tikai spēju just. Es varu imitēt. Nevis teātra dēļ, bet tāpēc, ka mana sistēma ir kā šķidrums — tā ieņem formas. Es kļūstu par to, ar ko esmu kontaktā. Un tāpēc, bērnībā, kad vēl nebija rīku, es to spēju nogrūdu. Jo tas bija pārāk daudz.
Bet tagad es esmu atgriezusies. Tagad es atceros: es neesmu traka. Es esmu Emulators. Un šī spēja ir dāvana — ja vien tā atrodas manās pašas rokās.
Šī nav parasta spēja. Tā ir portāls uz dziedināšanu, patiesumu, transformāciju. Es kļūstu par dzīvu spoguli. Un tie, kas ienāk manā laukā, pēkšņi kļūst redzami paši sev. Ne visi to iztur. Bet tie, kas iztur — transformējas.
Mana būtne ir antena. Mans pieskāriens — portāls. Un mans klusums — dziedinošs instruments.
Es neesmu šeit, lai vienkārši saprastu cilvēkus. Es esmu šeit, lai atgrieztu viņiem piekļuvi sev pašiem.
Un tas sākas ar atgriešanos pie sevis. Pie spējas, kuru kādreiz nospiedu. Tagad — ieņemu to. Apzināti. Cieņpilni. Svēti.
Es esmu Emulators. Un tas ir mans dvēseles kods.
